Tu esi īsts vai izliecies? Kā atšķirt patieso no falšā

Ja mums rokās nonāktu kāds sens priekšmets, būtu diezgan viegli noskaidrot, vai tā ir autentiska lieta, tapusi kādā noteiktā vēstures periodā, vai arī tikai vēlāku laiku atdarinājums. Taču attiecībā uz cilvēkiem un sevi pašu jautājums par autentiskumu ir vairāk nekā sarežģīts.

Lielākoties autentisks cilvēks tiek definēts kā indivīds, kurš nebaidās atklāt savu būtību, savu īsto patību, tostarp savu personību, vērtības un dzīves principus. Autentiski ļaudis izvēlas būt patiesi arī tad, ja šī patiesība kādam varētu šķist neērta, viņi nemainās tikai citu ērtības labad, un viņus īsti neuztrauc, ko citi padomās.

Palikt sevī iezemētam

Īstais Es atspoguļo to, kāds patiesībā esi kā cilvēks – neatkarīgi no nodarbošanās, neatkarīgi no citu ietekmes. Tas ir godīgs tevis paša attēlojums. Autentiskums nav īpašība, kas cilvēkam vai nu piemīt, vai nepiemīt, drīzāk tā ir apzināta izvēle, kā cilvēks grib dzīvot. Taču pašreizējā pandēmijas realitātē, kur valda tik daudz personiskās brīvības ierobežojumu un visi piedzīvo iepriekš nebijušu ārējo spiedienu uz savu apzināto izvēli, aizvien vairāk cilvēku jūtas kā sevi pazaudējuši. Garīgās veselības speciālisti ir apkopojuši galvenās pazīmes, kas var liecināt par patības zaudēšanu, kā arī piedāvā daudz ieteikumu, kā tam turēties pretī un atgūt savu veselīgo atļaušanos būt unikālam.

“Mūža privilēģija ir kļūt par to, kas tu patiesībā esi,” apgalvoja izcilais psihoanalītiķis Karls Jungs. Vienā teikumā viņš apkopoja to, cik svarīgi ir kļūt par savu īsto Es. Būt patiesam pašam pret sevi – savām domām, vārdiem un darbībām – nereti nozīmē arī iespēju upurēt jebkuras attiecības, situāciju vai apstākļus, kas atšķiras no tavas patiesības. Piemēram, ja ir darbs vai attiecības, kas nedara tevi laimīgu vai liek rīkoties citādi, nekā patiesībā gribi, tu vari no tā atteikties un to pamest.

Tomēr to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Tas ir grūts uzdevums – definēt savu Es, jo katram nav tikai viens Es, ir vairākas versijas par to, kas es esmu. Ir Es, kāds esi darbā, ir Es, kāds esi kopā ar labāko draugu, cits Es, kad esi ar ģimeni, vēl Es, kad atrodies svešinieku vidū… Šie izdomātie Es ir normāla lieta, visi zināmā mērā tā izpaužamies. Autentiskums nenozīmē, ka visu laiku būtu jāizsaka savs viedoklis bez kādiem filtriem. Būt īstam nenozīmē būt tikai godīgam, bet arī apzināties sevi, būt pieticīgam un saņemt atsauksmes no citiem.

Ierasts uzskatīt, ka cilvēka vispatiesākais Es ir bērna vecumā. Tad esam radoši, izdomas bagāti un impulsīvi, nodarbojamies ar to, kas mūs padara patiesi laimīgus, un brīvi izpaužam savas jūtas. Katrs, visticamāk, atceras, par ko gribēja kļūt, kad izaugs liels. Neatkarīgi no tā, kā dzima šī ideja, mazais cilvēks tobrīd to patiešām vēlējās. Bērni mazāk visu apšauba, viņus neuztrauc, ko citi domā par viņiem un viņu izvēli. Bērni visu dara, balstoties uz savām jūtām un savu patiku vai nepatiku. Žēl, bet ar gadiem pārejam no to lietu darīšanas, ko vēlamies, uz tām lietām, kas mums jādara.

Tāpēc daudzi pētnieki norāda, ka galvenais, kā būt autentiskam, ir sekot savai aizrautībai. Kļūstot vecākam, ir viegli iegūt ieradumu darīt to, kas iepriecina citus. Tomēr, to darot, neesam patiesi pret sevi un paliekam neskaidrībā par to, kas mūs patiesi dara laimīgus. Piemēram, meita iet mātes pēdās, kura ir skolotāja, jo māte viņai ir iedvesusi, ka tas ir labs, stabils darbs. Bet tas var nebūt darbs, ko meitene patiešām vēlas darīt.

Autentiskuma slidenais jēdziens

Kāpēc cilvēkiem saglabājas instinkts būt īstam, kaut arī tas bieži vien apgrūtina viņa dzīvi? Lielā mērā to nosaka pašapziņa un vēlme būt patiesam pret sevi, nevis dzīvot kā verdziskam sekotājam tam, ko no tevis gaida sabiedrība. Cilvēks tiecas dzīvot labāko mūža versiju, piepildot savas īpašās vēlmes, nevis sekot tam, ko visi citi uzskata par nepieciešamu, lai laime būtu nodrošināta. Piemēram, parasti tiek gaidīts, ka cilvēkiem jāprecas jaunā vecumā vai ka jaunajam pārim pēc laulībām jārada bērni. Un nevarētu teikt, ka mūsdienās vecāku un sabiedrības attieksme šajā jautājumā būtu kļuvusi pielaidīgāka, lai gan jaunākajās paaudzēs ir izteikta tendence jaunību padzīvot sev, precēties pēc 30 gadu vecuma un bērnus radīt vēl vēlāk.

Pētījumi ir apliecinājuši, ka autentiskuma izjūta iet roku rokā ar daudziem psiholoģiskiem un sociāliem ieguvumiem: augstāku pašcieņu un labklājību, pozitīvākām emocijām, labākām romantiskajām attiecībām un pilnvērtīgāku sniegumu darbā. Psiholoģijā autentiskumu uzskata par būtisku nosacījumu cilvēka labklājībai, savukārt tā trūkums var izraisīt psihopatoloģiskas problēmas. Kādā pētījumā zinātnieki arī atklāja – kad cilvēki jūtas autentiskāki noteiktā lomā, piemēram, drauga, darbinieka, studenta, viņi nav tik neirotiski un ir apmierinātāki ar konkrēto lomu. Turklāt, kad pētījuma dalībnieki kopumā jutās autentiskāki (pēc vidējā rādītāja tam, cik autentiski viņi jutās dažādās dzīves lomās), viņiem bija augstāks pašvērtējums un mazāks stress, trauksme un depresija.

Tomēr autentiskums ir slidena lieta, un gan psiholoģija, gan citas nozares cīnās ar problēmu, kā to definēt. Sajūta, ka esi īsts un uzvedies tā, kā esi brīvi izvēlējies un kas ļauj tev izpaust savu būtību, galu galā katram ir atšķirīga. Piemēram, uzvedība, kas var šķist autentiska vienam, var šķist neīsta kādam citam. Jebkurā gadījumā autentiskums ietver sajūtu, ka esi savā ādā un nejūties tā, it kā valkātu masku, kas neļauj citiem saskatīt tavu patieso būtību.

Pozitīvās psiholoģijas pārstāvji mēdz izdalīt trīs autentiskuma sastāvdaļas. Pirmais komponents – pašatsvešinātība – attiecas uz to, vai cilvēks jūt, ka pazīst un saprot sevi (jo cilvēks, kurš īsti nesaprot pats sevi, varētu justies atsvešinātāks no sevis un mazāk autentisks). Otrā sastāvdaļa ir autentiska dzīve, kas iekļauj sajūtu, ka cilvēka uzvedība atspoguļo viņa patiesās jūtas. Trešais komponents ir ārējas ietekmes pieņemšana, kas ietver uzvedības maiņu, lai kaut kur iederētos, vai tādu izturēšanos, kāda citiem šķiet vajadzīga un kas tiek uzskatīta par vājāka autentiskuma pazīmi.

Vai lielākā daļa cilvēku visu laiku rīkojas autentiski, vai arī viņi maina savu uzvedību no situācijas uz situāciju? Tieksmi mainīt savu uzvedību atbilstoši konkrētai situācijai psihologi sauc par pašuzraudzību jeb paškontroli. Cilvēki ar augstu paškontroli, visticamāk, mainīs uzvedību atkarībā no sociālās vides, kurā viņi atrodas, savukārt tie, kam pašuzraudzība ir zemākā līmenī, mēdz rīkoties pēc viena scenārija dažādās situācijās.

Robeža arī šeit ir diezgan slidena – pārāk liela pašpārraudzība var likt cilvēku uzskatīt par neīstu, savukārt pārāk maza paškontrole saistās ar uzskatu par cilvēka neelastīgumu. Tomēr, šķiet, ir normāli, ja nesakām visu, ko domājam vai jūtam, visu laiku. Piemēram, ja kādam draugs dzied galīgi šķērsām, viņš, iespējams, nevēlas to teikt, lai saudzētu drauga jūtas, taču tā automātiski nav autentiskuma zaudēšana. Ir svarīgi atrast līdzsvaru starp savu izpaušanos un situācijas uzraudzību, lai izlemtu par vispiemērotāko veidu, kā reaģēt konkrētajā brīdī.

Paradokss – mainīties vai nemainīties?

Atklāts, ka cilvēki jūtas vispatiesākie, ja viņi atbilst noteiktai sociāli atzītu īpašību kopai, piemēram, ir ekstraverti, emocionāli stabili, apzinīgi, intelektuāli un patīkami saskarsmē. Tas ir autentiskuma paradokss – lai izmantotu daudzas priekšrocības, ko sniedz autentiskuma izjūta, var nākties nodot savu patieso būtību.

No psiholoģiskā skatpunkta autentiskiem cilvēkiem piemīt vēlme sevi izzināt, viņi ir motivēti uzzināt vairāk par sevi, izprast savas priekšrocības un trūkumus. Viņi ir arī gatavi godīgi pārdomāt atsauksmes par sevi neatkarīgi no tā, vai tās ir glaimojošas vai ne tik ļoti. Pats svarīgākais – autentiski cilvēki uzvedas atbilstoši savām vērtībām un īpašībām, pat ja tās var būt pretrunā ar sociālajiem nosacījumiem vai citām ārējām ietekmēm. Piemēram, introverti cilvēki uzvedas autentiski, kad ballītē ir klusi un atturīgi, pat ja sabiedriskās normas noteic, ka viesiem pieņemts sarunāties.

Taču vairāki pētījumi liecina, ka autentiskuma izjūtu bieži nosaka kaut kas cits, nevis lojalitāte savām unikālajām īpašībām. Paradoksāli, bet autentiskums šķiet saistīts ar sava veida sociālo atbilstību. Varētu domāt, ka cilvēki visvairāk savā ādā jūtas tajās dienās, kad uzvedība pietuvojas viņu unikālajam vērtību un īpašību modelim.

Piemēram, divi cilvēki, kuri atšķiras ar to, cik lielā mērā viņi izvairās no strīdiem ar citiem: Ilze ir patīkama saskarsmē, bet Jānis ir kašķīgs. Dienā, kad abi ir sastrīdējušies ar kādu, Ilzei vajadzētu justies nelāgāk nekā Jānim, jo viņa ir rīkojusies neatbilstoši savām unikālajām īpašībām. Bet pētījumi atklāj, ka cilvēki jūtas autentiskāk, ja viņu uzvedība apstiprina noteiktu īpašību modeli, proti, kad viņi ir ekstraverti, emocionāli stabili, apzinīgi, gudri un patīkami. Tas ir, mēs jūtamies vislabāk, kad uzvedamies kā tāds ideālā ballītes viesa un ideālā kolēģa krustojums. Tāpēc, neraugoties uz personības atšķirībām, gan Ilze, gan Jānis dienā, kad sastrīdas ar kādu, jūtas neautentiski.

Lai novērtētu savu autentiskumu, varam izmantot kritērijus, kas ir tuvāki, piemēram, kāda priekšmeta vai produkta autentiskuma vērtēšanai. Sklandrauši ar salami varētu garšot unikāli, taču sklandraušu autentiskums tiek vērtēts pēc to atbilstības klasiskajai receptei. Tāpat, šķiet, jo vairāk atbilstam sociālajiem pieņēmumiem par to, kā personai vajadzētu rīkoties, jo autentiskāki jūtamies.

Ironiskā kārtā sevis pasniegšana tā, kā, mūsuprāt, vēlas citi, īstenībā var traucēt, kad piestrādājam, lai veidotu ciešas attiecības ar citiem. Būt autentiskam mijiedarbībā ar citiem ir ļoti svarīgi, lai attīstītu jēgpilnas attiecības un tuvību, taču paradoksālā kārtā bailes no atraidījuma var mūs atturēt no savas autentiskās izpausmes. Pētījumi apstiprina, ka mums ir tieksme uzskatīt kādu par kaut ko zemāku, ja viņš neievēro sabiedrības nosacījumus. Piemēram, cilvēki ar netīrām drēbēm neatbilst sabiedrības higiēnas normām, un pret viņiem mēdz izturēties ne kā pret pilnvērtīgiem cilvēkiem (kad viņi atrodas neatbilstošā vidē, piemēram, ienāk bankā).

Mēs vēlamies ticēt, ka autentiskums sniegs mums priekšrocības. Tomēr, kamēr neuzzināsim vairāk par to, vai autentiskums sniedz tādas pašas priekšrocības kā jušanās autentiski, mums būs jāpieņem grūts lēmums, izšķiroties starp lojalitāti pret savu patieso būtību un atbilstību sociālajiem pieņēmumiem.

Kovids pastiprina autentiskuma zudumu

Šajā laikā mūsu kolektīvā rīcība cīņā pret pandēmiju ietver tādus uzvedības modeļus kā, piemēram, vecākus, kas māca bērnus mājās, draugus, kuri sazinās tiešsaistē, un darbiniekus, kas strādā no mājām. Lai gan kolektīvie centieni kalpo lielākam labumam, cilvēku sociālās lomas tagad atšķiras no autentiskajām lomām, kādas tās bija pirms pandēmijas. 2021. gada rudenī publicētajos pētījumos, kas veikti ASV un Honkongā, autori norāda, ka šis ārējais šoks un kolektīvā trauma ir prasījusi no mums savu psiholoģisko nodevu – cilvēki jūtas neīsti vai arī atsvešināti un nesasniedzami savam patiesajam Es tādā mērā, kā mainās viņu sociālās lomas.

Sociālo lomu traucējumi, kas pašlaik kovida pandēmijas dēļ vērojami globālā mērogā, ir stāvoklis, kas saistīts ar sociālo identitāti, rutīnu un pienākumiem. Tādējādi pandēmija rada draudus ne tikai veselībai un drošībai, bet arī sociālajām lomām – ikdienas dzīves pamatam. Zinātnieki skaidro: pirmkārt, šis efekts rodas, ja (un, domājams, tāpēc ka) sociālās lomas, kurās notiek pārmaiņas, ir būtiskas indivīda patības sajūtai. Otrkārt, šī ietekme ir atkarīga no indivīda laika perspektīvas. Cilvēki var aizsargāt savu autentiskumu, saskaroties ar sociālo lomu izmaiņām, ja viņi koncentrējas uz pašreizējo brīdi (tagadni un tuvāko nākotni), nevis uz pagātni vai nākotni, tas ir, laiku pirms vai pēc kovida.

Optimistiskākie psihoterapeiti pandēmijas mākonim saskata zelta maliņu, proti, tas ir labs laiks, lai vairāk iedziļinātos sevī, saprastu savu autentisko Es un savas sociālās lomas, izvērtētu attiecības ar citiem. Sava Es atrašana ir sarežģīts un laikietilpīgs process, kas prasa būt godīgam pret sevi, objektīvi novērtēt un pārbaudīt sevi, tikt skaidrībā par savas ģimenes stilu un vērtību sistēmu, mijiedarboties ar citiem, atšķetināt pretrunas un šaubas sevī, stāties pretī savām bailēm, atklāt savas vērtīgās īpašības, principus, iejūtību pret citiem un tamlīdzīgi. Un pāri visam – mīlēt sevi.

Viena no mūsdienu starptautiskajām autoritātēm autentiskuma jautājumos, Hjūstonas Universitātes profesore un vairāku pašpalīdzības bestselleru autore Brenē Brauna atzīst, ka cilvēka varā ir izvēlēties būt īstam, taču mūsdienu sabiedrībā un kultūrā, kas rosina iederēties un izpatikt, tas var nebūt viegli. Tas nozīmē pārstāt pielāgoties tam, ko no mums sagaida citi, un atzīt sev un apkārtējiem to, kas esam patiesībā. Brauna pati ir gājusi šo ceļu, risinot atkarību problēmas, tostarp alkoholismu, smēķēšanu, ēšanas traucējumus.

Šādu izvēli par labu autentiskumam profesore pat salīdzina ar revolūciju: “Izvēle dzīvot un mīlēt ar visu savu sirdi ir nepakļāvības akts. Jūs mulsināt, aizvainojat un biedējat neskaitāmus cilvēkus, arī sevi pašu. Jūs izbrīna, ka esat drosmīgs un vienlaikus baiļu pārņemts. Es tā jūtos gandrīz katru dienu. Drosmīga, nobijusies un ļoti, ļoti dzīva.”

Kādas pazīmes liecina par cilvēka autentiskumu?

* Saskata materiālo lietu tukšumu

Autentisks cilvēks daudz neiedziļinās materiālo labumu būtībā vai nozīmē, jo saprot to virspusējību un laimes īslaicīgumu, ko tie sniedz. Patiess cilvēks nepirks Gucci vai Dior cerībā, ka kļūs laimīgs, lai arī viņam patiktu šīs lietas. Daudz vairāk viņš novērtē to, ko nevar nopirkt par naudu, piemēram, dzīves pieredzi un draudzību. Tas arī nozīmē, ka viņš nevērtē citus pēc tiem piederošajām materiālajām lietām, jo zina, ka tas ir tikai statusa vai bagātības simbols.

* Novērtē pieredzi

Viņš apzinās: pieredze – gan labā, gan sliktā – nodrošina, ka viņš var mācīties no šīm dzīves mācību stundām. Viņš novērtē visu veidu pieredzi, pat to, kas saistīta ar visdziļāko nenoteiktību un šaubām. Viņš ir atvērts jebkam, ko dzīve noliks ceļā. Pat ja tas būs negatīvs pārdzīvojums, autentisks cilvēks atzīs, ka tas bagātina dzīvi un no tā arī var kaut ko iegūt.

* Ieklausās citos

Autentisks cilvēks klausās citos ne tāpēc, lai tikai atbildētu, bet patiesi ieklausās tajā, ko otrs grib pateikt. Viņš grib ienest sarunā kaut ko būtisku un zina, ka tas nav iespējams, ja ieklausīšanās prasme ir vāja vai uzmanību novērš telefons, TV vai kas cits.

* Nebaidās sevi izpaust

Viņš izpauž savas domas vai emocijas, ja tās atbilst iekšējai sajūtai, bez kādas atvainošanās. Patiess cilvēks parasti neizliekas, ka tic kaut kam, vai nepielāgojas tam, kam īstenībā netic. Tas nāk par labu vairumam attiecību, jo viņš saka to, ko domā. Viņš spēj dalīties savās domās un jūtās, nebaidoties no citu viedokļa.

* Nemēdz izpatikt cilvēkiem

Iztapoņas ir pilnīgs pretstats autentiskam cilvēkam, jo viņi cenšas visu darīt tā, lai vairāk patiktu citiem. Autentisks cilvēks jau zina, ka visiem nevar izpatikt. Drīzāk viņš būs pateicīgs tiem dažiem, kas pieņems viņa patieso būtību. Turklāt izpatikšana citiem atrauj no paša iekšējās pieredzes.

* Sniedz mīlestību

Autentisks cilvēks nenocietina sirdi, lai šķistu stiprs un neievainojams, zinādams, ka tas, kurš saglabā autentiskumu pat mīlestībā, ir daudz spēcīgāks. Viņš redz jēgu un mērķi, sniedzot mīlestību un atbalstu citiem, sevišķi grūtos laikos. Viņam patīk iedrošināt un motivēt citus izpaust savu būtību.

* Mīl sevi

Nevar saglabāt savu Es, ja sevi pietiekami nemīl, jo tad tā kļūst par neiespējamo misiju. Tie, kuri sevi mīl, ir dabiski patiesi, jo nejūt vajadzību slēpt savu būtību. Viņi zina savu vērtību un atsakās to kompromitēt citu dēļ. Viņi arī adekvāti rūpējas par savu veselību un labklājību.

* Saskata un atzīst savas kļūdas

Autentisks cilvēks zina, ka nav perfekts un ka viņam ir savi aizspriedumi kā jebkuram, un nemēģina to slēpt. Ja viņš kļūdās vai sāpina kādu, kuru mīl, tad nevilcinās atzīt kļūdu un spēj norīt lepnumu vai ego, lai to labotu.

* Pieņem savu unikalitāti

Viņš zina, ka katrs cilvēks ir unikāls, un nepretendē uz to, lai visi domātu vienā līmenī vai frekvencē. Ņemot to vērā, viņš neuztver savu viedokli kā vienīgo pareizo un nemēdz lietas saskatīt tikai kā baltas vai melnas, pareizas vai nepareizas.

* Paliek pie savas morāles un vērtībām

Ja autentisks cilvēks par kaut ko ir pilnīgi pārliecināts, viņš nepārtrauks tam ticēt pat tad, ja visa pasaule nostāsies pret viņa ticību. Tā vietā viņš paliks iezemēts savā pārliecībā un principos, jo zina – atsakoties no tiem, viņš pilnībā zaudēs patību. Tas arī nozīmē, ka viņš nemainīs savu ticību cita labad. Viņš uzņemas atbildību par savu dzīvi, nevainojot citus, ja jaut kas notiek greizi.

* Ieklausās iekšējā balsī

Par spīti dažādām domām, kas šaudās prātā, autentisks cilvēks spēj uztvert un ieklausīties savā iekšējā balsī. Tas ļauj viņam darboties pareizā virzienā, līdzsvarojot loģiku ar intuīciju.