Kā saprast introvertu bērnu? Mammas personīgā bērnības pieredze
Mūsdienās lielākoties dzird par hiperaktīviem bērniem. Taču kā saprasties ar bērnu, kas ir pārāk kluss un introverts? Mēģinu atcerēties savu bērnības pieredzi ar gadījumiem, kad pieaugušie mani nesaprata vai pārprata, bet es nemācēju paskaidrot savas uzvedības iemeslus. Varbūt kādam noder, tā kādā publiskā forumā raksta sieviete.
Introvertam ir ļoti svarīgi jaunas lietas izmēģināt drošā un mierīgā vidē. Ja jūsu bērns neklausa jūsu uzaicinājumam pirmo reizi mūžā palēkāt uz batuta, tas nav tādēļ, ka viņam neinteresē batuts vai bail lēkāt - viņam varbūt traucē tas bērnu bariņš, kas trokšņo un "destabilizē situāciju" batuta tuvumā. Ja pirmā palēkāšana notiks tikai ar vecākiem, tad nākotnē bērns piekritīs to darīt arī kopā ar citiem.
Arī introverts bērns vēlas reizēm būt uzmanības centrā, taču tikai tad, ja tas "centrs" ir drošs un nav sagaidāmi nekādi pārsteigumi. Toties, ja uzmanības centrs izrādīsies negatīvs, tas var kļūt par nopietnu pārdzīvojumu un izraisīt mazvērtības kompleksus uz ilgu laiku...
Ja jautra pasākuma laikā bērns sēž maliņā, tas nenozīmē, ka viņam ir skumji vai garlaicīgi. Viņš vienkārši izbauda "šeit un tagad" no droša attāluma un varbūt jūtas pilnīgi apmierināts. Kad viņš pieradīs pie situācijas un pilnībā sapratīs "spēles noteikumus", viņš pievienosies pārējiem. Vienkārši dodiet laiku. Bakstīšana nepalīdzēs, bet drīzāk radīs papildu trauksmi par to, ka "es daru kaut ko nepareizi, sēžot malā un mēģinot saprast notiekošo".
Ja introverts bērns reizēm nesveicinās ar citiem, tas nenozīmē, ka viņš ir nepieklājīgs. Viņš varbūt nevēlas ielauzties cita cilvēka personīgajā telpā ar nepieklājīgi skaļu "Labdien!". Te darbojas princips "Nedari citam to, ko negribi piedzīvot pats" - tā kā introverts bērns negrib, ka viņu traucē ar skaļiem sveicieniem un papļāpāšanu, tad viņš domā, ka arī citiem tas var būt tikpat traucējoši. Taču reizēm viņš vēlas tikai klusiņām pašmaukt garām nepamanīts, jo tajā brīdī nav noskaņots sarunām. Ja viņu uzrunās, viņš noteikti atbildēs, taču viņš nebūs tas, kurš uzsāk sarunu. Vai tas ir nepieklājīgi? Sabiedrības spiediens saka, ka ir gan, taču tam nav objektīva pamata.
Introverta bērna iepazīstināšanu ar citiem bērniem nevajadzētu sākt ar kādu skaļu komandas spēli, bet gan ar kādu mierīgu situāciju. Piemēram, kopīgu pusdienošanu vai parunāšanos.
Introverts bērns var negaidīti un bez ievada turpināt ar jums sarunu, kas tika uzsākta pirms vairākām dienām un par ko jūs pavisam aizmirsāt. Tas nozīmē, ka viņam šī tēma tik ļoti ieinteresēja, ka viņš par to domāja dienām ilgi, līdz izdomāja, ko par to gribētu pateikt.
Introverts bērns bieži tiecas ieņemt novērotāja lomu un pastāstīt par saviem secinājumiem. Viņš var vēlēties piedāvāt palīdzību, taču svešākā vidē viņš var izvairīties uzsākt darbu, pirms saņems atļauju. Skatoties no ārpuses, tas var tikt uztverts kā slinkums vai komandēšana. Piemēram, bērns it kā starp citu, nevienu neuzrunājot (atceramies iepriekšējo punktu - introvertam ir grūti pirmajam uzrunāt citus) saka: "Tante teica, ka pēc ēšanas jānomazgā trauki". Kāds varētu sadusmoties un teikt: "Ko tu te komandē, ņem un nomazgā pats!" Patiesībā bērns tiešām vēlējās nomazgāt traukus un saņemt atļauju, bet pēc tādas reakcijas viņš vairs nejutīsies priecīgs par to, ka palīdzēja.
Arī introverts bērns liela spiediena rezultātā var diezgan labi notēlot ekstravertāku uzvedību, taču tas no viņa prasīs lielu enerģiju. Dažādas dinamiskas situācijas, kas lielākai daļai cilvēku šķiet ikdienišķas un neprasa lielu piepūli, introvertam bērnam var būt tikpat satraucošas kā, piemēram, lēciens ar izpletni. Protams, mūsdienu pasaule ir skaļa, dinamiska, nestabila, un ar to ir jārēķinās. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai mājās introvertam bērnam būtu sava istaba vai vismaz atdalījums aiz kāda skapja, kur viņš var justies pilnībā netraucēts. Ja tādas drošas vietas mājās nebūs, viņš var vienkārši sākt klaiņot apkārt vienatnē.
Nobeigumā - svarīgi ir saprast, ka introverts raksturs nav untums vai rakstura vājums (kaut gan var tā izpausties, ja introvertu pārprot un nedod iespēju darboties). Mūsu smadzeņu bioķīmija ir ne mazāk atšķirīga, kā mūsu ārējais izskats. Mēģinājumi iemācīt bērnu nebūt introvertam var būt tikpat veiksmīgi, kā mēģinājumi iemācīt zaļacainu cilvēku kļūt brūnacainam. Izvairīšanās no saskarsmes un izmaiņām var rasties dažādu iemeslu dēļ - gan introversijas, gan sociālās trauksmes, gan autisma dēļ, un katrā no šiem gadījumiem var būt vajadzīga atšķirīga pieeja. Taču dabā nekas nav smuki sadalīts kastītēs, tāpēc ir iespējami gan kautrīgi un sociofobi ekstraverti, gan arī bezkaunīgi introverti.
