Vai mammai ir jābūt varonei? Nē, jāprot sevi saudzēt

Māmiņas stāsts

„Re, viņai ir trīs bērni, un viņa tiek galā! Man nemaz nav tiesību sūdzēties,” – tā es domāju, auklējot savu pirmdzimto un vērojot citas mammas. Laiks pēc bērniņa piedzimšanas, šķiet, bija viens no smagākajiem manā dzīvē. Es kaunējos to atzīt, kaunējos, ka man ir grūti, jo – kā gan tas var būt? Man ir brīnumiņš, bet jūtos nomākta, jo nu visa dzīve pakārtota mazulim. Pēc otrā bērna piedzimšanas jutos slikti, jo šķita, ka nespēju veltīt pietiekami daudz uzmanības vecākajai atvasei un vienlaikus parūpēties par jaunāko. Būtu gribējusi, lai pastāvīgi blakus būtu kāds tuvinieks, es saņemtu atbalstu, taču ar kādu runāt par savām izjūtām un vajadzībām neuzdrošinājos... Es sev iegalvoju: man taču ar visu jātiek galā pašai, kā to dara citas mātes. Tam visam klāt jaucās vainas apziņa par to, ka neesmu laba mamma, jo nespēju visu laiku smaidīt un patiesi priecāties par saviem bērniem. Šobrīd atvases paaugušās, taču sirdī ir palikusi vilšanās, un tikai tagad iedomājos – varbūt arī citas māmiņas ir jutušās līdzīgi, tikai baidījušās savās emocijās dalīties tāpat kā es?”

Kas sagaida māmiņu pēc dzemdībām?

Pārgurušas un vainas apziņas pārņemtas, mammas bieži vairās dalīties savās skumjās un lūgt palīdzību, jo pieņemts taču uzskatīt, ka sievietei jāspēj tikt galā ar visu. Par bērna piedzimšanu pastāv dažādi uzskati, bet viens no izplatītākajiem – tam vajadzētu būt skaisti un priecīgi. Prātā nāk bilde ar smaidīgu māmiņu, kurai pieglaudies mierīgs un sakopts mazulis. Vēl „pilnai laimei” var pievienot uzskatu, ka sieviete ir parūpējusies arī par kārtību mājās, siltu ēdienu uz plīts un visas ģimenes laimi un labsajūtu. Realitātē, esot kopā ar jaundzimušo, mātes izjūtas un ikdiena krietni atšķiras no aprakstītās bildes. Lai arī sievietei ir bērns, par kuru priecāties, pacilātības izjūtas nereti mijas ar nogurumu, vēlmi raudāt, trauksmi un raizēm, kā tikt galā ar jauno situāciju. Sieviete var izjust skumjas, ka ir zaudējusi to dzīvi, kas līdz šim ir bijusi ierasta un pazīstama, un vainas apziņu par to, ka nespēj priecāties un būt „laba mamma”.

Bieži vien māmiņas pat atzīst, ka pēc bērna piedzimšanas labprāt vēlētos, kaut viņām pašām būtu „pilna laika mamma”. Lai arī pirmajā mirklī šāda vēlme var šķist jocīga vai nesaprotama, tā ir pilnīgi reāla un pamatota vajadzība, kurai ir maz sakara ar slinkumu vai nespēju būt labai mammai. Ja mātes loma sievietei ir jauna, tā prasa daudz fiziska un garīga spēka, un vēlme pēc atbalsta ir gluži dabiska. Tomēr sievietes Latvijā baidās ko tādu atzīt, pateikt skaļi.

Kas notiek, ja sieviete nesaņem atbalstu

Laiks pēc dzemdībām ir paredzēts, lai sieviete atgūtu spēkus, tuvāk iepazītu savu mazuli un iejustos jaunajā lomā. Parasti par pēcdzemdību periodu sauc pirmās sešas nedēļas pēc radībām. Tas ir minimālais laiks, kas nepieciešams, lai mātes ķermenis atgūtos pēc bērna laišanas pasaulē, un sieviete tad ir īpaši atvērta un emocionāli jūtīga. Šajā laikā tikpat svarīgas kā mazuļa vajadzības, ir arī mammas vajadzības – gan fiziskās, gan emocionālās. Ideāli, ja jau dzemdību iestādē personāls ir gana iejūtīgs un var veltīt sievietei pietiekami daudz uzmanības un laika, lai iedrošinātu, pakāpeniski palīdzētu apgūt bērna aprūpes prasmes un sekotu līdzi arī viņas emocionālajai un fiziskajai labsajūtai. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ ne vienmēr tā notiek.

Ja ikdienas rūpes prasa no sievietes pārāk daudz spēka un viņa nesaņem saudzīgu un iejūtīgu attieksmi, iespēju runāt par savām grūtībām, uzdodot sev būtiskus jautājumus, viņa var piedzīvot vilšanos, bezspēcību, trauksmi, dusmas, izmisumu. Dažkārt no sirds iemīlēt un justies labi attiecībās ar bērniņu sievietei var traucēt arī negatīvas emocijas par dzemdībās piedzīvoto, tāpēc šajās emocijās ir būtiski ar kādu dalīties.

Ja šķiet, ka ir par grūtu un nav īsti labi, par to noteikti vajag runāt. Ir vērtīgi, ja sievietei ģimenē vai draugu lokā ir pieejami cilvēki, kam var ne tikai lūgt palīdzību praktiskos jautājumos, bet arī uzticēt savas izjūtas pēc bērna piedzimšanas. Ir svarīgi atrast cilvēkus, kas var pieņemt viņas vajadzības un emocijas, neliekot tās rāmī „pareizi vai nepareizi”. Ja sieviete runā par savām izjūtām, tuviniekiem tas ļauj labāk saprast, kas ar viņu notiek. Sarunās ar citām, sev tuvām sievietēm var atklāties, ka viņas ir piedzīvojušas ko līdzīgu, un tas mazina vientulības izjūtu.

Kā un ar ko uzsākt sarunu par emocijām

Ne vienmēr intīmu sarunu sākt ir viegli, īpaši, ja runa ir nevis par fizisko, bet gan emocionālo labsajūtu. Dažās ģimenēs attiecības nav tik tuvas, lai varētu brīvi paust izjūtas. Gadās, ka, mēģinot runāt par savām negatīvajām emocijām, sieviete atbalsta vietā saņem padomus, kas nav īsti noderīgi, vai tādus komentārus kā „Neuztraucies, būs jau labi!”, „Saņemies, pietiek čīkstēt!” vai „Mūsu laikā gan sievietes pašas tika ar visu galā!”. Tas ne tikai nepalīdz mammai justies labāk, bet bieži vien arī laupa drosmi turpināt meklēt palīdzību, atbalstu, taču problēma – negatīvās emocijas – paliek. Turklāt mammas nereti pēc šādiem komentāriem „uzkrauj” sev vēl vairāk pienākumu, cenšoties būt „mātes – varones”, kas emocionālo labsajūtu sagandē vēl vairāk. Arī ģimenēs, kurās ikdienā cits citu atbalsta, mēdz būt situācijas, kad tuvinieki pilnībā nespēj palīdzēt, jo viņiem trūkst piemērotu zināšanu.

Ja tuvinieku atbalsts nav pieejams vai ir mazāks, nekā cerēts, sieviete var meklēt profesionālu atbalstu. Pēc atbalsta emocionālu grūtību gadījumā pēcdzemdību periodā var vērsties pie PEP mammas, kas sniedz pirmo emocionālo palīdzību, dūlas vai psihologa, kas specializējies ģimenes atbalstam pēc dzemdībām. Ir būtiski palīdzību meklēt savlaicīgi, jo mammas un mazuļa attiecības tieši šajā laikā veidojas visintensīvāk un, laikus ievirzot tās pozitīvā gultnē, var aiztaupīt sarežģījumus ne tikai sievietes un viņas bērna, bet visas ģimenes attiecībās.

Kopā ar speciālistu iespējams meklēt iemeslu mammas negatīvajām emocijām un rast viņai piemērotāko risinājumu. Konsultācijas laikā sieviete var pārrunāt savas bažas, gūt apstiprinājumu savām mammas prasmēm un saņemt pamatotu un iejūtīgu informāciju par neskaidrajiem jautājumiem. Ja sieviete saņem arī savas ģimenes atbalstu un emocionālās grūtības nav smagas, bieži vien pietiek ar vienu vai dažām iejūtīgām sarunām ar atbalsta personu, lai uzlabotos māmiņas pašsajūta un atgrieztos sirdsmiers. 

Latvijā pieejamais emocionālais atbalsts sievietēm pēcdzemdību periodā:

- PEP mammas (pirmās emocionālās palīdzības mammas) – dodas mājvizītēs pie vecākiem ar bērniem no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam, sniedz emocionālu atbalstu vecākiem un konsultē ar bērna aprūpi un audzināšanu saistītos jautājumos. Darbā izmanto dažādas nemedicīniskas tehnikas, kas palīdz uzlabot mammas emocionālo stāvokli. Skati –

. Tālr. 25507801.

- Dūlas – sniedz emocionālu un praktisku atbalstu sievietei vai pārim grūtniecības laikā, dzemdībās un pēcdzemdību periodā. Skati –

.

- Informatīvs atbalsts „www.debesmanna.com” – pirms un pēcdzemdību depresijas biedrības mājaslapa, kurā atrodama plaša informācija par emocionālās un psiholoģiskās palīdzības iespējām, kā arī saite uz depresijas pašnovērtēšanas testu.

- Atbalsts krīzes situācijā – zvanot uz krīžu un konsultāciju centru „Skalbes” (diennakts krīzes tālruņi:  6 7222922 vai 2 7722292) – iespēja tikt uzklausītai jebkurā diennakts laikā. Skati –

Raksta autore: Laura Stukle, PEP mamma

Mammamuntetiem.lv / Foto: Shutterstock