Mēs visi esam asimetriski - patiesība un mīti par cilvēka ķermeņa labo un kreiso pusi

Daudz dzirdēts par teorijām, ka cilvēkam viena ķermeņa puse parasti ir vājāka par otru, ka smadzenēs abas puslodes nav vienādi attīstītas un katra atbild par savām funkcijām, ka mums viena puse ir sievišķā, otra – vīrišķā un kaites attiecīgajā pusē norāda uz problēmām, ko šī puse simbolizē.

Zinātne vēl nav pilnībā izpētījusi šīs teorijas, taču ir atklāts, ka mūsu ķermenis joprojām pilnveidojas – un tas notiek jau vairāk nekā 200 000 gadu, kopš cilvēks nostājās vertikāli. Pa šo laiku bioķīmiski un biomehāniski procesi nemitīgi modificē un optimizē stāju, lai galvaskausa (ķermeņa smagākās daļas) svaram būtu vislabākā pozīcija attiecībā pret mugurkaulu, nolīdzsvarojot  gravitācijas spēku.  

Turklāt šī sistēma, kas balstās uz trim vaļiem – galvaskausu, žokli un mugurkaulu –, joprojām nav pilnveidota, tāpēc cilvēkiem ir izplatītas ne tikai stājas problēmas, bet raksturīga arī ķermeņa asimetrija.

Pēdu lielums atšķiras vairumam cilvēku

Nesen medijos izskanēja ziņa par kanādieti Džesiku Greju, kura meklēja sev kurpju sabiedroto. Šai jaunajai sievietei kreisās kājas izmērs ir 39., bet labās – 42. Izmēģinājusies gan šā, gan tā, viņa saprata: lai nemocītu savas pēdas, sevišķi mazāko, jāpērk divi dažādu izmēru viena modeļa apavu pāri. Tiesa, šajā gadījumā pēdu atšķirības cēlonis bija anomālija – Džesika piedzima ar atvērtu mugurkaulu (spina bifida), un sestajā klasē kreisā kāja pārstāja augt.

Tomēr pētījumi liecina, ka apmēram 60 % pieaugušo viena pēda ir garāka un/vai platāka par otru. Lielākajā daļā gadījumu šīs variācijas nav īpaši pamanāmas vai apgrūtinošas. Ja nu viena pēda ir garāka par vismaz vienu centimetru (tas ir aptuvens solis izmēru noteikšanā), prātīgi būtu iegādāties apavus, pielaikojot tos vispirms lielākajai kājai, taču visumā nav pamata uztraukumam.

Tas pats attiecas arī uz citām pāra ķermeņa daļām, kas nedaudz atšķiras. Varbūt kreisā plauksta ir par vienu centimetru garāka vai labās auss ļipiņa, spogulī skatoties, šķiet, atrodas mazliet zemāk nekā kreisās, vai arī labās rokas bicepss augšdelma priekšpusē izskatās spēcīgāks... Šādas nelielas asimetriskas atšķirības ir pilnīgi normālas. Patiesībā šīs mazās savdabības padara mūs par cilvēkiem.

Uz desmit labročiem viens kreilis

Diezgan bieži tomēr gadās, ka ķermeņa asimetrija cilvēkus uztrauc, kad viņi pēkšņi apjauš, ka visa kreisā (vai labā) ķermeņa puse ir daudz vājāka spēka ziņā vai izskatās mazāk attīstīta. Iespējams, viņi neko nav dzirdējuši par ķermeņa dominējošo jeb vadošo pusi, kas tiek funkcionāli vairāk noslogota.

Ja cilvēks ir labrocis, viņš raksta ar labo roku, visticamāk, arī zīmē, met bumbu un ēd zupu ar labo roku. Bet vai esat kādreiz iedomājušies par šo – vai arī labā kāja ir dominējošā par kreiso? Un kā ir ar labo aci un ausi – vai instinktīvi vēlaties tās izmantot vairāk nekā kreiso? Labrocis vai kreilis – tas nenozīmē, ka tieši šī puse ir dominējošā un ka cilvēkam vispār ir izteikts šāds sāniskums, tas ir, ka viņi parasti lielāko daļu darbību veic ar vienu ķermeņa pusi.

Katrs to var viegli noskaidrot. Kamēr zinātnieki izmanto, piemēram, termogrāfiju (infrasarkanā starojuma vizualizēšanas metode), lai noteiktu vairāk noslogoto ķermeņa pusi, mēs to varam uzzināt, izmantojot tādas parastas lietas kā tualetes papīra rulli, monētu un gliemežvāku. Ar kuru roku raksta, katrs jau zina, bet nolieciet uz grīdas monētu un ātri uzkāpiet uz tās. Kura kāja pastiepās? Paskatieties pa tualetes papīra ruļļa caurumu – pie kuras acs to pielikāt? Un ar kuru ausi klausīsieties, kā gliemežvākā šalc jūra? Visticamāk, ar to pašu, pie kuras parasti tiek likts telefons. Šie mazie eksperimenti gan nosaka tikai roku, kāju, acu, ausu dominējošo pusi, taču līdzīgā veidā var to noskaidrot arī par citām ķermeņa daļām.

Zinātnieki ar savām metodēm ir secinājuši, ka 70–90 % cilvēku ir labroči, un varētu domāt, ka attiecīgi labā puse tad arī ir dominējošā. Tomēr iezīmējas interesanta tendence – diezgan bieži labroči tomēr izvēlas kreiso pusi, sevišķi attiecībā uz acīm un ausīm. Vēl interesantāk, ka tāpat dara arī kreiļi, lietojot labo aci vai ausi kā dominējošo. Kopumā, lai gan lielākā daļa pasaules iedzīvotāju ir labroči, tiek lēsts, ka kreisajai ausij dod priekšroku 40 % no mums, kreisajai acij – 30 %, kreisajai kājai – 20 procentu.

Kāpēc tā? Varbūt viena auss vai acs ir spēcīgāk attīstīta par otru. Varbūt cilvēkam bija lemts piedzimt par kreili, bet viņš tika apmācīts kā labrocis. Zinātnieku atbilde joprojām ir neskaidra, tāpat arī vēl palicis noslēpumā, kāpēc kreiļi ir tikai maza cilvēces daļa, apmēram proporcijā 1:10. Atklāts, ka mātes dzemdē deviņi embriji no desmit sūkā savu labo īkšķīti, kā liecina ultrasonogrāfijas pētījumi. Vēsturiskā mērogā šī proporcija atklāta jau neandertāliešiem pēc viņu zobiem. Mūsu neveiklie senči izmantoja zobus, lai saturētu gaļas šķēli, bet dominējošajā rokā turēja krama nazi, ar ko gaļas gabalu nošņāpa, bieži saskrāpējot arī savus zobus. Savukārt pētījumi par savvaļas šimpanzēm rāda, ka šiem primātiem labroči un kreiļi ir apmēram vienādās daļās.

Vājā un stiprā puse

Lai arī kreiļi ir minoritāte, tomēr mūsdienās attīstās tendence atzīt šo viņu īpatnību un viņus nepārmācīt, lai pielīdzinātu vairākumam – labročiem. Paši kreiļi gan nereti slimīgi uztver šo savu atšķirību, savukārt labroči bieži vien cieš no tā, ka ar laiku viņu kreisā puse kļūst ievērojami nespēcīgāka. Lielākajai daļai cilvēku labā ir dominējošā ķermeņa puse, un visus tos gadus, kad cilvēks spējis kustināt savu ķermeni, dominējošās puses muskuļi ikdienā ir strādājuši vairāk, lai veiktu dažādas darbības, piemēram, paceltu somas no zemes, aizvērtu automašīnas durvis vai maisītu ēdienu katlā. Papildu slodze var būt, kad arī darba specifika prasa atkārtotas kustības, kas veicina pušu atšķirības, piemēram, sanitāriem, kas vienmēr paceļ pacientus no gultas vienas puses. Sava ietekme ir arī noteiktiem dzīvesveida ieradumiem – pastāvīgai gulēšanai uz vieniem sāniem, kāju pārkrustošanai vienā veidā ik dienas vai arī pleca somas nēsāšanai tikai vienā pusē.

Ar laiku tas viss var novest pie kreisās un labās puses nelīdzsvarotības, turklāt dominējošā puse var arī vizuāli kļūt mazliet lielāka. To var izskaidrot tā, ka neironu savienojumi ar dominējošo pusi ir spēcīgāki nekā ar nedominējošo. Ikdienas darbības parasti tiek veiktas, vispirms izmantojot dominējošo roku. Rezultātā dominējošā roka saņem vairāk treniņu un koncentrēšanās, kas vēl vairāk uzlabo nervu kontroli.

Neliela spēka atšķirība starp ķermeņa pusēm nav iemesls uztraukumam, taču, ja tā ir pietiekami liela, lai pievērstu jūsu uzmanību sporta zālē, tad gan pie šā jautājuma būtu vērts piestrādāt. Ja cilvēks spēj ērti veikt desmit vingrinājuma atkārtojumus ar vienu ķermeņa pusi, bet tikai piecus ar otru, tas jau norāda uz muskuļu ievērojamu nelīdzsvarotību.

Sliktākais, ka viena muskuļa spēka atšķirība abās pusēs var liecināt arī par citu muskuļu nelīdzsvarotību. Fitnesa treneri bieži ievērojuši – ja cilvēkam abu roku bicepsi nav vienādi attīstīti, tad noteikti šī pati problēma attiecas arī uz tricepsiem, rombveida muskuļiem, krūšu muskuļiem. Ja ir liela nelīdzsvarotība, daži muskuļi strādās vairāk, lai to pārmērīgi kompensētu, un tas var izraisīt sāpes un ievainojumus abās pusēs, arī spēcīgākajā. Viena puse būs vairāk izstiepta, otra – savilkta muskuļu saīsināšanās dēļ. Tas var būt par iemeslu sliktai asinsritei, mugurkaula novirzēm, galvassāpēm un citām veselības problēmām.

Labākais veids, kā izlīdzināt šo spēku abās pusēs, būtu koncentrēties uz vienā pusē veicamiem vingrinājumiem un vispirms sākt ar savu vājāko pusi, lai vairāk attīstītu tās muskuļus. Diemžēl lielākā daļa no mums dzīvo savu dzīvi, turpinot izmantot, attīstīt un stiprināt dominējošo pusi, kamēr tā sauktā vājā puse ir kā tāda neglītā pusmāsa, kurai reti tiek uzticēts darīt foršas lietas.

Perfekta sejas simetrija? Blefs!

Viens no uzskatāmākajiem ķermeņa asimetrijas piemēriem ir burtiski nolasāms sejā. Daudzus gadus skaistumkopšanas un plastisko operāciju eksperti propagandēja, ka vienai sejas pusei jābūt otras spoguļattēlam. Bet tā vienkārši nav taisnība! Kaulu struktūra un audu apjoms dabiski atšķiras sejas kreisajā un labajā pusē, un tas ir ne tikai pilnīgi normāli, bet arī var palielināt pievilcību.

Domājat, vienai no visu laiku pievilcīgākajām Holivudas zvaigznēm Merilinai Monro bija simetriska seja? Kad pētnieki sadalīja šīs skaistās sejas attēlu uz pusēm un savienoja divas kreisās vai divas labās puses, no Merilinas skaistuma daudz pāri nepalika – viņa drīzāk atgādināja savu karikatūru.

Pamatojoties uz ideju, ka cilvēki ar simetriskām sejām tiek uzskatīti par pievilcīgākiem, pirms desmit gadiem iPhone pat izstrādāja lietotni Echoism App, kas ļauj spēlēties ar savām sejas pusēm un rediģēt attēlus. Tagad tā vairs nav vienīgā tāda lietotne, un katrs pats var pārliecināties, cik nesimetriska ir mūsu seja un cik sveši, nedabiski un nepievilcīgi mēs izskatītos, ja būtu ideāli simetriski.

Vēl vairāk – nesen zinātnieki atklāja, ka sejas simetrija un laba veselība var arī nebūt saistītas lietas. Ideja, ka sejas simetrija cilvēkiem šķiet pievilcīga, jo tā norāda uz labu veselību un tāpēc kalpo par labu partnera izvēles kritēriju, ir sena un radījusi daudz zinātniskās literatūras par to, kā cilvēki izvēlas sev partneri. Šī labo gēnu hipotēze balstās uz pieņēmumu, ka novirzes no sejas simetrijas saistītas ar cilvēka attīstības laika grūtībām, ko izraisa nepietiekams uzturs, infekcijas vai ģenētiska mutācija. Taču britu zinātnieki savā pētījumā, kurā tika salīdzinātas gandrīz 5000 dalībnieku sejas simetrijas novirzes un viņu veselība, neatrada nekādu saistību.

Faktiski gandrīz visās sejās ir smalkas novirzes no perfektas simetrijas. Parasti viena acs atrodas nedaudz augstāk par otru vai tālāk no viduslīnijas, arī vaibsti ļoti reti ir perfekti simetriski.

Kāpēc mums patīk sejas, kurās novirze no simetrijas nav uzkrītoša? Varbūt vienkārši mums kā Mātes Dabas bērniem labāk patīk simetriskas lietas un ornamenti. Piemēram, bites arī labāk izvēlas nolaisties uz simetriskām puķēm. Varbūt smadzenēm simetriskus rakstus ir vieglāk uztvert un interpretēt? Tādējādi simetriskas sejas var būt ne tikai patīkamas acīm, bet arī smadzenēm.

Novecojusi teorija par smadzenēm

Iekšēji mēs esam vēl asimetriskāki – sākot ar molekulām un beidzot ar iekšējo orgānu izvietojumu un uzbūvi, jo pat pāra orgāni, piemēram, plaušas, nav vienādi. Vislielākās diskusijas jau sen notiek par labo un kreiso smadzeņu puslodi – vai tiešām pastāv analītiskais-radošais sadalījums un vai viena puslode ir dominējošā?

Labās un kreisās smadzeņu puslodes teorija radās pirms 40 gadiem, pateicoties  amerikāņu neiropsihologa Rodžera Sperija un viņa kolēģu zinātniskajam darbam par smadzeņu dalījumu, kam 1981. gadā tika piešķirta Nobela prēmija. Tātad – katra smadzeņu puse kontrolē noteiktas funkcijas? Vai cilvēkiem tiešām dominē kreisā vai labā puslode? Līdzīgi daudziem citiem populāriem psiholoģijas mītiem arī šis izauga no cilvēka smadzeņu novērojumiem, kas pēc tam tika dramatiski izkropļoti un pārspīlēti.

Vēlāki pētījumi ir parādījuši, ka smadzenes ne tuvu nav sadalītas tik vienkārši, kā agrāk tika uzskatīts. Piemēram, pētījumi liecina, ka spējas tādā mācību priekšmetā kā matemātika ir spēcīgākās, ja abas smadzeņu puses strādā kopā. Mūsdienās neirozinātnieki zina, ka abas smadzeņu puses sadarbojas, lai veiktu daudzējādus uzdevumus, sazinoties caur smadzeņu saikli – nervu tiltu starp abām smadzeņu puslodēm, jo puslodes funkcionē kā viena vienība.

Tā ir pilnīga taisnība, ka dažas smadzeņu funkcijas notiek vienā vai otrā smadzeņu pusē. Valodas pārziņa ir vairāk kreisajā, uzmanība – vairāk labajā puslodē. Taču tas nenozīmē, ka kāds no kreisās vai labās puses smadzeņu tīkliem dominētu. Pētījumi rāda – lai gan dažkārt aktivitāte ir augstāka noteiktos smadzeņu rajonos, tomēr vidējā aktivitāte abās smadzeņu pusēs būtībā ir vienāda.

Neraugoties uz šiem atklājumiem, daudzi joprojām tic smadzeņu pusložu analītiskajam un radošajam (vai intelektuālajam un intuitīvajam) iedalījumam. Iespējams, viņi nav pamanījuši, ka šī slavenā teorija ir novecojusi. Turklāt populārā kultūra – žurnāli, grāmatas un internets – joprojām uzkurina šo tēmu, piedāvājot dažādus testus savas stiprās smadzeņu puses noteikšanai. Taču to var uztvert tikai kā izklaidi, nav vērts paļauties uz šo testu rezultātiem.

Lai gan… Cilvēka smadzeņu izpētē viss mainās ļoti strauji, pēdējā laikā interesantas teorijas rodas cita pēc citas. Kas zina, ko vēl uzzināsim nākotnē...

Sievišķā un vīrišķā puse

Ļoti sens un visā pasaulē izplatīts ir priekšstats par ķermeņa pušu garīgo vai ezoterisko iedalījumu. Gandrīz visās klasiskajās kultūrās un mācībās uzskata, ka ķermeņa labā puse ir vīrišķās enerģijas nesēja vai viss, kas saistīts ar tēvu un vīrišķo dzimumu, kreisā puse – sievišķās enerģijas nesēja vai viss, kas saistīts ar māti un sievišķo dzimumu. Savukārt ķermeņa priekšējās daļas pārziņā ir jūtu enerģija, aizmugures – gribas enerģija.

Piemēram, Indijas tradicionālajā dziedniecībā ājurvēdā, kur arī valda šis priekšstats, pastāv vienkāršs ieteikums, kā saprast, cik bieži cilvēks paļaujas uz savu vīrišķo vai sievišķo enerģiju, proti, vajag pavērot savas nāsis. Dienas laikā noteiktos periodos elpa vieglāk plūst caur kreiso nāsi, bet citos – caur labo nāsi. Nāss, kurā pastāvīgi ir lielāka gaisa plūsma, norāda uz iespējamu enerģētisko nelīdzsvarotību.

Dramatiskākā veidā uz to var norādīt traumas vai slimības katrā ķermeņa pusē. “Man ir sāpes kaklā, kas izstaro pa labo roku. Man nācās izraut divus zobus labajā pusē, un nesen man atklāja audzēju labajā krūtī,” stāstīja kāda sieviete, kura bija nolēmusi nodarboties ar jogu un kurai jogas konsultants lūdza izstāstīt slimības vēsturi. Konsultants tad vaicāja, vai sieviete ir ievērojusi, ka visas šīs fiziskās kaites viņai ir labajā pusē. “Godīgi sakot, tikai tagad pamanīju,” viņa atzina. Saskaņā ar ājurvēdu tas nozīmē, ka sieviete bija pārmērīgi izmantojusi vīrišķo enerģiju. Labā – vīrišķās enerģijas – puse citu jēdzienu vidū simbolizē arī došanu, tēvu vai citu nozīmīgu vīrieti, tādas īpašības kā aizsargājošs, spēcīgs, enerģisks, koncentrējies, disciplinēts, loģisks, stabils, neatkarīgs, organizēts un tamlīdzīgi. Ja labajā pusē ilgstoši rodas dažādas kaites, tas var nozīmēt, ka pastāv neatrisināta problēma saistībā ar kādu no šīm īpašībām vai kādu vīrieti, un tas ir radījis lielu sievišķās un vīrišķās enerģijas nelīdzsvarotību ķermenī.

Saskaņā ar tantru, Austrumu filozofiju un ezoterisko tradīciju, Visumu rada un veido vīrišķās (Šiva) un sievišķās (Šakti) enerģijas, kas piepilda visas lietas. Abas enerģijas pastāv arī katrā no mums. Mācīšanās, kā pilnībā tās iesaistīt, noved pie tā, ka cilvēks kļūst psiholoģiski, emocionāli un fiziski vesels.

Ķīnieši domā pretēji

Cilvēki, kas smeļas informāciju par ezoteriku no dažādiem avotiem, tomēr bieži vien nonāk lielā apmulsumā, jo pastāv arī pretēji viedokļi par to, kura ir sievišķā, kura – vīrišķā ķermeņa puse. Piemēram, pazīstamā igauņu dziedniece Lūle Vīlma visās grāmatās par savu mācību apraksta, ka labā ir sievišķās enerģijas, bet kreisā – vīrišķās enerģijas puse. Viņa arī māca, ka slimības rodas no pārmērīgām vai apspiestām emocijām, piemēram, skumjām, dusmām vai naida. Interesanti, ka šajā ziņā Lūles mācība ir tuva tradicionālajai Ķīnas medicīnai.

Tradicionālajā ķīniešu kultūrā paradums uzskatīt kreiso ķermeņa pusi par vīrišķo un labo pusi par sievišķo, šķiet, ir caurstrāvojis visus cilvēku ikdienas dzīves aspektus. Saskaņā ar leģendu, kad Pangu, ķīniešu tautas priekštecis un pirmais cilvēks uz Zemes, kļuva par dievību, viņa ķermeņa daļas un orgāni pārvērtās par sauli, mēnesi, zvaigznēm, kalniem, upēm, ezeriem – par visu, kas uz zemes atrodas un kas uz tās dzīvo. Saule un mēness radās no Pangu acīm. Saules dievs bija Pangu kreisā acs, bet Mēness dievs – Pangu labā acs. Tā radās tradicionālā ķīniešu paraža, ka vīrietis ir pa kreisi, sieviete pa labi. Un šīs katras lietas divas pretējās puses ķīniešu filozofijā iemieso jēdzieni jan (vīrišķais, aktīvais, pozitīvais, gaišais, stiprais) un jiņ (sievišķais, pasīvais, negatīvais, tumšais, vājais).

Jēdziens vīrišķais kreisais un sievišķais labais atspoguļojas arī izvēloties, kuru plaukstas locītavu izmantot pulsa mērīšanai, ejot pie ķīniešu medicīnas ārsta. Lai nolasītu pulsu diagnozes noteikšanai, vīrietim tiek izvēlēta kreisās plaukstas locītava, bet sievietei – labās plaukstas locītava.

Savukārt situāciju, kad traumām un slimībām ir tendence vairāk izpausties vienā ķermeņa pusē, ķīniešu ārsti skaidro ar slimiem meridiāniem. Katrā ķermeņa pusē simetriski sniedzas 12 meridiāni, kas ir otras puses spoguļattēls. Vai muguras sāpes rodas vienā pusē? Galvassāpes un kakla sāpes vienmēr ir stiprākas kreisajā vai labajā pusē? Viena nāss vienmēr ir vairāk aizsprostota nekā otra? Varbūt pamanāt, ka varikozas vēnas ir nevienmērīgi sadalītas? Ārsti skaidro, ka ķermeņa labsajūtu regulējošie meridiāni kreisajā un labajā pusē atšķiras. Līdz ar novecošanu, sliktiem ieradumiem, ārējiem un dzīvesveida faktoriem daži meridiāni kļūst neveseli.  

Cilvēki jau bērnībā iemācās atšķirt labo un kreiso pusi. Ar gadiem viņi aizvien vairāk iepazīst savu labo un kreiso – varbūt arī stipro un vājo – ķermeņa pusi. Nākamais solis –  apzināties savu abu pušu nelīdzsvarotību un censties to harmonizēt. Metode pat nav svarīga, galvenais ir izvēlēties sev tuvāko. Un saskatīt perspektīvā, ka mēs, no divām pusēm sastāvošie, esam daļa no Visuma. Tāpat kā saule un mēness. Gaisma un tumsa. Diena un nakts. Ieelpa un izelpa. Katrs šajā pārī ir galvenais un būtisks otra pastāvēšanai. Nav dienas bez nakts. Nav izelpas bez ieelpas.

Kreisā – sliktā, labā – tā labā

Vēsturiski dažādās kultūrās un reliģijās kreisā roka un kreiļi uztverti kā kaut kas, kam ir saistība ar ļaunumu. Arī tautas teicienos bieži vien ietverts kreisais negatīvā nozīmē, piemēram, kreiso ceļu gājējs vai viņš laiž pa kreisi. Savukārt labā roka ne tikai latviski, bet arī citās valodās nozīmē kaut ko pozitīvu: tiesības, pareizs u.tml.

Tradicionālajā reliģijā kreisā roka tikusi izmantota noraidījumam, labā – svētībai. Vecajā Derībā Dievs apdāvina un rada visu pasauli ar labo roku, bet ar kreiso soda. Lielākajā daļā pasaules arī sveicienam sniedz labo roku.

Savu nodevu šajā roku apzīmēšanā devusi arī daudzu tautu paraža noteiktas higiēnas procedūras veikt ar kreiso roku, kas to padarīja nešķīstu. Islāmā visa ķermeņa kreisā puse skaitās nešķīsta, tāpēc ir nepieklājīgi ienākt mājā ar kreiso kāju pa priekšu, ņemt ēdienu ar kreiso roku u. tml. Indiešu kultūrā ar labo roku tiek veikti visi labie darbi: ziedošana, reliģiskie rituāli, ēdiena un dzēriena pacelšana pie mutes. Ar kreiso roku veic nepatīkamos pienākumus, piemēram, noslauka dibenu tualetē, kauj dzīvniekus.

Kāpēc vajadzētu gulēt uz kreisajiem sāniem

Saskaņā ar ājurvēdu šī poza sniedz vismaz sešus ieguvumus veselībai.

1. Uzlabo limfātisko sistēmu. Guļot uz kreisajiem sāniem, limfmezgli var labāk filtrēt un attīrīt limfu, jo kreisā ir limfātiskās sistēmas dominējošā puse. Rietumu zinātnieki arī atklājuši, ka tad tiek labāk izvadītas šlakvielas no smadzenēm. Savukārt gulēšana uz labajiem sāniem var pat pazemināt limfātiskās sistēmas efektivitāti.

2. Palīdz gremošanas sistēmai. Tā pamatā ir vienkāršs gravitācijas likums. Guļot uz kreisā sāna, barības masa vieglāk virzās pa resno zarnu uz lejupejošo daļu, turklāt kuņģis un aizkuņģa dziedzeris atrodas dabiskā stāvoklī, ļaujot turpināt enzīmu izstrādi.

3. Noderīgi sirdij. Guļot uz kreisajiem sāniem, var atvieglot spiedienu uz sirdi, jo gravitācija var veicināt gan limfas aizplūšanu, gan asins cirkulāciju prom no sirds.

4. Labi grūtniecēm. Šādā pozīcijā var atvieglot spiedienu uz muguru, pasargāt aknas no saspiešanas un palielināt asins plūsmu uz dzemdi.

5. Samazina grēmas. Pētījumi liecina, ka gulēšana uz kreisajiem sāniem var samazināt skābes atviļņa simptomus, turpretī, uz guļot labajiem sāniem, tie var pastiprināties. Šis efekts parādās diezgan ātri, tāpēc problēmas gadījumā ieteicams pēc maltītes atlaisties uz kreisajiem sāniem kaut vai uz desmit minūtēm.

6. Atvieglo muguras sāpes. Cilvēki, kas cieš no hroniskām muguras sāpēm, var mēģināt gulēt uz kreisajiem sāniem, jo tas atvieglo spiedienu uz mugurkaulu.