Aija Andrejeva: "Esmu zibens, viņš ir tas novedējs"

Vai mēdz savilkt bilanci par aizvadīto gadu?

Noteikti. Šajā gadā bijis daudz kā laba. Pirmām kārtām es apprecējos. Gads gan sākās depresīvi, bija grūti sevi motivēt. Tad aizbraucu uz Peru, dabūju iedvesmu, atgriezos un nolikos ar kovidu. Tad piezvanīja bijusī kolēģe no Liepājas teātra Inga Krasovska un uzrunāja muzikālai kustību izrādei Rīgas Krievu teātrī. Tas deva pamatīgu restartu. Katru dienu gāju uz mēģinājumiem teātrī, līdz pirmizrādei maijā rukājām pamatīgi – fiziski jaudīgs notikums, man tas bija kaut kas pilnīgi jauns. Izrāde bez vārdiem paraDIZZY ir stāsts par sievietes un vīrieša mijiedarbību un to, kā veidojas viņu attiecības dažādos vecuma posmos. Es no pusaugu draiskules uzziedu par sievieti, piedzīvoju visas lielās drāmas. Taču izrāde ir ļoti gaiša, nav tā – šķiramies, un manta uz pusēm. Rādām, ka tas var notikt arī forši, bez naida. Varam arī satikties, pasēdēt pie klavierēm, uzspēlēt un parunāt par dzīvi. (Intervija notika aizvadītā gada decembra sākumā. Īsi pēc Ziemassvētkiem 27. decembrī mūžībā devās Aijas tēvs mūziķis Alex. - Red.)

Pati māki tā – ar gaišumu palaist cilvēkus, ar kuriem vairs nav kopīgs ceļš ejams?

Līdz šim, šķiet, ir izdevies. Protams, ir arī dusmas, bet manī aizvainojums ilgi neturas. Esmu impulsīva, ātri aizsvilstos...

Un ātri izdusmojies?

Jā. Kaut kas droši vien krājas, es to vēl neapzinos, bet, ja atskatos pagātnē, nav neviena, uz kuru es turētu aizvainojumu vai dusmas.

Tev izdevās tā smuki izšķirties?

Cik nu smuki var izšķirties, bet – jā, bez kara un naida.

Un bez mantas dalīšanas?

Paldies dievam, nebija nekā daudz ko dalīt. Ja būtu... Klausos, kas notiek apkārt; tas ir baigi. Cilvēcība ir ļoti svarīga, pēdējā laikā daudz par to domāju. Arī tās jezgas kontekstā, kas notiek pasaulē. Sākot strādāt pie jauna darba, tu domā, ko ar to gribi pateikt. Par mīlestību jau runā vienmēr, to var darīt dažādi. Mans virsuzdevums ir cilvēcība. Tas ir grūts un ietver ļoti daudz.

Kas noēd cilvēcību?

Skaudība? Nenovīdība? Ego? Domāšana tikai par sevi, savu tuvāko savas mājsaimniecības ietvaros, bet ne plašāk?

Varbūt arī izdzīvošanas trauksme liek vilkt deķīti uz savu pusi?

Noteikti. Katram savs, taču visi esam sabiedrībā, liekas, bieži to aizmirstam. Droši vien arī es.

Kādiem pārbaudījumiem aizvadītajā gadā esi gājusi cauri?

Cīņai – galvenokārt ar sevi. Tam, ka nezini, kas ar tevi būs. Šis laiks māca būt šeit un tagad. Es esmu paēdusi, arī realizējusies... Siguldas koncerts bija mans lielais sapnis, to uz gadu atlika, tad atcēla pavisam. Ieplānotais nevar notikt – tā ir tā cīņa. Bet būtībā jau viss ir, vienīgi jāmācās tik daudz neplānot un ļauties, un pielāgoties jaunajam pasaules modelim. Martā mums ar Janci iznāks dziesma. To uzrakstīja Kārlis Lācis un mūsu vedējmāte Elīna un uzdāvināja mums kāzās.

Iedeva notis...?

Jā, smuki izprintētas, skaistā papīrā – notis un vārdus, teica: “Tā ir jūsu!” Liekas, labākā dāvana, kāda var būt. Gribējām to realizēt rudenī, bet nāca mājsēde... Sapratām, ka nav ko gaidīt, cilvēki ir izslāpuši pēc priecīgā un gaišā – rakstīsim par spīti visam! Vasaras beigās jau ieskaņojām ar Liepājas simfonisko orķestri – paldies viņiem par to. Vajag darboties, kustināt enerģiju, nevis gaidīt labākus laikus. To arī šis laiks māca – izmantot iespējas tādas, kādas tās konkrētajā brīdī ir.

Kā sauc dziesmu?

"Nes mani mājās". Uz notīm gan bija rakstīts "Kāzu dziesma: Jānim un Aijai". Domāju, tādu nu gluži nevar izdot... Ar komponistu un dzejnieci vienojāmies, ka būs "Nes mani mājās".

Un tad jūs viens otru aiznesāt...

Tā laikam ir.

Nodziedājāt jau kāzu vakarā?

Nē. Precējāmies 27. martā, Teātra dienā, bijām kopā tikai ar vedējiem, Lāci pieslēdza zūmā, viņš spēlēja, Elīna mēģināja dziedāt pati – tas bija ļoti aizkustinoši.

Kas bija jūsu vedēji?

Mūsu draugi Mārtiņš un Elīna.

Normālā režīmā jūs būtu rīkojuši lielākas kāzas?

Mēs priecājāmies, ka apstākļi bija tādi. Pasākums tikai mums. Man vienmēr ir tā gribējies, un šoreiz izdevās. Mums abiem šī ir otrā laulība, bet, jau pirmo reizi precoties, sapratu – tam jābūt intīmam pasākumam. Kā teica mana vokālā pedagoģe Dita Kalniņa: “Mīlestība mīl klusumu, atceries, Aija, ja?”

Tomēr jums abiem patīkot sarunas. Par ko runājat?

Par visu – dzīvi, sadzīvi, mūziku, teātri un kino. Bet ir tik forši, ka vari otram blakus arī paklusēt, bez spiediena: “Kas ar tevi notiek?” Tu vari vienkārši būt.

Vai tev šogad izdevās pašai sevi ar kaut ko arī pārsteigt?

Ar to, ka uz skatuves sevī atklāju jaunas šķautnes. Es ļoti mīlu teātri, un, ja man dod iespēju darboties, tas ir kā saldais ēdiens. Esmu gatava strādāt melnu muti. Tāpēc beigās arī noplīsu, saslimu ar angīnu, temperatūra 39,6. Izrāde bez vārdiem, viss jāpasaka ar kustību, skaņas dizainu... Emocijas jāpauž ar ķermeni, tādā veidā izstāstot stāstu – tas ir ļoti sarežģīts uzdevums. Vispārsteidzošākais ir tas, ka ķermeņa valoda ir tik bagātīga un nav vajadzīgi vārdi, lai izstāstītu stāstu. Pirmie skatītāji bija teātra cilvēki, tostarp direktore Dana Bjorka, bija patīkami saņemt atzinīgus vārdus.

Tev nācās arī attīstīt kustību tehniku?

Pie Ingas dabūjām kārtīgi pasvīst. Beigās bijām ļoti labā formā. Izrādē esam četri – Vitālijs Jakovļevs un es izspēlējam vīrieša un sievietes attiecības, Zane Dombrovska un Aleksandrs Malikovs ir mūsu alter ego, neredzamā zemapziņas daļa, kā animus un anima, kas mūs virza. Ar Vitāliju katru dienu bijām ar sāpošiem dupšiem un mugurām, daudz dejojām, fiziski maucām. Piebildīšu, ka arī Francijā bija ļoti jaudīgs piedzīvojums.

Radošā nometne?

Jā. Mūsu tandēms ar Kasparu Ansonu turas kopā jau kopš maniem skatuves pirmsākumiem. Mūziķis Filips no Francijas bija atradis Ansonu pirms 10 gadiem platformā Couchshurfing. Pieteicās pie viņa padzīvot, tā viņi iepazinās. Filips kā jaunietis pirmoreiz Rīgā bija nokļuvis barikāžu laikā – netīšām, tranzītā no Maskavas.

Viņš atceras, ka lidosta bijusi pilna ar armijas cilvēkiem. Filips nav sapratis, kur nokļuvis. Vēlāk redzējis, ka visa Brīvības pieminekļa pakāje noklāta ar svecēm, tas uz viņu atstājis lielu emocionālu iespaidu. Viņš izlēma pēc 20 gadiem vēlreiz atbraukt uz Latviju un uzrakstīt par mums mūziku. Viņš ir šansonists, izdevās ļoti skaisti. Mums ar Kasparu bija sens sapnis albumu rakstīt ārzemēs, kādā ļoti skaistā vietā, lai pavērtos citas čakras.

Tā arī bija?

Jā! Sazvanījām Filipu, viņš atplestām rokām: “Brauciet!” Blakus mājai uzbūvējis studiju, tur varēšot darboties, jānopērk tikai lidmašīnas biļetes. Lidojām līdz Marseļai, tur pāris dienas padzīvojāmies.

Slaveno zivju zupu...?

Protams, bujabēzi ēdām. Tad devāmies kalnos pie Filipa un sākām strādāt. Divu stundu brauciens pa Alpiem, ciematiņā ap 3000 cilvēku, maza vietiņa Provansā.

Aizbraucāt kā baltas lapas?

Jā, virstēma bija cilvēcība. Ja tas ilgāku laiku pakausī ir elpojis, parādās arī mūzikā. Šoreiz ņēmām līdzi arī mūsu pianistu Tomu Mikālu, viņš ir no džeza pasaules – lai izsistu sevi no komforta. Abi ar Kasparu strādājam kopā jau gadiem ilgi, un, lai mūsu radītie darbi iegūtu jaunus apvāršņus, pievienojās Toms. Un bija baigi labi, rakstījām trijatā. No rīta paēdām brokastis, braucām uz studiju, strādājām septiņas astoņas stundas. Ceturtā bija krīzes diena, kad šķita, ka atkārtojamies. Tēmas, ko nospēlē, vārdi, ko uzraksti, sāk likties apšaubāmi, jo tu tajā esi tik ilgi, ka nespēj paskatīties no malas.

Tad galvenais ir sev nepārmest. Nekādas jautrās dziesmiņas tur nerakstījās, jo vide, kurā strādājām, arī diktē savus noteikumus un sajūtas. Darbs ir diezgan lirisks un rosina domāt. Būs arī radošās nometnes otrā daļa, tad uzrakstīsim kaut ko enerģisku. Galvenais, lai veidojas stāsts. Bija arī mūsu pirmā parādīšanās Provansas publikai. Filipam ir ritenis, aiz kura uz tāda kā podesta nostiprinātas klavieres. Viņš ar to pārvietojas pa kalniem un sniedz koncertus.

Viņš ir traks!

Viņš ir! Dienā var mīties trīs stundas tikai uz vienu galu, lai nospēlētu koncertu. Viņam ir gandrīz piecdesmit, jau vectētiņš. Kādu sestdienu viņš piedāvāja izbraukt demonstrācijā, bet nepateica – kādā. Domāju – nedod dievs, pret vakcīnām. Taču demonstrāciju rīkoja veikals, kas piedāvā parastus un neparastus riteņus, arī tādus kā Filipam. Viens no māksliniekiem brauca ar vienriteni, spēlējot kontrabasu – ļoti iespaidīgi. Piedalījāmies miermīlīgā demonstrācijā, cilvēki mudināja pievērst uzmanību dabas resursu taupīšanai un veselīgam dzīvesveidam.

Tur ieguvām pirmos fanus. Filips teica: “Vajag koncertu.” Tas tika noorganizēts dzelzceļa stacijā, kurā Filipa sievai ir veikaliņš. Stacija pārveidota par tādu kā kultūras telpu, izstāžu un koncertu vietu. Filips izsūtīja informāciju vietējiem, sanāca 60 cilvēki. Uzstājāmies par ziedojumiem, nopelnījām naudu. Viņu temperaments, protams, atšķiras – viņi dziedāja līdzi latviešu dziesmām, raudāja pie lēnajām, nelaida prom, stāvēja kājās, ilgi aplaudēja... Tas bija superīgi.

Nebija domas palikt tur?

Vietējā kultūras dāma teica, ka mums noteikti jābrauc vēlreiz, jo viņai esot idejas vasaras festivālam. Mēs piekritām (smejas). Tas bija pārsteigums, jo neko tādu no brauciena negaidījām. Nejauši iepazīstoties ar cilvēku, nekad nezini, kur ceļš jūs aizvedīs. Tas ir liels medžiks. Aizsūtīju Filipam ziņu, ka bildes ir žurnālā Kas Jauns, nu būs jāiet uz pastu, jāsūta žurnāls – viņš bija tik priecīgs!

Tev ir bijis skaists gads.

Jā, tagad runājot, to saprotu. Vasarā spēlējām koncertus, cik varējām; ar Jāni un savu grupu. Laikam tiešām nav ko sūdzēties. Bēdīgi tikai par to, kas notiek apkārt, sabiedrība sašķēlusies. Atbraucām no Itālijas, lokdauns bija sācies, cilvēki mirst. Iztēlojos ārstus, kuriem ar nāvi jāsaskaras ik dienu, tas ir ārprāts!

 Abi ar Jāni esat stipri un šo slimību izturējāt?

Jā, bet teikšu godīgi – ar kovidu vairs negribu saslimt. Man bija salīdzinoši viegli, bet draugs Kaspars gandrīz nomira mūsu acu priekšā, tas bija briesmīgi. Es viņu netīšām aplaidu. Nevienam to nenovēlu.

 Droši vien arī Kaspars ir jauns...

Jauns un stiprs. Redz, kā nu kuram... Sāp sirds, ka esam tik neiecietīgi, nedomājam par citiem.

Vai ar Jāni domājat vairāk muzicēt kopā – vai to darāt tikai pandēmijas dēļ?

Nezinu. Aizsākās tā, ka piezvanīja no Gora, viņiem bija projekts – vienu nedēļas nogali, piemēram, uzstājās Marts Kristians Kalniņš ar Kristīni, tad – mēs...

Radoši pāri?

Jā. Un koncerti izskanēja tik forši, ka mūs sāka aicināt vēl un vēl. Kāpēc ne, ja cilvēki grib. Mums pašiem arī tā programma ļoti patika, esam nospēlējuši jau vairāk nekā 20 koncertus.

Jūs rezonējat mūzikā?

Domāju, ka jā. Tur ir kāds medžiks. Līdzīgi kā man ar tēti, tas gan ir pavisam citādāk. Bet ar Janci arī.

Tu viņu sauc par Janci, un viņš ir ar mieru?

Jā. Tu neesi pirmā, kura to jautā. Viņš jau nav nekāds Jānis. Viņš ir Jančuks vai Jancis.

Kas esat attiecībās – zibens, upe...?

Ā, nu es laikam esmu zibens, un viņš ir tas novedējs (smejas).

Šķiet, ka arī viņš var aizsvilties.

Var, bet retāk.

Tu esi spontānāka?

Jā. Bet es mācos. Nu, viņam ir savas utis, un man savas. Varu ļoti ātri visu uzspridzināt un tad... (izpūš gaisu) viss. Jancis saka: “Nesaprotu, sieviete, kas ar tevi notiek. Kas tu vispār esi? Man no tevis bail. Te tu esi tāda, te šitāda...” Varbūt tas ir forši, nezinu.

Interesanti, nav garlaicīgi.

Nē, nav! Esmu dzirdējusi: “Viņš ir tik sarežģīts cilvēks...” Hm, tad laikam arī es esmu sarežģīta. Es viņā neko sarežģītu nejūtu, nesaprotu, ko citi tur saredz. Iespējams, mēs viens otru darām par labākiem cilvēkiem. Varbūt. Man mamma vienmēr teikusi: “Ja esi kopā ar cilvēku, jābūt sajūtai, ka jūs viens ar otru topat labāki.” Gribas ticēt, ka tas tiešām darbojas. Ceru.

Ne jau katru vari darīt labāku.

Un ne visu laiku. Cik ilgi tā būs, es arī nezinu.

Kā tu tiec galā ar grūtībām?

Šķiet, pēc dabas esmu cīnītāja. Mani kaitina čīkstēšana, un nepatīk sūkstīties. Man patīk risināt, izrunāt; patīk, ja cilvēki ir atklāti. Man nav bail tādai būt, jo nav ko zaudēt. Varu ieslīgt depresijā kā gada sākumā, taču tad nāk uzrāviens. Pat ja nebūtu teātra, pieļauju, ka sevi mobilizētu – ietu ārā, sportotu, atrastu, kā sevi realizēt. Man nepatīk būt upurim.

Tevī ir daudz pozitīvisma, dzīves spara – tādu tevi pazīst jau kopš Talantu fabrikas laikiem.

Jā, bet nav tik vienkārši. Viens ir publiski redzamais, otrs – kāda esmu mājās, ko redz tāds Jānis. Brīžiem šķiet, ka man ir bipolārie traucējumi (smejas). Te tur, te šur, te bedrē, te tik priecīgs, ka nevar izturēt. Man ir liela trauksme, ar kuru cīnos. Liekas, šodien daudzi to piedzīvo – elpas trūkumu, panikas lēkmes. Es to transformēju un atkal eju uz priekšu, vismaz cenšos. Pieķēru sevi pie domas, ka ļoti negribētos kļūt par īdzīgu tanti. Zini, kā – jo vecāks kļūsti, jo kokaināks, stūraināks – gan viedokļos, gan izdarībās.

Paštaisnāks?

Jā, un es ļoti negribētu tāda kļūt. Gribētos, lai tas dzīvesprieks nepazūd.

Un vieglums?

Jā, jo es mēdzu būt arī smaga, un tad sev ļoti nepatīku. Pati uz sevi dusmojos. Arī tas nav labi. Tās dusmas, ko jūtu pret sevi, sāku izlikt uz apkārtējiem. Bet – kā jau teicu – mēģinu to izdzīvot, transformēt. Savus pilnmēnešus (smejas).

Un pēc tam dalīties ar savu saulīti?

Jā!

Kā tev šķiet – vai mīlestība ir atkarība?

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, un, kā tur ir pa īstam, to mēs neviens nezinām un neuzzināsim. Man liekas, tādā augstākā līmenī – nē. Manuprāt, to atkarību un vajadzību otrā iekrampēties veido mūsu ego un bailes. Ja runā par mīlestību kā par enerģiju, kaut ko ļoti īpašu, pat dievišķu... Tad es teiktu, ka tā ir iemīlēšanās sajūta. To es esmu iepazinusi un to novēlu katram iepazīt vismaz reizi dzīvē. Skaidrs, ka šī sajūta pazūd, bet pāris, kas attiecību sākumā piedzīvojis šo dievišķo sajūtu, krīzē var uz to atsaukties un mēģināt attiecības restartēt.
Dievišķa un beznosacījuma mīlestība var būt pret vecākiem un bērniem. Bet to uzzināšu, kad man pašai būs bērni.

Tu par viņiem domā?

Jā! Jā...

Kad audzināsi savus bērnus, tu gribētu kaut ko pārņemt no saviem vecākiem? Vai gluži otrādi – negribētu?

Gan tā, gan tā. Manuprāt, pat šķietami pareizākajā ģimenes modelī ir kaut kas nepareizs. Neviens bērns nav uzaudzis bez lielas mīlestības pret vecākiem, lai ko viņi darītu, un vienlaikus – bez milzīgām dusmām. Neticu, ka ir kāds, kurš nedusmotos par to, ko vecāki viņam ir nodarījuši. Tas vienkārši nav iespējams. Tāds tas ceļš ir. Bet atkarība? Tā var būt no alkohola, cigaretēm...

Esot cilvēki, kuriem to jauno iemīlēšanās sajūtu vajag atkal un atkal...

Esot, jā (smaida). Tas ir ļoti patīkami.

Arī tu tāda esi?

Nezinu. Varbūt...

Tad Jānis nevar justies drošs?

Bet es jau arī par Jāni nevaru justies droša! Es būtībā ne par ko nevaru justies droša. Varu tikai dzīvot un iet to ceļu kopā. Šobrīd viss ir kārtībā, mums ir pa ceļam, ir par ko runāt. Skaidrs, ka neesmu tik vieglprātīga, kā tagad varbūt izklausās, ir atbildība un viss pārējais, bet... mēs jau nezinām. Kā angļu valodā saka – to fall in love. Nav tā, ka tu to gribi, tu vienkārši tur iekrīti.

Cilvēki maksā naudu, lai izlēktu ar gumiju, jo grib sajūtu, kā tas ir – krist.

Jā! Ir forši, ja ir kopīgas intereses, ceļojumi, mūzika, kurā arī var dabūt šo iemīlēšanās sajūtu, realizēt dievišķo enerģiju. Bet neviens nav izskaidrojis, kas ir iemīlēšanās. Tāds dievišķs pieskāriens. Kad dziedu uz skatuves, brīžiem liekas, ka virs manis uzsprāgst kosmoss, ka no debesīm cauri galvai iztriecas strāva – tā ir tieši tā sajūta...

Orgasms uz skatuves?

Es domāju – jā. Francijā gājām pārgājienā kalnos, diezgan grūtā, pa stāvām nogāzēm. Kaspars bija piespiedies pie klints, bet es stāvēju virs aizas, un man nekas – dziļi ieelpoju. Man patīk kalnu varenība, tas, ka varu ievilkt plaušās gaisu. Esi tāds maziņš perdelis uz lielā dabas fona – tas ir tik iedvesmojoši, skaisti.

Jūs ar Jāni ļaujat viens otram ceļot...

Alpos bija darbiņš, bet es arī Jānim ļauju. Man ir baigi svarīga mana brīvība, lai nejustos vainīga, ka nebraucu ceļojumā ar vīru. Zinu, ka aizbraukšu arī ar viņu. Bijām Itālijā. Un Jancis zina, ka es došu to brīvību, kad viņam vajadzēs. Un nepārmetīšu. Tur ir tas foršums, ka saprotu viņa profesiju un viņš saprot manējo. Ja viņam ir radošs sprādziens, jābūt studijā vai kopā ar grupu kaut kur jābrauc uz divām nedēļām – lūdzu!

Jūs saskatījāties projektā 700 pasaules brīnumi – tu zini, kā notiek ar radošiem un citiem ceļojumiem...

Nē, tā nevarētu teikt. Tur mēs satikāmies.

Viņš rakstīja dziesmu, uzklausot tavu ļoti personisko stāstu, drīzāk klikšķis bija jau tad.

Visticamāk, bet mēs to klikšķi diezgan ilgi noliedzām.

 Centāties neticēt?

Jā – esam tikai draugi. Nē, nē. Bet paga... nē, tā nedrīkst būt. Tā nenotiek, tā nevar, nedrīkst...

Es vairs nevienu nenosodu, pasarg dievs. Ja kāds to dara, domāju – okei, iekāp manās kurpēs, es labprāt uzvilkšu tavējās. Tiklīdz jūtu sevī kaut ko tamlīdzīgu sarosāmies, saku – Aija, lai cilvēki dara, kā grib!

Tu sociālajos tīklos vai kā citādi saņēmi nosodījumus?

Ne-ko.

Laikam cilvēki tevi mīl. Dabū atpakaļ to siltumu, ko esi devusi ar savu personību?

Domāju, ka jā. Viens no maģiskākajiem vasaras momentiem – tā kā lielais Siguldas koncerts pilsdrupās ar lielo šovu un 5000 cilvēku publiku tika atcelts, mūs ar Janku uzaicināja Siguldas Pils dārzā uzspēlēt mūsu 12 stāstus. Un sanāca ārprātā daudz cilvēku. Siltums, ko viņi mums sniedza, deva pārliecību, ka koncerts Siguldā noteikti jārīko, jo klausītājs to ļoti gaida. Tas man kā māksliniecei ir ārkārtīgi svarīgi.

Itālija bija kā medusmēneša ceļojums?

Nē, tāpat vien pabraukājāmies, gribēju Neapolē uzēst picu.

Bija vērts?

Neaprakstāmi labi! Pirms gadiem desmit iznāca romāns Ēd, lūdzies, mīli, pēc tam filma ar Džūliju Robertsu, viņa brauca uz konkrētu picēriju Neapolē. Picērija ir populāra gan filmas dēļ, gan tāpēc, ka to apmeklē daudzi slaveni cilvēki. Māsīca ieteica iet pusstundu ātrāk, lai rindā būtu pirmie. Iedod numuriņu, tiec iekšā un par pieciem eiro dabū labāko picu pasaulē.

Peru devies džungļos ar īstiem ceļotājiem?

Jā, tie bija tiešām superīgi veči!

Viņi nesa tavu mugursomu, ekipējumu?

Arī. Bija liels un patiess prieks iepazīties, ļoti labs ceļojums. Bet džungļi... tas tomēr nav mans. Rāpuļi, kukaiņi... Tās skaņas un dzīvība, kas kūsā; visu laiku spriedze. Tiklīdz atslābu, ar man kaut kas notika. Histērijas netaisīju, centos pielāgoties, biju kārtīgs cīnītājs. Čaļi teica, ka nespējot iedomāties nevienu dāmu, kura būtu gatava to reāli piedzīvot un neaizlaisties prom. Viņi darīja visu, lai man būtu komfortabli. Mājiņā iekšā telti uzcēla. Ir tādi kā bungalo, bet nometnē gadu neviena nav bijis, un, kā jau džungļos, daba visu superātri apēd. Viss aizaudzis, sagāzušies koki. Paši attīrījām nometni, lai pāris dienas varētu uzkavēties. Mājiņā viss ņigu ņegu rāpoja, to izslaucījām.

Kaut kas reāli bīstams bija?

Džungļos nevari atslābt un nedomāt, kur liec kāju, roku. Var sastapt, piemēram, sprīdi garu ložu skudru – ja tā iekož, nost nemirsti, bet uz nedēļu esi atslēdzies – sāpes, drudzis. Ir koki ar milzīgiem dzeloņiem. Bija superīgs gids, ar 20 gadu pieredzi džungļos, biologs, kurš mūs pieskatīja, ļoti interesanti stāstīja par dabu, kopā ar viņu jutāmies droši.

Un kāds bija ceļojums sevī ar šamanismu?

Ak, ajavaska! Komfortablākā vietā es droši vien to būtu izbaudījusi vairāk. Piekritu tikai tāpēc, ka tas bija autentiski.

Ar īstu šamani?

Jā, viņš ar to nodarbojas jau paaudzēs.

Nomēģināji psihodēliskās vielas?

Nē, tikai to ajavasku – ceremonijas laikā.

Īstā ceremonija esot ar vemšanu...

Kāda nu kuram reakcija. Šamanis bija ļoti jauks kungs. Izstāstījām, ka man negribas iet lielajā ceļojumā, bet, tā kā esmu te, gribu pamēģināt, jo būtu muļķīgi vēlāk nožēlot. Teicu, ka gribu pieskarties šim procesam, bet ar pietāti. Tas ir vesels notikums arī bez tām vielām. Ceremonija ir ļoti skaista, var aizlidot bez visām ajavaskām, šamanis dzied...

Bija ugunskurs?

Nē, sveces, tādā kā lapenītē, ar jumtu virs galvas, bet visapkārt džungļi. Iedomājies, kā es, kurai bail no kukaiņiem, varēju piedzīvot ajavaskas ceremoniju – 30 grādu karstumā satinusies segās, lai neviens netiek klāt.

Devies iekšējā ceļojumā, kaut ko redzēji?

Biju pie pilnas apziņas, vismaz man tā likās. Kaut kas jau ar mani notika. Jautāju cilvēkiem ar pieredzi, viņi teica – katra cilts to liānu savāra pēc savas receptes. Vari nejust neko, bet tā ajavaska tevi dakterē. Es vienkārši čučēju, nosapņoju kādus sapņus, bet nekā tāda.

Nekā zīmīga vai baisa?

Nē, absolūti. No tā man arī ļoti bail – bail nobīties no tā, ko ieraudzīšu.

Kaut kas tevī mainījās?

Esmu dzirdējusi “pēc ajavaskas mana dzīve pilnībā mainījās” vai “ieraudzīju kaut ko tādu”... Nu, manā dzīvē nekas nemainījās. Vienīgi burbuļoja vēders, šķita, ka pa to kāds ložņā. Bet ne tā, ka vajadzētu uz tualeti. Nākamajā dienā bija jādalās ar šamani pieredzē, es par šo sajūtu izstāstīju, viņš teica, ka tās esot bailes, puncī sakrājas visi saspringumi.

Jauno gadu mēdz sākt ar kādu apņemšanos?

Mēdzu, bet tas nestrādā. Vienu gadu ar Jāni domājām – varētu ar jauno gadu neēst gaļu, pasaudzēt planētu. Pamostamies 1. janvārī, rasolu kalni... Nu, šodien vēl apēdam – un tu jau esi lauzis savu apņemšanos. Mans nākamā gada mērķis ir albums, bet gribas arī kaut ko lielāku. Gribētos pašai sev un cilvēkiem novēlēt vairāk līdzcietības vienam pret otru. Atvērt sirdis un vairot gaišo, nevis apņirgšanu, ķengāšanu, nosodīšanu, skaudību.

Gribētos, lai tās sliktās enerģijas ar labajām kaut kā atkal izlīdzinās. Skaidrs, bez sliktā arī nevar, bet šobrīd šķiet, ka visi baigi sagruzījušies. Par Zirgu vārdotāju biju dzirdējusi jau bērnībā, bet tikai tagad iznāca to izlasīt. Tur ir tik ļoti savainots zirgs, ka nelaiž sev klāt, neuzticas, ir agresīvs, tad labāk mirst sāpēs.

Liekas, ka šobrīd tāda ir mūsu sabiedrība. Zirgu vārdotājs saka: “Kā pret slimu zvēru vari iet ar uzbrukumu?” Un pret cilvēku...? Tie paši zvēri vien esam. Tikai ar līdzcietību, mīlestību pamazām, pamazām...

Tas robežojas ar dievišķo mīlestību, par ko runājām. Reti kuram ir tik daudz mentālu resursu, lai to spētu... Palīdzēšana prasa pacietību, spēku, sirds gudrību.

Protams. Bet, ja katrs kaut drusciņ, drusciņ... Skaidrs, nekas nenotiks uzreiz, bet ja katrs kaut nedaudz... Mēs dzīvotu jau daudz gaišākā laukā.