"Es ilgojos pēc mīlestības," - Raimonda Vazdika joprojām cer atrast savu otro pusīti

9. septembrī mūzikas un drāmas telpā "OratoriO" notika Raimondas Vazdikas izrāde "Ilgojos pēc ilgu tramvaja" ar pašu aktrisi galvenajā lomā. Raimonda ir šīs izrādes autore un izrādē stāsta arī par savas dzīves drūmākajām lapaspusēm. Tās viņa atklājusi arī intervijā žurnālam "Kas Jauns", stāstot gan par savu traģisko laulību, gan par alkām pēc mīlestības, gan arī par dzīvi beidzamajos gados. Raimonda atzīst, ka viņai nepatīk tukšas intervijas, kurās nekas netiek pateikts. Ja runā, tad jāstāsta viss atklāti! Un šī ir tieši tāda intervija.

Kas ir "Ilgojos pēc ilgu tramvaja"? Īsā versija!

Personīgs stāsts par sievieti, kurai dzīvē viss nav gājis gludi, bet kura nav zaudējusi sparu cīnīties par laimi. Skaidrs, ka šī Tenesija Viljamsa slavenā luga "Ilgu tramvajs" šeit netiks spēlēta, drīzāk tā ir mana versija par to, es fantazēju, kā būtu, ja būtu, atceros savus biogrāfijas faktus, iepinu iekšā savus dzīves notikumus, salīdzinu, kā bija Viljamsa varonei un kā bija man. Izrāde noteikti nav nekāda “bēdu ieleja”, tajā ir arī daudz humora, ironijas un romantikas. Tas ir muzikāls ceļojums, kurā arī dziedu savas dziesmas no jaunā albuma "Vēstules rokrakstā smalkā", lasu savus dzejoļus un stāstus, kā arī atceros vecos labos Anša Rūtentāla kustību teātra laikus, kad biju kustīga meitene. Tāpēc izrādē uzaicināju savu kolēģi no tā teātra laikiem – Dzintaru Krūmiņu, un mēģināsim atcerēties, kā tas ir – kustēties.

Kaut kas sanāk arī?

(Smejas.) Kaut kas, jā! Ķermenim tomēr ir sava atmiņa. Bet vēl es šajā izrādē esmu uzaicinājusi Daci Vītolu no Leļļu teātra, un, tā kā katrā izrādē vajadzīgs kāds jauns, skaists vīrietis, tad mums tas būs ģitārists Miķelis Putniņš.

Kā ir pēc pusotru gadu ilgas piespiedu pauzes atkal stāties publikas priekšā?

Īstenībā šovasar jau esmu izgājusi publikas priekšā, kad kultūras namā "Ziemeļblāzma" uzstājāmies kopā ar Ainaru Mielavu un Aigaru Voitišķi, kā arī esmu jau spēlējusi Voldemāra Šoriņa iestudētajā brīvdabas izrādē "Lielais loms". Ir sajūta, ka tas dīkstāves laiks nemaz nebija tik garš – laikam jau profesionālās iemaņas tomēr ir.

Pirms vairākiem gadiem jūsu dzīve pēkšņi sabruka, jo “pazaudējās” visi darbi. Tad atguvāties, darbojāties vairākos projektos, līdz atkal – Covid-19, kad māksliniekiem bija jādodas dīksēdē. Kā tas ir – krist un atkal celties? Piecelties un atkal krist?

Nākamgad man būs, teiksim godīgi, 60 gadu jubileja, un pie viena svinēšu 25 gadu jubileju brīvmākslinieces statusā. Un pati reizēm brīnos, kā esmu mācējusi noturēties uz ūdens! Kaut gan – ja aktieris var arī dziedāt, pats sacerēt dziesmas, režisēt, tad jau tas darbības lauks ir plašāks. Jā, šo 25 gadu laikā man bijuši ļoti daudzi izaicinājumi un interesanti uzaicinājumi, tā ka par darbu trūkumu sūdzēties nevarētu. Lēkāju no vienas saliņas uz otru. Bet, kā būs tālāk, nezinu!

It sevišķi tagad, kad nav nekādas garantijas, ka ziemā atkal viss netiks aizvērts ciet un mākslinieki piespiedu kārtā nepaliks bez darba.

Jau iepriekšējo ziemu “noriju” ar grūtībām. Dzīvoju Jūrmalā, un man bija konkrēts dienas režīms. No rītiem vingroju, tad gribot vai negribot jebkuros laikapstākļos divas stundas staigāju gar jūru, bet vakarā kaut ko palasīju vai skatījos seriālus. Patiesībā psiholoģiski bija ļoti grūti. Tās neziņas dēļ, cik ilgi tas viss ievilksies, kad atkal drīkstēs spēlēt uz skatuves skatītāju priekšā.

Un finansiāli? Cik tas bija smagi?

Paldies Dievam, biju to cilvēku vidū, kas saņēma pabalstu, tāpēc man šis laiks nebija pārāk sāpīgs maciņam.

Jau teicāt, ka jums ir plašs darbības lauks. Tātad uzskaitīšu – aktrise, režisore, pasākumu vadītāja, horeogrāfe, kustību pedagoģe, dzejniece, komponiste, dziedātāja… Kas jūs īsti esat? Pat emulators nobālētu jūsu priekšā!

(Smejas.) Jāpiebilst, ka pati savām izrādēm esmu rakstījusi scenārijus un bieži vien pati piemeklējusi kostīmus. Tātad arī vēl scenāriste un kostīmu māksliniece. Bet īstenībā tas viss ir viens. Saturs ir viens un tas pats, tikai forma cita. Kas es esmu? Sauksim skaļā vārdā – ka esmu multimāksliniece! Lai gan vārds mākslinieks reizēm skan kā lamuvārds.

Un multimākslinieks vēl trakāk...

Jā, jā! Deviņi amati un desmitais bads. Bet cits es arī nekas neesmu. Nu tāds dīvains putns. Vispār reizēm domāju, ka esmu putns.

Vēl aizmirsu pieminēt, ka esat ierunājusi animācijas filmu tēlus!

Jā, jā! Sāku ar "Vāģiem" pirms dažiem gadiem un nu esmu ierunājusi jau kādas septiņas. Pat šovasar viena bija. Mani tajos "Vāģos" pamanīja, ka es to spēju, un nu turpina aicināt. Lai arī, iespējams, par sevi biju radījusi ļoti nopietna cilvēka iespaidu, man ārkārtīgi patīk ālēties un runāt dažādās balsīs.

No kurienes jums visa šī daudzveidība? Jūs taču vēl strādājāt žurnālistikā!

Esmu bijusi gan rakstošā žurnāliste, gan savulaik TV "Kanālā 4" man bija savs raidījums "Mīlestības 1000 veidi", kurā pati visu darīju – vadīju, producēju, veidoju. Un tad vienu brīdi savā brīvmākslinieces periodā, kad atkal biju apmulsusi, ko tālāk darīt, Ilona Brūvere uzaicināja strādāt laikraksta kultūras ziņās. Rakstīju arī garākas intervijas. No kurienes man tas viss ir? Es nezinu. Skolā teicamniece biju!

Tiešām?

Te nu gan jāpalielās, ka skolā biju teicamniece un arī Konservatoriju pabeidzu ar sarkano diplomu. Bet nekad neesmu bijusi baigā zubrītāja. Laikam jau latgaļu gēni iedeva man labu galvu.

Es neesmu cilvēks, no kā vajadzētu ņemt piemēru. Vismaz dažos gadījumos.

Lielai daļai sabiedrības ir radies par jums priekšstats kā par vientuļnieci...

Jā! Tas gan! Es gan negribētu sevi saukt par izteiktu vientuļnieci, bet par cilvēku, kam vajadzīga diezgan liela vienatnes deva. Man ir bijušas daudzas un vētrainas attiecības, bet šobrīd esmu viena. Taču to neuzskatu par kaut ko ārprātīgu un sevišķu, šķiet, puse latviešu sieviešu ir šādā statusā. Jā, man ir nepieciešama sabiedriskā dzīve, draugi, satikšanās, ballītes, bet īstenībā man ļoti patīk tā skaņa, kad savā Jūrmalas dzīvoklī aizslēdzu aiz sevis durvis un esmu mājās.

Bet vai tas, ka jums nav ģimenes, ir saistīts ar pirmo un vienīgo laulību ar vīru narkomānu? Vai tiešām nelāgā pieredze bija tik sāpīga, ka – nekad vairs?

Nē, nē! Esmu meklējusi mīlestību visa mūža garumā, un aizvien vēl meklēju un ceru satikt savu otro pusi. Un nav jau tā, ka man nebūtu ģimenes. Pie manis bieži ciemos brauc dēls ar sievu un viņu dēliņu, tāpēc man mājās ir šī ģimenes sajūta. Jā, man ir mazdēls – Hermanis Vazdiks! [Tā sauca arī Raimondas Vazdikas vīra Oskara Vazdika vectēvu, aktieri, Ilzes un Ulda Vazdiku tēvu] Mazdēlam tūlīt būs divi gadi. Ir man gan ģimene, gan draugi, tāpēc nekāda vientuļā dzīve man nav. Un vecmāmiņai būt ir ļoti kolosāli!

Kā tas ir – dzīvot ar narkomānu, kuram ģimenes dzīve vairs nav vērtība? Jums taču pirms tam bija mīlestība ar viņu?

Kas ir lielā mīlestība? Tikai tad, kad apprecējos, sapratu, kāds tas ir posts – dzīve ar narkomānu –, un drīz vien laulība sāka brukt. Es tajā nenodzīvoju pat gadu. Visas šīs viņa klejošanas, nenākšanas mājās, pazušanas. Tāpēc īsti pat nezinu, kas ir laulības dzīve tās klasiskajā izpausmē. Bērnu es audzināju pati un, protams, ne viena. Un gribu piebilst, ka Reini auklējušas vismaz kādas astoņas sievietes – mana mamma, vīramāte, tante Ilze Vazdika, mana māsa Elita Veidemane... Un te ir piemērs, ka viens zēns var izaugt par īstu vīrieti arī tad, kad viņu audzinājušas tikai sievietes.

Atgriežoties pie jūsu neveiksmīgās laulības. Kā iespējams vīram pateikt – mājās vairs nenāc?! Ja tajā brīdī mīlestība vēl bija, tas būtu kā pašam sev iedurt sirdī!

Ja to var pateikt, tas nozīmē, ka tas vadzis ir jau nolūzis. Ir robežas, ko var turēt, kad vēl kaut kam tici... Bet, ja ticība zaudēta, neredzi turpmākai kopdzīvei jēgu, jo turpinājums ir vienas vienīgas šausmas, stress, uztraukums un sāpes, tad vienā brīdī tas notiek pats par sevi. Es ļoti labi atceros, kā pieņēmu šo lēmumu, kā to pateicu. Es pat atceros datumu, kad to izdarīju. Šo dienu izstāstu arī savā izrādē. Tas bija vēls rudens, 1987. gada 25. oktobris, kad mans vīrs sapucējās (gaume viņam bija laba) un devās uz Rīgu ielās. Un tad es viņam teicu: ja arī šoreiz viņš vakarā neatgriezīsies mājās, var nenākt vairs nekad. Tieši šo stāstu arī iepinu izrādē. Dzīvoju Majoros, labi dzirdēju, ka stacijā pietur pēdējais vilciens no Rīgas. Zināju, ka no stacijas līdz mūsu mājām var atnākt divās minūtēs. Nu četrās, ja ļoti, ļoti lēni iet. Es skaitīju šīs minūtes – viena minūte, divas, trīs, četras, piecas... Tātad – nekad! Jā, tas notika vienā brīdī, kad sapratu – nekad –, un īstenībā tajā vakarā paņēmu lielu zilu bloknotu un uzrakstīju dzejoli. Kopš tās dienas sāku rakstīt daudz.

Kas tobrīd norisinājās galvā un sirdī, kad sapratāt to “nekad”?

(Smagi nopūšas.) Es pirms tam biju raudājusi tik daudz un tik ilgi, man bija tik traki gājis, ka tajā brīdī manī vienkārši bija klusums. Fakta konstatācija, ka sākas pilnīgi cita dzīve.

Vai nav tā, ka, pieņemsim, jums būtu laimīga, piepildīta ģimenes dzīve, bērni, mazbērni, savas puķudobes, tad varbūt nebūtu ne dzejas, ne dziesmas, ne izrāžu? Nebūtu tādas Raimondas Vazdikas, ne viņas Marlēnas Dītrihas, ne smeldzīgi skaistās "Apsoli man neko"...

Zināma daļa taisnības tajā varētu būt, ka tas lūzums dvēselē radīja manī vēlmi izteikties un kaut ko radīt. Noteikti, ja būtu sēdējusi mājās kā laimīgā mamma, es neskraidītu apkārt pa neatkarīgo teātru pagrabiem, meklēdama iespējas uzstāties. Iespējams, ka tiešām viss būtu izvērties pilnībā citādi, bet, vai es pavisam būtu nolikusi malā savas mākslinieciskās izpausmes, domāju, nē! Es jau tad gāju kustību teātrī, man bija vēlme izpausties šajā jomā. Taču dziesmu "Apsoli man neko" gan pavisam noteikti nebūtu radījusi.

Teicāt, ka šobrīd esat viena. Vai tiešām nav vēlmes pēc kāda tuva cilvēka, ar kuru vienkārši būt kopā?

Vēlme nezūd nekad! Nevienā brīdī, nevienā vecumā! Ja satiec savu īsto cilvēku, tad arī vienistabas dzīvoklī nav par šauru. Bet, protams, neatteiktos dzīvot arī plašā pilī.

Jūrmala taču ir pilna ar lepnām villām un to saimniekiem... Kur problēma?

Es nekad neesmu bijusi kopā ar izteikti turīgiem cilvēkiem. Nezinu, kā tas ir. Esmu bijusi kopā ar māksliniekiem, mūziķiem, fotogrāfiem... Un tie ģitāristi, eh, kā viņi man patīk! Tāpēc jau savā izrādē ievilku jaunu ģitāristu (smejas).

Nākamgad jums būs 60 gadu. Atvainojos, ka to atgādināju, bet, jūsuprāt, tas ir daudz vai maz?

Daudz! Domāju, ļoti daudz! Bet nav jau tā, ka es sēdētu mājās un raudātu, ka pagājusi skaistā jaunība. Esmu pieņēmusi, ka laiks iet. Bet vispār jau jocīga sajūta ir, kad nāk kārtējais jaunais pavasaris un saproti, ka tie pavasari jau ir limitēti. Kad sāc reāli skaitīt, cik tie pavasari atlikuši – desmit, divdesmit, trīsdesmit? Un domāt – ārprāts, ārprāts, cik maz ir palicis.

Kā jūs sevi lutināt?

Katrs būvē savu mazo pasaulīti, no kuras redz kādu jēgu, dara darbu, kuru kāds novērtē. Kaut kas cilvēkā iekšā ir tāds, ka viņš izjūt prieku, piemēram, izbūvējot adatas actiņā kuģīti. Viņš nokoncentrējas uz kaut ko mazu un saskata tajā jēgu. Bet, ja domā par Visumu, tad, manuprāt, jēgas vispār nekam nav. Tāpēc mums katram jāmeklē tie mazie darbiņi, saskarsmes punktiņi, kuros izpausties.

Kas ir jūsu kuģītis adatas acī?

Kaut vai pats mazākais dzejolītis. Ja uzrakstu kādu dzejoli, tad šķiet, ka diena jau ir piepildīta. Kad satiec draugus un kārtīgi izsmejies. Jau tas ir labi!

Jūsu ilgu tramvajs – pēc kā ilgojaties šobrīd?

Pēc tieši tā paša, pēc kā ilgojas visi cilvēki, – pēc harmonijas un mīlestības. Protams, ir patīkami, ka esi vesels, ir naudiņa, ar ko iepriecināt gan sevi, gan citus, bet var grauzt arī burkānu un justies laimīgs.

Vai esat laimīga?

Nu kā es varu pateiktu, ka neesmu laimīga? Dieviņš taču klausās! Jā, es esmu un būšu laimīga! Par spīti visam.