Ukrainiete Maša, dzīvojot Jelgavā, apglezno stiklu un domā par dzimteni

“Vispirms šurp atbrauca mana paziņa un atrakstīja – ko tu domā, tev ir bērns, vajag izbraukt pie mazākās iespējas. Un es saņēmos, ātri sakravājot nepieciešamākās mantas. Pirms tam tieši bombardēja Zaporižjas atomelektrostaciju, un bija drausmīga sajūta. Saposāmies, devāmies uz staciju, tur bija evakuācijas vilcieni, mēs pat nezinājām, uz kuru tiksim,” Kas Jauns Avīzei stāsta Marija.

Vienā kupejā desmit cilvēku

Marija nodomājusi, kāds vilciens būs, turp arī dosies. Palaimējies, jo tikuši uz vilcienu, kas brauca uz Poliju, tur sagaidīja paziņas vīrs, bet nebija iespējas palikt. Ceļš bija smags un nogurdinošs, braukuši divas diennaktis, vilciens divas stundas stāvējis vienā stacijā, tikpat citā. Kad lija lietus, ūdens nāca tamburā.

Vienā kupejā bija vismaz desmit braucēju, gulēt nereāli, visu laiku sēdējuši, uz viena krēsla četri cilvēki. Tālākais ceļš veda uz Latviju. Vaņa garo braucienu pārcietis normāli, puisim tas savā ziņā bijis pat piedzīvojums, bet tagad gan visu laiku saka mammai, ka grib uz mājām.

“Dņipro mēs mitām dzīvoklī daudzstāvu mājā, zinu, ka pagaidām tā nav sagrauta. Ar mammu runājām par to, lai arī viņa izbrauktu no valsts, bet nevēlas māju atstāt, un cilvēkam cienījamos gados tas ir arī sarežģīti. Gan fiziski, gan morāli visu grūti pārciest, un mamma man vienmēr atbild – palikšu mājās,” saka Marija.

Kā paša Dieva sūtīta

Jelgavā viņi nokļuvuši laimīgas sakritības ceļā. “Mēs ar Vaņu bijām veikalā Rīgā, un meitene rindā aiz mums sāka kaut ko runāt latviski un angliski. Es pagriezos un teicu – atvainojiet, mēs esam no Ukrainas, nesaprotam. Viņa pārgāja uz krievu valodu un teica – tik patīkami ar jums iepazīties, pierakstiet manu telefona numuru, varbūt varu kaut kā palīdzēt,” atceras Marija.

Viņa pierakstīja un pavaicāja, vai jauniete nezina cilvēkus, kuri nodarbojas ar palīdzības sniegšanu ukraiņiem. Viņai atsūtīja telefona numuru koordinatorei, kura nodarbojas ar ukraiņu izmitināšanu, tā Marija iepazinās ar jelgavnieci Daigu Zelču, par kuru varot teikt, ka pats Dievs viņu atsūtījis.

Daiga ir ļoti brīnišķīgs cilvēks, tālumā no dzimtenes vienmēr ir grūti, bet, esot kopā ar jelgavnieci, ukrainietei ir sajūtas kā atkal ģimenes lokā – sirdscilvēks, labestīga, jautra, allaž var uzlabot garastāvokli, ja kļūst skumji.

Maša uzsver, ka Latvijā līdz šim satikusi tikai labus cilvēkus, un dažreiz sirsnība ukrainieti novedot pat līdz asarām. No Ukrainas atbraukuši tikai ar divām ceļasomām, turklāt tieši pirms izbraukšanas bija operācija celim un nepaspējusi iziet rehabilitāciju, tāpēc nespēj nest neko smagu.

Hobijs pārtapis par darbu

“Es pēc specialitātes esmu arhitekte, bet mani ļoti aizrāvusi zīmējumu māksla uz stikla. Pirms septiņiem gadiem hobijs pārvērtās darbā. Zīmējumu tapšanai vajadzīgs dažāds laiks, skatoties, kāda sarežģītība. Ja ir ļoti apjomīgs, nepieciešamas pat piecas dienas, ir arī krāsu žūšanas etaps. Ja neliels darbs, tad dienas laikā var uzdarināt arī divus zīmējumus,” skaidro māksliniece. Gleznojumus uz stikla var izvietot uz sienām, logiem, kā katram patīk.

Marijai visvairāk patīk zīmēt dabu, it īpaši puķes un citus augus, tāpat arī dažādus rakstus. Ukrainā viņa piedalījusies gadatirgos un nelielās izstādēs. Iespējams, talants iedzimis no mammas, kura pēc specialitātes gan ir ķīmiķe, bet kādreiz daudz gleznojusi akvareļus, kurus dāvinājusi draugiem. Mašai, studējot arhitektūras fakultātē, bija arī zīmēšana, grafika, skulptūru māksla. Pirms tam zīmējusi pēc izjūtām, bet augstskolā iepazinusies ar mākslas likumiem, ēnu spēlēm, pareizu zīmējuma uzbūvi.

Drīz Mašai būs Latvijas personas kods, un Daiga apsolījusi palīdzēt ar padomiem grāmatvedībā – lai viss būtu, kā likums paredz. “Vēl gan cilvēki nepērk darbus, jo es vēlos, lai viss būtu legāli,” uzsver māksliniece. “Man raksta, un es visas vēlmes pierakstu, ko katrs vēlas. Arī instagramā manus darbus var aplūkot, lielākoties tie ir apaļas formas. Daiga man teica, ka vasarā, iespējams, būs arī izstāde, gatavojos tai. Protams, dienas paiet, kārtojot arī visādas papīru darīšanas.”

Skola mājās

Jelgava Marijai ļoti patīk, viņa dod priekšroku klusai, mierīgai dzīvei, un  te ir viss, kas ikdienā nepieciešams. Arī Rīgu apciemojusi, apskatījusi un apjūsmojusi vecpilsētu.

“Dēls jau iet skolā, otrajā klasē, bet mēs pagaidām nodarbojamies attālināti. Kāpēc tā nolēmu? Nav tālu līdz vasaras brīvlaikam, un negribu, lai viņš aizmirstu ukraiņu valodu. Te atrast skolu ar ukraiņu valodas apmācību ir sarežģīti, bet, kad atkal atgriezīsimies mājās, domāju, vairums pāries tieši uz dzimto valodu. Vaņam arī patīk zīmēt, viņš dievina visu ko konstruēt.  Kad būs vairāk laika, es noteikti apgūšu latviešu valodu. Gribas saprast, un ir neērti, bet pagaidām protu tikai pamata frāzes – paldies, labdien,” kautrīgi atzīstas Maša. Daudz laika jāvelta Vaņas mācībām mājās, kopā pildot uzdevumus, pēc tam tos nofotografējot  un sūtot skolotājai. 

Taisnībai ir jāuzvar

Par notikumiem Ukrainā jaunā sieviete saka, ka katrs rīts sākas, lasot ziņas telefonā, vai dzimtajā pilsētā viss ir normāli. “Ne tik sen Dņipro bija sprādziens pie viena no senajiem pilsētas tiltiem, netālu no centra, kur mīt mana mamma Viktorija. Mēs katru dienu sazvanāmies. Arī ar vīru Denisu uzturam sakarus, kā zināms, vīriešus no valsts neizlaiž. Viņš ir teritoriālajā aizsardzībā, Deniss ir mediķis, palīdz cilvēkiem ar masāžām pēc dažādām operācijām, bet tagad pēc ievainojumiem.”

Marijai ļoti gribas mājās, katru dienu par to domājot, taču māte un vīrs saka, ka atgriezties vēl ir par agru. Dņipro pret sauszemes uzbrukumu ir labi sagatavota, bet esot bezspēcīgi pret gaisa triecieniem.  

“Cerība vienmēr ir, es ticu, ka mēs uzvarēsim – taisnībai ir jāuzvar! Gaidīsim iespēju atgriezties mājās un labas ziņas,” mazliet ar smeldzi, bet optimistiski saka Maša.