Vaira un Imants Freibergi atklāj nepateikto par ģimeni un attiecībām ar bērniem

Jūsu Kurzemes māja ir vieta, kur pulcēties ģimenei?

Imants Freibergs: – Paretam...

Vaira Vīķe-Freiberga: – Dēlam ir savi lauki, mums – savi, diemžēl divos dažādos novados. Pie viņiem braucam, kad ir kādas svinības, viņi pie mums – Ziemassvētkos, Lieldienās un dzimšanas dienās. Kārlis Kurzemes mājā dažas nedēļas ir padzīvojis – pārmaiņas pēc.

Vai šī vieta ir saistīta ar jūsu dzimtu?

Vaira Vīķe-Freiberga: – Nē, manam vectēvam zeme bija Dunikā, kara laikā tur gāja pāri fronte, viss bija izpostīts. Līķi esot bijuši pa visām malām. Tagad tas ir diezgan pamests nostūris, tā nav pievilcīga vieta, ko gribētos atjaunot. Īvandes apkārtne, kur mums mājas ir tagad, ir skaistāka. Tur, kur bija vectēva māja, saaudzis mežs, viss būtu jāsāk no nulles.

Imants Freibergs: – Turklāt tas ir ļoti tālu.

Svētkos jums izdodas būt visiem kopā?

Vaira Vīķe-Freiberga: – Jā, parasti šeit, Rīgā. Kad vēl bija dzīvi abi mūsu vedeklas vecāki, viņi brauca pie mums ar savu dēlu, Lindas brāli. Tagad mums pietrūks Lindas mammas Dainas, šopavasar viņa aizgāja mūžībā, tas notika ļoti pēkšņi.

Imants Freibergs: – Tradīcija ir sapulcēties Ziemassvētku vakarā un Vairas dzimšanas dienā.

Ko jūsu ģimenei nozīmē Jāņi?

Vaira Vīķe-Freiberga: – Ārkārtīgi skaista Jāņu svinēšana bija Kanādā „Tērvetē”, starp Monreālu un Otavu, kur daudziem latviešiem bija vasarnīcas. Tur bija nopirkta ferma, lielajā mājā izīrēja istabas, cilvēki brauca no tuvienes un tālienes. Ja jāņubērnu kompānijā trāpījās jauni puiši ar labām balsīm un viens otrs dziedošs sievišķis, gājām aplīgot mājas, kuras bija pieteikušās uzņemt un pamielot jāņabērnus.

Imants Freibergs: – Vienu gadu arī mēs pieteicāmies.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Jā, bet tad bijām noskrējušies mēmi. Redzot, kā latvieši dedzina ugunskurus, pāri upei bija sanākuši kanādieši. Viņiem Svētais Jānis Kristītājs ir Kvebekas patrons, tā ir oficiāla svinamā diena. Viņi bija noraudzījušies, cik vareni mēs to Svētā Jāņa Kristītāja dienu svinam, un lielā sajūsmā atnākuši. Barā brīvi gājām dziedādami no vienas vasarnīcas uz otru, katrā sētā bija apdziedāšanās, visur tikām saņemti kā vecajos laikos. Latvijā ar to tagad ir grūti. Vienu gadu bijām Drustos, dabūjām nostaigāties desmitiem kilometru.

Imants Freibergs: – Lai tiktu no vienas mājas uz nākamo.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Kanādā bija brīnišķīgi – vasarnīciņas netālu viena no otras, lielais ugunskurs, uzstājās tautas deju kopa Ačkups, kur dejoja gan dēls, gan meita. Pēc tam jauniešiem bija ballīte, citi dziedāja ziņģes, pagrabiņā notika saviesīga sanākšana. No Toronto bija atbraucis dievturu vadonis Auseklis Pērkons, liels dziedātājs. Tad nu sacentāmies, kuram plašāks repertuārs un vai līdz saullēktam pietiks, ko dziedāt. Bet trāpījās mākoņains rīts, izrādījās, ka saule jau sen uzlēkusi, bet mēs vēl dziedam. Mēs tiešām, ik pa laikam iedzerot alu, varējām dziedāt visu nakti. Tas bija apbrīnojami, man ļoti patika.

Jūs, Imant, arī esat no dziedātājiem, dancotājiem?

Imants Freibergs: – Nē. Dancot vēl kaut kā, bet dziedāšanai varu turēt līdzi, piebalsot.

Jūs satikāties studentu ballītē?

Vaira Vīķe-Freiberga: – Pašā pirmajā reizē tā drīzāk bija kāda sanākšana. Abi līdzdarbojāmies studentu klubā. Vakaros sēdes ievilkās vēlu, Imantam jau bija savs auto, un viņš sāka mani vest mājās. Tā iepazināmies ciešāk. Bija gan vēl viens cits puisis, kurš dikti gribēja vest mani mājās.

Jums intuīcija teica, ka jāizvēlas Imants?

Vaira Vīķe-Freiberga: – Ja bija iespēja, es tiešām labāk braucu ar viņu.

Jums bija kādi kritēriji attiecībā uz puišiem?

Vaira Vīķe-Freiberga: – Patiesībā nē. Tikai mamma bija man iepotējusi, ka vīrietim jābūt vecākam – kaut mazliet. Mans audžutēvs par mammu bija vienu gadu vecāks, tāpēc viņa pieņēma, ka tā ir pareizi.

Filmā „Trejādas saules” atklāti sakāt, ka, pirmo reizi ieraugot Imantu, domās esat viņu nosaukusi par „baby face”.

Vaira Vīķe-Freiberga (smejas): – Tas amerikāņiem tāds teiciens par cilvēku ar mīlīgu seju. Es biju otrajā kursā. Kad uzzināju, ka viņš ir pirmajā, nodomāju – noteikti jaunāks par mani. Bet es, redz, vienu gadu dabūju strādāt, lai atmaksātu ceļu no Marokas uz Kanādu, viņš – divus gadus, lai no Francijas atvizinātu abus vecākus. Imants nebija jaunāks, tikai pirms studēšanas ilgāk nostrādājis.

Imanta kungs, jūs taču neņemat to ļaunā?

Imants Freibergs: – Nē – kā ir, tā ir!

Jaunības bildēs Imants ir slaids, izskatīgs vīrietis.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Nemaz nav slikts, jā! Tagad skatos – vai mēs tiešām tādi izskatījāmies? Toreiz jau nelikās, ka esam īpaši izskatīgi.

Imants Freibergs: – Normāli cilvēki.

Vēlākajos attēlos, kad jau piedzimuši bērni, abi izskatāties pēc hipijiem. Tumšas brilles, gari mati, Imantam bārda...

Imants Freibergs: – Nu, tāds laikmets bija.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Jā, valkājām kļošenes, man vienu brīdi bija gari taisni mati. Tagad tos var pagarināt mākslīgi, bet toreiz vajadzēja gadus, lai izaudzētu.

Bijāt par daudz nopietni un izglītoti, lai būtu pārāk brīvdomīgi?

Vaira Vīķe-Freiberga: – Redziet, mēs bijām jau ar doktora grādiem, ģimeni. Hipiju kustība sākās ātrāk Kalifornijas krastā. Mēs būtu varējuši tikt uz Vudstoku, tā nebija pārāk tālu no Monreālas. Bet, kad padzirdējām, ka plikā pļavā sabrauks milzīgs bars cilvēku un būs jāmīcās pa dubļiem...

Imants Freibergs: – Tas bija 1968. gadā. Teltis mums bija, būtu varējuši braukt, bet mums Vudstoka nāca par vēlu – bijām iekārtojušies darbā universitātē, karjeras sākumā, mums jau bija abi bērni, vēl pavisam maziņi.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Tā mēs to izdevību palaidām garām. Ja nebūtu bērnu, varbūt tiešām būtu aizbraukuši uz to pļavu, uzcēluši telti un to visu piedzīvojuši – pēc tam tie stāsti bija visai raibi. Bet kurš tad zināja, ka tas būs milzīgs vēsturisks notikums.

Daudzi jūsu vienaudži, kuri tolaik Latvijā dibināja ģimenes, turpināja dzīvot kopā ar vecākiem. Jūs dzīvojāt atsevišķi?

Vaira Vīķe-Freiberga: – Tikko apprecējāmies, sākām īrēt dzīvokli. Vienu gadu, kamēr Imants beidza maģistrantūru, es strādāju psihiatriskajā slimnīcā. Dzīvojām jaunceltnes sestajā stāvā, mums laimējās ar skaistu skatu. Toties dzīvoklis bija pilnīgi pliks, jo neko nevarējām atļauties, nebija naudas. Sākumā pirkām pašu lētāko, ko vien varēja dabūt, piemēram, matraci, un konstatējām, ka lētākais nav labākais.

Ar bērniem nesteidzāties?

Vaira Vīķe-Freiberga: – Kārlis piedzima pēc trim gadiem. Es mācījos doktorantūrā. Rezidentūru biju beigusi, bija jāvāc dati noslēguma darbam. Analīze un rakstīšana notika, kad man jau bija zīdainis. Kad Kārlis sešu mēnešu vecumā sāka slieties kājās, liku viņu sētiņā no neilona tīkla. Redzēdams, ka es turpat sēžu un rakstu, viņš darbojās pats savā nodabā. Bišķi ar viņu paspēlējos un strādāju tālāk. Reizēm sunītis pie viņa piegāja. Man laimējās, ka Kārlītis bija mierīgs bērns. Protams, neiztika bez stresa – bija jāiesniedz diplomdarbs, lai varētu sākt strādāt par docenti. Konkurentu, kas meklēja darbu jaunajās universitātēs, bija daudz. Par laimi, Monreālā bija četras universitātes, izvēlējos franču. Viens no iemesliem – tā bija blakus mūsu dzīvoklim, varēju pusdienlaikā atskriet mājās pārbaudīt, kā auklīte tiek galā ar bērniem.

Pārskatot jūsu darba un publikāciju listi, var redzēt, ka pienākumu ar katru gadu kļuvis arvien vairāk. Piemēram, 80. gads, kad Indrai ir 13 un Kārlim 17 gadu...

Vaira Vīķe-Freiberga: – Man bija trīs prezidentūras vienā gadā.

Un dalība NATO padomē, zinātniskie raksti... Vai lielu daļu mājas un bērnu audzināšanas darbu uzņēmāties jūs, Imant?

Imants Freibergs: – Mēs tā demokrātiski – gan viens, gan otrs. Kurš varēja, tas uzņēmās.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Doma jau bija, ka tas ir mammas pienākums. Pirmajā gadā, kad sāku mācīt Monreālas universitātē, uznāca milzīgs sniegputenis. Imants paņem mūsu automašīnu, pasaka – mani 150 studenti gaida uz lekciju – un brauc prom. Tad piezvana auklīte, ka dēls nevarot izrakt viņas mašīnu no sniega – es pie jums netieku. Bet arī mani 150 studenti gaida uz lekciju! Žigli saģērbju puiku, vienā padusē lekciju piezīmes, otrā – bērns, un pa milzu sniegu brienu uz universitāti. Neko citu nevarēju darīt, kā iet pie departamenta sekretārēm – dāmas, paņemiet bērnu, mani studenti gaida lekcijā! Viņas bija tīri priecīgas, parādīja puikam mērkaķus, ar kuriem tolaik strādāja viena man kolēģe, eksperimentiem paredzētās žurkas, un puika bija sajūsmā. Bet tas, protams, bija izņēmums. Taču jāatzīst – parasti tā biju es, kas nervozēja, ja auklīte nevarēja tikt. Tāpēc, cik vien iespējams, centos lekcijas likt pēcpusdienā, lai nebūtu tās nervozēšanas no rītiem.

Dzīvi plānojāt, cik vien varējāt?

Vaira Vīķe-Freiberga: – Jā, vienu laiku bijām salasījušies padomus, kā plānot ģimenes budžetu. It kā no tās rēķināšanas rastos vairāk naudas! Vairākus gadus savus svētdienu rītus pavadīju, iegrāmatojot visus mūsu izdevumus – tik un tik par autiņiem, tik un tik par auklīti, par pārtiku. Vienā jaukā dienā skatos uz grāmatiņu par iepriekšējo gadu un domāju – nu, un ko man viss šis darbs ir devis? Dzīvokli vajag, elektrību vajag, telefons Ziemeļamerikas apstākļos nepieciešams, benzīns, auklīte... Grozies un grāmato, cik gribi. Kad pirkām pārtiku, katru lietu trīsreiz apgrozījām, lai pēc iespējas lētāk dabūtu normālu kvalitāti. Par katru santīmu tika divreiz padomāts.

Vai teltis, ko pieminējāt, izdevās arī izmantot?

Imants Freibergs: – Ar bērniem gan nesanāca. Mēs paši paceļojām.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Mūsu telts bija divām personām. Ar bērniem parasti palikām motelī.

Skarbo Kanādu dabūjāt apskatīt?

Vaira Vīķe-Freiberga: – Kanādu redzēju, esot visos tajos amatos. Arī Imants devās profesionālos komandējumos, bet es, šķiet, redzēju vairāk.

Imants Freibergs: – Kad biji zinātnes padomē.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Mums katra sēde notika citā Kanādas vietā. Es pat Jukonu redzēju.

Imants Freibergs: – Ar bērniem paceļojām pa Eiropu.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Vienu akadēmisko gadu bijām Francijā, pēc tam cauri Spānijai braucām uz Maroku, tikām lejā līdz tuksnesim, kur bija liels karstums. Mūsu mašīnu uz ceļa apturēja – kontrolēja, vai nav ieroču.

Imants Freibergs: – Apceļojām arī Portugāli.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Vienā brīdī Kārlis teica – ja man vēlreiz liks iet baznīcā ar vienu asiņojošu Kristu, es vairs neizturēšu! Nu, tagad viņš ir kļuvis par ticīgu katoli.

Esat stāstījusi, ka jūsu mamma Marokā rakstījusi skolotājai vēstuli, kurā lūgusi jūs nesist. Jūs esot tāpat iestājusies par Kārli skolā Francijā.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Nu, tur skolotājiem joprojām bija tradīcija sist bērnus.

Imants Freibergs: – Kad gāju vidusskolā Francijā, skolotāji regulāri kādu, kurš nebija izpildījis mājasdarbu vai nepareizi atbildēja, iekaustīja. Ja kāds bija sevišķi nogrēkojies, viņu sūtīja pie pārziņa, kurš, rokas bikšu kabatās sabāzis, skrēja vaininiekam pakaļ, sperot viņam ar kāju pa dibenu.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Frančiem ir tāds kantains metāla lineāls, un, kad ar tādu sit pa pirkstiem...

Var salauzt rokas!

Vaira Vīķe-Freiberga: – Var gan. Vienu brīdi ar mums bija ebreju puika no spāņu Marokas, viņam gāja grūti ar franču valodu. Ja viņš kaut ko nesaprata, skolotāja viņam iesita pļauku. Prasīja vēlreiz, bet tas viņu gudrāku nepadarīja, tad sita vēlreiz, puika ar rokām aizklāja seju, nokrita starp soliem zemē, un tad skolotāja viņam spēra ar kāju. Kad stāstīju to mammai, mamma teica, ka uzrakstīs skolotājai vēstuli ar lūgumu mani nesist, jo mēs nākam no zemes, kur pret bērniem tā neizturas. Reiz arī es pateicu kaut ko kļūdainu, skolotāja pienāca un atvēzējās, it kā gribot sist, bet pa gabalu no manas sejas roku apturēja, caur zobiem nosakot – šīs labās pļaukas, kas iet zudumā!... Tomēr respektēja.

Arī jums, Imant, tika...?

Imants Freibergs: – Es biju pirmais skolnieks klasē, bet jāteic, ka no mūsu klases puikām dabūja ciest arī daži skolotāji – viņus šausmīgi nerroja.

Kurš no jums bija prasīgāks pret bērniem?

Imants Freibergs: – Tas jāprasa viņiem. Man liekas, ka nebijām bargi, bet gan jau kāds pa ausi kādu reizi dabūja.

Viņiem bija savi pienākumi?

Imants Freibergs: – Jā, kopējā lieta bija nedēļas rotācija pie ēst gatavošanas.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Tad viņi jau bija pusaudži. To noskatījos no viena kolēģa – mājās bija seši bērni, viņi abi ar sievu strādāja un nevarēja katru vakaru visus apkalpot. Domājām – kāpēc mēs tā nevarētu?

Uztaisījāt mazu revolūciju – ka tas nav jādara tikai jums?

Vaira Vīķe-Freiberga: – Pirmais palīgā dabūja nākt Imants, kad bērni paaugās – arī viņi.

Viņi bija ar mieru?

Imants Freibergs: – Nebija jau izvēles.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Vai nu ēd, vai neēd (smejas)!

Reizēm gadījās arī gastronomiski pārsteigumi?

Vaira Vīķe-Freiberga: – Jā, sevišķi jau Indra nebija īpaši orientēta uz kulināro mākslu. Bet, ko nu viņa lika galdā, to ēdām.

Imants Freibergs: – Varēja arī pasūtīt picu vai ķīniešu ēdienus.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Daudzi amerikāņi ēdienu pasūta vai katru vakaru iet uz ātrās ēdināšanas vietām. Mēs uz restorāniem gājām, kad atbrauca ciemiņi, tikai tad dabūjām nobaudīt kaut ko labāku.

Diezgan ātri atvedāt bērnus uz Latviju.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Bijām viena no pirmajām latviešu ģimenēm, kas jau 1973. gadā ar abiem bērniem atgriezās Latvijā – gan tikai kā viesi. Viens mūsu paziņa, inženieris, pārcēlās šurp – gribēja, lai bērni aug latviskā vidē. Padomju iestādes teica – jā, viņš te dabūšot darbu, viss būšot kārtībā. Kādu laiciņu darbs bija, tad viņam uzteica, un citu darbu nevarēja atrast. Viņš Kanādā bija visu pārdevis, iespējams, ar zaudējumiem, bet te viņu uztaisīja par muļķi. Pēc gadiem diviem viņš atgriezās Kanādā.

Imants Freibergs: – Ar grūtībām, tas bija jābrauc kārtot uz Maskavu.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Pēc tam no četriem viņa bērniem divi diemžēl asimilējās, tātad viņa raizēm bija pamats.

Kārlis arī esot dumpojies, negribējis mājās runāt latviski.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Jā, un paziņoja, ka turpmāk būšot Robijs. Viņa otrais vārds ir Roberts.

Imants Freibergs: – Viņš teica – Bob...

Vaira Vīķe-Freiberga: – Kādu dienu zvana viņa draugs, prasa Bobu, es saku – šajā mājā nekāda Boba nav! (Smejas.) Kārlis lielām acīm skatās uz mani...

Tagad, kā noprotams, viņš ir dziļi latvietībā.

Imants Freibergs: – Ir, ir! Viņam ir labas kokles improvizācijas.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Tad, kad pārbrauca uz Latviju, viņš ļoti sadarbojās ar folkloristiem, uzstājās uz Dziesmusvētku estrādes Lielās skatuves. Kārlis ir mainījies daudzos veidos. Vienīgais, kas nav mainījies, – viņš necieš operu. Necieta kā puika un necieš vēl tagad.

Mamma gribēja, lai kļūstat par zobārsti.

Vaira Vīķe-Freiberga: – Vienu brīdi viņa bija tā sadomājusies. Gāja pie zobārstes, kas viņai bija ļoti simpātiska. Mamma teica – redz, viņas māte bija zobārste, abas strādā kopā. Tas sievietei esot ļoti labs darbs – cik pacientu gribot, tik pieņemot, ja vajagot, paliekot ar bērniem – nu, ideāla profesija! Es atbildēju – droši vien kādam citam tā patiktu. Bet mani tas neinteresēja, es gribēju kļūt par ārsti, bet mamma domāja, ka tās studijas ir par dārgu. Bija ļoti liels konkurss, sievietes sevišķi negribēja ņemt. Nolēmu iegūt bakalaura grādu, jo arī medicīnā divi gadi bija vispārējā izglītība – fizika, ķīmija, bioloģija, valodas, filozofija, arī psiholoģija. Vēlāk mani pat uzņēma Medicīnas fakultātē. Iemaksāju 50 dolāru, kas tajā laikā bija liela nauda, un bija plānots, ka rudenī sākšu nopietni studēt. Bet tajā vasarā kādai apdrošināšanas firmai tulkoju no spāņu valodas un konstatēju, ka es ar valodu kaut kā labi jūtos. Draudzene, kas studēja psiholoģiju, teica – vai tiešām tu gribi līķus graizīt? Psiholoģija ir daudz interesantāka. Tā pēdējā minūtē iestājos psiholoģijas maģistros.

Vai jums, Freiberga kungs, kad apprecējāties, nācās pārskatīt savus uzskatus par ģimenes dzīvi?

Audzināšana un tradīcijas tomēr bija atšķirīgas.

Imants Freibergs: – Varbūt kaut kas no tā arī bija, bet es uzskatīju, ka sieva ir līdzbiedrs. Viņa gāja universitātē, arī es, mums bija līdzīgas intereses. Ārpus darba arī esam vienā komandā, viens otru papildinām.

Kādu specialitāti jūs studējāt? Ierasts uzskatīt, ka esat datorspeciālists, bet tolaik jau datoru nebija.

Imants Freibergs: – Jā, es sāku inženierfizikā. Mani vienmēr ir aizrāvušas eksaktās zinātnes, matemātika, tieši teorētiskā puse. Sākot ar trešo gadu, bija jāizvēlas kāda no četrām plūsmām, es izvēlējos atomfiziku, bija daudz jārēķina, parādījās datori, sāku par tiem interesēties un sapratu, ka informācijas apstrāde ir ļoti aizraujoša. Tad pārslēdzos uz to. Atomfizikā tajā laikā Kanādā bija pagrimums. Labu darbu es droši vien būtu dabūjis, bet ne tik perspektīvu. Informācijas tehnoloģijas bija kaut kas jauns un interesants. Pēc studijām dabūju darbu firmā IBM.

Ja jūs nebūtu izvēlējies datortehnoloģijas un jūs nebūtu satikušies ar Vairas kundzi, mums nebūtu tāda Saules dainu pētījuma.

Imants Freibergs: – Grūti spriest, kā būtu, ja būtu. Par Barona dainu digitalizāciju – astoņdesmito gadu vidū sastrādājāmies ar Latvijas Universitātes IT profesoru Hariju Bondaru un Zinātņu akadēmijas folkloristu Kārli Arāju. Dainas digitalizēt biju sācis jau 1965. gadā Monreālā, viņus tas ieinteresēja, un ar LU studentu palīdzību tika ievadīti visi Barona sējumi. Tagad tas viss pieejams internetā kā dainuskapis.lv. Man vienmēr gribējās, lai tas oriģinālmateriāls būtu pieejams. Dainu skapis ir skaists, bet tas stāv Folkloras krātuvē, un neviens tam netiek klāt.

Skatoties, kā jūsu kundze mēģina tikt ar dainām galā, rakstot uz lapiņām, jums dzima doma...?

Imants Freibergs: – Jā, ka mašīnas to varētu izdarīt ātrāk un labāk. Lielais šķērslis bija – kā to milzīgo informācija apjomu dabūt iekšā datorā. Bijām sākuši jau sešdesmito gadu beigās – ar perfokartēm.

Tagad jaunā paaudze cenšas iemācīt savus seniorus lietot datorus, lai atvieglotu viņiem dzīvi. Jums droši vien bija otrādi – apmācījāt savus jaunos?

Imants Freibergs: – Viņi jau paši daudz iemācījās. Es biju Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas prezidents, ieviesām projektu Latvija@pasaule. Ar Eiropas Savienības un firmu palīdzību attīstījām mācību programmu bezdarbniekiem, senioriem un citiem, kam vajadzīgas e-prasmes.

Jūsu mazbērni jau mācēja spēlēties planšetē, pirms sāka runāt?

Imants Freibergs: – Ivariņš ar to planšeti grib ņemties visu laiku – tiklīdz pārnāk mājās, uzreiz vajag aipēdu. Man jau šķiet, ka par daudz, bet, kad ņem nost, ir bļaušana.

Mazbērni jūs klausa?

Imants Freibergs: – Ne vienmēr... Bet galā jātiek.

Esat stingrais opītis?

Imants Freibergs: – Tagad jau tā nevar, kā vecos laikos. Viņš ātri apvainojas, ja kaut ko aizrāda. Tikai ar pacietību un ar labu.

Indra, kā jūs raksturotu savu ģimeni?

Indra Freiberga: – Man liekas, mēs esam harmoniska ģimene, labi satiekam. Milzīgi konflikti nav bijuši. Vecāki kopš pašas bērnības pret mums vienmēr bijuši ļoti uzmanīgi. Mums ar brāli arī bija skaidrs, kad viņus nedrīkst traucēt. Audzināšanas stils bija visai liberāls, vecāki mums uzticējās, un mēs tādas lielas nerātnības nedarījām. Vecāki vienmēr centās skaidrot, kā būtu gudri jāuzvedas konkrētā situācijā, turklāt viņi paši bija labs paraugs tam, kā labi un veiksmīgi dzīvot.

Kādu atceraties savu bērnību?

Indra Freiberga: – Uzaugām Kanādā, tā bija ļoti multikulturāla vide. Gājām angļu pamatskolā, mājās runājām latviski. Pēc tam abi gājām franču licejā. Skolā visas mācības bija franču valodā, mums bija draugi, ar kuriem runājām angliski, tātad ikdienā lietojām trīs valodas. Tādā ziņā Monreāla ir unikāla. Es ļoti priecājos, ka mums bija tāda vide.

Jums bija viegli pamest Kanādu?

Indra Freiberga: – Kad mammu 1999. gadā ievēlēja par prezidenti, no darba universitātē uz gadu paņēmu atvaļinājumu. Ar domu – ja Latvijā nav labi, man vēl ir iespēja atgriezties, lai turpinātu dzīvot un strādāt Kanādā. Bet te bija gana labi, un es gribēju izmantot izdevību atbalstīt māti, iesaistīties procesā – tā bija galvenā motivācija. Man ļoti laimējās, ka drīz vien Latvijā atradu darbu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā. Tas palīdzēja ātrāk integrēties, nekā ja es būtu bijusi bezdarbniece. Atceros, pēc kāda pusgada jutos jau pavisam labi, relatīvi ātri pielāgojos jaunajai videi. Protams, gadi, kamēr māte bija prezidente, bija ļoti interesanti. Uzzināju daudz jauna par politiskajiem procesiem (smejas). Man bija teorētiskās zināšanas – bakalaura grāds politiskajās zinātnēs, bet, esot apritē, sapratu, kā tas ir Latvijā, ļoti īsā laikā apguvu daudz jauna. Māte dalījās iespaidos par notiekošo, tas bija ļoti aizraujoši mums visiem. Kad viņu ievēlēja par prezidenti, sākām krāt rakstus no avīzēm – katru izgriezām, ielikām kastītē – tie krājās un krājās, līdz sapratām, ka tas ir pārāk sarežģīti.

Varbūt ieraudzījāt mammu ar citām acīm?

Indra Freiberga: – Jā, viņa bija mainījusies, kļuvusi par publisku personu, ļoti iesaistījusies visos prezidentūras darbos. Arī mēs daļēji bijām kļuvuši publiski. Taču prese visumā bija diskrēta, īpašu uzbāzību nejutām. Par to esmu priecīga. Tie gadi pagāja ātri. Manai mātei, protams, vienmēr ir bijusi ļoti liela slodze, gan starptautiski, gan vietēji pienākumi. Viņa ļoti daudz ceļo, bijusi dažādu organizāciju prezidente. Bet realitāte ir tāda – lai gan māte atbrauc mājās un teic, cik ļoti viņa ir nogurusi, es saprotu, ka viņai visas tās aktivitātes un intelektuālais darbs ir ļoti saistošs. Kontakts ar cilvēkiem, informācijas apmaiņa – tā ir manas mātes būtība, neatkarīgi no tā, cik nogurusi viņa ir. Mēs, visa ģimene, jau vairākus gadus sakām – varbūt derētu mazliet samazināt slodzi. Bet mēs jau zinām, ka nekas nemainīsies, tā tas ir, un viss! Un man ir prieks par viņu.

Jūs pati neesat mantojusi gēnu uz tik lielu sabiedrisku rosību?

Indra Freiberga: – Tas ir unikāls gēns, kas piemīt ļoti retiem cilvēkiem.

Kā līgošana palikusi prātā jums?

Indra Freiberga: – Vilku tautastērpu, pinām vaiņagus, visas kopā sanākšanas bija ļoti sirsnīgas.

Jums tautasdziesmu sajūta ir kaulā?

Indra Freiberga: – Mani, protams, aizkustina tautasdziesmas. 3 x 3 nometnē Venecuēlā iemācījos spēlēt kokli. Tagad izdevība nav tik bieži, nedziedu nevienā folkloras ansamblī. Monreālā dejoju tautas deju grupā, man ļoti patika. Abi ar brāli piedalījāmies vairākos Dziesmusvētkos – Monreālā, Toronto, Bostonā, Ročesterā.

Bet šūpuļdziesmas Ivaram...?

Indra Freiberga: – Pārsvarā dziedu latviešu valodā, bet Ivariņam ļoti pie sirds ir vairākas franču dziesmas – kā Alouettegentillealouette, dziesma par cīruli, vai franču kanādiešu tautasdziesma V’lal’bonvent – vairāk nekā 300 gadus sena, ko dziedāja arī tā sauktie voyageur jeb ceļotāji, kuri pa Kanādas upju plašumiem braukāja ar kanoe laivām, vedot kažokādas un citas preces.

Ivars saprot franciski?

Indra Freiberga: – Viņš mēdz atkārtot dažus teikumus franciski, piemēram, tos, ko noklausījies, skatoties datorā franču multenes. Izruna viņam ir nevainojama. Ivaram ir arī ļoti laba muzikālā dzirde, to teikušas gan bērnudārza audzinātājas, gan mūziķi. Tā palīdz valodu apgūšanā un attīstībā. Viņš arī ļoti labi prot rīkoties gan ar mobilo telefonu, gan datoru un televizoru. Pats ieslēdz aipēdu, skatās multenes dažādās valodās. Bija humors, kad viņš pēkšņi kādu dienu mani uzrunāja krieviski, es aptuveni sapratu, par ko ir runa... Laikam palīdzēja tas, ka biju mācījusies krievu valodu Londonas Slāvu valodu skolā.

Jūsu vecākiem šovasar ir 55 gadu kāzu jubileja. Ko jūs viņiem novēlētu?

Indra Freiberga: – Dzīvot tikpat saticīgi kā līdz šim. Nedaudz mazāk strādāt. Labu veselību un laimi. Un, protams, pašu svarīgāko – mīlestību.

Sandra Landorfa, žurnāls „OK!” / Foto: Oļegs Zernovs, no Freibergu ģimenes arhīva