Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Visi trīs Helgas Dancbergas bērni Latvijai dod garīgumu - kapelāne, mācītājs un aktrise.

"Cik mamma ir skaista!" Par Helgu Dancbergu stāsta bērni Rēzija, Krists un Dana

Intervijas
2016. gada 11. decembrī 05:37 2016. gada 11. decembrī 05:37
 
Viņu attiecības ir saglabātas sajūtās – par vakariem, kad gaidīja mammu no darba, teātra smaržu, ko viņa atnesa līdzi, un vēlajām vakariņām. Par rūpēm un pusaudžu gadu dullībām, niknumu un draudzību. 18. novembrī izcilā aktrise Helga Dancberga svinēja 75. dzimšanas dienu. Mūsu saruna ar viņas bērniem – Danu, Kristu un Rēziju Kalniņiem.

Viņi strādā ar garīgumu – Krists ir mācītājs Vecās Ģertrūdes baznīcā, Dana – Stradiņa slimnīcas Garīgās aprūpes un sociālā darba dienesta vadītāja, Rēzija – aktrise un režisore. Viņa par ģimeni ir teikusi – mēs esam banda, un tas ietver skatījumu pret pasauli, sabiedrību. Ir grūti atrast laiku kopīgai sarunai, bet domās viņi ir blakus. Jo stāsts jau ir par tām dvēselēm, kas tuvas.

Kā kaķis ar deviņām dzīvībām

– Kā jums šķiet, kas ir tas, ko vajadzētu pateikt par jūsu mammu?

Rēzija: –

To, ka man ir stiprākā un tajā pašā laikā arī trauslākā mamma pasaulē. Kura nekad nav salūzusi lūstot.

Dana: –

Viņa tikko salauza gūžu.

Rēzija: –

Nu jā. Bet viņa nekad nav bijusi kā smilga. Nekad nav locījusies nekam, nevienam līdzi. Ar viņu ir grūti. Bet ar viņu ir interesanti. Kad mammai nāk vājuma brīži, kad viņa sajūtas slikta, kā jau mēs katrs, es saku – mammīt, paskaties uz saviem bērniem! Tu viņus izaudzināji viena! Es diemžēl esmu tikai aktrise, bet Dana un Krists – tādus nevar izaudzināt slikta mamma. Jā, ir Helga Dancberga, unikāla aktrise, bet mums viņa vienmēr būs mamma. Un man šķiet, ka mātes svarīgākais uzdevums ir izaudzināt bērnus, kas ir jūtīgi pret dzīvi. Dzīvi jūtošus cilvēkus. Labi, tādi bērni ir ļoti ievainojami, bet tikai tādai cilvēciskai esībai uz zemes ir nozīme. Un tas ir mammas nopelns, ka mēs esam tādi. Nav viegli tādiem būt! Jo ideāli ir ārkārtīgi augsti. Latiņa, ko mamma, mūs audzinot, ir uzlikusi, tomēr ir ļoti grūta, cilvēciski. To ir grūti izturēt. Tāpēc, ka pasaule nav tāda. Un, ja tev ieaudzina ideālus par to, kas ir taisnība, kas nav, kas ir patiesība, kas meli, tad to kompromisu un pasaules pieņemšanu ir gandrīz neiespējami... Tas jāmācās no jauna. Mūsu mamma vienmēr ir bijusi ļoti kategoriska. Ka ir balts un melns, nav pa vidu. Viņai vienmēr ir riebušies meli, liekulība, baumas, aprunāšana. Viņa ir ļoti tiešs cilvēks, un mēs to nesam tālāk. Un tas ir grūti. Bet paldies Dievam, ka tā.

Dana: –

Patiesībai ir daudz dažādu šķautņu. Es piekrītu Rēzijai, bet ir vēl citas. Es saredzu, ka mamma ir kā kaķis ar deviņām dzīvībām.

Rēzija: –

Tagad, kad viņa nokļuva slimnīcā, uzdāvināju blociņu – papīrs ar deviņām dzīvībām.

Dana: –

Lūk! Pareizo blociņu nopirki ( smejas). Tā kā recycled paper?

Rēzija: –

Jā, pārstrādāts.

Dana: –

Lūk, tas arī mammu raksturo. Jo, iedomājieties, viņa visu mūžu ir bijusi zaļā resaiklotāja. Mums nekad nebija vienkārši atkritumu izmešana, bija šķirošana. Jau bērnībā.

– Jau kopš septiņdesmitajiem gadiem?

Dana: –

Tieši tā. Esmu dzimusi 1967. gadā. Bija bedrītes ēdienam, dedzināmajam. Plastmasu, stiklu un bleķus mēs likām maisiņos un nesām uz speciālām miskastēm.

– Tajā laikā vēl bijāt liepājnieki?

Dana: –

Nē, nē. No Liepājas pārcēlāmies uz Rīgu, kad man bija seši gadi, un tātad viņiem trīs ar pusīti. Jā, atbildība pret pasauli, savu dzīvi viņai ir ļoti augsta. Domāju, arī mums tā ir iedzīta.

No mammas, aktrises Helgas Dancbergas, Rēzija ir mantojusi gan profesiju, gan konkrētu lomu - arī viņa Dailes teātra izrādē "Ceplis" bija Cepļa kundze.

Pasaule ir dzīva

– Varētu domāt, ka mammai tāpat bija ko noņemties, vienai audzinot trīs bērnus un strādājot teātrī. Uzņemties papildu pienākumu šķirot...

Dana: –

Tas raksturo viņas pieeju pasaulei. Viņa sarunājas ar zāli, puķēm un kokiem, viss ir dzīvas būtnes. Pasaule ir dzīva. To nedrīkst piemēslot. Pasaulē ir jābūt kārtībai.

Rēzija: –

Mamma vienmēr citē Imantu Ziedoni – ka laime ir visu lietu kārtība. Viņa stāstīja un stāsta joprojām, ka viņas mammīte teikusi, ka viss apkārt var būt, kāds ir, bet grīdām vienmēr jābūt tīrām.

Dana: –

Jā, grīdām un skapjiem – to mamma man reāli iemācīja! Atceries, kā viņa darīja bērnībā – atver tavu skapi vai plauktu un visu vienkārši izgāž uz grīdas. Jo tur ir nekārtība. Palagus mēs locījām stūrīti pie stūrīša.

– Ko jums, Krist, nozīmē mamma?

Krists: –

Nu, tas ir tāds liels vārds. Man tas asociējas ar veselu albumu, ko paņem rokās un atceries – kā fotouzņēmumus no kādiem brīžiem. Mamma bija viens no mūsu dzīves lielajiem cilvēkiem – līdz kādam brīdim mūsu pasaule, kurā dzīvojām, augām un mācījāmies, kurā veidojās mūsu attiecības. Noteikti var sacīt, ka, pateicoties mammai, esmu tāds, kāds esmu. Mamma man ir ko ļoti svarīgu, cik viņa spēja un mācēja, iedevusi. To ļoti, ļoti esmu novērtējis. Protams, kad sākas pieauguša cilvēka dzīve, uz šīm attiecībām skaties citādi – kā uz daudziem notikumiem savā mūžā, bērnībā.

– Meitenes nosauca dažas fundamentālas vērtības, kuras mamma ir iedevusi, bet jums?

Krists: –

Ziniet, viens, kas man jāsaka, – mamma mani nekad neaudzināja kaut kā atšķirīgu no meitenēm. Viņa nekad neuzsvēra – tu esi zēns..

– Tu nedrīksti čīkstēt...?

Krists: –

Nu, to viņa man varbūt ik pa laikam pateica. Atceros agru bērnību – mēs ar Rēziju bijām sastrīdējušies, šķiet, es viņu vai nu kārtīgi pagrūdu, vai ko tādu, tad mamma mācīja, ka meitenes nekad negrūž un nesit. Domāju, viņa man iemācīja kādu ļoti īpašu attieksmi pret sievieti.

– Jūtīgu?

Krists: –

Par to, kā izturēties. Mums nekad netika šķiroti darbi. Man šķiet, tā ir liela dāvana man – es sajutu šo pasauli ļoti līdzsvarotu. Starp vīrieti un sievieti – man nekad nav bijusi tāda...

– ... konfrontācija?

Krists: –

Jā... Protams, astoņpadsmit gados man šķita, ka ļoti daudz par sievietēm zinu un saprotu, jo man ir divas brīnišķīgas māsas un mamma. Man tagad ir 45, un jāteic, ka es saprotu aizvien mazāk un mazāk. Atšķirību ir daudz vairāk... Otra svarīgā bija mammas attieksme pret mūsu tēvu. Man kā zēnam, vīrietim, kuram šīs attiecības bija ļoti svarīgas, viņa nekad neteica neko sliktu. Es tiešām, bez kādas koķetēšanas, neatceros, ka būtu no mammas dzirdējis kādas replikas. Domāju, tas man palīdzēja uzturēt cieņu pret mūsu tēvu, neraugoties uz tām sāpēm, kas manī bija, ka viņa nebija. Domāju, ka, pateicoties mammai, manas attiecības ar tēvu ir ļoti mainījušās, kļuvušas daudz tuvākas, dziļākas. Bērnībā man nepatika iet uz mūzikas skolu, bet mamma tik skandināja – tas jums dzīvē noderēs, jūs man reiz pateiksieties. Un pilnīgi noteikti arī par to mammai esmu ļoti pateicīgs. Lai arī grūti gāja. Ilgu laiku, kad biju tāds jauns vīrietis un sāku savu dzīvi, mamma man bija kā ļoti labs draugs. Pat pusaudža gados – atceros, ka ne ar vienu citu nevarēju parunāt tik nopietni un atklāti. Pat mani draugi nāca pie mūsu mammas...

Rēzija: –

Mūsu visu draugi.

Krists: –

Jā. Mamma kaut kā mācēja tā runāt... Protams, dažreiz viņa varbūt arī pārspīlēja, kā jau mamma, kas viena audzina bērnus, kā aktrise, emocionāls cilvēks, bet domāju, ka viņa ļoti ātri vismaz mani sāka uztvert kā līdzvērtīgu. Man tā sajūta, šķiet, ir jau no kādiem piecpadsmit, varbūt sešpadsmit gadiem…

Dana: –

Bet man – kopš dzimšanas ( smejas).

Krists: –

Jā, tev kopš dzimšanas.

Rēzija: –

Tas ir īpašs gadījums.

Krists: –

Ar visiem tā nevar. Viņa, piemēram, nekad neteica neko par manām attiecībām ar meitenēm, vienmēr respektēja. Varbūt vēlāk ko pateica, bet principā nekad ar savu viedokli nemēģināja ietekmēt vai teikt – man viņa nepatīk! Ar maniem draugiem varbūt citādi – bija cilvēki, kas viņai nepatika.

Rēzija: –

Un viņai vienmēr bija kādā ziņā taisnība.

Krists: –

Nu, nezinu. Vienmēr droši vien ne. Mums nav bijuši vecvecāki. Bija no tēva puses, no mātes puses ne. Līdz ar to mēs ar mammu, īpaši šobrīd, ejam cauri interesantam posmam, kāda viņai nav bijis, jo ļoti agri zaudēja vecākus, – ko nozīmē būt nobriedušam cilvēkam, ko nozīmē attiecības ar savu tēti, mammu, kas kļūst vecāki, nespēcīgāki, noveco.

– Tās ir īpašas attiecības.

Krists: –

Tas ir process, kurā mēs joprojām esam, konfliktējam, mācāmies piedot. Tā ka mūsu ceļš turpinās un joprojām mēs kaut ko caur mammu – un ceru, arī mamma caur mums – mācāmies par šo dzīvi.

Mamma un evaņģēlijs

– Jūs visi esat izauguši garīgi, Latvijai īpaši cilvēki. Abi esat saistīti ar garīdzniecību, Rēzija sludina no skatuves, viņas vārdos ieklausās. Arī tajā droši vien ir mammas ieguldījums. Kā viņa līdztekus sadzīves loģistikai mācēja šo sēklu ielikt? Jūs uz baznīcu veda?

Dana: –

Jā. Gājām Ziemassvētkos visu padomju laiku...

Krists: –

To gan nevar skaitīt... Mums, šķiet, nebija tā apzināti, ka mamma kaut ko mācītu, rādītu.

Kad mazie putnēni pārvēršas par lecīgiem pusaudžiem.

– Tas, ko Dana teica, ka mamma sarunājās ar puķēm un zāli, arī ir zināms garīgums.

Dana: –

Vismaz man ļoti daudz bija sarunu ar mammu par garīgiem jautājumiem. Ņemot vērā, kā padomju laikā cilvēki runāja vai kā izturējās pret garīgumu, domāju, mūsu ģimenē tomēr bija kas neparasts. Mums bija dažāda literatūra, sarunas par dzīves jēgu, ideāliem, ceļošanu laikā, potenciāliem dvēseles stāvokļiem. Bet nebija ortodoksālu sarunu. Vismaz es kā bērns sajutu, ka man tiek dota pilnīga brīvība interpretēt pasauli, to, kas ar mani notiek. Tas bija milzīgs radošs impulss.

Krists: –

Tam es piekrītu. To varam nosaukt par tādu intelektuālo, radošo garīgumu.

Dana: –

Nē, es to tā nenosauktu.

Krists: –

Okei. Man šķiet, mums netika uzlikti kādi domāšanas, priekšstatu standarti. Mūsu attiecības un veids, kā dzīvojām un runājāmies, jautājumu loki tiešām bija ļoti atvērti. Man šķiet, ir ļoti svarīgi, lai sirds kļūst gatava uzņemt, izzināt, ka tam netiek likti šķēršļi. Līdz ar to – ja meklē, tad arī atrod. Piekrītu, ka šajā ziņā mums bija liela brīvība, un tas mūs kaut kur veda. Piemēram, pie kristīgās ticības apzinātā veidā. Varbūt aizmetņi bija jau iepriekš – padsmit gados, padomju laikos atklāju, ka viens no maniem mūzikas skolas draugiem ir ticīgs baptistu ģimenes loceklis –, bet tas bija epizodiski, ko varam saukt par Dieva pieskārienu, aicinājumu, ko vēl tā nesapratu, un viss pagāja garām. Bet sākotnējā pamošanās nāca, kad dienēju padomju armijā. Latvijā jau bija Atmodas sākums, mamma un Dana, arī Rēzija, gāja uz Lutera draudzi Torņakalnā. Un mamma man atsūtīja evaņģēliju – ielika paciņā tādu mazu burtnīciņu, Jāņa evaņģēliju...

– Uz armiju aizsūtīja?

Krists: –

Jā, jā. Un es pirmoreiz Baltkrievijā, Brestā, to izlasīju. Tas bija ļoti neapzināti, bet tāds Dieva pieskāriens, kurā es, varētu teikt, jau pamodos, manī radās interese. Atbraucu atvaļinājumā no armijas, teicu, ka gribu kristīties, iesvētīties, ar mammu aizgājām pie mācītāja Jura Rubeņa, un mani kristīja un iesvētīja bez kādām mācībām, jo tūlīt bija jāatgriežas armijā. Tāpēc varu teikt, ka arī garīgi mamma caur ļoti vienkāršu rīcību atvēra ceļu manām attiecībām ar Dievu. Tādai konkrētai ticībai.

Tikai piezvani man!

– Mammai, kas audzina trīs bērnus, reizēm ir grūti zem siltā spārna visus paņemt. Jums ir tādi silti mirkļi, kad tā ir bijis?

Krists: –

Mammas rūpes, īpaši, kad saslimām, bija kas tāds... vēlāk, saskaroties ar citu ģimeņu pieredzi, man bija liels pārsteigums, ka var arī citādi. Brīdī, kad mamma saprata, ka esam slimi, tika darīts viss – tikām likti gultā, mērcēja kājas, lika tējas elpot. Tas vienmēr bija īpašs brīdis, kurā varēji justies slims, un mamma pilnībā mūs aprūpēja.

Rēzija: –

Vēl joprojām manā ģimenē ir tā – ja kāds guļ, es nevaru iedomāties, ka varētu būt kaut mazākais troksnītis. Vienalga, kurš gulēja – Dana, Krists vai es –, mēs pārvietojāmies kā pūciņas. Lai tikai neiztraucētu miegu. Joprojām mammīte saka – atpūties, izgulies! Miedziņš ir svarīgs.

Krists: –

Manā ģimenē tā vairs nav.

Rēzija: –

Jā, es saprotu. Taču tev nav trīs, bet pieci bērni. Mamma bija Salavecis. Kā viņa svētkus rīkoja... Mamma ir teikusi – es centos jums būt gan tēvs, gan mamma.

Bērnības vasaras tika pavadītas gan pie tēta Imanta Kalniņa Piebalgas pusē, gan pie jūras.

– Izdevās? Tas ietver arī stingro pusi.

Rēzija: –

Jā. Tāpēc saku – labāk esi vienkārši mamma.

Dana: –

Bet tas ir daudz grūtāk. Es vispār nespēju iztēloties, kā to var!

Krists: –

Man ir teiciens, ka vislabākā mamma nevar aizvietot vissliktāko tēvu, un vislabākais tēvs nevar aizvietot vissliktāko māti. Tomēr Dievs mums katram ir iedevis to savu īpašo vecāku mīlestību un klātbūtni. Uzdevumu. Kādas lietas, ko pat īsti vārdos nevar nosaukt, tik smalkas matērijas. Mamma mums deva sevi visu, tik, cik viņa spēja un varēja, situācija bija ļoti sarežģīta, viņai nebija daudz palīgu...

– Bet kas palīdzēja, ja nebija viņas vecāku?

Rēzija: –

Mēs paši.

Krists: –

Ar Rēziju ļoti ātri kļuvām patstāvīgi. Tāpat kā Dana. Jau 1. klasē paši gājām uz skolu, nācām atpakaļ. Manā atmiņā opaps palicis vienīgais, kurš palaikam mūs pieskatīja, kaut kā bišķiņ mammai palīdzēja. Protams, viņi konfliktēja...

– Viņš tā kā aizstāvēja tēti?

Krists: –

Nē, nē! Bet, kā jau tā laika cilvēks, uzskatīja, ka taisnība ir tikai viņam.

Rēzija: –

Kristam ir taisnība – mums īstenībā bija izdevīgi slimot. Jo tad dabūjām visu maigumu.

Krists: –

Mamma mums tomēr ļoti uzticējās. Atceros savu jaunību, kurā bijuši visādi periodi. Ja es kaut kur gāju vai braucu, mamma teica – tikai piezvani man! Vismaz es nejutu tādu baigo kontroli. Protams, nebija tā, ka varēji pazust uz kādām dienām, tad atgriezties... Viņa gribēja zināt, tomēr ļoti, ļoti uzticējās.

– Mammai bija svarīgi dot jums brīvību?

Krists: –

Jā. Mēs, protams, izdomājām visādus stiķus un niķus, kā viņu apspēlēt, kā dot drošības sajūtu.

Skaistums tā sāp

– Filma Ceplis uz ekrāniem parādījās 1972. gadā. Tas nozīmē – tā tapa, kad bijāt pavisam mazi. Kā tas vispār bija iespējams, jūs saprotat?

Rēzija: –

Nezinu. Mamma ir stāstījusi, ka filmēšanas laikā notievēja par astoņiem kilogramiem.

– Bet izskatījās ļoti labi – tik skaista, cēla.

Rēzija: –

Nu, viņa joprojām labi izskatās, bet notievēja droši vien tieši stresa dēļ.

– Par mazajiem?

Rēzija: –

Arī.

Dana: –

Domāju, tomēr ļoti smagi tas viss bija, atstāja iespaidu uz viņas veselību, attiecībām ģimenē, fizisko, mentālo, visu. Tas bija ļoti grūts laiks.

Pie balta šķīvīša bērnībā.

– Tam vieglumam, ko redzam uz ekrāna, apakšā ir smagi pārbaudījumi – vai ar tādām acīm skatāties šo filmu?

Dana: –

Nu jā.

Rēzija: –

Arī. Bet viņa tur ir ļoti skaista.

Dana: –

Filma jau ir pasakaina.

Rēzija: –

Bet tas ir, zini, kas? Bērnībā esmu raudājusi no tā, cik mana mamma ir skaista. Un ne tikai uz skatuves...

– Tu zini, kāpēc raudāji?

Rēzija: –

Tāpēc, ka tas skaistums vienmēr ir tāls. Vienmēr sāpīgs, jo tu nevari to sasniegt. Nevari paņemt un nevari paturēt. Nevis apzināti – redz, kā mēs visi novecosim, un tad tas skaistums pazudīs... Mamma bija ļoti, ļoti aizņemta, aktiera profesija ir rīts – vakars, rīts – vakars. Atceros tos vakarus, kad sēdējām... Drāmas teātrī izrāde sākās pusastoņos, beidzās pusvienpadsmitos, kamēr viņa tika mājās… Mēs vienmēr sēdējām un gaidījām. Kad mamma nāks, slēgs durvis, tad bija – āāā!

– Kā trīs zvirbulēni.

Rēzija: –

Jā.

– Kur jūs dzīvojāt tajā laikā – tuvu teātrim?

Dana: –

Suvorova ielā – tagad tas ir Dzirnavu un Marijas ielas stūris.

– Mamma pa diagonāli cauri parkiem varēja aizskriet pie jums.

Rēzija: –

Jā, viņa nāca, un nāca arī tā teātra smarža līdzi, un tad bija vēlās vakariņas.

– Jūs bijāt aizskatuves bērni? Ņēma jūs līdzi pa teātri dzīvoties?

Rēzija: –

Pilnīgi.

Dana: –

Es vēl no Liepājas teātra atceros – skatuves priekšā bija suflierītis, tādā būdiņā, kā gliemežnīca. Es daudz sēdēju aizkulisēs.

– Atceraties, Dana, kad dvīņus atveda mājās? Vai bijāt vēl pārāk maza?

Dana: –

Momentu, kā viņus ienesa iekšā pa durvīm, es neatceros. Mēs tajā laikā, šķiet, dzīvojām Zvaigžņu ielā pie papa vecākiem.

Kamēr mazie dvīņi aizņēmuši mammas klēpi, Dana pin mammai bizes.

– Jūs īpaši aukle nebijāt? Gadu starpība nebija tik liela? Vai tomēr bija atbildība piena zupu uzvārīt?

Dana: –

Īsti neatceros tādus milzīgus auklēšanas pasākumus. Es biju ļoti nopietns bērns. Uztvēru dzīvi nopietni. Droši vien pieskatīju kādu reizi, bet to neatceros kā milzīgu darbu, ko man kādreiz nebūtu gribējies darīt. Mamma vienmēr ir teikusi – kad mazie raudāja, viņa vispirms paskatījusies, ko Danīte dara. Jo viņa mūs audzināja ļoti pareizi un centās novērst potenciālās vecākā bērna greizsirdības jūtas. Viņa vispār visam dzīvē pieiet zinātniski.

Rēzija: –

Visam pilnībā.

– Toreiz bija Spoka grāmata – diezgan traka.

Dana: –

Tā bija baisa grāmata, un viņa šausmīgi pie tās turējās. Bet šajā ziņā tā pedagoģija bija pareiza. Vismaz es neatceros izjūtas, ka tagad man ir kaut kā mazāk, jo ir vēl divi.

Pusaudža balss

– Kad pusaudze veidojas par jaunieti un briest savām attiecībām, kā domājat, vai mātes liktenis ietekmē viņas izaugsmi? Vai jūs kaut kā ar muguras smadzenēm domājāt par to, lai neatkārtotu mammas likteni?

Dana: –

Protams, tādas kļūdas es nekad nepieļaušu, man viss būs ideāli! Tas jau nu gan.

Rēzija: –

Izejot no tā, ka neviens nekļūstam jaunāki un mūsu vecāki arī lēnām nolietojas šajā cilvēka mētelītī, domāju, vienmēr ir svarīgs rezultāts. Un tas, manuprāt, ir – unikāli bērni.

– Labi. Bet vai jūs domājāt, ka ir jāļaujas, jātic lielai mīlestībai? Atceraties savas pārdomas par to?

Rēzija: –

Es biju ļoti traka pusaudze. Pateicoties tam, ka mamma bija stingra, par ko es kādos brīžos biju dusmīga, nikna, varu teikt kā Krists par mūzikas skolas izglītību – es esmu tur, kur tagad esmu. Ja viņa nebūtu tāda bijusi, es nezinu, kas būtu ar mani. Dana par to varētu daudz vairāk pastāstīt, bet pieaugot vajag noliegt tēvu un māti, lai iegūtu savu individualitāti. Vecākiem tas noteikti ļoti sāp, bet jāsaprot, ka citādi nevari to bērnu sagatavot dzīvei.

Dana: –

Man kā pusaudzei bija pagrūts posms ar mammu, jo man varbūt pietrūka tāda... Redz, Rēzija ar Kristu izvēlējās dumpīgā pusaudža ceļu – neapzinātā veidā. Es – tā saukto pareizās meitenes ceļu, bet tas pēc tam atspēlējās. Tas ir vecākā bērna sindroms, loma, kas uzlikta. Ja otra no vecākiem nav, sieviete emocionālu atbalstu gaida no saviem pieaugošajiem bērniem. Tā ir ļoti grūta tēma. Man bija svarīgi risināt, kā ar saviem bērniem pusaudža vecumā nepieļaut kādas kļūdas. Tas ir kā iet pa naža asmeni. Jo viņš vēl ir bērns, bet tajā pašā laikā ierastās metodes, kontroles vairs nedarbojas, un tu vari baigi tās lietas sabojāt. Uz ilgiem gadiem. Manai meitai tagad ir septiņpadsmit.

Dvēseles, kas tuvas

– Vai mamma jums ir izstāstījusi kādu sievišķīgu noslēpumu – nu, kad jau esat lielas?

Rēzija: –

O, jā! Mums ar mammu bija saruna – es viņai sāku atklāt, kā viltoju liecību, kā es to un to, un viņa arī... Mēs kā divas draudzenes sākām dalīties. Mamma ir teikusi – ja tu zinātu, kāda es biju tavā vecumā, ārprāts! Tad domāju – nu ja, droši vien ābols no ābeles tālu nekrīt. Mamma arī bijusi tāds riktīgs žuks, dauzoņa.

– Lai cik grūta un sarežģīta būtu dzīve, aktieris nevar bez tās vieglās, drastiskās puses?

Rēzija: –

Jā. Bet, zini, tā nav vieglā un drastiskā. Tieši otrādi – fatālā puse. Ja viens no taviem darbarīkiem ir ne tikai intelekts, atmiņa, smadzenes, bet arī emocionālā pasaule...

Dana: –

Tava psihe.

Rēzija: –

Jā. Tad īsti normāls jau tu nevari palikt.

Rēzijai izlaidums.

– Es domāju par pavilkšanos uz kādām nepareizībām – arī bez tā nevar.

Rēzija: –

Bet kurš var? Domāju, īstenībā aktieris ir daudz disciplinētāks. Viņam nav brīvdienu. Tagad es vispār nezinu, kā tas ir – iet uz klubiem, kas ir naktsdzīve Rīgā. Es pat nezinu, kā ir iet uz teātri vakarā. Pucēties – kā uz izklaidi. Nē, nē, atšķirība ir tā, ka tu katru vakaru dzīvo citu dzīvi, un tā reālā, sevišķi mammai... jo viņa spēlēja daudz un lielas lomas.

Dana: –

Sarežģītas, traģiskas...

Rēzija: –

Teiksim, es aizbraucu mājā, man sunītis lec pretī, viņam vispār vienalga, vai es biju Marija Stjuarte vai Oskars un Rozā dāma. Bet spēt atslēgties, bez jebkāda atbalsta, un tūlīt pievērsties mazajiem bērneļiem, kas vienkārši gaida mammīti mājās, kā putniņi izsalkuši pēc mīlestības, ir ārkārtīgi grūti! Ārkārtīgi.

Dana: –

Jau parastam cilvēkam – aiziet mājās pēc darba, kad vienkārši gribi, lai tev liek mieru. Bet sākas mājas darbi...

– Vai ir kāda mammas spēlēta loma, kas jums no bērnības ir iespiedusies prātā?

Rēzija: –

Man ir no Velna mācekļa, kur viņa spēlēja ar Mihailu Kublinski un Ģirtu Jakovļevu, Ulda Stabulnieka mūzika. Tajā es atkal raudāju, cik mamma ir skaista.

Dana: –

Es no Liepājas atceros Trīs musketierus un ļoti skaistos tērpus. Arī Mīlu zem gobām, kur viņa spēlēja ar Juri Bartkeviču. Mamma man neļāva skatīties, bija jāiet laukā. Atceros, kā klīdu pa tukšiem kultūras nama gaiteņiem. Atceros Nacionālajā teātrī daudzas izrādes. Ar Dumpi viņa daudz spēlēja – Jūlijā Cēzarā, Pīļu medībās.

Rēzija: –

Celtnieks Sūlness, Skroderdienas Silmačos...

Dana: –

Atceros Jaunības putnu ar saldo balsi – no dziļākas bērnības. Daudz izrāžu.

– Ko mammai novēlēsiet?

Rēzija: –

Veselību, veselību, veselību, veselību, veselību, tūkstoš reižu veselību!

Dana: –

Veselība, protams, ir svarīga, tomēr ir lietas... Redz, mēs ar mammu par to patiešām varam daudz un brīvi runāt. Varbūt tā ir mana profesionālā vide, atrodoties uz robežas starp dzīvību un nāvi. Mūsu sabiedrībā par to runāt šķiet nekorekti, sevišķi jubilejās vai lielos godos...

Krists: –

Jau pirms daudziem gadiem kāds vecs mācītājs, tēvs Feldmanis, kad mūsu mamma viņu pirmoreiz satika, viņai sacīja ļoti īpašus vārdus – Latgalē esot teiciens, ka svētīga māte, kas izaudzinājusi dēlu par priesteri. Atceros, toreiz šie vārdi kaut ko ļoti dziļi aizskāra mammas sirdī. Viņa to notikumu ir vairākas reizes atcerējusies un sacījusi, ka tēvs Feldmanis viņai, tāpat kā daudziem, tajā laikā bijis ļoti liela autoritāte. Man šķiet, Dievs mammai ir dāvājis brīnišķīgu un skaistu dzīvi, varbūt ne vieglu un vienkāršu, ar lielu atbildību un daudz rūpēm, tomēr domāju, ka svarīgākais ir ieraudzīt, ka viss labais, kas mūsu dzīvē ir noticis, ir Dieva dāvināts. Dievs ļoti īpašā veidā par mammu vienmēr ir rūpējies. To es viņai novēlu – lai viņas sirds būtu pilna ar pateicību un prieku.

Dana: –

Ir būtiski pateikt, ka mēs mīlam savu mammu, ka viņu saprotam, piedodam un izlūdzamies piedošanu. Mēs visi esam procesā. Mēs esam kā bērni un arī kā cilvēki, kā dvēseles – visi uz vienotas platformas. Šīs lomas – māte, bērni, aktrise, sieva – zūd. Un vienkārši paliek tās dvēseles, kas ir tuvas viena otrai.


Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris, no Kalniņu ģimenes privātā arhīva

Citi šobrīd lasa

Ģirts Ķesteris apraudājies, paņemot rokās mazmeitu: "Vīrieši jau ir sentimentāli, bet neizrāda"
Skandalozo bestselleru autore Karīna Račko kāzu jubileju nosvin pilī
Tihanovska emocionālā video skaidro Baltkrievijas pamešanas iemeslus 29
Pievienot komentāru

Стало известно, почему герцогиня Меган развелась с первым мужем после 2 лет брака

Бегают голыми, стреляют, не платят: арендатор превратил особняк в Юрмале в помойку 1