"Es knapi izspruku no nāves!" 35 gadus vecā Dace atklāti runā par saviem "elles gadiem"

"Bērnībā biju diezgan apaļš bērns, bet līdz pusaudžu gadiem tam īsti nepievērsu uzmanību. Man ir vecāks brālis - viņš bija vairogs sētā. Viņa autoritāte barā un skolā bija tik liela, ka mani īsti neviens neuzdrošinājās apsaukāt. Protams, dažreiz dzirdēju kādu nepatīkamāku apzīmējumu, piemēram, "rausītis" vai "mīkstumiņš", bet tādus apzīmējumus kā "resnā govs" vai "resnā cūka", kā esmu dzirdējusi saucam citas apalītes, man nepiedēvēja. Biju lielā, varenā brāļa mazā māsiņa.

Vismaz pirmo desmitgadi par apaļumu nesatraucos arī tādēļ, ka manā ģimenē un dzimtā gandrīz visas sievietes ir ar svaru virs 100 kg. Arī bērni nemēdz būt skaliņi. Tāpēc savējo vidū jutos normāla un ar kompleksiem nemocījos," Dace dalījās atmiņās.

Skarbie pusaudži vairs nežēlo

Diemžēl līdz ar pusaudžu gadiem viņas dzīve mainījās. Pirmkārt, lielais brālis pabeidza pamatskolu un devās mācīties uz attālāko vidusskolu. Tas nozīmēja, ka lauku ciematiņā Dacei nācās no jauna iekarot savu statusu pagalma bērnu un skolas biedru vidū.

Otrkārt, tīņu vecuma sākumā meitene strauji pieņēmās svarā. "Tagad sāku dzirdēt arī uz sevi vērstus apzīmējumus "resnā", "tusne" u.tml. Man vairs blakus nebija lielais brālis, kas varēja apsaukātājiem aizvērt mutes.

Apburtais loks

"12-14 gadu vecumā biju diezgan apaļa un man sāka palikt grūti piedalīties sporta stundās. Rudens un pavasara krosi bija mans bieds, arī komandas sporta spēles man nepadevās. Biju diezgan kusla un neveikla. Jo vairāk man nepadevās, jo vairāk negribēju piedalīties nodarbībās. Jo vairāk nepiedalījos stundās, jo sliktāk man padevās," Dace stāsta par apburto loku, kas izveidojās viņas pusaudzes dzīvē.

"Treškārt, apaļuma dēļ man diezgan ātri parādījās sievišķīgas formas - krūtis, vēders, gurni, augšstilbi. Kad citām meitenēm vēl tikai sāka dīgt krūšu zirnīši, es jau valkāju A izmēra krūšturi," sieviete raksturo sava ķermeņa agro attīstību, kas raisīja arī dažādus nesmukus un sāpīgus vārdus, īpaši no puišu puses.

Pavadošā sviedru smaka

Turklāt, tiklīdz bija kāda fiziska aktivitāte, Dace pamatīgi svīda. "Toreiz jau nebija nekādu īpašo pretsviedru līdzekļu, īpaši mums laukos ne. Ciema vienīgajā veikalā bija tikai pārtika, alkohols lielā izvēlē un dažas pirmās nepieciešamības saimniecības lietas.

Svīdu pat tad, kad skolotāja, labu gribēdama, uzrīkoja, kā tagad moderni saka, "dinamisko pauzi". Pēc tam visu dienu smakoju. Pati jutu aromātu ap sevi, un arī nekaunīgākie klasesbiedri nekautrējās uz to norādīt."

Pagrieziena punkts

Pagrieziena punkts Daces dzīvē notika, kad viņa nejauši kādā jauniešu žurnālā ieraudzīja rakstu par vēderpreses muskuļu stiprināšanu. "Nodomāju: "Sliktāk jau nebūs!", un ķēros klāt. Kā tagad atceros, ka žurnālā katru vingrinājumu bija ieteikts veikt pa astoņām reizēm, bet es kā maksimāliste katru centos izpildīt trīsreiz pa astoņām reizēm."

"Pateikt, ka tas bija grūti, nozīmē nepateikt neko. Tas bija šausmīgi grūti! Man, apaļai un kuslai, meitenei, taisīt "presītes", bija pilnīgi kaut kas jauns. Līdz tam nebiju redzējusi, ka kāds cilvēks labprātīgi vingro, tostarp taisa "presītes". Tolaik cilvēki bija tā nostrādājušies sētas, kūts un lauku darbos, ka par vingrošanu par neiedomājās.

Oma šokā par mazmeitas "muļķošanos"

Mana ģimene, īpaši oma, kura dzīvoja turpat netālu, bija šokā! Viņa, kara gadus pieredzējusi, nesaprata, kāpēc "muļķojos" ar vingrošanu un vēl atsakos no kārtīga ēdiena. Neatceros, vai tajā pašā vai citā žurnālā izlasīju: lai notievētu, jāatsakās no saldumiem un kartupeļiem. Jā, tajā diētā bija aizliegti kartupeļi, tāpēc tos vairs neēdu pat skolas zupās. Nevienu gabaliņu! Pusdienās izstrēbu tikai zupas šķidrumiņu, bet biezumus atstāju neaiztiktus.

Kad pirmās reizes skolas virtuvē neizēdu visus šķīvjus, kā to parasti mēs, lauku bērni, darījām, saimnieces nāca klāt un jautāja, kas man noticis. Es taču nevarēju teikt, ka negaršo. Neuzdrīkstējos arī atklāt, ka esmu sākusi ievērot diētu. Kaut ko noņurdēju, ka vēders sāp. Protams, ātri vien visi zināja par manu neēšanu un vingrošanu - mazā ciematā neko nevarēja noslēpt.

Tā kā man bija diezgan liels svars, pirmie liekie kilogrami noripoja nost ļoti strauji. To zināju, jo biju palūgusi vecākiem atvest no pilsētas svarus. Toreiz jau nezināju, ka svars jāsamazina saprātīgi un pakāpeniski. Man šķita - jo ātrāk, jo labāk."

Vidusskolā varēju gandrīz vispār neēst

Kamēr Dace dzīvoja kopā ar vecākiem, viņa bija spiesta katrā ēdienreizē kaut ko uzēst. Trakākā neēšana sākās, kad viņa pabeidza 9. klasi un devās uz pilsētas vidusskolu. "Biju brīvībā! Skolas pusdienās vairs mani nepētīja klases audzinātāja un virtuves darbinieces, jo tā bija lielāka skola un tam, ko katrs ēd vai neēd, neviens nepievērsa īpašu uzmanību. Varēju pateikt, ka jau paēdu iepriekšējā starpbrīdī vai drīz iešu mājās un ēdīšu tur."

Bet no rītiem un vakaros Daci vairs neuzmanīja mamma un oma. Protams, nedēļas nogales ģimenes kopīgās pusdienas joprojām nebija atceltas. "Tie bija nepatīkamākie brīži nedēļā, kad vajadzēja sēdēt pie viena galda un ēst kartupeļus ar mērci. Kā jau teicu, toreiz domāju, ka kartupeļi ir lielākais ienaidnieks. Un noslēgumā vienmēr bija saldais ēdiens. Kā jau laukos - jo treknāks un saldāks, jo labāks. No tā gan es centos izvairīties. Ja kādreiz biju spiesta to apēst, nākamajās pirmdienās iemanījos ēst vēl mazāk, lai kompensētu svētdienas "grēkus".

Daži āboli dienā

Daces ēdienkarte vidusskolā bija ļoti niecīga - galvenais princips bija pēc iespējas liesāk un mazāk. "Pirmdienas bija manas "atslodzes dienas" pēc svētdienas ģimenes pusdienām - tad ēdu tikai dažus ābolus dienā. Ja iegāju azartā, arī otrdienās iztiku ar kādu augli."

Tolaik Dace gaļu ēda tikai nedēļas nogalēs, kad bija mājās. Arī normālas siltas maltītes viņa saņēma tikai brīvdienās. Darbadienas pagāja neēšanas zīmē. "Protams, tam bija rezultāti. Es kritos un kritos svarā. Šķiet, ka vidusskolas otrajā gadā es vairs nebiju ar normālu svaru, bet jau biju kļuvusi par ļoti slaidu meiteni.

Diemžēl es neapstājos pie slaiduma. Tagad zinu, ka anoreksiju nevar tā vienkārši pārtraukt. Lai gan svēru gandrīz pusi no sava iepriekšējā svara, man joprojām likās, ka esmu resna, pārāk resna, lai sāktu ēst."

Paliek viena ar anoreksiju

Tagad, ar pieaugušas sievietes acīm vērtējot pusaudžu gadus, Dace atzīst, ka visvairāk ir žēl ēšanas traucējumu dēļ pazaudēto draugu. "Pirms neēšanas es biju diezgan aktīva un sabiedriska meitene: iesaistījos dažādos pasākumos, labprāt tikos ar draugiem un piedalījos kopīgās aktivitātēs.

Diemžēl mana neēšana traucēja draudzību attīstīt. Es attiecos iet ciemos, jo tur būtu jāēd kūka. Es izvairījos aicināt pie sevis, jo tad būtu jārūpē cienasts un pastāvētu risks, ka es saēstos kopā ar visiem. Es, aizbildinoties ar vēdersāpēm, negāju pārgājienā, jo nespēju pretoties kopīgai desiņu cepšanai. Es paliku viena un vientuļa mājās. Tur es jutos drošībā. Tur man neviens nelika ēst un tāpēc svari rādīja vislabākos skaitļus.

Kādu laiku svēros vairākas reizes dienā, bet sapratu, ka tas ir par traku. Atļāvu sev nosvērties tikai vienu reizi dienā - no rītiem, jo tad parasti bija vismazākais svars. Par iekrāto pusdienu naudu biju nopirkusi sev ļoti precīzus svarus, lai pilnībā kontrolētu savu svaru. Tagad apzinos, ka tolaik dzīvoju ellē. Mana vienīgā doma bija par svara samazinājumu. Kad zaudēju kārtējos 100 gramus, uztvēru to kā apliecinājumu, apstiprinājumu sev - jutos izdarījusi kaut ko vērtīgu. Ieraugot skaitļus, mana pašapziņa pieauga, bet jau pēc brīža man atkal parādījās bailes palikt resnai."

Melošanas speciāliste

Dace arī atzina, ka tolaik bija ļoti veiksmīgi iemācījusies slēpt savus ēšanas traucējumus un par to apmēriem sākumā nenojauta nedz vidusskolas klases audzinātāja, nedz klasesbiedri. "Protams, tuvākās meitenes zināja, ka es neēdu saldumus un kartupeļus, bet, to, ka apēdu dienā tikai dažus ābolus, neteicu nevienam. Var teikt, ka es biju kļuvusi par melošanas speciālisti."

Pazeminātā svara dēļ meiteni piemeklēja arī dažādas veselības likstas. Vispirms jau pārtrūka menstruālais cikls un nagi palika ļoti trausli. "Kādreiz man bija ļoti biezi, gari mati, bet neēšanas dēļ tie palika plānāki un sāka izkrist. Šo defektu pārvērtu par efektu - nogriezu pavisam īsus matus. Apkārtējie to iztulkoja kā tipiskus pusaudzes eksperimentus ar savu ārieni, bet es vienīgā zināju patiesos iemeslus."

No neēšanas Dacei reiba un sāpēja galva, brīžiem bija grūti pamācīties un sekot līdzi stundās notiekošajam. Bet kopumā viņa mācījās labi un tāpēc skolotāji viņai nepievērsa lielu uzmanību.

Augšā-lejā visus turpmākos gadus

Turpmākos gados Daces svars pamatīgi svārstījās - kad viņa atkal neēda, bija tieva un slaida, bet, tiklīdz sāka ēst, svars atgriezās. "Protams, neviens cilvēks nevar visu mūžu pilnvērtīgi nodzīvot, ēdot tikai dažus ābolus dienā. Arī es daudz reižu norāvos un tad ēdu visu pēc kārtas, īpaši kūciņas un bulciņas, ko biju sev liegusi atturības periodā. Ir tikai likumsakarīgi, ka ēšanas uzplūdos arī svars pamatīgi nāca klāt."

Kopumā ēšanas un neēšanas posmi un svara svārstības Daci pavadījušas visu dzīvi. Kā pieaugusi sieviete viņa ir atradusi dažādas ilgtermiņa diētas un ēšanas režīmus. Arī vingrošana ir viņas ikdienas neatņemama sastāvdaļa. Patlaban viņa jau ilgāku laiku ievēro pārtraukto gavēni (​intermittent fasting), neēdot padsmit stundas diennaktī. "Parasti ar ēšanu cenšos iekļauties astoņās vai deviņās stundās, bet pārējo dienas laiku tikai padzerties."

Kārnums gandrīz līdz nāvei

Tagad Daces svars ir stabilizējies. Viņa nav apaļa, bet arī ļoti kārna ne. "Protams, es gribētu būt slaidāka, bet nekad vairs nevēlos atgriezties pie tā kārnuma, kāds man bija vidusskolā. Toreiz izgāju cauri ellei un nevienai sievietei, pat ne lielākajai ienaidniecei, nenovēlu neko tādu.

Tikai tagad saprotu, ka biju ļoti tuvu nāvei un tikai knapi izspruku no tās. Es vidusskolas gados gandrīz pazaudēju ne tikai veselību, bet arī draugus, iespējas, prasmes un dzīvesprieku. Emocionāli jutos šausmīgi. Tolaik jau neviens nerunāja par depresiju, bet domāju, ka piedzīvoju arī to. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka no manis bija palikusi pāri tikai ēna - es vairs nebiju brīvs un vesels cilvēks. Biju apmāta ar svaru un nolikusi to savas dzīves centrā kā galveno lietu, ap ko viss grozījās."

Mainīt ķermeni veselīgā veidā

Dace aicina meitenes, kuras cieš no liekā svara problēmām, meklēt veselīgus veidus, kā to samazināt, nevis ķerties klāt neēšanai. "Tas ir bīstams ceļš, par kuru var būt jāmaksā ne tikai ar zaudētiem kilogramiem."

Savukārt pieaugušos viņa mudina būt uzmanīgiem ar saviem vārdiem un rīcību pret pusaudžiem. "Tajā vecumā bērni ir ļoti jūtīgi pret katru vārdu. Mamma var neko sliktu nedomāt un garāmejot pateikt meitai, ka viņai vajadzīgas platākas bikses, jo tagadējās ir pārāk apspīlētas, bet meita to var saprast kā kritiku, ka viņa ir pārāk resna. Arī aizrādījums nevilkt tik īsu topiņu, jo vēders lien ārā, var "nolasīties" kā apaļuma pazīme.

Ja pamanāt, ka bērns strauji kļūst apaļāks vai pat kārnāks, aicinu meklēt speciālista palīdzību - tagad ir tik daudz dažādu uztura, kustību, emocionālās labsajūtas un citu speciālistu. Noteikti neiesaku gaidīt, kad viss nokārtosies pats no sevis! Jo problēma būs ilgāka un dziļāka, jo to būs grūtāk risināt," Dace spriež, balstoties uz savu un līdzīgu meiteņu piedzīvoto.  Viņa arī aicina meklēt ēšanas traucējumu psiholoģiskos cēloņus un strādāt arī ar tiem, nevis tikai kontrolēt svaru un fizisko aktivitāti.

*Pēc sievietes lūguma viņas vārds publikācijā ir mainīts. Redakcijai ir zināms viņas īstais vārds.