JRT aktrise Jana Čivžele: "Ļaujiet man būt sievišķīgai!"

Pati esmu izbrīnīta. Nesen braucu ar riteni un attapu, ka Rīgā dzīvoju jau sešpadsmit gadus. Neticas, ka tik daudz gadu paskrējuši. Tas liek aizdomāties par vecumu... Vienmēr taču ir sajūta, ka esam jaunāki.

Bet vispār es nepiesienos laikam. Sajūta profesijā ir tāda, ka ir padarīts tikai mazliet un ka vēl daudz, daudz, daudz ir jādara.

Jauniņā taču vairs nejūties?

Mūsu teātrī objektīvi esam divas paaudzes – tie, kas bija pirms mums, un mēs. Un mēs vienalga skaitāmies jauniņie. Skaidrs, ka nemaz tik jauns vairs neesi, laiks ir pagājis, daudz kas bijis, darīts, bet – ja tu esi tas jaunais, tas rada sajūtu, ka tev kaut kas vēl ir priekšā. Otrs – jaunība ļauj kļūdīties. Tāda savā ziņā drošības sajūta. Nezinu gan, vai ir labi paļauties uz to, ka teātrī esi jauniņais...

Mūsu profesijā vispār nevar justies stabili. Tev iznāk viena brīnišķīga, veiksmīga loma, bet otrā tu atkal maldies un nesanāk. Nedrīkst paļauties uz to, kas ir bijis. Visu laiku ir jāiet uz priekšu.

Es vispār esmu tāds cilvēks, ka vienmēr vispirms sevi apšaubu. Pēc tam strādāju ar to, lai sevi neapšaubītu. Patērēju tam daudz laika, un tas droši vien nav pareizi. Bet man liekas, ka aktiera profesijā pārliecinātība par to, ka es varu, ka es esmu, nav labākā lieta. Tā var būt kļūdaina, maldinoša. Mūsu darbus uzrāda skatītāji. Tad vari uz laiku noticēt tam, ka tas mirklis notika.

Šobrīd pati beidzot esi sapratusi, kāpēc tad īsti esi teātrī, kāpēc aktrise?

Tas ir visgrūtākais jautājums aktierim. Noteikti biju pareizā laikā pareizā vietā. Man tiešām ārkārtīgi patika studiju gadi, tas process. Man nekas nebija grūti, kaut lekcijas beidzās desmitos vakarā, notika arī sestdienās. Man nekad nebija grūti. Biju mazpilsētas bērns, kurš sestdienas vakarā ar pēdējo autobusu aizbrauc pie mammas, naktī mamma izmazgāja visu lielo veļas somu, otrā dienā viss bija sapakots, un es devos atpakaļ uz Rīgu. Man nebija grūti. Man patika. Un tad es biju teātrī.

Man bija brīnišķīga bērnība. Uzaugu Brocēnos, dzīvoju privātmājā pie paša ezera, mūsu mazpilsētā tas skaitījās, ka dzīvojam laukos. Mana ģimene bija vecvecāki, mamma un es. Uzaugu ārkārtīgi labvēlīgos apstākļos. Nebiju izlutināts, bet ārkārtīgi atbalstīts bērns. Manas ātrās idejas nekad netika noliegtas. Man teica: dari!

Piemēram, reiz sastrīdējāmies ar kaimiņu puikām, sapratām, ka negribam iet peldēties uz kopējo peldētavu, un izdomājām, ka dārzā raksim baseinu, kur peldēsies tikai mūsu kompānija. Ar šo ideju griezāmies pie mana vecātēva, viņš teica jā. Sadeva mums lāpstas, parādīja vietu vecajās avenēs, piebilstot, ka pie reizes tās izraksim. Cītīgi rakām kādas četras piecas stundas, tad, protams, lāpstas nometām. Bet tā bedre vēl tagad ir.

Vai arī – izdomājām, ka mums vajag nokrāsot vārtiņus uz šķūnīti. Teicām, ka gribam krāsainu to pusi, ka mēs to darīsim ar guaškrāsām. Vecaistēvs atkal teica: labi. Nokrāsojām vārtiņus, katrs dēlis savā krāsā. Katru reizi, ejot šķūnītī, viņš, protams, sasmērēja rokas, bet, ienākot istabā, nekad neteica: “Ko jūs tur, bērni...”, viņš nekad no tā nebija noguris. Viņš ienāca, rokas zilas, zaļas, sarkanas, un mierīgi tās nomazgāja.

Tā es vienmēr tiku atbalstīta, arī tad, kad pienāca pusaudžu vecums, kad biju diezgan traka. Ja mamma juta, ka eju tā kā nepareizāku ceļu, viņa deva padomu, bet teica: “Jana, vienmēr izvēle ir dota tev pašai.” Parasti beigās nonācu pie tā pareizā mammas ieteikuma, bet tas nekad netika uzspiests. Man tiešām bija forši.

Tikai tagad, 34 gados, man nav neviena. Ne vecvecāku, ne mammas, ne tēva. Man nav brāļu, māsu. Bet skaidri zinu, ka tajā īsajā laikā, kad viņi man bija, viņi ir iedevuši vairāk nekā citiem daudz ilgākā periodā. Par to esmu viņiem pateicīga.

Jau kādā piektajā klasē zināju, ka dzīvošu Rīgā. Man Rīga tik ļoti patika! Vecvecāki audzēja zemenes un ābolus, veda uz Rīgas Centrāltirgu tirgot, un mēs ar mammu braucām līdzi, staigājām pa pilsētu. Mamma vispār bieži mani veda uz Rīgu, gājām uz teātriem, bet tad es nepavisam nedomāju, ka būšu aktrise. Tas bija negaidīts solis man pašai. Mācījos 11. klasē, kad mamma parādīja milzīgu reklāmu avīzē Diena – Kultūras akadēmija uzņem aktierus. Mamma vēl noteica: “Redz, kāds interesants sludinājums...” Tā es aizbraucu uz sagatavošanas kursiem. Man iepatikās, un, pabeidzot 12. klasi, jau neprātīgi gribēju tikt. Iestājos gan arī citās augstskolās un apkārt nelielījos, ka stājos aktieros.

Bet nagi niez

Teici, ka ir sajūta, ka vēl daudz jādara, bet ko uzskati par tiešām labi padarītu šajos gados?

Nezinu, tas ir tik grūti... Labie darbi... Viens no lielajiem dzīves darbiem ir tas, ka man ir puika.

Teātrī kādas izrādes vai lomas saukt negribu, to var teikt tikai citi.

Nav vēl padarīts, bet ir iesākts... Man ir gandarījums, ka ļāvos pēkšņai draugu idejai paturpināt to, kas sākās ar kleitu šūšanu sev un tuvākajiem draugiem, ka palaidu to uz āru, ka noticēju sev... Nedrīkstu lietot vārdu savienojumu “kostīmu māksliniece”, bet izrāžu programmiņās to tā sauc. (Jana ir veidojusi kostīmus JRT izrādēm Dzeja, Rudens sonāte un Pakļaušanās. – Red.)

Tev tas šķiet par skaļu?

Jā.

Man jau no bērnības bija problēmas apģērbties, nekas nepatika, visgrūtāk gāja ar apaviem. Mamma vienmēr teica: “Jana, izaugsi liela, varēsi taisīt pati apavus!” Man likās vieglāk nevis aiziet uz veikalu un nopirkt kaut ko, kas patīk pa pusei, bet nopirkt audumu un uzšūt. Tā es šuvu sev, tad nedaudz draugiem. Reiz pašas šūtajā rudens mētelītī aizbraucu pie drauga Arta Bandoņa matus griezt. Viņš saka: “O, labs mētelis, kur nopirki?” Atbildu, ka mans. Viņš teica: “Tev taču vajag kaut ko darīt!” Atbildēju, ka man taču nav naudas labiem audumiem. Viņš pasmējās: “Cik tev vajag?” Sēdēju šūpuļtīklā, prātoju, nu, nezinu, daudz man nevajadzētu, laikam nosaucu kādus 300 latus. Pasmējāmies, aizbraucu mājās. Otrā dienā Artis zvana, prasa: “Kā tev to naudu iedot, skaidrā vai ieskaitīt?” Nopietni? Tad es uztaisīju pirmo...

...kolekciju?

Nea. Atkal par skaļu teikts. Pirmo metienu, mazo uzmetumu. Tur bija kleitas, tunikas, viens mētelis. Pazīstama meitene strādāja veikalā Klase, sarunāju tur ielikt. Kad tur sarēķināja, cik sanāk gala cena, sapratu, ka ārprāts, tas taču nenormāli maksā. Pati uzliku pa virsu tikai kādus piecus latus. Kad man piezvanīja, ka mans mētelis ir nopirkts, biju neprātīgi laimīga. Tā tas izbeidzās.

Nē. Bet man likās, ka tā summa, kas sanāk galā, neatbilst patiesībai. Ja izmanto labus audumus, sanāk astronomiskas summas. Sapratu, ka negribu tajā iesaistīties. Man bija jāatkāpjas cilvēcisko principu dēļ.

Bet nagi niez?

Niez tie nagi, niez. Bet sapratu, ka nespēju, ka tad es tā kā sašmucēšos.

Un tad Māra Ķimele piedāvāja man veidot kostīmus izrādei Dzeja, kur pati arī spēlēju. Māra ir mana skolotāja, mūsu kursam kaut kādā ziņā viņa ir mamma. Es tam piegāju ļoti nopietni, pāris lietas man tur patīk, bet kaut kas varbūt arī nesanāca. Tad Māra piedāvāja veidot kostīmus izrādei Rudens sonāte. Atšķirība bija tā, ka es vairs nebiju uztraukusies, ideja bija skaidra un es ļāvos. Un viss kaut kā nāca. Man bija pat neērti, kā dabūju kaut kādas lietas... Piemēram, Baibai (Aktrise Baiba Broka. – Red.) nebija kurpju. Dzīvesbiedrs smējās, ka 31. decembrī visi gatavojas svētkiem, bet mēs līdz deviņiem vakarā veikalos meklējam kurpes. (Pirmizrāde bija 7. Janvārī. – Red.) Neatradu un gāju atkal meklēt 2. janvārī, kad viss bija ciet, visos veikalos inventarizācijas. Vaļā tikai dārgo apavu veikals uz Čaka un Ģertrūdes ielas stūra. Skatos, ir! Pienāk klāt pārdevēja un jautā – ko jūs gribat? “Tās kurpes. Labas, bet ļoti dārgas.” – “Par cik jūs ņemtu?” Vai džemperis Ģirtam. Iegāju dārgā Tērbatas ielas veikalā, ilgi stāvēju ar to džemperi rokās, kamēr pienāca pārdevēja. Apstāstu situāciju, viņa: “Ģirtam Krūmiņam? Labi, ņemiet par 60 eiro!” Tas maksāja kādus trīs simtus. Kā var būt tik dāsni cilvēki?

Galvenais, ka es laikam nevienā mirklī nenobaidījos. Un man vispār nebija doma izdarīt labi. No bērnības mīlu Raiņa Zelta zirgu, kā tie trīs brāļi jāja kalnā. Divi domāja par mērķi, nesasniedza. Viens nedomāja par mērķi, sasniedza. Man arī ir sajūta, ka tad, kad man ir bijis mērķis, nekad nekas nav sanācis. Bet tad, kad esmu tikai baudījusi procesu, nodevusies tam tā ļoti patiesi, tad esmu sasniegusi.

Pēc Rudens sonātes pirmizrādes bija ārkārtīgi daudz komplimentu. Es biju laimīga tajā vakarā, smaidīju vēl no rīta, bet man parasti laimes brīdis ir ļoti īss. Nevis tas, ka sāc atkal sevi apšaubīt, bet pazūd laimes sajūta un rodas jautājums: ko tālāk?

Kā ir tagad, gatavojot Velbeka Pakļaušanos pie Hermaņa?

Varbūt muļķīgi skanēs, bet es ticu brīnumiem. Tas, ka Alvis man piedāvāja piedalīties viņa darbā ne tikai kā aktrisei, bet arī veidot kostīmus – tas ir brīnums. Es izjūtu milzīgu pateicību. Viņš taču ir pasaules cilvēks, ārzemēs strādā ar pasaulslaveniem modes māksliniekiem. Iztēlojos, cik daudzi gribētu ar viņu strādāt. Bet nevienā mirklī tas man nav licis sajusties, ka es tagad esmu īpašāka par kādu citu, nē, jo atkal jau sākās milzīgs darbs.

Bija. Kad nāca piedāvājums, es laikam vispirms teicu – nē, nē... Bija bail. Neprātīgi bail. Vai es spēšu ātri un precīzi uztvert, saprast, ko Alvis grib redzēt, un to izdarīt. Šī izrāde viennozīmīgi ir notikums manā dzīvē.

Varētu padomāt: aktrisīte – tērpiņi – fifīgi. Bet es negribu, ka būtu fifīgi. Es gribu, lai būtu nopietni. Tāpēc šovasar iestājos Latvijas Mākslas akadēmijas Modes nodaļas maģistrantūrā. Sākumu gan izrādes dēļ nāksies nokavēt.

Es varu izdarīt daudz. Man patīk, ka ir jādara. Tiklīdz jāapstājas vai ir brīvāks periods, es kļūstu nemierīga. Visdrīzāk tāpēc, ka bail satikties ar sevi.

Pēdējā laikā daudz domāju par visu, kas ir bijis, arī par bērnību, un saprotu, ka tāda, kāda esmu savos trīsdesmit četros, kā mācos domāt un darīt lietas, tāda esmu tikai divus gadus. Agrāk, kaut ko darot, visu laiku tam blakus stresoju, uztraucos, ņēmos, pēros un – cik daudz ieguldīju, tik dubultā patērēju.

Mans tēvs nomira, kad biju ļoti maziņa, man bija divi gadi, nelaimes gadījums... Kā bērns vienmēr biju pārliecināta – ja man ir atņemts tētis, man nekad neatņems mammu. Man likās, ka tā būtu godīgi. Un kaut kādās situācijās, kad mamma uztraucās, man vienmēr iekšā bija doma, ka nē, nē, nevajag uztraukties. Bet tad pienāca mirklis, kad es uzzināju, ka man mammas vairs nebūs. Neilgi pirms tam bija izrādes Dzeja pirmizrāde, mamma bija atnākusi, un es nodomāju: kāda skaista, bezrūpīga sieviete, beidzot viņa dzīvo sev... Bet pēc pāris mēnešiem vienā dienā man pasaka, ka mammai ir vēzis. Un dod mēnesi laika. Mēs izcīnījām piecus ar pusi. Tas mums bija ārkārtīgi grūts, bet tajā pašā laikā skaists laiks, jo mums bija daudz sarunu. Šis laiks iemācīja, ka cilvēki ir ārkārtīgi atsaucīgi – ja tu esi patiess, ja tev kaut ko ļoti, ļoti vajag, tev dos jebkurš. Brīnies, kā notiek lietas. Jau zini, kādas būs beigas, bet aiz laimes raudi. Ja es ietu skarbi, ka man to vajag, ar pieprasījumu, nekā nebūtu. Pēc mammas arī sapratu – kādi gan var būt nākotnes plāni? Tagad. Es taču nezinu, kas būs rīt.

Mamma man ļoti daudz palīdzēja, gan bērnu pieskatīt, gan citādi atbalstot, un man bija viņai jāpierāda, ka es tikšu galā. Man šķiet, ka man izdevās.

Tagad man vairs nav arī lauku, jo vecāmāte nomira tajā pašā vasarā, kad mamma. Tā nu manas mājas paliek Rīga. Tālākais... Man tiešām šķiet, ka es būtiski izmainījos. Reizēm domāju: vai tam bija jānotiek caur tādu mācību? Kāpēc es nevarēju būt tik gudra un izmainīties pirms tam? Varbūt, ja es būtu izmainījusies, man nebūtu tādas mācības? Tas ir tas jautājums. Bet, nu, redz, man bija jābūt tādai skolai, lai es nepatērētu sevi tik ļoti daudz.

Kā tu tiec galā? Klāt arī skolas gada sākums.

Jā. Arī. Bet es saku: es neiešu 2. klasē.

Vienmēr ir jāpadomā par sevi. Un tad par citiem. Tas nepavisam nav egoistiski. Tas ir par to, kā nepatērēt sevi. Arī ar to 2. klasi. Ļaut pašam. Es gan gribu daudz palīdzēt, ieteikt, lai ātrāk iet uz priekšu. Bet pagājušajā gadā dabūju labu mācību. Skolā bija priekšnesumu diena, es jau biju uzmetusi kaut kādas idejas, bet Krišs man saka: “Mamma, es pats zinu, ko rādīšu!” Būšot mīms. Teicu, lai parāda, ko izdomājis. Viņš rāda. Es saku, ka vajag mazliet lēnāk, lai citi saprastu. Viņš paskatās uz mani: “Nu, protams, mammai aktrisei jau nepatīk, ko citi dara.” Iegāja savā istabā, es apsēdos uz dīvāna un domāju: “Ko tu dari, Jana? Kāpēc tu nepaļaujies?” Tad es viņam atvainojos un vairs vispār neko nejautāju. Vēlāk no citas mammas uzzināju, ka Krišam bijis vislabākais priekšnesums. Bet es gribēju ienākt ar to savu... Esmu ļoti priecīga par savu puiku, kurš mani jau 1. klasē pamācīja: mamma, nedari tā! Labi, ka tas notika tik ātri. Tagad vienmēr padomāju: tā, kas tas tagad bija? Puika ir puika, es esmu mamma. Man ir jābauda sava dzīve. Ne viņa. Kāds tad ir mūsu, mammu, uzdevums? Būt klāt. Mēs nevaram no viņiem neko prasīt, varam tikai dot. Un paņemt tad, kad tev dod. Grūti. Reizēm gribas pieprasīt vairāk mīļuma, bet nav jau tādu tiesību.

Ar kurtizānes gēnu

Kādas tev pašai attiecības ar modi?

Mana krāsa noteikti ir melnā. Tā ir tik forša, tai ir bezgalīgi daudz nokrāsu. Teātra grimētājas Sarmīte Balode un Ilze Trumpe parasti smejas: “O, Jana, kāda tev šodien jauna kleita un kāda krāsa! Kas mums šoreiz ir? Ak, melni pelēcīgais. Ā, šodien tumši melnais.” Man patīk, ka viss ir melnā. Skapī gan ir kaut kādas krāsainas drēbes, es pat uzvelku, līdz mirklim, kad jāiziet no mājas. Tad visu metu nost – nē, nē, nē. Nesen gāju uz māsīcas kāzām, viņa bija ar vīru saderējusi, vai Jana atnāks melnā. Ar milzīgu piespiešanos biju baltā. Vēl man patīk pelēkā. Haki.

Slēpšanās jau tā ir. Bet melnā ir ārkārtīgi korekta, izsmalcināta, manuprāt, tur galīgi nav nekāda smaguma. Melnā krāsa ļauj tev būt, vibrēt cilvēkam, kas tev ir iekšā. Tā nekliedz jau pa gabalu: re, kas nāk! Kā, piemēram, sarkanā. Satiec un cilvēku, kas ir zem tās sarkanās kleitas, nemaz nevari atrast. Var arī tā, un vajag. Īstenībā apbrīnoju cilvēkus, kas māk nest krāsas. Ja vēl krāsa iet kopā ar personību, tas vienkārši ir lieliski. Es palikšu pie melnā.

Tīņa gados baigi pārdzīvoju par matiem. Man tie ir tik tumši, ka neko nevaru mainīt. Skolā visas krāsoja sarkanus, blondus. Es nopirku spilgti oranžu krāsu, iesmērēju matos, bet rezultātā bija tikai knapa atblāzma. Tolaik gan man vispār ne pārāk patika tas, ko redzēju spogulī. Nekad neesmu bijusi klasiskā skaistule, neietilpstu ne latviešu, ne krievu sieviešu skaistuma parametros. Nu jau gana labi sadzīvoju ar to, kā izskatos, bet šovasar dabūju skaistu komplimentu no spāņu meitenēm, kuras satiku Ģetrūdes ielas teātrī. Man viņas abas ļoti patika, tādas smalkas, tik interesantas. Viena pēkšņi saka: “Ārprāts, tu esi tik līdzīga vienai mūsu draudzenei!” Padomāju: ja šī spāņu meitene ir kaut mazliet līdzīga viņām – un es esmu līdzīga viņai, tas ir brīnišķīgākais kompliments, kādu šovasar esmu saņēmusi.

Nostāsts par šo tēmu mūsu ģimenē ir. Bērnībā Brigitas tante stāstīja, ka Napoleona laikā šurp tika atvesta kurtizāne, viņa radījusi bērnus, bet pati pēc tam aizbēgusi. Tas gēns nākot no viņas. Cik tā ir patiesība, nezinu. Bet stāsts skaists. Vajadzētu izpētīt. Bērnībā es to ļoti koši iztēlojos – melni mati, zirgs, gara kleita... Es vispār biju baigā fantazētāja un tieši par apģērbiem. Mammas mamma dzīvoja Šķēdē, kur gājām staigāt uz pamestu muižu. Pret parku bija milzīgas, stiklotas, pusatvērtas durvis, uz tām veda augstas trepes. Vienmēr uzskrēju, nostājos durvīs ar skatu pret parku un iztēlojos, ka man mugurā ir gara, kupla kleita ar stīpām apakšā, tik skaisti...

Man patīk domāt, ka bijusi tāda kurtizāne. Iztēlojos, kāda viņa bija: viegla, trausla, neprātīga, bezrūpīga, noslēpumaina... Ja to buķeti varētu sevī uzsūkt, vispār būtu lieliski.

Kas traucē?

Visdrīzāk jau es pati. Mūžīgais darbs ar sevi. Mirkļi, kuros pazaudējies.

Vasaras sākumā atklāju grāmatu, kas man palīdz brīžos, kad kļūst skumīgi. Es ārkārtīgi mīlu Franciju, man patīk Parīze, varētu turp braukt un braukt, tāpēc gluži loģiski nopirku grāmatu “Kā būt parīzietei vienmēr un visur”. Tagad man tā stāv grāmatplauktā virspusē. Ik pa laikam atšķiru, izlasu kaut ko vienu, un viss – ielaižu sevī to sievietes sajūtu. Tas man ārkārtīgi patīk.

Domāju par to, kas man ļauj justies sievišķīgai... Man ārkārtīgi patīk mana profesija un viss cits, ko daru, es negaužos. Man patīk strādāt, es šobrīd tieku ar visu galā, bet es laikam negribētu dzīvot pēc vīrieša dzīves modeļa. Tajā brīdī, kad es nokļūdos, lūdzu, nepieslēdziet mani savam domāšanas veidam, nepārmetiet man, atļaujiet man būt sievišķīgai. Nu, uzmetiet man to žaketi uz pleciem, pasargājiet mani. Tas ir tas, ko es gaidu no vīriešiem. Mūsdienu pasaule gan ir būvēta uz kaut ko citu. Bet es uzskatu, ka uz vīriešiem ir jāpaļaujas, un, kad tu uz viņiem paļaujies, viss notiek.

Jā. Es viņu saucu par vīru, kaut mēs neesam precējušies. Viņš ir klusētājs, mierīgs, savākts. Vispār mēs nenesam darbu mājās, bet, ja es esmu ļoti, ļoti sanervozējusies, viņš mani savāc ar vienu teikumu. Viņš neļauj man izplūst. Paklausās, pasaka vienu teikumu, un man pāriet. Tas man rada drošības sajūtu.

Vai tad tu lomas skaļi mājās nemācies?

Dažkārt mācos mājās, bet ne skaļi vai ieeju citā istabā. Dažreiz dušā atkārtoju tekstu, tur neviens nedzird. Bet vispār es ļoti laikus nāku uz teātri.

Bet atgriežoties pie Parīzes. Kā man tur patīk pensionāri! Sēž kafejnīcā, dzer kafiju brokastīs, pīpē, lasa avīzes, nekur nesteidzas. Dažkārt domāju: ja man vecumdienās pēkšņi būtu nauda, varētu nopirkt mazu būdiņu kaut kur Francijā, no rītiem sēdēt ciematiņa vienīgajā kafejnīcā. Bet diez vai es to mācētu darīt, jo tas ir jāiemācās no bērnības. Turklāt mums taču vispār nav tādas ielu kultūras – iet ēst brokastis, sēdēt kafejnīcās. Pat brančos ir sajūta, ka jāsteidzas, jo nav vietas. Un, no otras puses, ir tā sajūta, ka tev visu laiku kaut kas ir jādara. Mūsu vecvecāki taču to vien dara, kā rušinās savos mazdārziņos. Jo nevar tāpat vien sēdēt. Mana vecāmamma vienmēr gāja ravēt dārzu, kad lija. Viņai ārkārtīgi patika rušināties pa slapjumu. Kad vairs nevarēja aiziet uz dārzu, viņa bija ārkārtīgi skumja, bet vienalga visu kontrolēja. Mēs, pārējie, strādājām, viņa stāvēja pie loga un teica, kas un kā ir jādara. Kā zemenes jālasa, kā zirņi jārauj. Jā, ar tādu bagāžu diez vai es mācētu vecumā sēdēt tajā Francijas kafejnīcā ar avīzi.

Kāpēc atkal jāskrien sienā?

Neesmu no tiem, kas cenšas apmeklēt visu jauno, kas vien iespējams. Neesmu arī liels kino gājējs. Eju, bet ne bieži. Nesanāk laika. Nemāku skatīties filmas datorā, šausmīgi piekūstu. Ja man iesaka kādu filmu, izdaru, bet tiešām jūtos piekususi. Es vispār ar datoru esmu uz jūs. Labprāt eju uz izstādēm, bet ne uz visu. Ļaujos. Tā no visa pa biščiņam. Vasarā sanāca vairāk pastaigāt kopā ar Krišu. Ziemā tik daudz nesanāk. Milzīgs režīms.

Cenšos apskatīties, ko dara kolēģi citos teātros. Tas mani tiešām interesē.

Kas pēdējā laikā ir īpaši iespaidojis?

Man ļoti patika Vlada Nastavševa Melnā sperma.

Nesen televizorā netīšām uzslēdzu senu Vara Braslas filmu Par mīlestību pašreiz nerunāsim, kur galveno lomu spēlē Ilze Rūdolfa. Personāžs iznācis no cietuma, atstāsts, kāpēc viņa tur nokļuva. Ārprātīga drāma. Astoņdesmitie gadi. Tā Rīga, ko nav iespējams atpazīt. Man patika pati filma un ļoti patika, kā spēlēja Ilze Rūdolfa. Pēc tam uzdevu sev jautājumu – kāpēc šī filma nav pazīstama? Ilze Rūdolfa tik fantastiski spēlēja, viņa ir tik skaista. Tas man sasaucās ar to, ka pirms gada biju uz Dāvja Auškāpa izrādi Ceļā uz mājām Nacionālajā teātrī, kur arī galveno lomu spēlē Ilze Rūdolfa. Man viņa tur tā patika! Kā viņa spēlē! Nodomāju – viņa ir laba, pazīstama aktrise, bet kāpēc ne vairāk? Tad saproti, ka katram savs ceļš, varbūt to lielo nemaz nevajag. Bet es joprojām ik pa laikam atceros, kā viņa spēlēja. Sajūta, ka es viņai pieķēros, man gribas viņu vēl redzēt! Tas ir mans pēdējais lielais iespaids, ko citi visdrīzāk nesapratīs.

Tev pašai netrūkst tādu lielo galveno lomu?

Jā, nu skaidrs... Līdz tam ir jānonāk. Bet katram ir savs ceļš. Negribu neko apšaubīt un negribu neko pieprasīt vai skumt par to, kāpēc man nav. Varbūt es esmu laimīgāka no kādas lomas, kas nav tik liela. Varbūt tas ir slikti, ka man nav tādu ambīciju. Varbūt iekšienē ir, bet ko tad es bļaustīšos?

Man bija lielā loma izrādē Austrumvējš, rietumvējš. Pašai šķiet, ka tiku galā. Izrādei gan nebija ilgs mūžs, kaut kas tur nesakrita, varbūt tā bija pārāk specifiska.

Ejot skatīties citu izrādes, nedomāju, kā es to nospēlētu, izdarītu. Skatoties no malas, vienmēr vari ieteikt, bet pamēģini izdarīt, kad pats tur esi! Tāpēc es esmu piesardzīga pret ieteikumiem. Arī pret kolēģiem. Tev ir jājūt, drīksti vai nedrīksti ieteikt. Lai viņam palīdzētu, nevis aizvērtu ciet. Tā ir baigi jūtīgā lieta. Vienreiz mūžā esmu pateikusi, ka man nepatīk, un nezinu, vai tas bija pareizi. Nedrīkst tā teikt cilvēkam, kurš tikko ir nospēlējis vai izlaidis ārā savu darbu. Atskatoties man neērti pašai par sevi.

Diezgan... Kuram gan patīk, ka viņu kritizē. Savus kolēģus labprāt uzklausu, viņi gan nekritizē, vairāk dod padomu, kā izdarīt labāk. Un kāpēc neņemt padomu no pieredzējušiem cilvēkiem? Tas tikai palīdz. Cenšos vienmēr izmēģināt to, ko man pasaka. Varbūt ne vienmēr uzreiz to pieņemu, bet vismaz iekšēji pati priekš sevis pamēģinu. Es jau pati esmu tāda skarba. Reizēm varu gana skarbi pateikt, kaut nemaz tā nedomāju, kaut kā tā sanāk... Ļoti neticu horoskopiem, bet reizēm esmu izteikts Auns. Es tik bieži ieskrienu tajā sienā. Tagad esmu sapratusi –ieskrēji sienā, sitienu dabūji, – Jana, apstājies! Tagad izdomā, kā no šīs situācijas pieklājīgi atkāpties un pamēģināt vēlreiz. Atkal jau – dubultā sevi izmantoju. Mīļo saulīt! Reizēm domāju: kāpēc es tā ieskrienu? Nemaz tā nebiji domājusi, vienkārši ieskrien. Smejos: nu jā, esmu Auns. Tad nākas atkāpties. Bet labi, ka atkāpjos, nevis turpinu.

Komentārus nelasu. Kritikas lasu, bet mēģinu neturēt aizvainojumu. Viss taču mainās no izrādes uz izrādi. Šodien kādam nepatika, cits redz nākamo, un viņam liekas, ka bija laba. Teātris ir tik mainīgs. Esmu priecīga, redzot, ka pēdējā laikā kritiķi izrādes apmeklē vairākkārt. Tas ir tik brīnišķīgi. Jo tu jau nevari nospēlēt vienādi. Tas ir forši, ja kritiķis noskatās vairākas reizes, tad man šķiet, ka mēs sadarbojamies.

Bet visiem jau gribas to uzslavu vai maigumu, vai to, ka tev saka, cik tu esi foršs. Agrāk, kad pēc mēģinājuma sastresojos, kaut kas nenogāja labi vai nenospēlēju tā izrādi, vienmēr piezvanīju mammai. Viņa nekad nemēģināja mani tincināt, vienkārši teica: “Jana, tu esi tik forša!” Ek, jā, esmu forša. Vienā mirklī sapratu, bāc, man nav neviena, kas pasaka, ka es esmu forša. Tagad pati sev saku: “Jana, tu esi forša.” Tā, ar joku. Ir jau grūti sadzīvot ar to, ja kaut kas nav izdevies. Tērps vai loma. Ka varēja būt savādāk.

Pēc mammas pārbaudījuma man ir sajūta, ka daudz kas ir palicis mazsvarīgāks. Runājot ne tikai par teātri, bet arī par citām neveiksmēm. Nobirst asara, saskumsti, bet saproti, ka tas īstenībā ir sīkums, nevajag tajā ilgi uzturēties. Vieglāk tieku pāri. Bet varbūt nāks kāds sīkumiņš, kurā varu iekrist un paklupt. Nezinu.

Agrāk es biju vairāk uz nākotni orientēts cilvēks, pārdzīvoju par to, kas man it kā nebūs, tā pazaudējot esošo mirkli. Tagad saprotu, ka nevaru domāt par to, ko es nezinu. Mācība man bija tik milzīga. Mammai bija plāni, mums bija kopīgi plāni... Kurš no mums zina, kas būs rīt.

Vispār es esmu diezgan sakārtota. Kā jau režīma un māju cilvēks. Man, piemēram, nepatīk pa nakti palikt ārpus mājas. Lai vai cikos, man patīk būt mājās. Tas man rada drošības sajūtu.

Man ļoti vajag savu telpu. Man patīk strādāt, bet ļoti patīk arī atnākt mājās un uztaisīt to ligzdiņu. Tas ir ļoti svarīgi. Man garšo mājās gatavots ēdiens. Labprāt izeju paēst, bet es nebūtu gatava ēst katru dienu citur, pat ja man būtu daudz naudas.

Patīk arī gatavot?

Jā. Ne vienmēr gan sanāk, bet patīk. Man patīk mazgāt māju. Jā! Māju mazgāju katru dienu. Virtuvi uzmazgāju pēc katras reizes, kad taisu ēst. Ārkārtīgi patīk. Es atslābstu tajā mirklī. Saku: es ātri izrāpošu. Tas palicis no bērnības. Ja mazgāšanai paņēmu slotu, man vienmēr teica: šodien tu tikai uzslaucīji māju. Bet mazgāt nozīmē, ka tu uz ceļiem ar lupatiņu izrāpo visus stūrīšus. Tā izrāpošana nāk arī par labu, jūtu, ka man sakārtojas mugura. Kā kaķītis izstaipies, izvingrojies.

Bērni, manuprāt, nāk paši. Zinu, ka vajadzētu, būtu forši. Bet, ja ar prātu izdomāsi, kā tu zini, ka tas būs pareizi? Es ļaušos. Ir taču pareizi ļauties?