“Mamma bija nogājusi no ceļa, tāpēc es nonācu bērnunamā.” Ilzes skaudrais stāsts par dzīvi bērnunama sienās
Ilze Budreviča ir viens no tiem retajiem drosmīgajiem cilvēkiem, kuri par savu bērnības pieredzi bērnunamā ir gatavi runāt ne tikai ar savām atvasēm, bet arī publiski. Viņa intervijā portālam Jauns.lv kopumā atzinīgi vērtēja bērnunamā pavadīto laiku, lai gan, protams, bija ilgas pēc saviem vecākiem un audžuģimenes. Bērnunamā piedzīvotais atstājis ļoti smagu ietekmi uz Ilzes dzīvi, piemēram, viņai bija grūti izrādīt mīlestību pret saviem bērniem.
Patlaban Ilze kopā ar vīru Nauri dzīvo Dobelē un audzina 3 bērnus: Ešliju (12 gadi), Dominiku (10) un Nikolu (9 mēneši).
Apkopt un samīļot sirmgalvjus
Šobrīd Ilze ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet iepriekš strādāja par sociālās aprūpes centra “Tērvete” iemītnieku aprūpētāju. “Īstenībā tas ir ļoti smags darbs. Man ir tāda nodaļa, kur cilvēki guļ kā zīdainīši. Es strādāju ar veciem ļaudīm..
Viņi paši par sevi nevar parūpēties. Ar viņiem jādarbojas kā ar zīdaiņiem. Manos pienākumos ietilpst viņu aprūpe. Viņi ir jāuztur tīri, jānomaina autiņi, jānomazgā, jānomaina drēbītes, jāpabaro, jāsabužina, jāsamīļo, jāparunā. Viss jādara tāpat, kā to dara ar mazu bērnu.
Ja es pieeju savam darbam ar domu, ka aprūpējamais ir kā mazs bērniņš, tad mana attieksme pret to cilvēku būs labāka. Ir cilvēki, kas pret viņiem izturas kā pret veciem ļaudīm: ar riebumu. Man ir tāda nostāja, ka viņi ir aptuveni tādi paši, kāds ir mans mazākais bērniņš. Ar mazo ir jāčubinās un jādarbojas. Tāpat ir ar veciem cilvēkiem,” Ilze stāstīja par savu darbu.
Bērnunama pieredze mudina rūpēties par katru cilvēku
Šāds darbs ir ļoti smags, īpaši māmiņai ar vairākiem bērniem. Kāpēc tāda izvēle? “Varbūt tāpēc, ka esmu nākusi no bērnunama. Manī ir pārliecība, ka ir jārūpējas par jebkuru cilvēku, tostarp mazāku un vecāku, kuram vairs nav spēka. Par viņiem visiem ir jāparūpējas.
Man tas arī ļoti patīk, tas mani aizrauj. Man patīk rūpēties. Man patīk, ka viņi ir smaidīgi, laimīgi, apmierināti. Man vispār patīk, ka es cilvēkiem dodu un viņi priecājas par to, kaut arī es iedodu tikai mazumiņu. Kaut vai vienkārši paņemu viņa plaukstu savās rokās, un viņš pasmaida. Man no tā ir gandarījums, laime.”
Citādāks pienākumu sadalījums
Nesen Ilze bija atgriezusies darbā uz neilgu laiku, un tad Nauris bija mājās un rūpējās par mazo meitiņu. Ģimene tolaik neplānoja algot auklīti. “Nē, es tikai vīram uzticos, nevienam citam cilvēkam nē.”
Viņa piekrita, ka šāds ģimenes pienākumu sadalījums ir netipisks, jo vairumā gadījumu jaunā māmiņa paliek mājās ar mazo bērniņu, bet vīrs dodas uz darbu. Taču mūsdienās ir normāli arī tad, ja sieviete ātrāk atgriežas darbā, bet vīrietis rūpējas par mazulīti.
“Daudz cilvēku skatās šķībi uz to, bet mums ar vīru ir tāda nostāja, ka mums pilnīgi neinteresē, ko visi apkārt runā, jo mēs dzīvojam savu dzīvi, tie ir mūsu kopīgie lēmumi.
Mēs arī daudz nekomunicējam ar apkārtējiem. Mums ir sava spēcīga ģimenes kopiena. Mēs vairāk turamies divatā. Bija atbalsts no vīra mammas, bet viņa nesen aizgāja mūžībā. Vēl mums ir diezgan ciešs kontakts ar jaunākās meitiņas krustvecākiem. Mums ir daudz paziņu, bet īpaši neuzticamies citiem cilvēkiem. Vairāk uzticamies sev.”
No Zaļeniekiem uz Dobeli
Ģimene Dobelē dzīvo nedaudz vairāk par gadu, bet iepriekš Ilze ar 2 vecākajiem bērniem, kas dzimuši citās attiecībās, dzīvoja 20 minūšu attālumā no pilsētas – Zaļeniekos. “Ilgu laiku dzīvoju viena ar 2 bērniņiem, bet tad iepazinos ar tagadējo vīrieti, mums pieteicās meitiņa, un tad mēs pārcēlāmies uz Dobeli, jo viņam jau te bija dzīvesvieta un darbs. Mēs izlēmām, ka dosimies uz pilsētu.”
Kopumā Ilze ir apmierināta ar pārcelšanos uz pilsētu. “Mēs dzīvojam Dobeles nomalē. Mums ir savs dārziņš. Te ir kluss, izskatās kā laukos. Bet, kad gribas uz pilsētu, līdz tai jāiet 5 soļi. Nejūtam, ka kaut kas būtu mainījies. Protams, pilsētā ir vairāk iespēju, piemēram, dažādi veikali, lielveikali un viss pārējais.
Nezinu, kāpēc, bet jau tad, kad biju maziņa, zināju, ka dzīvošu Dobelē. Liktenis mani atveda uz dzimto pilsētu. Esmu dzimusi Dobelē.”
Mamma nogāja no ceļa, tāpēc Ilze nonāca bērnunamā
Ilze ir gatava drosmīgi padalīties arī ar savu bērnunama pieredzi. “Jā, protams, nav jau ko slēpt! Kāpēc es nonācu bērnunamā? Mana mamma bija no ceļa nogājusi. Viņa viena pati cīnījās ar mums, bērniem. Viņa netika galā ar to visu, līdz ar to nogāja no ceļa. Viņai likās, ka pudele ir mierinājums, ka tad viņa tiks ar visu galā. Tā bija viņas sieviešu vājība.
Tagad ar viņu viss ir kārtībā. Jau vairāk nekā 20 gadus, liekas, gandrīz 30 gadus viņa uz alkoholu skatās kā uz “jūs” un nelieto to.”
Bērnus sadalīja
Ilzi bērnunamā ievietoja 5 gadu vecumā, un viņa tur nodzīvoja gandrīz 14 gadus. Brīdī, kad meitenīte nokļuva bērnunamā, viņas mamma gaidīja piekto bērniņu. “Māsa uzreiz tika adoptēta audžuģimenē, viens no brāļiem tika pie īstā tēva mammas, bet mēs ar jaunāko brāli nonācām bērnunamā.”
Vienīgi jaunākais brālis uzauga pie mammas, kur mita arī sarunas laikā.
Bez mīlestības, bet ar stingrību
Lai gan tolaik meitenītei bērnunamā nepatika, tagad viņa atzinīgi novērtēja tur pavadīto laiku un iegūtās prasmes. “Godīgi sakot, es ļoti to visu novērtēju. Kad es tur dzīvoju, man likās, ka pret mani izturas kā pret ienaidnieku, neviens mani neciena un nemīl utt. Tur bija daudz attiecību problēmu, jo bijām daudz bērnu. Bija ļoti daudz strīdu un kašķu.
Bet, kad izgāju savā dzīvē, sāku to laiku novērtēt. Arī to, ka mūs stumdīja uz skolu un lika mācīties. To, ka centās daudz ko iemācīt. Arī stingrību. Mīlestības tur nebija, bet bija stingrība. Nebija tā, ka, izejot savā dzīvē, nolaidu rokas, paķēru pudeli un dzīvoju. Zināju, ka man ir jācīnās par sevi un savu ģimeni.”
Dusmojās, ka mamma neatnāca pakaļ
Ar šodienas acīm raugoties, var secināt bērnunamā Ilzei iedeva arī daudz ko labu. “Ļoti novērtēju to visu.” Protams, emocionāli meitenītei bija ļoti grūti. “Tieši mīlestību ļoti prasījās. Nebija apskāvienu. Pēc tā visvairāk ilgojos.”
Meitene arī ilgojās pēc vecākiem un tā, ka viņi varētu ierasties bērnunamā un paņemt meitu pie sevis. “Jā, bija tā. Bet bija arī viens tāds moments, kad es māti vispār negribēju redzēt. Biju ļoti apvainojusies uz viņu.
Kad es izgāju no bērnunama, mēs ar mammu runājām, ka viņa vienkārši netika pie manis. Tur bija tā, ka viņu nelaida klāt. Es biju apvainojusies uz to, ka viņa nenāk man pakaļ, ka ir atstājusi mani.”
Sirds ir piedevusi mammai
Neskatoties uz bērnunamā piedzīvoto, Ilzes sirds ir piedevusi mammai. “Es viņu pat nenosodu ne par ko. Esmu gājusi cauri visādiem notikumiem un esmu viņu pilnībā sapratusi. Bija tikai viens neilgs laiks, kad es nevarēju viņai piedot. Tas bija pusaudžu vecumā, kad galvā bija dullības. Tolaik mammu negribēju ne redzēt.”
Skumjas par tēta vienaldzību
“Savu tēti visu mūžu nebiju redzējusi. Kad izgāju savā dzīvē un man jau bija piedzimuši 2 bērniņi, mamma vienā jaukā dienā izdomāja uzrakstīt manam tētim un mūs iepazīstināt. Man bija 25 gadi, kad es pirmo reizi dzīvē satikos ar viņu.
Bet tēvs ļoti ātri arī pazuda. Mēs aptuveni mēnesi sarakstījāmies, viņš pāris reižu atbrauca. Un viss.”
Vīrietim nebija lielas intereses par savu meitu. “Viņam bija savas intereses, sava sieviete. Es esmu vienīgais viņa bērns, jo citu bērnu viņam nav. Bet viņam ir sava sieva, un no viņas sapratu, ka viņam tas viss nav vajadzīgas.” No tēva sievas Ilze piedzīvoja noraidošu attieksmi. “Viņš it kā visu atbalstīja. Bet tā sieviete bija viņa dzīve. Es jau biju tikai tā starp citu.”
Protams, Ilzei ir skumji par to. “Bet ko tur padarīsi?! Viņš man rakstīja, ka ļoti vēlas attiecības ar mani, bet nolēmis atbalstīt sievu. Ja viņš vēlētos, būtu citādāk. Ja pa īstam vēlētos…”
Sapņo iemīlēt arī kādu bērnunama bērniņu
Ilzei ir doma, ka viņa arī savā ģimenē varētu uzņemt kādu bērnunama bērniņu. “Man vienmēr bijusi doma, ka būs pašai savi 5 bērniņi. Visu laiku esmu par to sapņojusi. Tāpat esmu sapņojusi, ka man noteikti būs kāds pieņemtais bērniņš.”
Kāpēc? “Es gribu viņam iedot to, ko es pati neesmu izjutusi, kad biju maziņa. Vismaz vienam bērniņam. Protams, zinu, ka visus pasaules bērniņus neizglābšu.” Ilze cer, ka kādreiz viņai izdosies aizbraukt uz bērnunamu un sastapt kādu bērniņu, kurš visu mūžu gaida tieši viņu.
Iespēja tikt Amerikas audžuģimenē
Ilzes māsu adoptēja, un arī viņa ļoti gribēja nonākt kādā audžuģimenē. “Pat ļoti gribējās. Man bija iespēja tikt uz Ameriku adopcijas veidā, bet tajos laikos bija noteikts: ja adoptē vienu ģimenes bērniņu, tad jāadoptē arī otrs bērniņš, bet manu brāli neviens īsti negribēja ņemt, jo viņš bija riktīgs huligāns.
Arī māsas audžumamma, kura bija adoptējusi māsu, ņēma mani bieži ciemos pie māsas. Viņa arī gribēja mani adoptēt, bet nebija tādas iespējas tādēļ, ka vajadzēja uzreiz adoptēt mūs abus ar brāli.”
Bija jāmācās glāstīt un skūpstīt savi bērni
Bērnunamā pavadītais laiks atstājis ļoti smagu ietekmi uz Ilzes dzīvi, ģimeni un bērnu audzināšanu. “Ietekme ir ļoti smaga. Bet es cīnos un ļoti strādāju pie tā visa. Bērni man ļoti palīdz.
Es nepratu pret bērniem izrādīt maigumu, glāstus, skūpstus, mīlestību. Piemēram, puika mani samīļo, bet es apjūku. Nemāku viņam izrādīt savu mīlestību. Bet bērni un vīrs pamazām to visu māca. Tas ir vajadzīgs.
Bija ļoti grūti. Kad puika mani samīļoja, es apjuku, ko man tālāk darīt. Vai apķert puiku? Man iestājās sasalums. Bija ļoti, ļoti smagi.”
Ģimene jāsargā visos iespējamos veidos
Ilze, audzinot savus bērnus, vēlas viņiem nodot vēsti, ka ģimene ir pati svarīgākā vērtība dzīvē. “Nevis apkārtējie un draugi, bet tieši ģimene. Tā ir jānosargā pa visiem 100%. Ir jādara viss iespējamais bez draugiem, paziņām, kaimiņiem, radiem.
Ģimene nekad tevi nepametīs, lai vai cik grūti būtu. Tieši tā ģimene, ko tu pats esi izveidojis, nerunājot par mammu, māsām, brāļiem. Tevis veidotā ģimene pasargās no visa, vienmēr atbalstīs.”
Runāt ar bērniem arī par smago bērnības pieredzi
Ilze uzskata, ka šo pārliecību ir iespējams nodod bērniem, pat ņemot vērā viņas smago pieredzi.
“Es ar viņiem ļoti daudz par to runāju. Vispār neko neslēpju, lai viņi visu zina. Mēs ar vīru cenšamies viņiem to visu iemācīt. Vienmēr ir jānāk prasīt atbalsts tētim, mammai vai māsai. Tā ir mūsu kopējā saimīte, kurā mēs esam.”
