Vieta, kur nevar stulbi novecot. Kā rīdzinieki Liana un Raimonds sāka dzīvi senā lauku sētā

Šajā senatnīguma un spriganas dzīvības piepildītajā vietā jau četrus gadus saimnieko nesenie rīdzinieki Liana Legzdiņa un Raimonds Soopargs. Atzīst, ka te uzgājuši ilgi meklētu vērtību – iekšējo mieru, ko rada atrašanās nepārtrauktā kustībā un mācīšanās kontrastos apjaust veselumu.  

Dīvainais šā gada pavasaris vēlreiz atgādināja, kādos viļņos sabiedrības mieru spēj iegriezt sports. Hokeja faniem dārgas biļetes un sejas maskas netraucē, sacensību dalībniekiem bailes no kovida degsmi neplacina. Aicinot uz tikšanos kādreizējo mākslas vingrošanas zvaigzni Lianu Legzdiņu (savulaik Kaktiņu) un bijušo šķēpmetēju Raimondu Soopargu, gribējās parunāt par pēdām, ko sports atstāj cilvēka dzīvē. Vai iemīt savu taku pēc tam, kad panākumu laiks garām, ir vieglāk vai grūtāk? Vai medaļu spožums, reiz apžilbinājis acis, pēcāk redzei netraucē? Taču saruna veidoja pati savu gultni – mazāk par medaļām un panākumiem, vairāk par nepieciešamību piepildīt ar jēgu un svaru ikkatru šeit un tagad brīdi.

Tie, kas nevar, paliek ārpusē

Tālajā 1979. gadā, kad Latvijas PSR izlase mākslas vingrošanā PSRS čempionātā sasniedza gluži vai neticamus panākumus – izcīnīja sudraba medaļu –, Lianai bija 16 gadu. Tolaik pirmās vietas gandrīz vai obligāti pienācās Maskavas, toreizējās Ļeņingradas un Ukrainas sportistēm – Pribaltika pēc tam. “Jau paziņoja, ka esam PSRS čempiones, taču pēc 15 minūtēm sekoja atsaukums, jo pamanīta kļūda – kāds tiesnesis krievu meitenēm par vienu neprecizitāti noņēmis punktus divas reizes. To labojot, pirmā vieta tomēr pienākoties maskavietēm, bet LPSR izlasei tikai otrā. Kaut kāds rūgtumiņš jau iekšā ietrīcējās, tomēr fakts, ka esi nokļuvis pašā augšā, bija fantastisks,” savulaik piedzīvoto sudraba mirkli atsauc atmiņā Liana. Un turpina par laiku, kurā viņas vienaudži, izpriecājušies pa diskotēkām, jau sāka bīdīt savus mazos biznesiņus – tirgot košļenes vai džinsus. Bet viņa tikai lēca ar aukliņu sporta zālē.

“Protams, ne zilumu, ne traumu un asaru netrūka, un kaut kādas sekas tas atstājis. Taču salīdzinājumā ar to pamatīgumu, sīkstumu, atbildības izjūtu un uzņēmību, ko sports ieliek raksturā, jebkura blakne tāds nieks vien ir. Tā man netraucē joprojām noliekties tiltiņā vai uztaisīt špagatu. Priecāties par to, ka ar bijušajām izlases biedrenēm joprojām esam draudzenes un tādas paliksim līdz mūža beigām. Cilvēki, uz kuriem vari paļauties tāpat kā uz sevi, manuprāt, ir nenovērtējama bagātība.”

Par savu īpaši svarīgo cilvēku Liana uzskata leģendāro Latvijas mākslas vingrotāju izlases vecāko treneri Baibu Kaimiņu. “Dzelžaini stingra, fanātiski pieķērusies savam darbam. Neatzina tādus vārdus kā nespēju, nevaru, nepaguvu. Kad skolā bija obligātais kross, parasti noskrēju pirmā un visātrāk tikai tāpēc, lai nenokavētu treniņu. Bijām tievas kā stīdziņas, tomēr šad tad kļuvām par neveiklām resnajām govīm. Taču nebija smagi. Iekšējā apņemšanās, ka uzdotais jāizdara, bija lielāka par spriedelēšanu, kas ir grūti, kas viegli. Trenere saka, ka vajag, un jautājumi lieki. Vingrojumu varētu apgūt ar vienu lenti, bet vajag divas, jo tā kopējo zīmējumu un roku kustību rakstu atstrādāt ir grūtāk. Lēciens izdodas gana pārliecinošs, bet tehnikas nostiprināšanai derētu apgrūtinājums – ap potīti apliekams atsvars. Pašas šos maisiņus šuvām un bērām iekšā smiltis – radījām sev grūtības, ko pēc tam pārvarēt. Taču vakaros pirms mačiem trenere pārvērtās –sapirkusies eklērus, nāca uz numuriņiem un mudināja: “Ēdiet, lai rīt ir enerģija, ogļhidrāti taču ātri pārstrādājas!”

Dažreiz sacensības beidzās tik vēlu, ka mēs, vairākas jūrmalnieces, uz pēdējo vilcienu vairs nevarējām tikt. Tad palikām pie treneres pa nakti. No rīta veras durvis, un allaž tik šerpā Baiba Kaimiņa, smaidīdama kā saulīte, stumj iekšā ratiņus ar saservētām maizītēm, kas šķita gardākās pasaulē. Respekts, kas mijas ar bailēm. Liela paļāvība un bezgalīga uzticēšanās plus milzīga fiziskā un emocionālā slodze – tāds bija šo gadu fons. Tu strādā, jo vari. Tie, kas nevar, paliek ārpusē. Nevienu mirkli nenožēloju, ka manas dzīves pamati ielikti tieši tādi.”

Rullē, bet nav gaļasmašīna

Arī Raimonds sportu iepazinis jau kopš bērnības. “Mana joma bija šķēpmešana. Trenējos pie Māra Grīvas – kopā ar Daini Kūlu. Bieži pats vēl uzliku sev papildslodzi, treneris pat bremzēja – par traku. Kad tiku līdz trešajai vietai Baltijas čempionātā, gribējās vēl vairāk. Tomēr pirms stāšanās augstskolā dabūju pleca traumu, un tas nozīmēja, ka šķēpmešanai jāmet miers. Vēlāk par manu aizraušanos kļuva skriešana, tieši garās distances. Sākumā pusmaratoni, tad pāris maratonu. Tomēr hobija līmenī, vairāk kā fizoloģiska vajadzība pēc kustības.

Tik skarbā lielā sporta gaļasmašīnā, kādā tika malta Liana, neesmu bijis. Joprojām uzskatu, ka tam ar veselības stiprināšanu maz sakara; tas ir nenormāli smags darbs. Tomēr tad, ja cilvēks ir tiktāl motivēts, ka sajūt to kā savu ceļu, viņš, trenējoties un sevi attīstot, var paveikt teju neiespējamo. Un tas ir skaisti. Ja Latvija tolaik būtu bijusi brīva, mūsu vingrotājas pasaules elites vidū būtu pamanāmas krietni pārliecinošāk – šo meiteņu līmenis tiešām bija superaugsts. Tāpat kā vairākos citos sporta veidos, kur tikt PSRS labāko trijniekā bija grūtāk, nekā pēc tam uzmirdzēt pasaules apritē.”

Tieši tādi – nākuši no sava laika un tam piederīgi – viņi viens otru ieraudzīja. Sports saveda kopā. Liana pēc vingrotājas karjeras beigām strādāja sporta biedrības Daugava sistēmā Rīgā, Raimonds – Ventspilī. Pasākumi bieži kopīgi. Jā, Daugavā vajadzēja vadīties pēc nerakstīta, bet strikta likuma, ka nekādu romantisku attiecību savā biedrībā, tomēr radniecīgu dvēseļu cilvēki parasti viens otru atrod arī ārpus likumiem.

“Kas mani viņā piesaistīja? Augums, gaita, stāja – tā, ko nosaka ārkārtīga noteiktība un mērķtiecība. Ja kas apsolīts, ne mazāko šaubu, ka izdarīs,” saka Raimonds. Savukārt Liana atzīst – aizliegtā augļa saldums, turklāt nepārkāpjot iekšējos noteikumus, jo, padomijai sabrūkot, arī Daugavas laiki beidzās. “Kaut kā viss tā labi salikās, ka kopš tā laika mēs kopā. Dzīve rullē. Viens otru rullē. Ja ne citādi – smadzenes izrullē.” 

Dzirksteles nav

Kad jautāju, kas Lianu un Raimondu motivējis tik krasai dzīves maiņai – no rūdītiem pilsētniekiem pārtapt par lauciniekiem –, Liāna atzīst: dzīvesveids. “No rīta piecelies, ieslēdz kafijas automātu, pie brokastu galda paklausies rīta ziņas un dodies dzīvē. Raimonds ar mašīnu, es kājām vai ar sabiedrisko transportu. Ceļā vai nu tiec apšķaidīta ar sniega putru, vai trolejbusā kāds vakardienas ballētājs uzdveš tādu paģiru vilni, ka grūti kājās noturēties. Parasti arī darbā vienam otram kolēģim pa reizei gadās izkāpt no gultas ar kreiso kāju. Kad darbadienas beigās drūzma pie Rimi kasēm izstāvēta un mājās kaut kas steidzīgi pagatavots vakariņām, ieslēdz televizoru un vienkārši nolūsti. Un tā dienu pēc dienas. Rutīna, kuru tikai pa reizei pārtrauc kāds gaismas zibsnītis. Jūti, ka no tās iekšējās un ārējās mazkustības sāc lēni iet bojā; kļūst grūti pat uzskriet pa trepēm.”

Raimonds papildina: “Rīgas dzīvē piecas sešas reizes nedēļā rītos cēlos stundu agrāk, lai vismaz desmit kilometru krosiņš sanāktu. Vajadzīgā noguruma slodzi tā uzdabūt var, taču gandarījuma maz. Dzirksteles nav.” Tad Raimonds izmetis frāzi, ko Liana acumirklī dedzīgi uztvērusi “Laikam tikai laukos nav iespējams stulbi novecot.”

Beidzot zvaigznes pareizā stāvoklī

Kādi gan var būt lauki diviem pilsētniekiem, kuriem Rīgā stabils darbs, pašā pilsētas centrā dzīvoklis?

“Liana bija pārvaldniece lielā īpašumā – trīs mājas, 33 īpašnieki, pagalmā stāvvieta 50 automašīnām. Man liekas, ātrās palīdzības vai policijas un pažarnieku mašīnas skaņas jau bija sākušas skrāpēties viņai zemapziņā. Vienam lampiņa nedeg, otram ūdenskrāns sabojājies – pārvaldniec, sakārto, nokārto, izlabo! Četros no rīta zvana telefons: man vārti neveras – glāb! Kad Liana nošaujas lejā un izrādās, ka atvēršanas pultij baterijas nosēdušās, nakts braucējs tik vien spēj izdvest, ka ir nokavējies; nav laika pat paldies pateikt.”

Reiz galvā iesēdusies doma par dzīvesveida pārmaiņu sāka skrubināt aizvien neatlaidīgāk, turklāt ciešā saistībā ar pirti. To labsajūtu, ko sniedz pirts, neviens no abiem iepazinis nebija. “Kad pie profesionāla pirtnieka izmēģinājām īstu pirts rituālu, ieskaitot pēcpēriena iegremdēšanos āliņģī, es uzreiz sapratu, ka tā ir štelle. Kosmoss, jauna un pilnīgi neizzināta pasaule. Liana gan tik sajūsmināta nebija – karstuma esot par daudz.” Tomēr nolēmuši iestāties pirtsskolā un iepazīt visu pamatīgāk. “No sākuma gribējām abi, bet tad sapratām, ka nevaram tam atvēlēt tik daudz laika. Mācību pirts atrodas Ikšķilē, liela braukāšana. Katru svētdienu gan lekcijas, gan praktiskās nodarbības – visa diena aizņemta, un tā veselu gadu. Vienojāmies – skolā ies Raimonds, bet mani pēc tam apmācīs,” stāsta Liana.

Doma par māju laukos kļuvusi aizvien neatlaidīgāka. Pārliecībā, ka galvenais ir pārdot Rīgas dzīvokli, tālāk tikai atliks izvēlēties labāko no lielās piedāvājumu jūras. Nekā tamlīdzīga! Ne viņu pilsētas dzīvoklim pircēja, ne laukos meklētajam pārdevēja! Raimonds skaidro – vienam svarīgi, lai perfekti iekārtotajā mājā uzreiz varētu dzīvot. Bijuši tādi īpašumi – cena augsta, bet tikai viens hektārs zemes. Viņiem tas neder. Citur pusgruvušajai būdiņai jumts tikai virs vienas istabas un piebraucamais ceļš tāds, ka skaidri jūti – negribētos pa tādu staigāt katru dienu.

Sākumā ķemmējuši visu Latviju, tad nosprieduši – ne tālāk par simt kilometriem no Rīgas. “Raimonds ir no Ventspils, es no Jūrmalas (tur joprojām dzīvo mana meita un mazbērni), tāpēc teicu: iedomājies, ka tavi radi vispirms brauks līdz Rīgai, tad tikpat tālu uz otru pusi. Vajag, lai visiem tuvāk, vajag Kurzemi,” atceras Liana. Bet arī Kurzemē vairāk cerību un vilšanos nekā atradumu, kas silda sirdi.  

“Kad beidzot uzradās cilvēks, kam mūsu dzīvoklis patika, bija gatavs pirkt uzreiz, attapāmies neapskaužamā situācijā – esam tikpat kā palikuši uz ielas. Vecā dzīvokļa vairs nav, jauna jumta virs galvas vēl nav. Bet tieši tajā mirklī zvaigznes sastājās pareizajā stāvoklī – ziņu portālā sludinājums, ka pārdošanā Rideļu Lodes. Tukuma novads, Kurzeme.

“Kad pirmajā mājas apskates reizē ieraudzīju lejā aku, skaļi iesmējos: “Tā veckundzīte ar štociņu rokās, ko domās redzu kāpjam augšā pa kalniņu, esmu es pēc 50 gadiem! Ko te vairs domāt?”

Raimonds turpina: “Sētas vēsturiskais nosaukums ir Lodes, taču dažādu reformu gaitā izrādījies, ka pagastā ir vēl vienas Lodes. Tad nu Lodes pārtapušas par Rideļu Lodēm. Jau iebraucot pagalmā, skaidri redzams, ka īpašums visos laikos ticis cienīts un aprūpēts. Māja ir veca, celta 1850. gadā, ar iebūvētu maizes krāsni,  manteļskursteni un vareniem kokiem visriņķī. Arī pirts pamatīga, ar izturīgu apses lubiņu jumtu. Daudzkārt pārbūvēta un pēdējā laikā vairāk tikusi izmantota kā izklaides vieta, tā uzreiz piesaistīja uzmanību – lūk, kur iespēja pirtsskolā iegūtās zināšanas likt lietā!”

Mājas saimnieks izrādījies pasists uz vecām lietām – investēja tajās daudz resursu un enerģijas. Pats dzīvojis Engurē, taču gandrīz 12 gadus brīvdienās braucis uz šejieni appļaut, sakārtot un pielabot, lai īstajā brīdī varētu pārvākties pavisam. Tad šim apnicis, jo bērniem pagasta centrā tomēr ērtāk, tāpēc izlēmis māju pārdot. Tiklīdz ielicis sludinājumu, jau pēc 15 minūtēm zvanījusi Liana: “Vai varam braukt skatīties jau šovakar?”

Tūlītēja skatīšanās nav sanākusi – pārdevējs bija iegādājies biļetes uz teātri. Tomēr jau pēc pāris nedēļām, 2017. gada 28. jūlijā, Liana un Raimonds kļuvuši par Rideļu Ložu jaunajiem saimniekiem. Raimonds ar prieku atceras: “Iešūpojot vietu, te nosvinēju savu pusgadsimta jubileju, Liana bija saorganizējusi īstu ambrāžu. Tāds blieziens iznāca, ka domāju – kaimiņi būs klāt ar policiju. Bet nē, apbrīnojami draudzīgi mums viņi gadījušies. Arī radi un Rīgas draugi kārtīgi izpriecājās – pat tie, kuri sākumā neslēpa: galīgi dulli, vai maz apjēdzat, uz ko paši esat parakstījušies?”  

Kārtīgi nobliezts pusmaratons – pirtī

Liana un Raimonds ir pārliecināti – ar šo lēcienu nezināmajā vinnēts visās jomās, kas patlaban dzīvē svarīgas. Raimonds ir pārtapis par amatnieku, lauksaimnieku, celtnieku, bet galvenais – par zinīgu un iecienītu pirtnieku, Liana – par dārznieci, saldējuma meistari, audēju, dizaineri, mājsaimnieci un plaša atvēziena menedžeri tām sadaļām, kas dara dzīvi krāsainu.

Raimonds stāsta: “Nepārtraukti atrodies apstākļos, kur viss ir jauns. Es vēl joprojām nezinu, kā pabeigt savu otro jaunbūvi (pirmā bija sirdsmājiņa) – vistu kūti. Tā vēl tikai jādabū zem jumta. Taču tik tuvu dabai, dzīvojot tās vidū, viss kļūst ļoti īsts. Sāc saprast, kāds šis ritums ir, mēģini uzķert, kā mūsu senči ar to sadzīvojuši. Kā mācējuši lietas pareizi sakārtot – ja ir rukājamais laiks, rukā, un nekam citam nav nozīmes, ja brīdis atpūtai – ļaujies un nenervozē. Jo vienmēr atradīsies kaut kas, kas jāizdara tieši tagad. Vai arī jāuztver kā dabiska norāde uz to, ko vajadzētu atmest, jo situācija, ka dārzā ir tikai divas dobes, bet tur aug zelta stieņi, nevienam nespīd. Just prieku, domājot arī par izdzīvošanu, nevis bēdāties par neesošajiem zelta stieņiem – tas ir ļoti svarīgi.  

Neaģitēju pret sportu, taču tikai tagad esmu sapratis, ka mākslīgi kustēties ir naivi. Tā rukāšana, kas nepieciešama lauku dzīvē, vajadzību pēc kustībām nodrošina pilnā mērā. Visam, kas veido ikdienu, galvā velku paralēles ar skriešanu. Man kā pirtniekam viena pirtskūre ir kā kārtīgi nobliezts pusmaratons. Kad piecarpus stundu garais rituāls galā, baterija ir galīgi tukša un fiziskajam restartam gan puse tītara vajadzīga, gan pamatīga porcija Lianas pašgatavotā saldējuma, toties kāds gandarījums! Kāda enerģijas apmaiņa!

Vērts redzēt cilvēku sejas pēc pirtiņas. Man apkārt ir tikai laimīgi un ļoti laimīgi cilvēki. Nākot uz pirti, visas negatīvās emocijas tiek atstātas kaut kur ārpusē. Īpaši vasaras vakaros, kad starp kokiem un māju nakts debesīs iekaras pilnmēness. Absolūts relakss.”

Ņems tik un stādīs? Nekā nebij!

Liana papildina: “Lai cik dīvaini, dzīvojot Rīgā, ar draugiem satikāmies daudz retāk nekā šajos četros gados. Cilvēks mīt tikai pāris kvartālu tālāk, bet kontaktēšanās notika galvenokārt elektroniski. Bet tagad draugi brauc uz šejieni. Arī gadiem neredzētie reizi mēnesī tomēr atrod laiku paciemoties. Protams, kovidam kaut kādā mērā izdevās pasauli sajaukt, taču tas, kas uzrunā ar dzīvību un dabas ritmos ietvertu harmoniju, ir un būs stiprāks.”

Viņa aizrautīgi stāsta par superīgajiem, laipnajiem, strādīgajiem, ar humoru un inteliģenci apveltītajiem kaimiņiem. Vieni audzē piena un gaļas lopus – ekoloģiskā saimniecība, kur vecāku iesākto turpina dēls. Citas kaimiņienes lielā aizraušanās – aušana. “Pirmajā ziemā man vēl saprašana maza, tikai paskatos, kā viņa strādā. Neslēpju, ka man vienkāršāk būtu uzkonstruēt kosmosa kuģi nekā dabūt gatavu kaut ko tik sarežģītu. Viņa aicina: nāc pamēģini, man ir vēl vienas stelles! Tik ilgi ņēmos, kamēr uzmeistaroju pirmo paklājiņu. Te kaimiņiene paziņo, kā tās otrās stelles man dāvina. Tagad aužu plediņus pirtij, vēl šo to. Patīk jau ļoti, taču par maz laika. Stellēs nevar iesēsties tikai uz pusstundiņu, vajag tā, lai var no sirds tai lietiņai atdoties.”

Vēl par sirds diktētu atdošanos Liana saka: “Pilsētas dzīvē viss bija plus mīnus prognozējams. Kā lai nepriecājos, ka tagad, šajā vecumā – varbūt ne katru dienu, tomēr tuvu tam – es nepārtraukti ieraugu, iemācos, apgūstu kaut ko jaunu!” Sākot jau ar augļu dārzu. Likās – kas tur ko nezināt! Pūrē aprunājos ar agronomi, bet viņa painteresējas, kāds iecerētajā dārzā ir koku izvietojuma plāns. “Plāns? Kāds vēl plāns – ņems tik lāpstu rokās un visu pēc kārtas bāzīs zemē: plūmes, ķiršus, ābeles.” Tad tik sākās! Uzzināju, ka pat viena nosaukuma augļu kociņi jāizvieto tā, lai tie sadarbotos. Jāzina, kuras šķirnes pieder pašapputeksnēm, kuras cita citu apputeksnē. Dabūju to plānu ne tikai uztaisīt, bet pat vairākkārt pārstrādāt. Šogad ceram uz pirmo ražu.”

Tikpat daudz bija jāmācās, ierīkojot siltumnīcu, sakņu dārzu. Izvēloties, ko stādīt, ko ne. Piemēram, pagājušogad nolēmuši pamēģināt dažas jaunas kartupeļu šķirnes. “Vieni tādi ļoti agri, otri violeti, arī iekšpusē ellīgi tumši – tie vēl pat nav garšoti. Bet trešos nosaucām par restorāna kartupelīšiem. Paredzēti cepšanai – gareni, līdzeni, ar ļoti plānu miziņu. Tos jau nodegustējām – fantastiski gardi.”

Tas arī bijis jaunums – atšķirt kukaiņus, saprast, kuri vajadzīgi dārzam, no kuriem savukārt jātiek vaļā. “Mācījos arī pazīt zāļu tējas. Šajā jomā paldies Latvijas viedākajai zāļu sievai Līgai Reiterei. Pirmajā gadā tikai plūcu apkārtnes augus, nesu mājā un pēc interneta vai Eniņas grāmatas centos noteikt, kas ar tiem darāms. Tagad jau rīkojos ar trim desmitiem spēka un veselības augu – vācu, žāvēju. Gatavoju tējām un puķūdeņiem, smalcinu pirts skrubīšiem.”

Arī vienam no gardākajiem Lianas meistarstiķiem – pašgatavotajam saldējumam – pamatā Līgas Reiteres atzinums, ka pēc pirtskūres ļoti noder kaut kas no ogļhidrātiem, jo cukuri fizioloģiski palīdz enerģijas atjaunošanā, saldā garša rada apmierinājumu. Kas šajā ziņā var būt labāks par saldējumu, kas gatavots tikai no dabīgiem produktiem? Kad uz pirti atnākuši tālie kaimiņi – tie, kuriem Engurē pieder beķereja –, radusies ideja ik pa laikam saldējumu patirgot arī tur. Nu jau daudzi zina, ka Rideļu Lodes bez saldējuma nav domājamas. Raimonds piemetina: “Arī mana ikdiena ne. Rīgas laikos pusdienas vienmēr beidzu ar saldējumu un kafiju, taču tagad veikalā pirktais vairs nelien iekšā.”

Katram pirtniekam sava gudrība

Rideļu Ložu pirts pamatoti ieguvusi atzinību pat izlutinātāko šīs jomas feinšmekeru lokā. Pirtnieks pats saka: “Man tuvs tā sauktais spa piegājiens, kur galvenais ir relakss un labsajūta. Palieku pie uzskata, ka pirts nav slimnīca, bet vieta, kas nodrošina nenonākšanu slimnīcā, un dziļumos nebraucu – esmu pirtnieks, nevis dziednieks.”

Viņš nosauc dažas iezīmes, kas varbūt citviet nav akcentētas.

* Apzināties, cik svarīgi neienest pirtī stresu. “Pat ja esi atnācis galīgi uzvilkts, pirms pirtiņas sliekšņa pārkāpšanas satraukums jādabū nost. Uzkāpjam kalnā un paskatāmies ainavā, pasēžam zem liepas vai kastaņkoka, ieklausāmies, kā putniņi čivina, vardes kurkst… Jau pēc pusstundas smagums uz galvošanu būs nost.” Bet telefonu vislabāk izslēgt vai atstāt mašīnā.

* Attieksmē pret siltumu – rēķināšanās ar izteikti individuālu karstuma robežas amplitūdu. “Vairākumam cilvēku pirts asociējas ar karstumu – jo niknāk, jo labāk. Aplam! Liana man ir palīdzējusi saprast, ka pilnvērtīgu baudījumu var gūt arī vēsas pirts cienītāji. Bieži viņi pat dabū vairāk, jo, darbojoties ar niansētākiem slotiņu pieskārieniem un siltā gaisa vadīšanu, pirtniekam vēlamā efekta panākšanai bieži nepieciešams izpausties radošāk un daudzveidīgāk. Protams, arī riktīgajiem staļevāriem, kuriem vajag traku karstumu, gaidītā labsajūta jāsaņem. Lai nāk laukā ļoganiem ceļiem, ja tas vajadzīgs.”

*Ļoti svarīgi pirtī nejaukt karstuma sajūtu ar skābekļa trūkumu. “Peramais jau parasti nesaka, ka viņam trūkst gaisa, bet sūdzas, ka par karstu. Taču, tikko pirtslodziņš vaļā, viss kārtībā pat tad, ja ārā ir 25 grādi, bet uz lāvas ap 60.”

* Attieksmē pret pirtnieku jābūt egoistam – nevis ciesties, paciesties vai sacensties, bet teilt visu, kas kaiš vai kaitina: kauliņi spiež, lāva par cietu, mūzika par skaļu, ūdens par slapju. Pirtī visu iespējams novērst, pārvērst, aizvirzīt līdz tīksmai labsajūtai.”  

* Lāvas telpā jāmēģina maksimāli atrasties guļus – tā, lai siltuma receptori, kas atrodas plaukstās, pēdās, degunā un ausīs, būtu daudzmaz vienā līmenī, nevis metra attālumā cits no cita, kā notiek, sēžot ar lāvas malai pāri pārkārtām kājām. Dators, kas atrodas galvā, tad saņem no pēdām ziņu, ka kļuvis par vēsu, vajag uzmest garu. Bet ausis un deguns protestē: dulls esi, man te viss svilst! Svarīgi nesākt procedūru, uzreiz metoties lielā karstumā.  Jāsāk mierīgi, ar rāmu izsvīšanu.

Par slotiņu lietošanu Raimondam savs ieskats: “Ar augu maģiju esmu uzmanīgs, taču vismaz triju veidu slotām pirtī jābūt. Pirts karalis ir bērzs. Vēdināšanai un ķermeņa priekšpuses pērienam – bērzs vai kļava. Mugurai – ozols vai ozols ar liepu. Slaucīšanai – vībotne. Pirtī vienmēr atrodas izmantojums arī kadiķim, cipresei, Sibīrijas lapeglei jeb pihtai. Un noteikti ceriņam – ne ziedēšanas laikā, bet lapu slotiņās. Tās pat ir sildošākas par ozolu, turklāt sienamas vēl tad, kad citi koki jau nodzeltējuši. Kur vēl kastaņas lapu pušķīši, liekami uz plaukstiņām, pēdiņām, astītes!”

Par mājas priekšā augošo milzu kastaņkoku Raimondam īpašs stāsts: “Jūtos pat lepns par savu atklājumu kastaņu pulvera izmantošanai skrubītī sāls vietā. Auglīšus sakaltēju, tad senā graudu maltuvē, kas savulaik kalpojusi lopbarības gatavošanai, iegūstu abrazīvus putraimiņus, kas beržot pārvēršas ziepītē – puto. Ja vēl pievieno lavandu vai kalmi, forši smaržo un lieliski attīra ādu.”  

Pagalma vidū kosmosa kuģis – skaisti

Vasaras saulstāvji – vai šis mistiskais sevis apzināšanās, dabas enerģijas un ķermenisko spēku manifestēsanās brīdis dvēseli skar dziļāk un neparastāk? Raimonds brīdi padomā: “Jā, tas ir ļoti īpašs laiks. Parasti šajās dienās Rideļu Lodēs simtgadīgā liepa pārvēršas par kosmosa kuģi – visu dienu dūc bišu tūkstošos. Sajūta ir pasakaina – cita realitāte. Taču man šķiet, ka ne ikdienas, ne svētku sakarā nav nevienas dienas, neviena gadalaika, kas būtu izceļams virs un pāri citiem. Gluži vienkārši tāpēc, ka visa dzīve ir brīnišķīga.

Vasara ir skaista. Pat ja līst un tīrums pārvēršas dubļos, taču lietus pāriet, koki atkal līkst augļos, pļava zaļumā, aromātos un sajūtās. Forši! Ziema ir skaista. Pāris stundu palāpsto sniegu un papriecājies, cik labi esi izkustējies. Super! Ja vēl mazbērni sabrauc, iztrakojas ar kamanām, pastrādā ar sniega lāpstu, tad sārtiem vaigiem saspurdz istabā – ārā salts, iekšā pie kamīna silts. Forši! Un tieši tāpēc forši, ka to sajūtu rada kontrasts. Nav rutīnas. Tāpat kā pirtī, kad uz lāvas izsildies, tad ielien āliņģī, bet laukā jau iznāc cits cilvēks. Viss, kas varbūt mazliet sāpējis, ir pazudis. Tā ir īstā dzīves garša.”

Liana papildina: “Kad manas vingrotājmeitenes te bija pirmo reizi un iztaujāja mūs par nākotnes plāniem, ņēmos stāstīt: te būs pirts, te dārzs, te siltumnīca, te attīrīsim taku uz ezeru. “Cik tad gadu esi sataisījusies dzīvot, lai šito visu izdarītu?” Liene pajautāja. Nu toreiz nosauktie plāni jau īstenoti. Tagad priekšā nākamie: iemācīties maizes cepšanu, sakārtot manteļskursteni, apgūt makšķerēšanu; man ļoti gribētos prast tā skaisti un graciozi to spiningu iemest. Es ticu, ka izdosies. Ja pie tavas mājas plīvo tavas zemes karogs, ja tu radi foršu vidi ap sevi un savām mājām, ja tu dari to, kur gribas ielikt sirdi, nemaz nevar neizdoties.”

Pirtnieka Raimonda variantā cilvēks pirtī izbauda četras procedūras:

izsildīšanos, kuras laikā ādas poras atveras un atbrīvojas no visa liekā;

pērienu – masāžu ar slotām un sirds asinsvadu sistēmas treniņu, no lāvas karstuma metoties aukstā ūdenī. Tādējādi, imitējot slimību, ļoti patīkamā veidā tiek saņemta vakcīna. Viss, kam jāiznīkst, ķermeņa iekšpuses un ārpuses temperatūras kontrastā tiek sadedzināts. Te gan svarīgi atcerēties, ka pēc panāktā kontrasta vajadzētu žigli kāpt no aukstā ūdens laukā, nevis ļaut, lai ķermeņa iekšpusē iedzītā temperatūra izlīdzinās ar ārējo;

skrubēšanu, kuras laikā novāc veco, atmirušo ādu un attaisa poras; 

ādas pabarošanu ar medu, šokolādi, alveju.