Levitācijas noslēpums mūsu gēnos: kā to atšifrēt?

No fizikas viedokļa levitācijai uz Zemes ir nepieciešams augšupejošs spēks, kas neitralizē objekta svaru, lai objekts nenokristu (paātrinātos lejup) vai nepaceltos (paātrinātos augšup). Atkarībā no šā spēka veida zinātnieki ir izdalījuši magnētisko, elektrostatisko, optisko, akustisko, aerodinamisko un hidrodinamisko levitāciju. Izmantojot spēcīgus elektromagnētus un supravadītspēju – strāvas vadīšanu bez pretestības, viņi laboratorijas apstākļos ir radījuši varžu, sienāžu un peļu levitāciju.

Peles sākumā izrādīja manāmu apmulsumu, tomēr apmēram pēc četrām stundām pielāgojās “gaisā peldošajam” stāvoklim un necieta ne no kādiem simptomiem, vismaz uzreiz ne. Savukārt ķīniešu zinātnieki nesen “uzlaida gaisā” varžu kurkuļus, zivju mazuļus un zirnekļus ar ultraskaņas spiediena palīdzību – par pētījuma “dalībnieku” veselības stāvokli ziņu nav.

Tomēr šie eksperimenti ir tikai piliens jūrā salīdzinājumā ar tiem aculiecinieku nostāstiem un faktiem, ko par levitēšanu saglabājuši vēsturiskie avoti. Šķiet, ka senatnē cilvēki neuztvēra levitāciju kā pārdabisku parādību, un tā bija pieejama pat vienkāršiem mirstīgajiem. Piemēram, seno indiešu manuskriptos vēstīts, ka laišanos pa gaisu izmantojuši zagļi, lai aplaupītu radžu dārgumu krātuves. Tās apsargāja kobras, tāpēc parastā ceļā tur iekļūt nebija iespējams.

Bet kā piekļūt levitācijas dziļi apslēptajam noslēpumam?

Piramīdu bluķi levitēja?

Bez sīkajiem dzīvnieciņiem zinātniekiem izdevies “pakarināt” gaisā bez kāda mehāniskā atbalsta arī metāla plāksnes. Tikmēr viena no populārākajām teorijām par ēģiptiešu piramīdu celšanu vēsta, ka senie ēģiptieši izmantoja levitācijas spēku, lai noliktu vietā tonnām smagos bluķus. Kā liecina pašreizējie zinātniskie aprēķini, lai uzceltu Lielo piramīdu, izmantojot virves, trīšus, uzbrauktuves, izdomas spējas un 4000–5000 vīru fizisko spēku, celtniecība prasītu 20 gadus.

Varbūt tā tas arī notika, taču ir saglabājusies kāda intriģējoša rindkopa 10. gadsimtā Bagdādē dzimušā vēsturnieka un ceļotāja Al Masudi – dēvēta par arābu Hērodotu – sarakstītajā 30 sējumu pasaules vēsturē. Ceļojot pa Ēģipti, viņu tā pārsteidza piramīdu varenība, ka viņš aprakstīja, kā lielie akmens bloki tika transportēti. Vispirms, viņš rakstīja, zem pārvietojamā akmens tika novietots burvju papiruss (vai papīrs). Tad pa šo akmeni tika sists ar metāla stieni, kas lika bluķim levitēt un kustēties pa bruģēto ceļu, ko abās pusēs ietvēra metāla stabu žogs. Al Masudi ziņoja, ka bluķis šādi virzījās pa taku uz priekšu apmēram 50 metrus un tad nolaidās uz zemes. Šis process tika atkārtots, līdz celtnieki bija nogādājuši akmeni tajā vietā, kur vēlējās.

Ņemot vērā, ka piramīdām jau bija apritējuši tūkstoš gadi, kad Al Masudi rakstīja šo izskaidrojumu, rodas jautājums – kur autors smēlās šo informāciju? Vai tā bija daļa no mutiskās vēstures, kas tika nodota paaudžu paaudzēs Ēģiptē? Vai arī tas bija talantīga rakstnieka izdomāts stāsts, kuram šķita, ka tik varena celtne varēja tapt tikai ar kādu ārkārtēju, maģisku spēku palīdzību? Turpretī, ja šo paskaidrojumu ņem nopietni, tad no zinātnes viedokļa interesanti, vai akmens sišana ar stieni izraisīja kādas vibrācijas, radot skaņas levitāciju. Vai arī akmeņu un stabu izkārtojums nodrošināja magnētisko levitāciju? Jebkurā gadījumā zinātnei šis scenārijs nav zināms.

Levitācijai vai kādam citam nezināmam spēkam par labu runā arī fakts, ka piramīdas nepavisam nav vienīgās senās būves, kas celtas no neticami milzīgiem akmens blokiem un kuru celtniecības metodes joprojām nav izprastas. Diemžēl šie levitācijas noslēpumi – ja tādi reiz eksistēja – ir zaudēti jau senatnē vai tik labi apslēpti, ka mūsdienu rietumniekiem nav izdevies līdz tiem nokļūt. Tomēr vismaz vienā gadījumā varētu teikt – nav gan, noslēpums atklāts – attiecībā uz pasaulslaveno Edvarda Liedskalniņa Koraļļu pili.

1920. gadā šis latviešu emigrants Floridā sāka būvēt pārsteidzošu parku no milzīgiem koraļļu bluķiem. Divdesmit gados viņš izveidoja apbrīnojamas būves, kopumā izmantojot ap 1000 tonnām koraļļu klints. Liedskalniņš strādāja vienatnē, ar parastiem rokas instrumentiem, pa naktīm, dīvainā kārtā spējot izrakt, izkalt, transportēt un konstruēt iespaidīgas skulptūras, torni, vārtus un citus objektus no smagā ieža. Daži viņa izmantotie bluķi bija pat divreiz smagāki par lielākajiem blokiem Gīzas piramīdā. Neviens nekad neredzēja, kā šis vīrs spēja pakustināt un pacelt tik milzīgus objektus, lai gan klīda runas, ka pusaudži reiz to izspiegojuši un redzējuši, ka viņš “liek peldēt blokiem pa gaisu līdzīgi kā ūdeņraža baloniem”.

Liedskalniņš pats nekad nestāstīja par savām darba metodēm, tikai reiz izmeta: “Esmu atklājis piramīdu noslēpumu. Es atradu, kā ēģiptieši un senie celtnieki Peru, Jukatanā un Āzijā, izmantojot tikai primitīvus darbarīkus, izcēla un nolika vietā akmens bluķus, kas svēra daudzas tonnas.”

Ja mūsu tautietis patiešām no jauna atklāja levitācijas senos noslēpumus, tad diemžēl paņēma tos līdzi sev kapā.

Svētie levitācijas aizbildņi

Viens no bagātīgākajiem informācijas avotiem par levitēšanu ir seni reliģiskie teksti no dažādām zemēm. Novērojumi liecina, ka levitācijas bieži notiek reliģisku atklāsmju, ekstāžu un meditāciju laikā. Izpētīts, ka vismaz 230 katoļu svētajiem tiek piedēvētas šīs spējas. Piemēram, Jezuītu ordeņa dibinātājs Ignācijs Lojola varējis lūgšanas laikā pacelties no zemes 30 centimetru augstumā, savukārt arābu izcelsmes karmelītu mūķene Marija, kas 18. gadsimtā sākumā dzīvoja Betlēmē, reizēm uzlidoja līdz pat koku galotnēm sava klostera dārzā – ceļoties augšup, viņa turējusies pie koku zariem. Dziedinot ar lūgšanu smagus slimniekus, viens no apbrīnojamākajiem krievu svētajiem – Sarovas Serafims – mēdza zaudēt svaru un lidināties gaisā. Runā, ka bērnībā gaisā spējusi pacelties arī franču varone Žanna d’Arka, kas reizēm to darīja savu draudzeņu acu priekšā. Kad Žanete, kā viņu sauca ģimenē, paaugās, viņai bija raksturīga līgani plūstoša gaita – it kā viņa nevis ietu, bet lidotu virs zemes.

Reizēm paši svētie nemaz nebija priecīgi par šo Dieva dāvanu, kas tiem sagādāja lielas neērtības. 16. gadsimtā Svētā Terēze no Avilas, kas tika iecelta autoritatīvajā baznīcas doktora godā (no tūkstošiem svēto tikai 33 bija doktori), mēdza levitēt dziļas lūgšanas laikā un uztvēra to kā Dieva sodu. Kad mūķene sajuta, ka Dievs tūlīt liks levitēt viņas ķermenim, viņa apgūlās uz zemes, lūdza māsām apsēsties uz viņas un turēt viņu piespiestu. Viņa nepārtraukti lūdza Dievu, lai tas vairs neliek viņai levitēt publiski.

Turklāt inteliģencei šajā ziņā nebija nekādas lomas. 17. gadsimtā itāļu franciskāņu ordeņa brālis Džuzepe Kupertino bija svētais, kuru attiecina uz inteliģences skalas zemāko galu. Faktiski viņa ģimene to uzskatīja par garīgi atpalikušu. Franciskāņu klosterī Džuzepem uzticēja kopt zirgus. Tieši stallī, skaitot lūgšanas pie salauztas Jaunavas Marijas statujas, viņš sāka levitēt. Galu galā Kupertino kļuva par mācītāju, un vairāk nekā 70 reizes, vadot dievkalpojumu vai lūdzoties, viņš nonāca ekstāzē un pacēlās gaisā. Viņu pārcēla no vienas draudzes uz otru, lai izbēgtu no skaļās slavas, kas bija izcēlusies viņa biežo levitāciju dēļ. Pilnīgi negaidīti Džuzepe varēja iekliegties un pacelties gaisā, tādā veidā izjaucot visu reliģisko pasākumu baznīcā. Beigās viņa laikabiedriem nācās Kupertino ierobežot un laist tikai baznīcas balkonā, lai izbēgtu no ažiotāžas, kas pārņēma draudzi, redzot, kā mācītājs lidinās. Pēc aculiecinieku ziņām, reiz Džuzepe kā putns pielaidies pie altāra un apskāvis ar rokām Jaunavas Marijas statuju. Citreiz viņš uzlaidies olīvkokā un pusstundu uz ceļiem stāvējis uz zara, kas kustējies, it kā uz tā būtu nolaidies liels putns. Pateicoties šai apbrīnojamajai levitēšanai, 1958. gadā Vatikāns pasludināja Kupertino par kosmonautikas svēto aizbildni.

Vēstures avoti kopumā liecina, ka parasti cilvēki pacēlās gaisā samērā zemu – no desmit līdz piecdesmit centimetriem, retāk – līdz pusotram metram, ārkārtējos gadījumos – no diviem līdz trim metriem. Atšķīrās arī “lidojumu” ilgums. Visbiežāk tās bija dažas sekundes, lai gan sevišķi apdāvināti levitētāji varēja noturēties gaisā vairākas minūtes. Turklāt levitējot cilvēku neskāra vējš, un viņš piezemējās tajā pašā vietā, no kuras pacēlās. Reiz mēģinot novilkt zemē kādu levitētāju no metra augstuma, divi cilvēki izrādījās bezspēcīgi. Levitētāja ķermeņa reakcija līdzinājās piepūstas kameras īpašībām uz ūdens virsmas.

No bailēm aizlaidās

Ne tikai reliģiska ekstāze var izraisīt levitāciju. Daudzi gadījumi liecina, ka šīs spējas pēkšņi atraisās liela izbīļa momentā. 19. gadsimtā krievu žurnālā Rēbuss bija aprakstīts dīvains notikums Spešņovkas ciematā Simbirskas guberņā. Naktī uz 1837. gada 19. jūliju muižnieka Jurlova astoņus gadus vecais dēls Nikolajs pēkšņi pamodās savā guļamistabā un ieraudzīja netālu no gultas uz balkona stāvam liela auguma plikgalvainu vīru ar sirmu bārdu, ģērbušos garā zilā kreklā. Spoks vai realitāte – to zēns nemaz nesaprata, bet šausmās metās ārā no istabas, izskrēja uz ielas un drāzās, ko kājas nes, uz upes pusi. Kalpotāji gan ātri apķērās un atrada zēnu jau pēc desmit minūtēm – 30 metrus platās upes pretējā krastā, turklāt puika bija pilnīgi sauss! Kalpi, dārznieks un kalējs, kuri pārpeldēja upi, lai glābtu zēnu, apzvērēja, ka skaidri redzējuši, kā bērns ātri pa gaisu pārcēlies pāri upei tikai mazliet virs tās līmeņa.

Šādu levitāciju no lielām bailēm apstiprina arī mūsdienu gadījums Indijā, kad Kašmiras štatā policija dzinās pakaļ kādam teroristam. Bēgļa ceļā izrādījās trīs metrus augsts žogs – likās, nu viņš ir “iekritis”. Tomēr izbrīnīto policistu acu priekšā terorists pēkšņi palēcās, bet nenokrita – lēnām pacēlās gaisā un pārlidoja pāri žogam!

Naksnīgie lidojumi kazarmās

Krievijā Ņižņijnovgorodas žurnālisti vietējā arhīvā nesen bija atraduši interesantus dokumentus – liecības par to, ka 19. gadsimta beigās Jurino ciema iedzīvotājam Pjotram Kočetovam piemitušas levitācijas spējas. Kad Kočetovs dienēja armijā un apsargāja artilērijas noliktavas, viņa biedri sāka ievērot dažādas dīvainības.

“Reiz gaišā mēness naktī Kočetovs piecēlās, piegāja pie loga un izstiepa rokas, kaut ko murminot zem deguna,” augstākajām instancēm ziņoja artilērijas noliktavas priekšnieks Krilovs. “Kareivis Norkins, pret kuru Kočetovs pagriezās ar seju, nobijās no domas, ka tas tuvosies, un iekliedzās. Acīmredzot no šā kliedziena Kočetovs attapās, jo vienā mirklī pacēlās gaisā un pārlidoja sešas gultas, nolaižoties savā gultasvietā, kur ietinās segā un it kā aizmiga, bet pēc laiciņa sāka stipri trīcēt. Tajā brīdī, kad viņš ielikās savā gultā, nebija dzirdama ne mazākā skaņa, kam vajadzēja būt, nokrītot tik smagam ķermenim.”

Šajā pašā ziņojumā minēti arī fakti, ka naktīs Kočetovs mēdza iziet ārā vienā kreklā, staigāja basām kājām pa sniegu. Ļoti bieži viņš vienā rāvienā pārlēca pāri vairākām gultām, netraucējot guļošos. Tie, kuri nebija vēl aizmiguši, arī nesajuta nekādu smagumu, tomēr visi baidījās no Kočetova šādu lēkmju laikā. Kāds virsnieks atcerējies, ka viduslaikos inkvizitori mēdza nosvērt apsūdzētos buršanā. Tad nu Kočetovs tika divreiz nosvērts – pirms un pēc šīs dīvainās “mēnessērdzības” lēkmes. Pirmajā reizē viņa svars bija piecarpus pudi (88 kilogrami), otrajā reizē – pēc lidojuma – tikai trīs pudi. Cik viņš svēra savu lidojumu laikā, neizdevās uzzināt.

Faķīra Kovindasami noslēpums

Vērtīgu liecību par kārtējo levitācijas gadījumu savā grāmatā atstājis populārais 19. gadsimra otrās puses franču zinātnieks, koloniālais tiesnesis, ceļotājs un rakstnieks Luijs Žakolio, kura darbi PSRS laikā no 1929. līdz 1989. gadam bija aizliegti kā sabiedrībai kaitīgi. Žakolio bija ievērojams austrumu kultūras popularizētājs, sevišķi daudz uzmanības veltījis Indijai. Reiz ceļojot pa Indiju, viņš palūdza pazīstamu faķīru Kovindasami parādīt, kā tas paceļas gaisā.

“Paņēmis spieķi, ko es biju atvedis sev līdzi no Ceilonas, faķīrs atbalstījās uz tā ar vienu plaukstu un, acis nolaidis, sāka murmināt burvju vārdus. Turpinot atbalstīties ar vienu roku uz spieķa, Kovindasami pamazām pacēlās gaisā divas pēdas virs zemes, pēc paraduma sakrustojis kājas, un tādā stāvoklī palika vairāk nekā divdesmit minūtes, kuru laikā es izmisīgi lauzīju galvu, kādā veidā var tikt pārkāpti visi mums zināmie likumi,” rakstīja Žakolio. “Pēc pāris dienām faķīrs, atvadoties no manis, apstājās pie durvīm un, sakrustojis uz krūtīm rokas, līgani pacēlās gaisā 25–30 centimetru augstumā. Es varēju noteikt šo augstumu precīzi, pateicoties tam, ka aiz faķīra atradās zīda aizkars, rotāts krāsainām joslām, un es pamanīju, ka viņa kājas atrodas sestās joslas līmenī. Redzot viņu paceļamies, es tūdaļ pat izvilku savu hronometru: viņš “karājās” gaisā piecas minūtes.”

Gan Kovindasami, gan citi faķīri, kuri demonstrēja levitācijas fenomenu Žakolio, nesniedza sakarīgu skaidrojumu par šīm spējām, kā arī atteicās viņam aprakstīt savas sajūtas.

20. gadsimta angļu ceļotājs Roberts Stjuarts reiz Mongolijā apmeklēja kādu budistu klosteri tuksnesīgā apvidū. Dievkalpojuma laikā, kad mūki aizdedzināja daudz aromātisko nūjiņu un sāka lasīt lūgšanas, Stjuarts novēroja interesantu parādību: pēkšņi viens no budistiem bez kādas palīdzības sāka lēnām pacelties virs zemes. Turklāt šis mūks stāvēja pilnīgi taisni, nekustinot rokas un kājas. Pacēlies apmēram trīs metru augstumā, budists tur palika piecas minūtes, pēc tam lēnām nolaidās uz zemes. Klostera priekšnieks atteicās atbildēt uz ceļotāja jautājumiem, un mūki vispār ar viņu nesarunājās.

Mūsdienu “netīšās” levitācijas

Arī mūsdienās dzirdēti gadījumi par cilvēkiem, kuri spēj levitēt, turklāt šīs spējas viņiem radušās it kā pašas no sevis, tās nav īpaši izkoptas.

Viens no deviņdesmito gadu presē aprakstītiem gadījumiem attiecas uz Rīgu. Tolaik vēl darbojās rūpnīca VEF, un piecas darbinieces reiz pārtraukumā apsprieda produktu cenu kāpumu, kad viena no viņām, sarunā iekaisusi, pēkšņi pacēlās gaisā desmit centimetrus no grīdas. Darbabiedrenes bija šokā, bet levitētāja viņas nomierināja, sakot: tas nav nekas neparasts. Pēc dažām dienām viņa to “pierādīja”. Sapulcināja draudzenes, nostājās telpas vidū, saspringa – vaigu kauli izspiedās, lūpas sakniebās, seja nobālēja, acis satumsa, rokas ar izplestiem pirkstiem izstiepās – un sieviete pacēlās gaisā. Kāda no draudzenēm iekliedzās, kāda palika vaļā muti. Levitētāja strauji pamāja ar rokām, “nolidoja” pusotru metru gaisā un atkal nostājās uz zemes. Viņas pieri klāja sīkas sviedru lāsītes, un pati izskatījās kā izspiests citrons...

2009. gadā Peru galvaspilsētas Limas centrālajā laukumā 30 centimetru virs zemes levitēja

Klaudija Pačeko – iluzioniste, kas sevi dēvē par Inku princesi. Viņa sēdēja gaisā sakrustotām kājām kā jogā un ar vienu roku viegli pieturējās pie koka nūjas. Skatītāji tā arī palika neziņā – vai tas bija triks vai īsta levitācija.

Tomēr ir arī gadījumi, kas vedina domāt, ka levitācijas noslēpums ir saglabājies – ja ne kā mācība, tad dziļi mūsu gēnos. Lielu ažiotāžu pirms vairāk nekā desmit gadiem izraisīja sešus gadus vecas meitenītes lidošana, kas joprojām ļoti interesē paranormālo parādību pētniekus. Notikums kļuva plaši zināms, kad mazā Daša Zaičenko, ko vecāki bija ieslēguši vienu pašu dzīvoklī, izkāpa pa septītā stāva logu un ieradās pie mātes darbā bez nevienas skrambiņas. Māte gan iekrita smagā ģībonī, bet viņai nevajadzēja būt īpaši pārsteigtai. Kā viņa vēlāk paziņoja: “Daša lidot sāka agrāk nekā staigāt.”

Zaičenko ģimene dzīvo ciematā, netālu no Bulgārijas galvaspilsētas Sofijas. Dašas māte ir bulgāriete, tēvs – ukrainis. Meitenei ir lieliska veselība, ar jogu viņa nenodarbojas, un nekādas citas dīvainības bez levitēšanas viņai nav novērotas. Šīs spējas viņai parādījās agrā bērnībā – reiz mazulīte rāpoja pa galdu un, pierāpojusi pie galda malas, sāka krist. Māte atradās otrā istabas galā un nepaspēja pieskriet, tikai lūdza Dievu, lai meita nesasitas. Un tad viņa neticēja savām acīm – Daša vispār nenokrita, bet gan lēnām noplanēja un viegli nolaidās uz grīdas.

Kad par savādo meitenīti kļuva zināms, ciematā ieradās ekstrasensi un citi pētnieki. Viens no tiem paziņoja, ka Dašas izskatā uz zemes nolaidies kāds no erceņģeļiem. Drīz vien visa ģimene bija pārgurusi no intervijām. Tagad Daša sen no tām atsakās. “Viņi prasa: “Kā tev tas sanāk? Saki, kā tu to dari? Tu taču īstenībā nelido?” Bet es nezinu, kā tas sanāk – planēju, un viss. Vajag tikai to vēlēties,” Daša apalvo.

Patiesībā viņa tiešām nelido, drīzāk tā ir prasme palēnināt kritienu. Iespējams, Daša rada ap sevi noteiktu lauku, kurā nedarbojas gravitācijas likumi.

Eksperti pieļauj, ka mūsdienās ir ne mazums šādu cilvēku, kam izdodas planēt, pacelties gaisā, lidināties un tamlīdzīgi levitēt. Taču viņi, visticamāk, slēpj šīs spējas, baidoties no mediju vajāšanas vai pat nokļūšanas psihiatriskā slimnīcā.

Vajadzētu pamodināt atmiņu

1986. gadā Pīters Sugleriss, 23 gadus vecs amerikānis no Ņūdžersijas, nodemonstrēja savas levitācijas spējas paranormālo parādību pētniekam Bertoldam Švarcam, kurš šo eksperimentu vēlāk aprakstīja grāmatā.

Levitēšanas seanss notika dienas laikā Suglerisa mājas pagalmā un tika fiksēts videokamerā. Šajā video redzams, kā Pīters lēnām atrāvās no zemes un viņa ķermenis apmēram viena metra augstumā gaisā sāka šūpoties no vienas puses uz otru, it kā to purinātu vēja brāzmas. Levitācijas laikā puiša roku pirksti krampjaini sažņaudzās un atlaidās. Sejas muskuļu kustības tā sašķobīja vaibstus, ka viņa sieva pat izbijās. “Viņš tā piepūtās, ka nodomāju: ka tik viņš nepārsprāgst,” viņa pēc tam teica. Kājas saliecās pie ķermeņa apmēram 90 grādu leņķī. Pēc levitācijas Pīteram bija slikta dūša un miegainums, stipra svīšana.

Kā vēlāk žurnālisti noskaidroja no puiša mātes, Pītera levitēšana varētu būt mantojums no senčiem, jo viņa vectēvs un onkulis pa mātes līniju, kurš dzīvoja Grieķijā, arī spēja levitēt. Mātes klātbūtnē Pīters bija levitējis divas reizes – 16 un 18 gadu vecumā.

Slavenais Uri Gelers – ko vieni uzskata par iluzionistu, citi par ekstrasensu – savā grāmatā apraksta gadījumu, kad ļoti steidzies uz kādu tikšanos. “Pēkšņi es sajutu, ka mani neatturami kaut kas velk augšup. Es vairs nejutu sava ķermeņa svaru. No pārsteiguma aizvēru acis un, kad tās tūlīt atvēru, atklāju, ka atrodos gaisā, ātri tuvojoties kaut kādas verandas logiem.” Piecu minūšu laikā Gelers bija pārvarējis vairāku kilometru attālumu un nokļuvis vajadzīgajā vietā.

Var jau, protams, to uztvert tikai kā iluzionista triku. Tomēr pasaulē ir reģioni, kur levitācijas realitātei stingri tic desmitiem tūkstoši vietējo iedzīvotāju. Edmunds Hilarijs, Jaunzēlandes alpīnists, kuram 1953. gadā kopā ar šerpu pirmajiem izdevās sasniegt Zemes augstāko virsotni Everestu Himalajos, šajā sakarā rakstīja par Nepālas šerpu ticējumiem: “Tā sauktie gung-pa-lami ar meditācijas palīdzību sasniedz tādu tīrības pakāpi, ka zaudē svaru un var ceļot tik ātri kā vējš. Šerpas tic, ka viņi spēj aplidot galveno tibetiešu klosteru rajonu – bet tas ir 6500 kilometru garš ceļš – astoņās dienās.”

Tomēr levitācijas daba joprojām nav atklāta. Vieni pētnieki to skaidro ar dažu cilvēku spēju kaut kādā veidā samazināt savu svaru līdz mikroskopiskam lielumam. Citi saskata nezināmus “pacēlēja spēkus” cilvēka organismā, kuri sāk darboties noteiktu psihofizisko stāvokļu brīžos – līdzīgi kā transa stāvoklī, ko sev rada indiešu jogi.

Tie pētnieki, kas uzskata, ka mūsdienu cilvēku rase ir citplanētiešu pēcteči, pārliecināti, ka mēs no viņiem esam mantojuši spējas pārvarēt gravitāciju. Nepieciešams tikai pamodināt gēnu atmiņu, un tad levitācija vairs nešķitīs kaut kas ārkārtējs.

Tomēr neviena teorija vēl nav atradusi pārliecinošus pierādījumus sev par labu. Varbūt mums jāgaida 2050. gads – slavenā bulgāru gaišreģe Vanga pareģoja, ka tad cilvēki varēs lidot pa gaisu bez kādiem mehāniskiem palīglīdzekļiem.