foto: ddp / Vida Press
Greizsirdības tēma nereti ir arī jautājums, vai mēs spējam veselīgi priecāties par to, ka mūsu partneris ir simpātisks un patīk arī citām sievietēm? Vai tiešām labāk būtu, ja mums būtu partneris, uz kuru neviena sieviete pat nepaskatītos?
Greizsirdības tēma nereti ir arī jautājums, vai mēs spējam veselīgi priecāties par to, ka mūsu partneris ir simpātisks un patīk arī citām sievietēm? Vai tiešām labāk būtu, ja mums būtu partneris, uz kuru neviena sieviete pat nepaskatītos?
Attiecības

Vīrs nav tavs vergs jeb - kā sadzīvot ar greizsirdīgu partneri

Gunita Krilova

Mammamuntetiem.lv

Nereti pāru starpā ir novērota pārlieku lielas greizsirdības izpausmes, ka reizēm šķiet, ka šķiršanās ir pāra labākais risinājums – greizsirdība ir tik liela, ka traucē ikdienas dzīvei. Par to, kas īsti ir greizsirdība un kā sadzīvot ar greizsirdīgu partneri, Mammamuntetiem.lv stāsta Kristīne Balode, klīniskā psiholoģe.

Vīrs nav tavs vergs jeb - kā sadzīvot ar greizsird...

Pēc būtības greizsirdība ir dabiskas jūtas, un zināmā mērā tās pat ir vēlamas pāra starpā, jo tās parāda rūpes nevis vienaldzību. Kā uzsver psiholoģe Kristīne Balode, pilnīgi bez greizsirdības jūtām dzīvot arī nav labi, jo citādi kļūst nesaprotams, kāpēc esam kopā ar šo partneri? Tomēr labā ziņa ir – pārmērīga partnera greizsirdība nav pamats uzreiz skriet katram uz savu pusi. Risinājumi ir arī šādām situācijām, tie ir vien jāmeklē. Tāpat ir jāatceras, ka katra krīze vai plaisa pāra starpā, kas tiek pārvarēta, tikai stiprina pāri. Lielāku baudu mēs gūstam no tā, ja stājamies pretī grūtībām, nevis padodamies to priekšā.

Kas ir greizsirdība un ko labu tā var dot

Greizsirdība ne vienmēr būs negatīva lieta un arī harmoniskās attiecībās tai ir vieta - greizsirdība parāda to, ka mums ir vēlme būt savās attiecībās prioritāriem un ir pilnīgi normāli tā justies. Tomēr nereti ir situācijas, kad greizsirdība kļūst kā apmātība. Pārmēru liela greizsirdība vispirms ir greizsirdīgā cilvēka izaicinājums un viņa paša attiecības ar drošību. Pārsvarā izteikti greizsirdīgs cilvēks jūtas apdraudēts un nedrošs par sevi. Piemēram, tas var būt arī mirklis, kad simpātiska viesmīle paiet mums garām, bet vīrs noskatās viņas kājās. Tam ir saistība arī ar mūsu privātīpašnieciskumu, bet ir jāsaprot, ka cilvēks nav mūsu īpašums un viņš nevar mums piederēt -  ne viņš pats, ne visa viņa uzmanība nebūs veltīta tikai mums. Tikai vergi var piederēt citiem cilvēkiem un ja mūsu attiecības pretendē uz vergturu pozīcijām, tad cilvēks var mums piederēt.

Uzvedības normatīvi, par ko vienoties

Lai pāra starpā veidotos harmonija, ir vērts tieši vai netieši vienoties par normatīviem, kas attiecībās ir pieļaujams. Ir tikai normāli, ja arī attiecībās esoši cilvēki pamana citus pretējā dzimuma cilvēkus un tos atzinīgi novērtē. Iespējams, ka to var arī apspriest savstarpēji. Noteikti nevajadzētu vienpusēji pieņemt, ka normas, kas ir pieņemamas man, automātiski būs pieņemamas arī otram cilvēkam, kā arī nevajag tās uzspiest, “jo tā mums būs labāk”. Katram pārim ir jāsaprot savas robežas un jāapzinās, ka reizēm nāksies izkāpt no savas komforta zonas, ja abu priekšstati par to, kas ir pieļaujams un kas ne, atšķirsies.

Reizēm novērots, ka pārī abi it kā akceptē šos normatīvus (piemēram, nerunāt pārlieku draudzīgi ar pretējā dzimuma cilvēkiem), tomēr kādreiz kāds tos pārkāpj, jo neuzskata to par neko sliktu. Tad ir godīgi sev jāatbild un jāsaprot – vai mēs gribam attiecības, kurās meli ir norma, jo es nespēju tolerēt atklātību, vai tomēr gribu atklātas attiecības, kaut arī reizēm tas būs neērti? Caur šo neērto sajūtu un izkāpšanu no komforta zonas mēs iegūsim resursu, kā caur radušos spraugu ielaist gaisu mūsu attiecībās un veidot tās spēcīgākas.

Kā izprast greizsirdību:

  • greizsirdība ne vienmēr būs sliktas jūtas – tās parāda rūpes un ieinteresētību
  • ir vērts apzināties savas robežas un kopīgi izrunāties ar partneri – kas attiecībās ir pieļaujams, kas nē
  • pārmērīga greizsirdība ir nedrošuma pazīme
  • jāizprot, vai mēs spēsim tolerēt otra robežas un normatīvus, ja tie nesakritīs ar mūsējiem
  • ir vērts meklēt profesionālu palīdzību (psihologs, psihoterapeits)
  • uzlabojumi attiecībās būs, ja terapiju apmeklēs arī viens no pāra
  • atcerēties: plaisa un grūtību pārvarēšana stiprina pāri un vairo baudu no attiecībām
  • greizsirdība noteikti nav rakstura iezīme, ko nav iespējams mainīt.

Vīrs, kas patīk arī citām sievietēm vai labāk tāds, kas nepatīk?!

Greizsirdības tēma nereti ir arī jautājums, vai mēs spējam veselīgi priecāties par to, ka mūsu partneris ir simpātisks un patīk arī citām sievietēm? Vai tiešām labāk būtu, ja mums būtu partneris, uz kuru neviena sieviete pat nepaskatītos? Ir labi, ja varam racionāli novērtēt, kas mums varētu sagādāt vairāk prieka – ja saņemam komplimentus par savu partneri vai norādījumus – ak, šausmas, kā tu vari ar tādu dzīvot kopā? Iespējams, ka dzīves posmā, kad vēlamies uzņemties varones lomu, priecāsimies par savu nastu – partneri, kuru neviena cita sev negribētu un neatzīst par simpātisku. Tomēr veselīgs cilvēks priecājas par to, ka citi priecājas par sava partnera kvalitātēm.

Greizsirdība – impulss iekāres vairošanai

Nenoliedzami, ka tas vairo arī iekāri pret mūsu partneriem, ja mēs jūtam, ka viņš tiek novērtēts citu vidū. Tāpēc uz greizsirdības jūtām var skatīties arī kā dzinuli uzlabot savstarpējās attiecības, arī seksuālās. Protams, ne vienmēr tā būs ērta pozīcija, bet no seksuālā viedokļa tā ir ļoti veselīga pozīcija. Ja mēs varam pieiet pietiekoši tuvu robežai, kurā es atkal varu iekārot savu veco vīru jaunā kontekstā, kurā es saprotu, ka viņš nav nemaz tik pašsaprotams – tas attiecībām noteikti nāktu par labu. Ir vērts saskatīt savā partnerī aizrautību, iedvesmoties no viņa un viņu apbrīnot (varbūt tāpat kā citi to dara), jo mēs iekārojam personu, kurš staro.

Cieņpilna attieksme

Tomēr, ja pārī rodas šādas greizsirdīgas jūtas, ir ļoti svarīgi tās apzināties un cieņpilni izturēties pret otra ievainojamību. Tas noteikti ir jāpārrunā un būtu labi atklāti vienoties par jau iepriekš minētajiem normatīviem – kas katram ir pieņemams un kas tomēr nē. Ja ir kādas lietas, ko var vienkārši ievērot un kas uzlabo pāra attiecības, to vajadzētu ievērot un respektēt.
Tomēr ja tā ievainojamība ir tik ārkārtīgi trausla, ka partneris vairs nevar brīvi dzīvot un komunicēt ar citiem cilvēkiem, jo viss tik ļoti ievaino otra jūtas, tad jāmeklē palīdzība. Parasti šādi izteikti greizsirdīgi cilvēki nespēj pašregulēties. Bieži viņiem ir nepārtraukta panika par to, ka partneris varētu kaut kur iet viens pats, ka viņam ir vēl kādas intereses ārpus partnerattiecībām.

Pamest nav risinājums

Ja problēma ir samilzusi, visvērtīgāk to tomēr būtu risināt. Šķiršanās tikai greizsirdības dēļ nebūs īsti risinājums, jo tas bieži vien ir jautājums par to, kā mēs vispār sadzīvojam ar dzīves grūtībām. Cilvēkiem būtu vieglāk risināt attiecību problēmas, ja viņi apzinātos, ka bauda ir tieši saistīta ar mūsu piepūles lielumu – cik daudz es ielieku piepūles, tik liela būs arī mana bauda.

Ir cilvēki, kas viegli gribēs padoties, bet būs tādi, kas vēlēsies izprast situāciju un izmēģināt visu, lai to atrisinātu. Ir ļoti vērtīgi pārvarēt grūtības, jo cilvēks vislielāko baudu jūt tieši pārvarot grūtības nevis no tām distancējoties. Gandarījums un bauda ir lielāka, ja tas ir nācis caur pretestību – tas pats arī attiecas uz attiecībām. Ja mēs kopā izveicam varoņdarbu un pārvaram krīzes, pēc tam ir daudz lielāka bauda būt kopā. 

Tāpat jāsaprot, ka dzīvē nekas nav statisks un greizsirdību noteikti nevajadzētu uztvert kā nemainīgu rakstura iezīmi. Ne tikai emocionālajā jomā, bet arī citās sfērās mēs nelepojamies, ka paliekam tādi paši kā 18 gadu vecumā. Cilvēkam ir jābūt elastīgam un transformācija ir veselīgs attīstības process, kas ļauj paplašināt savu pieredzi un skatījumu uz lietām. Nav jāiestagnē vienā vecuma posmā, paziņojot ka “es vienkārši esmu ļoti greizsirdīga”, kaut gan, iespējams, vairāk vajadzētu analizēt iemeslus, kāpēc jūtos tik nedroša savās attiecībās.

Iet pie terapeitam ir vērts arī vienam

Neviena problēma nav par mazu vai par nebūtisku, lai ar to ietu pie psihoterapeita. Ja kāda lieta traucē ikdienas dzīvei, ir jāmeklē palīdzība. Būtiski, ka jēga pie terapeita iet ir vienmēr, arī tikai vienam no pāra runāt par pāra problēmām, pat ja otrs to nevēlas vai neuzskata par vajadzīgu. Partnerattiecībās ir neizbēgama likumsakarība – ja transformējas viens, transformējas arī attiecības, bet ja tās netransformējas, tās pārraujas. Mūsu partnerattiecību spēks ir tieši tik liels, cik lielai plaisai mēs esam varējuši tikt pāri. Tas ir labi, ja mums ik pa laikam ir kaut kāda plaisas, jo mūsu partnerattiecību spēks aug no tā, mēs kļūstam noturīgāki pret dzīves izaicinājumiem. Mēs kļūstam drošāki un mūs vairs nav tik viegli izsist no līdzsvara un tik ļoti ievilkt, kur mēs negribam tikt ievilkti. 

Cilvēks, aizejot pie terapeita, jūs sevī izmaiņas, labāk izprot gan savus, gan partnera motīvus, jūtas stabilāks un reaģē jau pavisam citādāk uz sava partnera greizsirdības izpausmēm – iespējams, redzot, ka partneris neļaujas manipulācijām, greizsirdīgais partneris arī sāks reaģēt citādāk un izvērtēs savu jūtu pamatotību. Tomēr labāk ir, ja pēc palīdzības vēršas abi no pāra – izprotot situāciju, var veidot konsekventu attieksmi, kas nav emocijās balstīta. Trešā cilvēka - speciālista - vērtība attiecībās ienes citu lomu – partneriem nav vairs vienam otru jāvērtē. Ir loģiski lietot profesionālu pakalpojumu – tāpat kā mēs paši sev necenšamies labot zobus, tāpat ir normāli meklēt papildus resursus attiecību risināšanas jomā. Ir vērtīgi meklēt atbalstu pie profesionāļa savai un arī attiecību noturīgākai izaugsmei.