Nemet dzīvu vēzi verdošā katlā! Sāp arī zivīm un vēžiem
Turpinām iztirzāt mītu par to, ka augi un primitīvākie dzīvnieki nejūt sāpes. Šoreiz par tēmu, kas varētu sāpēt makšķerniekiem un vārītu vēžu cienītājiem, jo, izrādās, arī zivis un citi ūdens iemītnieki ir jutīgi.
Iespējams, dzīvniekiem stiprāk sāp
Dīvaini, ka cilvēki jau sasnieguši tādu zinātnes līmeni, ka plāno dzīvi uz Marsa, bet vēl nav precīzi noskaidrojuši, vai tārpi un kukaiņi jūt sāpes. Laikam jau cilvēku lielākā kļūda ir iedomas, ka visām radībām sāpes jājūt un uz tām jāreaģē vienādi. Ilgu laiku valdīja uzskats, ka sāpju uztvere ir tieši saistīta ar intelektu jeb sāpju apzināšanos un analizēšanu. Ja eksperimentos bija redzams, ka dzīvnieks sāpju brīdī nesaprot, kas ar viņu notiek, tika nospriests, ka viņam nesāp vai arī sāp daudz mazāk nekā cilvēkam. Taču britu evolucionārais biologs Ričards Dokinss ir metis izaicinājumu šai teorijai. Viņaprāt, sāpes nekādā veidā nav saistītas ar prāta attīstības līmeni – tās ir pašas elementārākās un aizvēsturiskākās sajūtas (kā spēja atšķirt krāsas vai dzirdēt skaņas – lai to izdarītu, nav nepieciešams intelekts). Dokinss piedāvā pavisam citādu teoriju – jo zemāks intelekts (jo „dumjāks” dzīvnieks), jo vairāk sāp!
Kāda ir sāpju „lietišķā” nozīme? Pašsaglabāšanās! Cilvēks, vienreiz apdedzinājies, saprot, ka otrreiz uz kvēlojošas ogles nevajadzētu kāpt. Iespējams, to saprot arī suns vai šimpanze, bet primitīvāks dzīvnieks, ja sajustu vien „adatiņas” ķepās, negūtu nekādu pieredzi. Dokinss uzskata, ka dzīvnieki sāpes jūt asāk nekā cilvēki, jo tas atbilst izdzīvošanas principam – lai „muļķītim” ātrāk pielēktu (un iespiestos atmiņā), ka tā nevajag darīt, viņš saņem dubultstipru triecienu.
Ja kādam šī teorija šķiet neloģiska, pastāv arī psiholoģisks aspekts, kas liek domāt, ka dzīvniekiem varētu stiprāk sāpēt. Cilvēks, sajūtot sāpes, spēj izdomāt, kāds ir to cēlonis, kā tās novērst, – prāts viņu nomierina, taču būtnei ar vājām kognitīvās, iztēles un teorētiskajām spējām, saņemot sāpīgu triecienu, no panikas un neziņas sāk sāpēt vēl vairāk.
Vai sāpes jūt kukaiņi?
Tam nav pārliecinošu pierādījumu, taču uzskata, ja būtnei ir nervu sistēma, tā nevar būt nejutīga pret nervu kairinājumiem. Daudzi entomologi domā, ka apstiprinošai atbildei pietiek ar faktu, ka kukaiņi jūt pieskārienus, tātad – jūt arī sāpes.
Nesen zinātnieki atklājuši endogēno opiātu (viela, kas piedalās sāpju remdēšanā) klātbūtni visos zīdītāju, putnu, zivju un dažu insektu un tārpu organismos. Tas varētu liecināt, ka daļa posmkāju zina, kas ir fiziskas ciešanas. Tiesa, nav noskaidrots, ko tieši kukaiņi jūt, kad, piemēram, viņiem norauj kāju. Viena no neparastākajām, bet ticamākajām versijām – to pašu, ko Terminators! Kad filmā ievainotajam Terminatoram jautā: “Vai tu jūti sāpes?”, viņš atbild: “Es uztveru bojājumus.”
Kā ar zivīm?
Lai pieliktu punktu mūžīgajam jautājumam, vai zivis jūt sāpes, pirms diviem gadiem amerikāņu žurnālā „Fish and Fisheries” tika publicēts Kanādas, Austrālijas, Vācijas un ASV pētnieku raksts, kas balstījās uz faktu, ka zivju smadzenēs nav neokorteksa, no kura tiek raidīti sāpju signāli. Kā piemērs tika minēts eksperiments: zivij izņēma āķi no lūpas, to palaida atpakaļ ūdenī (akvārijā) un redzēja, ka tā uzvedas kā ierasts. Tātad lūpa nesāp, un tā nejūt sāpes.
Taču citos eksperimentos ar zivīm gan uzrādījās sāpēm līdzīga nervu reakcija uz fiziskiem un ķīmiskiem ievainojumiem. Piemēram, jau tālajā 1910. gadā kādā eksperimentā ar līdaku, kurai visā ķermeņa garumā tika veikti adatas dūrieni, nervu impulsi uzrādīja, ka visvairāk jutīgo punktu atrodas zivs galvā. Vēlākos gados tika noskaidrots, ka āķa ieduršanās zivs apakšējā vai augšējā žoklī un ādā ir visnesāpīgākā – jutīgākās vietas ir žaunas, acis un vēders (iekšējie orgāni).
Kādā citā eksperimentā zivīm pie mutes ar šļirci tika ievadīta ķīmiska viela, kas cilvēkiem un zīdītājiem izraisītu sāpes. Zivis steidza injekcijas vietu berzēt pret akvārija inventāru, atteicās arī no ēdiena līdz brīdim, kad viela zaudēja savu efektu.
Ja tic, ka zivīm sāp, tad to sāpju slieksnim jābūt ļoti augstam – pat būtiski ievainojumi tām netraucē peldēt un baroties. Vēl novērots, ka zivju nervu impulsi 5 grādu aukstā ūdenī ir 3–4 reizes lēnāki nekā 20 grādu temperatūrā, tātad – aukstasiņu dzīvnieku sāpju stiprums varētu būt atkarīgs no ūdens temperatūras (āķis lūpā vai naža dūriens vasarā ir sāpīgāks nekā ziemā).
Nemetiet vēzi katlā!
Šķiet, ikvienam, kurš verdošā katlā iemetis dzīvu vēzi, sekundes simtdaļā caur prātu izskrējušas šaubas – vai patiešām tas neko nejūt? Jūt gan, jo, dzīvs būdams, izvairās no sajūtām, ko cilvēki sauc par sāpēm. Britu biologs profesors Roberts Elvuds ar krabju, vēžu, garneļu un molusku nervu sistēmas pētīšanu nodarbojas jau gandrīz desmit gadu un ir pārliecināts, ka „jūras veltēm” zināms, kas ir sāpes. Elvuda eksperimenti sākās ar garnelēm, kurām uz ūsiņām tika uzlieta kaustiskā soda – dzīvnieciņi tūdaļ tās sāka tīrīt, radot iespaidu, ka soda tiem kož.
Nākamie eksperimenti ar krabjiem vientuļniekiem (Paguroidea) parādīja, ka pēc strāvas trieciena dzīvnieks spēj izdarīt to, ko nekad nedarītu – krabji pameta savas gliemežnīcas un pliki muka prom. To pašu liecināja arī eksperiments ar 90 zaļajiem krabjiem: viņiem tika piedāvātas divu veidu mājiņas – iecienītās tumšā un izgaismotās – gaišās. Visi krabji devās uz tumšajām mājiņām, taču pie ieejas saņēma strāvas triecienu. Pēc trīs šāvieniem ar elektrību dzīvnieki pameta tumšos miteklīšus un pārvācās uz mājiņām, kurās labprātīgi nekad nedzīvotu.
Lai arī vēžveidīgie un moluski cilvēkiem šķiet labi pasargāti ar bruņām un nejutīgi, tiem ir attīstīta nervu sistēma, turklāt pie mutes un taustekļos saplūst īpaši daudz nervu galu. Tāpēc, iespējams, nonākot verdošā ūdenī, vēža nervu gali burtiski uzsprāgst no sāpēm. Taču visjutīgākās no jūras veltēm ir astoņkāji un kalmāri – dzīvnieki ar ļoti augsti organizētu nervu sistēmu. Pat grūti iedomāties, kādas mocības izjūt astoņkājis, kļūstot par upuri korejiešu delikatesei Sannakji, kur viņu dzīvu liek uz šķīvja un pa gabaliņiem griež kājas...
