Glābt attiecības vai ļaut cilvēkam aiziet? Kopdzīves krīzes un to pārvarēšana

Iepazīstoties katram ir savi priekšstati, kādai jābūt kopdzīvei un lomu sadalījumam tajās. Attiecību veidošanā ir divi ceļi. Pirmais – piešķiram partnerim kādu lomu un lūkojamies – simt dienas vai vairāk – kā viņš ar to tiek galā. Tie, kas tā rīkojas, parasti saka:

„Es vēlos sev tādu vīrieti (vai sievieti!), kurš...”, kam seko garš saraksts ar nosacījumiem. Vīrietis – partneris tiek izvērtēts saskaņā ar „amata aprakstu”, ieklasificēts un pieņemts darbā par vīru. Vai viņš spēs piepildīt mūsu gaidas un atbildīs „sarakstam”? Visticamāk, ka ne, un tas neizbēgami radīs konfliktus. Paiet simts dienas un... čušs, ideāls kritis no pjedestāla. Tas tādēļ, ka esam uzlūkojuši otru kā fantāziju tēlu nevis personību. Te nu nonākam pie otra kopdzīves veidošanas paņēmiena – uz personību balstītas attiecības. Visticamāk, šie ļaudis nepiedzīvos 100 dienu krīzi un arī pārējām tiks vieglāk pāri. Bet šādas attiecības diemžēl ir retums.

Kā krīze izpaužas. Rodas strīdi no sērijas: „Tu neesi īsts vīrietis!”

Parasti ir atsauces uz kādu citu: „Visi normāli veči (vai sievietes!) dara tā, bet tu ne!” Tā ir pavēle – lūdzu, esi normāls. Proti – tāds, kādu es tevi gribu redzēt. Reizēm, protams, gadās, ka vēlmes sakrīt un partneri labi tiek galā ar šo dzīves posmu, bet tas ir kā laimests loterijā. Taču visgrūtāk klājas tiem, kas sākotnēji attiecības balstījuši interesantumā jeb pretišķībā – ai, cik feini, ka viņš/viņa visu dara citādi! Kas sākumā šķiet aizraujoši, vēlāk sāk kaitināt. Katrā ziņā ir attiecības, kuras pēc 100 dienām pavisam rāmi izbeidzas. Un kādēļ gan ne? Šķiramies, un miers.

Fakts. 100 dienu krīzi vieglāk pārvarēt pāriem, kas orientēti uz attiecību veidošanos, jo tie vieglāk pieņem kompromisus. Taču vairums pirmos trīs randiņa mēnešus par pilnu neņem, tāpēc vieglāk šķirties un mēģināt ko jaunu.

1 gads: adaptācijas krīze

Līdz tam attiecības vēl nav drošas, tādēļ, lai atstātu iespaidu un tās stabilizētu, partneri ir gatavi tajās ieguldīt vairāk, nekā principā spētu vienmēr un visu dzīvi. Aptuveni pēc gada abas puses notic – jā, man ir attiecības – un sāk relaksēties. Ja pirmajās 100 dienās Viņa ceļas 6.00, lai safrizētos un būtu smuka, savukārt Viņš gatavs skraidīt pa kafejnīcām un dāvāt ziedus, tad pēc gada abi nospriež – ko tie restorāni, labāk iepirksimies mazcenas bodē un paēdīsim mājās. Proti, nu esam gatavi parādīt sevi tādus, kādi būsim visu atlikušo mūžu. Bet vai esam gatavi viens otru tādu pieņemt? Te slēpjas liela kļūda mūsu gaidās no attiecībām, jo daļai šķiet, ka „tas ir tikai sākums, būs arvien labāk un mīlestība kļūs vēl lielāka”. Dzīve gan pierāda, ka nekas sevišķi jauns, ja vien pie tā īpaši nepiestrādā, „nespīd”. Un, ja jau „nespīd”, rodas jautājums, vai vēlos to visu turpināt?!

Kopdzīves sākumā baidāmies pārmest un rīkot tračus, bet pēc gada mērs ir pilns. Krājas savstarpēji pārmetumi, un katrs sevī spriež: „Tu man solīji gluži ko citu!”, kaut gan neviens nevienam neko nav solījis.

Ir izpētīts, ka veiksmīgas attiecības nodrošina šādas vienkāršas darbības: katru dienu sarunām jāvelta ne mazāk kā 24 minūtes un nedrīkst aizmigt tūliņ pēc seksa.

Ļoti reāla katram pārim, neatkarīgi no tā, kurā kopdzīves gadā tas notiek. Gaidot pirmo bērnu, abiem vecākiem ir iracionālas ilūzijas. Kad Viņai piedzims smaidošs mazulis, Viņa būs apliecinājusi sevi kā sievieti un māti un visi Viņu, kā jau šī brīnišķīgā bērna māti, nēsās uz rokām. Jā, dzemdības ir grūtas, bet to var pieciest, jo pēc tam tik sāksies dzīve ar glīti sapucētu bēbi, kas mūžīgi mūžos „piederēs Viņai un tikai Viņai”. Visvairāk ilūziju lolo sievietes, kas attiecībās jūtas vientuļas un nesaprastas, jo cer, ka bērns visu mainīs uz labo pusi – satuvinās ar vīru, beidzot būs kāda patiesi tuva cilvēciska būtne. Tās ir ļoti bīstamas gaidas. Savukārt Viņš iztēlojas, ka būs brašs vīrs un tēvs, sievai būs bērns, ar ko nodarboties, un viņi visi – forša ģimene – saticīgi dzīvos. Taču piedzimst bērns, un izrādās, ka vīram jāstrādā pa trijiem. Un, kad viņš trīsreiz vairāk pastrādājies atvelkas mājās, sieva vēl uzgrūž bērnu, lai paspēlējas. 

Kā krīze izpaužas. Abi jūtas ārkārtīgi pārguruši un dusmojas viens uz otru. Viņš: „Viņa visu dienu sēž mājās, nu, kāpēc gan nevar saplānot darbus tā, lai es vakaros varu atvilkt elpu?! Kurš galu galā te pelna naudu?” Savukārt viņa: „Tu katru dienu vari iziet no mājas, kamēr man visu laiku jābūt pakārtotai bērnam un ne brīdi vairs nevaru būt es pati.” Turklāt abiem ir krietni mazāk laika, lai sevi koptu gan emocionāli, gan fiziski. Beigu beigās ir tā, ka kopīgi pavadītie brīži pārvēršas kopīgi veiktā smagā darbā. Kas nepieciešams, lai attiecības neizjuktu?! Kvalitatīvs laiks sev, turklāt nedrīkst aizmirst, ka vecāki ir pāris. Bērni nāk un iet, aizejot savā dzīvē, bet attiecības ir tās, ko iespējams saglabāt.

Fakts! Patlaban māti, tēvu un bērnus dēvē par „tradicionālo ģimeni”. Bet agrāk par tradicionālu modeli uzskatīja dzimtu, kurā vienkopus dzīvoja vairākas paaudzes un radinieki. Bērnu nepieskatīja tikai vecāki, kam vienlaikus bija arī jādodas uz darbu un jāveic citas sociālās lomas. Mūsdienu ģimenei salīdzinoši ir ļoti grūti, jo palīdzības ir maz.

7 gadi: jūtu notrulināšanās krīze

Dzirkstele abu starpā pazudusi. Attiecībās ir daudz rutīnas, pienākumu, bet maz izklaides un jaunumu. Ja partneri uztver viens otru kā personības, ja abi meklē, kā dažādot seksuālo dzīvi, attiecības, ko tādu foršu izdarīt kopā, ja abiem ir hobiji un aizraušanās – šī krīze var arī nepienākt. Diemžēl tā dzīvo tikai reti pāri. Sieviete grib apprecēties. Apprecas. Ko nu? Ko darīt tālāk? Nu, labi, dzemdēšu, ar kaut ko tā dzīve jāpiepilda. Piedzemdē reizi, otru, ko darīt ir, i labi. Ar laiku sākotnēji jaukā meitene kļūst par nedaudz trulu un garlaicīgu sievieti. Vīrs raugās uz viņu un domā: „A kāpēc es to apprecēju?” Vīrietis šādas attiecības sāk uztvert kā slogu. Notiek arī otrādi – sieva mācās, kāpj pa karjeras kāpnēm, beidz vēl vienu augstskolu, bet vīrs pēc darba tikai truli blenž TV. Sieva mēģina sarunāties, bet vīru nekas neinteresē. Viņš vēlas, lai viņu liktu mierā un pabarotu. Diemžēl radījumu, kuram pietiek ar divām minētajām lietām, sauc par mājdzīvnieku, nevis partneri.

Strīdu parasti uzsāk viens no partneriem, kuram pretenziju vairāk. Psiholoģiski sajūta tāda, ka tevī nepatika krājusies, krājusies, līdz sāk kaitināt itin viss, ko otrs dara. Kašķi mēdz būt ne par lietu, bet par ko gluži citu, par kādu sadzīvisku sīkumu. Var rasties sajūta, ka dzīvojat vienā dzīvoklī, bet esat svešinieki, kam nav ne jausmas, kas otru interesē, un jautrāk noteikti ir ar citiem. Rodas jautājums, vai vērts investēt sevi šajās attiecības, jo tās šķiet pilnībā izsmeltas. Principā atjaunot kopdzīvi ir iespējams, bet tikai tad, ja iesaistās abi.

Pierādīts, ka iemīlēšanās var ilgt ne vairāk kā četrus gadus, tad pāri satur kopā citi iemesli: simpātijas, cieņa, kopīgas intereses, pat atkarība vienam no otra. Adaptēties nav viegli, tādēļ vairums pāru šķiras tieši šajā laikā, ne velti septiņu gadu krīzi mēģina skaidrot ne tikai psihologi, bet arī, piemēram, astrologi un sociologi.

Jaunībā šķiet, viss vēl tikai būs – dzīve taču priekšā! Tādēļ nebaidāmies riskēt. 30 gados pārskatām jaunībā izveidoto vajadzību sarakstu – vīrs, bērni, māja, mašīna, suns – un salīdzinām ar sasniegto. Ja kaut kā nav, no sirds cenšamies, lai dabūtu. Savukārt 40 gados esam jau ļoti daudz sasnieguši, iemantojuši savu dzīves stilu un pēkšņi apzināmies: „Kāda vella pēc man to visu vajag?” Tā, lūk, ir pusmūža krīze! Saprotam, ja vēl vispār ko var mainīt, tad šis ir pēdējais brīdis. Kāds dodas mācīties, cits pārmaiņas saprot kā partneru maiņu. Šajā laikā pirmoreiz aptveram, ka tuvojas vecums. Lai apmānītu laika ritējumu, daudzi metas attiecībās ar krietni jaunākiem partneriem. Tāpat pusmūžā nereti prātojam, vai mainīt nozīmē zaudēt to, kas ir, vai varbūt  atbrīvoties no visa kā no akmens kaklā? Un ko iesākt ar kopdzīvi, kas iedibināta vēl vidusskolas gados un nekas cits kā vien kopīga pagātne, vairs nevieno? Izķepurojas tie pāri, kas ir gatavi veidot arī kopīgu tagadni un nākotni, kas gatavi padarīt attiecības dziļas un radošas.

Kā krīze izpaužas. Strīdi rodas, ja viens no partneriem vēlas ko jaunu, bet otrs nesaprot, kāpēc. Būtībā, redzot pirmos simptomus, vajadzētu mesties dzīvē ar galvu iekšā, eksperimentēt, meklēt abu kopdzīvei jaunu jēgu un garšu. Diemžēl lielākoties sieviete nostājās nosodošās pozīcijās: „Ko tu dari, pēc kā tu izskaties, vecais āksts!” Vīrs nejūtas saprasts un dodas „labākas dzīves” meklējumos.

Fakts. Interesanti, ka pusmūža krīze ir līdzīga pusaudžu krīzei, jo cilvēks abos dzīves posmos uzdod sev vienus un tos pašus jautājumus: „Kas esmu? Kas mani interesē? Ar ko gribu tikties? Pēc kā tiecos?”

20 gadi: tukšās ligzdas krīze

Tādējādi nav ne savas vides, ne draugu, ne ambīciju un interešu. Šādi cilvēki vairs nav vajadzīgi un interesanti nevienam, pat saviem bērniem ne. Kas atliek? Kļūt par parazītiem un piesūkties citam, lai turpinātu dzīvot caur viņu. Tālāk seko aizvainojumu virkne, jo, nav šaubu, tas, kuram piesūcas, cenšas tik vaļā. Daudziem pāriem šis laiks ir brīdis, kad beidzot var dzīvot paši sev, un tas ir lieliski. Taču, ja visu dzīvi esam fokusējušies uz to, ka „man būs pilna māja bērnu, mazbērnu, savu dzīvi dzīvot nevajadzēs, jo varēšu nodarboties ar viņējo”, tad fiasko ir gandrīz neizbēgams. Tā ir nepateicīga pārliecība. Protams, palīdzēt atvasēm ir svēta lieta, bet tas nevar būt vienīgais dzīves piepildījums. Vēl šajā dzīves posmā dažkārt nākas saskarties ar partnera slimību. Arī šai gadījumā upuri nav vajadzīgi. Ja es vēlos otram palīdzēt, tad tas ir mans apzināts lēmums, un es to daru sevis dēļ – man šis cilvēks ir svarīgs un, pat tad, ja viņš ir slims, viņš man daudz spēj dot. Savukārt, ja kādam dodam, sagaidot, ka nu otrs mums ir parādā – tā ir milzu kļūda. Neviens attiecībās nav parādnieks. Tieši šai vecumā aiz auss jāliek patiesība – dod otram nevis to, ko tu gribi dot, bet gan to, kas viņam vajadzīgs un ko viņš vēlas.

Aptaujājot 1074 pārus vecumā no 19 līdz 75 gadiem, Ženēvas biznesa skolas zinātnieki izveidojuši laimīgas laulības formulu: sievai jābūt par 5 gadiem jaunākai par vīru un par 27% (pēc IQ rādījumiem) gudrākai par viņu. Abiem laulātajiem jābūt nākušiem no viena sociālā slāņa. Šāda formula paaugstinot saticīgas kopdzīves iespējamību par 20%. Ideāls piemērs esot Anglijas karaliene Elizabete II un Edinburgas Filips. Karaliene ir 4 gadus un 10 mēnešus vecāka, un abi cēlušies no karaliskām dzimtām.

Ir vērts palikt kopā, ja ir sajūta, ka ir kas tāds, kas šajās attiecībās tur kopā, kas ir nepieciešams, pat apzinoties trūkumus un nepilnības. Turklāt ne tikai kopīga pagātne un nožēla par izdarīto ieguldījumu. Patiesībā katru dienu no jauna pieņemam lēmumu – palikt vai aiziet. Pat gadiem ilgi dzīvojot laimīgā laulībā, ik dienu šis lēmums tiek pārapstiprināts. Kuram gan nav iešāvies prātā – nez kā būtu, ja viss būtu citādi, ja man būtu cits cilvēks blakus?! Tas nav nekas nosodāms, jo šādā veidā apzināmies savas vajadzības – tas, kas bija vajadzīgs 16, vairs nešķiet būtisks 60 gadu vecumā.

Jāšķiras, ja ir apdraudētas dzīvība un veselība – ja partneris ir vardarbīgs. Jāšķiras arī tad, ja ir skaidrs – nevēlos vairs tā turpināt, man ir citi mērķi un vērtības.

Konsultēja psiholoģe Jolanta Cihanoviča