Mamma: “Mans bērns bija pārvērties par mazu dzīvnieciņu, kurš kliedz, raud un plēš sevi ar nagiem”
Pēdējā laikā daudz runāts par to, kā bērni ar īpašām vajadzībām iekļaujas izglītības sistēmā. Pirms nedēļas par šo jautājumu sprieda arī Latvijas Autisma apvienības pārstāvji un izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece. Portāls Jauns.lv piedāvā kādas mammas stāstu par septiņgadīgas meitenītes izglītības gaitām. Tā kā ģimene dzīvo mazpilsētā, viņi vēlējās palikt anonīmi.
“To, ka bērniņš ir savādāks, sapratām jau bērnudārzā. Tikām aicināti uz individuālajām sarunām ar audzinātājām - bērns dzīvoja savā pasaulē, neiesaistījās grupu nodarbībās, ārā bērnu laukumiņā, sēdēja krūmā, pats neģērbās, bieži nereaģēja uz audzinātāju teikto.
Pedagogi bija ļoti atsaucīgi, līdz bērnudārza beigām tika panākts liels progress, bērna atvēršanās.
Iespējams, Aspergera sindroms
Gatavojoties skolai, bērnam sāka parādīties neizskaidrojamas vēdersāpes, galvassāpes, acu tiki. Pēdējā bērnudārza gadā sākām izmeklējumus, lai noskaidrotu, kas ar bērnu notiek, līdz 2021. gada maijā neirologs izvirzīja apstiprināšanai bērnu psihiatram diagnozi - Aspergera sindroms.
Kopš šī brīža esam rindā uz ADOS testu, beidzot janvāra beigās esam sagaidījušas savu rindu.
Atrada mazāko no iespējamām skolām
Laiks rit - bērnudārzs bija absolvēts un jāuzsāk skolas gaitas. Bērns pilnīgi negatavs ieiet skolā, lielā klasē. Atradām mazāko no iespējamām skolām - 22 bērni klasē, skolas ēkā atrodas tikai sākumskola, pirmās sešas klases.
Paralēli tam esam apmeklējušas divus kognitīvos psihologus, lai saprastu, kā bērnam palīdzēt, bet īsti risinājuma nav - šis pirmais gads ir jāizdzīvo. Pēc ADOS testa vietējais speciālists papildinās ieteikumus skolai. Principā ir trīs iespējamie risinājumi - palīgskolotājs, kurš ir viens uz visām klasēm, mājmācība vai skolas apmeklēšana atsevišķas dienas nedēļā.
Bērns kliedza un raudāja, bet skolā uzskatīja, ka viss ir labi
Gada iesākums bija apbrīnojami veiksmīgs adaptācijā, tad sākās attālinātās mācības, saslima klases audzinātāja (šis bija iespējamais ļaunākais scenārijs - skolotāja prombūtnē bija vairāk nekā mēnesi, klasē nāca dažādi pedagogi, mainījās uz katru stundu), līdz īsi pirms Ziemassvētku brīvlaika mans bērns jau bija pārvērties par mazu dzīvnieciņu, kurš kliedz, raud un plēš sevi ar nagiem.
Skolas personāls problēmas sāka saskatīt tikai pēc manas uzstājīgas runāšanas, jo skolā viss, viņuprāt, bija labi. Trauksmi radīja sporta stundas, ģimenes ārsts nozīmēja atbrīvojumu no sporta. Bērns paliek bez sporta nodarbībām, vienīgais risinājums ir apmeklēt fizioterapiju un apmaksāt pašiem.
Sāka redzēt skeletus
Pa Ziemassvētku brīvlaiku bērns bija nedaudz atpūties un, paldies Dievam, sāka kaut nedaudz, bet runāt par savām sajūtām. Pirms divām nedēļām bērns paziņoja, ka redz skeletus, kad ir par skaļu, respektīvi, kad troksnis ir par lielu, cilvēki acu priekšā pārvēršas par skeletiem.
Pie bērnu psihiatra joprojām gaidām rindu. Sākām lietot "klusuma austiņas". Meitene skolā baidās no apcelšanas, būtu vajadzīgs kāds, kas pieskata viņu starpbrīžos un koplietošanas telpā, lai viņa šīs austiņas lietotu, bet klases audzinātājs viens to nespēj.
Raudāja, līdz aizmiga
Meitene saka: kad neliek austiņas, redz skeletus, bet smaida, lai neviens nepamana, ka viņai kaut kas nav kārtībā. Vakar pārnāca no skolas un raudāja, līdz aizmiga. Skolas durvis vecākiem epidemioloģisko noteikumu dēļ ir slēgtas. Saziņa ar skolu notiek pa telefonu.
Domāju, lieki ir piebilst, ka mana spēja strādāt un iespēja nopelnīt ģimenei iztikas līdzekļus ir krietni ierobežota šādos apstākļos. Turklāt psihologu apmeklējumus, terapijas un testus šobrīd sedzam no saviem līdzekļiem.
Kāpēc par saviem līdzekļiem? Vai valsts tos neapmaksā?
Esam izvēlējušies iet ātrāko ceļu, cik nu tas šobrīd ir iespējams, lai atrastu veidu, kā palīdzēt bērnam. Rindas ir ļoti garas, kā minēju iepriekš, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā joprojām gaidām rindā uz pierakstu. Bērnu psihiatrs ir persona, kas nozīmē valsts apmaksātu ADOS testu un nepieciešamo terapiju.
Par valsts apmaksātiem kognitīvajiem testiem neesmu informēta - kuri speciālisti un kādā gadījumā tos piedāvā. Jebkurā gadījumā bez Autisma apvienības un Līgas Bērziņas atbalsta ir ļoti grūti orientēties, kā notiek diagnostika, kādi ir palīdzošie pasākumi ceļā līdz diagnostikai un kādas iespējas ir paātrināt diagnostikas procesu, un paralēli visam iepriekš minētajam nodrošināt daudz maz iespējamu eksistenci izglītības vidē.
Pēc skolas izreaģē uzkrātās emocijas
Tā ikdienas sadzīves aina neatstāj pārlieku daudz laika valsts apmaksāto pakalpojumu meklēšanai - pusdienlaikā bērns atgriežas no skolas un tad sākas uzkrāto emociju izreaģēšana, kas ilgst bieži vien līdz gulēt iešanai. Nākamajā rītā ir jāceļas, jāstiprina bērns doties atkal uz skolu, vietu, kur viņam klājas ļoti grūti.
Vai ģimene ir vērsusies pēc palīdzības savā pašvaldībā?
Pašvaldībā īsti nav sistēmas, ko darīt ar bērniem, kuriem ir grūtības iekļauties vispārējā izglītības sistēmā. Pirmskolas izglītība balstījās uz pedagogu iniciatīvu un profesionalitāti, skola atbilstoši savām iespējām risina bērna problēmas. Ģimenes ārsts palīdz risināt krīzes situācijas.
Ja arī tāda sistēma ir, tad nav ne jausmas, kurš ir tas cilvēks vai pašvaldības struktūra, kur man pašvaldībā būtu jāvēršas, kurš ir tas brīdis, kad varu pretendēt uz kādu atbalstu un kas ir šis atbalsts.”
Bažas par īpašo bērnu iekļaušanos
Latvijas Autisma apvienībai ir bažas par bērnu ar speciālajām vajadzībām iekļaušanu izglītības jomā. Lai arī skaitļi un fakti rāda pretējo, apvienības pārstāve Bērziņa norādīja, ka aizvien vairāk vecāku saskaras ar pirmsskolu un skolu atteikumu uzņemt bērnus ar speciālajām vajadzībām.
Turklāt, saskaroties ar grūtībām bērna uzvedībā vai mācību procesā, izglītības iestādes nevis meklējot risinājumus, bet gan meklē iespējas atbrīvoties no bērna. Rezultātā bērni tiek apmācīti mājās, kas liedz viņiem apgūt socializācijas prasmes, kā arī apgūt nepieciešamās prasmes, lai iekļautos darba tirgū. Esot bijuši arī gadījumi, kad šie jaunieši pēc priekšlaicīgas vecāku nāves nonāk uz ielas.
"Iekļaušana "uz papīra" izskatās lieliski, teorētiski pedagogiem ir pat teorētiskās zināšanas, bet praksē, pedagogiem un skolai nesaņemot nepieciešamos resursus un atbalstu, cieš visi.”
Lai iekļaujošā izglītība nebūtu tikai „uz papīra”
Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijā Jauns.lv iepriekš norādīja: valsts no savas puses ir pateikusi, ka Latvijā tiek īstenota iekļaujošā izglītība, kas ir nostiprināts arī vairākos politikas plānošanas dokumentos.
Taču viens no iekļaujošās izglītības īstenošanas stūrakmeņiem viennozīmīgi ir izglītības iestādes dibinātāja, izglītības iestādes vadītāja un visa pedagoģiskā un atbalsta personāla darbs, savstarpējā sadarbība, arī ar vecākiem, lai iekļaujošā izglītība nekad un nekādos apstākļos nebūtu tikai „uz papīra”.
Runa ir par vairākiem tūkstošiem bērnu
Izglītības un zinātnes ministrijas dati liecina, ka 2021./2022.gadā Latvijā 7275 skolēni apgūst speciālo izglītības programmu kādā no 376 vispārējās izglītības iestādēm, kuras nodrošina iekļaujošo izglītību.
Visvairāk vispārējās izglītības iestādēs integrē skolēnus ar mācīšanās un valodas traucējumiem, bet vismazāk - ar somatiskām saslimšanām, garīgās veselības, redzes un dzirdes traucējumiem. Pēc ministrijas datiem, 2021./2022.gadā tika uzņemti 5070 bērni ar mācīšanās traucējumiem, 776 - ar valodas traucējumiem un 317 - ar fiziskās attīstības traucējumiem. Tāpat mācības uzsāka deviņi bērni ar somatiskām saslimšanām, 39 - ar garīgās veselības traucējumiem, trīs - ar redzes un 15 - ar dzirdes traucējumiem.
Latvijā ir 43 speciālās izglītības iestādes, kurās 1.- 12.klasē kopā mācās 4390 bērni. No tām 34 iestādēs 782 izglītojamie apgūst profesionālās pamatizglītības programmas, savukārt 11 iestādēm piešķirts attīstības centra statuss, kas papildus speciālās izglītības programmu īstenošanai konsultē un izglīto speciālās izglītības jautājumos tās skolas, kuras iekļāvušas skolēnus ar speciālām vajadzībām, kā arī sniedz konsultācijas vecākiem.
Savukārt vēl 809 bērni ar speciālām vajadzībām izglītību iegūst speciālās izglītības iestādēs pirmsskolas programmās kādā no minētajām 43 speciālās izglītības iestādēm.
