Vēlreiz par to, cik svarīgi ir iemācīties mīlēt pašam sevi. Ārste psihoterapeite: "Mums Latvijā ir cieņā mazohisms"

Bet ko tad īsti nozīmē – sevi mīlēt? Šī spēja iedzimst vai arī to iemācāmies? Un kāpēc gandrīz katrs šos vārdus izprot pa savam, nereti pašmīlestību pat vienādojot ar egoismu?

Sarunu ar ārsti psihoterapeiti Lauru Valaini sākam ar atziņu – tas, ka katram, izdzirdot kādu vārdu vai iedomājoties par kādu lietu, veidojas individuālā iztēle, kas saistīta ar paša pieredzi un izjūtām, ir pilnīgi normāli. “Ja palūgtu žurnāla lasītājiem uzzīmēt puķi, es saņemtu neskaitāmas variācijas par tēmu, kas būtu atkarīgas gan no iztēles un asociācijām, gan mākslinieciskajām spējām uzzīmēt savu iztēloto puķi uz baltas papīra lapas.

Gluži tāpat ir ar jēdzienu sevis mīlēšana. Viens apdomāsies un jutīs, ka ir kāda joma, kur vēl var pilnveidoties, lai savas vajadzības neatliktu pēdējā vietā. Citam radīsies neizpratne – vai tad sevi var nemīlēt? Un vēl citam – vai mīlēt sevi vispār ir atļauts? Vai tad tas nav egoistiski? Sanāk, ka vispirms ir asociācijas, viedoklis par šo tēmu, un pēc tam seko darbības – vai vispār protu iztēloto īstenot? Vai man ir iedots un pieejams resurss, lai to izpaustu?”

Empātija kā mediators

– Kas ir egoisms, kas – egocentrisms? Nav retums, ka tomēr apmaldāmies terminoloģijā un tos abus vienādojam.

– Ego jēdzienu klasiski saista ar psihoanalīzes tēvu Zigmundu Freidu. Ego ir personības raksturojošā daļa, kam ir divas svarīgas funkcijas – piedzīvot un vērot realitāti, kā arī būt kontaktā ar savām izjūtām un vēlmēm. Pārējās daļas ir Id, kas atbild par primitīvām dziņām, un Superego, kas atbild par ētiku, morāli, vērtībām – kā tāds iekšējais vecāks, kurš zina, kā ir pareizi/nepareizi. Cilvēkiem ar spēcīgu Ego ir viegli atrast līdzsvaru starp realitātē notiekošo, saviem impulsiem un morāles principiem. Ja esam trauksmaini, nedroši, ar lielu vainas izjūtu un kaunu, izjūta par sevi jeb Ego funkcija nav tik stabila, lai stātos pretī savam Superego, un sākas iekšējais konflikts.

Egoisms tik tiešām bieži vien tiek pārprasts kā egocentrisms. Tāpēc uz personības īpašībām aicinu skatīties kā uz spektru – gluži kā ar krāsām. Zila krāsa variē no gaiši zilas līdz tumši zilai. Un kaut kur pa vidu ir tas zilais tonis, kuru sabiedrība redz kā standarta zilo, kuru rādām bērniem un mācām – lūk, šī ir zilā krāsa. Tāpat ir ar egoismu. Ir veselīgi vispirms domāt par sevi – kā es jūtos, ko es gribu, ko negribu. Bet vienlaikus jāatceras, ka esam arī sociālas būtnes, ap mums negriežas visa pasaule. Empātijas spējas, manuprāt, ir mediators, kas palīdz līdzsvarot egoismu. Cilvēks ar veselīgu empātiju ir spējīgs sajust, kur viņš otru ar savām vēlmēm ierobežo vai sāpina, un spēj izvērtēt, kā risināt situāciju. Savukārt egocentrisma jeb tā saucamajā narcisma gadījumā empātijas spēju nav vai arī to ļoti trūkst, tādējādi cilvēks uzskata – visa pasaule griežas ap manām vajadzībām, un visiem ir man jāpakļaujas.

– Vai narcistisks jeb egocentrisks cilvēks vispār zina, ko nozīmē sevi mīlēt? Varbūt uzskats, ka visa pasaule griežas tikai un vienīgi ap mani, ir sava veida maska?

– Jā, narciss nav spējīgs mīlēt. Viņš pārējos izmanto kā savus narcistiskos paplašinājumus, respektīvi, kā objektus, kas viņu padara labāku un pārāku. Bet aiz ārējās fasādes slēpjas liels tukšums. Viņš ir kā mazs, nobijies bērns, kurš sevi izjūt kā nevērtīgu un ar šo fasādi rada iespaidu, ka ir vērtīgs.

– Ir arī otra galējība – domāt tikai par citu vajadzībām, sevi atstājot novārtā.

– Tas ir spektra otrs gals. Diemžēl arī tas ir patoloģiski, jo daba ir paredzējusi emocijas kā indikatorus izdzīvošanai, bet, ja domājam tikai par citiem, ignorējam savas emocijas.

– Kas nosaka to, kurā vietā šajā spektrā atrodamies?

– Daļa ir iedzimta (temperaments), bet daļa atkarīga no pieredzes, piemēram, ģimenē piedzīvotā un redzētā, sabiedrības normas, skolas ietekme. Prakse rāda, ka vislielākā ietekme ir bērnības pieredzei – vai kāds ieklausās manās izjūtās un ņem tās vērā? Kā savstarpēji sarunājamies? Vai un kā vecāki rūpējas par sevi? Par ko mani paslavē: par to, ka parūpējos par brāļiem, māsām, esmu uzcītīgs un paklausīgs, vai arī par to, ka man ir drosme pastāvēt par savām izjūtām un vēlmēm, ka spēju radoši risināt problēmsituācijas utt.?

– Kāpēc nereti pārņem vētrainas emocijas (piemēram, dusmas), kad mums kāds velta vārdus – tu nu gan esi egoists/-e?

– Mēs dusmojamies tad, ja pašiem ir asociācijas, ka būt egoistam ir slikti. Savukārt, ja esam kontaktā ar realitāti un protam izprast savas rīcības motīvus, dzirdot šādu teikumu, spēsim izvērtēt, vai tas, ka pastāvēju par sevi, bija veselīgi, vai arī tiešām nesajutu, kur jau pārkāpju otra cilvēka robežas un izmantoju viņu savtīgu iemeslu dēļ. Sabiedrībā ļoti bieži ar egoismu saprot to, ka cilvēks kādā situācijā savu vajadzību uzskata par svarīgāku (salīdzinājumā ar cita cilvēka vajadzību). Te jāsaprot – pašmīlestība paredz, ka vispirms izturamies ar cieņu pret sevi, un tas nozīmē, ka arī ar cieņu pret citiem, jo cieņa nozīmē būt līdzvērtīgās pozīcijās.

– Kas ir mīlestība? Un vai mīlestība pret sevi un mīlestība pret citiem ir cieši saistītas?

– Tās ir pat ļoti saistītas! Interesanti, ka cilvēki vispār mēģina tās atdalīt. Bet uz mīlestību var skatīties no dažādiem skatpunktiem. Neirozinātniekiem būs viena definīcija, evolūcijas teoriju piekritējiem – cita, psihoanalītiķiem – vēl cita. Viens no skatījumiem uz mīlestību ir kā uz motivācijas sistēmu. Mīlestība ir sistēma, kuras mērķis ir labsajūta, drošība, izdzīvošana.

Gan emocionāli, gan fiziski, gan sociāli. Lai spētu mīlēt citus, tātad būt šajā mīlestības sistēmā, ir jābūt spējīgiem parūpēties par sevi un mīlēt sevi – domāt par savu labsajūtu, izprast savas izjūtas un vēlmes un attiecīgajās vietās pateikt sev arī – stop! Ja spējam par sevi šādi parūpēties, spējam arī empātiski ieklausīties otrā – pieņemt viņa individualitāti, vēlmes un vajadzības, tajā pašā laikā nepazaudējot savas.

– Kā ar situācijām, kad cilvēks tik ļoti mīl otru, kalpo viņam, ka par sevi un savām vajadzībām pilnībā aizmirst?

– Te rodas jautājums – vai tā tiešām ir mīlestība? Virspusēji šķiet, ka ir, jo rūpējamies, atbalstām, izpalīdzam, upurējam sevi. Taču šāda mazohistiska pozīcija ir veselīga mātēm bērna pirmajos dzīves mēnešos, ne ilgāk. Mīlestība nozīmē arī teikt "nē", tā veicinot attīstību, patstāvību un stiprinot spēcīgās puses. Pilnībā otru aprūpējot, viņu padarām no mums atkarīgu, tādējādi radot sev labsajūtu – es taču esmu labs, jo rūpējos par otru. Tas sanāk vēl egoistiskāk! Galu galā redzam divus atkarīgus, nelaimīgus cilvēkus, kuri nespēj tā pa īstam mīlēt ne sevi, ne otru.

Kā nesalauzt savu bērnu?

– Vai sevis mīlēšanu iemācāmies? Ja jā, tad kā un kad?

– Pašmīlestību cilvēks iemācās ģimenē. Ja tas nenotiek ģimenē, tad vēlāk šī skola ir visai grūta un ļoti bieži var būt nepieciešama arī psihoterapija. Veselīga ģimene sākas ar vecākiem, kuri nosaka ģimenes robežas un iekšējo klimatu. Ja vecāki mīl viens otru, pazīst sevi, spēj pieņemt savas un partnera izjūtas un vēlmes, spēj empātiski sajust un izvērtēt savas rīcības ietekmi uz partneri un par to runāt, viņi to pašu nodos arī bērniem. Šādā ģimenē bērns redzēs, ka mamma spēj palūgt palīdzību tētim, ja jūtas nogurusi un grib atpūsties, un tētis atrod laiku palīdzēt, atvieglot mammai ikdienu.

Bērns no tā iemācās, ka arī viņš var atpūsties, kad jūtas noguris, lūgt palīdzību. Šādā ģimenē tētis var pateikt, ka grib aiziet satikties ar sen neredzētiem draugiem, un mamma saprot tēta vajadzību, kā arī spēj tikt galā bez tēta tajā laikā. Tātad nav bīstami no mammas atdalīties – mamma pat priecājas par to, un arī es varu dzīvot savu dzīvi. Šajā ģimenē bērns drīkst sadusmoties uz vecākiem, ja viņam liek gulēt diendusu, kad viņš to negrib. Vecāki to uzklausa, tomēr paliek pie sava, ka miegs ir nepieciešams un gulēt būs jāiet. Ar to saprotot, ka no dusmām nav jābaidās; es varu cieņpilni pastāvēt par uzlikto robežu, kas man ir svarīga.

– Kādas sekas uz pašmīlestību var atstāt bērna pāraprūpe vai, tieši otrādi, emocionāla (reizēm arī fiziska) atstāšana novārtā?

– Ģimenēs, kur vērojama pāraprūpe, bērnam tiek iemācīts, ka nav jārēķinās ar citu izjūtām, ka tikai viņa izjūtas un vēlmes ir nozīmīgas jeb galvenās. Bērns domā – pasaule griežas ap mani, un es esmu pasaules centrs. Tā veidojas patoloģisks narcisms. Vai arī kaut kas pavisam pretējs, piemēram, bērns sāk domāt – par mani tik daudz rūpējas, jo laikam es pats ne ar ko nespēju tikt galā; bez vecākiem ir bīstami; pasaule ir draudu pilna. Tā veidojas trauksmaina un atkarīga personība.

Tikpat nopietnas sekas var būt, ja bērna vajadzības tiek atstātas novārtā. Viens variants – veidojas depresīva personība ar pamestības izjūtu un dziļām skumjām, ar iekšēju pārliecību: es jau neesmu gana labs, lai par mani rūpētos, tāpēc man jābūt ļoti labam, ērtam, izpalīdzīgam, es nedrīkstu dusmoties, jo tikai tad es (varbūt) netikšu pamests; tikai tad, ja izkalpošos citiem un būšu perfekts, varbūt mani iemīlēs. Otrs variants – veidojas agresīva, dusmu pārņemta personība, kura pret visu protestē. Kļūstot par agresoru, šī persona pievērš sev uzmanību un saņem vismaz kaut kādu reakciju no apkārtējiem.

– Esmu dzirdējusi, ka līdz noteiktam vecumam bērna egocentrisms tomēr ir norma. Tā ir?

– Jā, bērnam līdz noteiktam vecumam ir normāli būt omnipotentā (visvarenā) pozīcijā un domāt – manas vajadzības ir galvenās, un es nosaku lietas kārtību. Iedomāsimies, kā notiekošo redz zīdainis! Es ieraudos, pie manis atnāk, mani pabaro; es ieraudos vēl, pie manis atnāk un samīļo; es pasmaidu, par mani priecājas; es kaut ko izdaru – ir reakcija. Tātad esmu galvenais, manas vēlmes ir galvenās. Tomēr bērnam līdz aptuveni 3–4 gadu vecumam pakāpeniski ir jāiemācās un jāsaprot, ka ne tikai viņam, bet arī citiem ir savas, tikpat būtiskas vēlmes, piemēram, vecākiem.

Ja tas notiek veselīgā veidā, bērns sāk izdarīt secinājumus: jā, reizēm ir sāpīgi, ja kādu vēlmi nepiepilda, taču es varu to izturēt un domāt citus variantus; mamma un tētis mani atstāj pie vecvecākiem, jo viņiem nepieciešams laiks sev, man ir skumji, bet izrādās, ka es to varu pārdzīvot, un vecvecāki reizēm ir pat foršāki nekā vecāki; vecāki mēdz sadusmoties, ja es atkārtoti aizmirstu mūsu vienošanos, tātad manai uzvedībai ir sekas; es nevaru domāt tikai par sevi, es mācos saprast, kā man justies labi un kā uz to reaģē vecāki un citi man svarīgi cilvēki.

Būtiski ir runāt ar bērnu par emocijām. Spoguļot gan bērna, gan savas (kā vecāku) emocijas. Tā bērnam veidosies individuālās asociācijas, kā atrast līdzsvaru starp savām vēlmēm un reālām iespējām.

– Vienīgie bērni ģimenē mēdz būt lielāki egoisti?

– Te man uzreiz precizējums – ko īsti saprotam ar bērna egoismu? Nereti par egoismu tiek dēvēts bērna patiesums. Bērni, kuri vēl nav vecāku un sabiedrības normu aplauzti, daudz atklātāk pauž savas vēlmes un to, kas viņiem patīk/nepatīk, ko viņi grib/negrib. Taču pieaugušie, kuri nespēj būt godīgi paši pret sevi, nereti dēvē to par egoismu, saka – bērns ir neaudzināts, sāk viņu kušināt, kaunināt vai kā citādi teikt, ka nav smuki tā darīt.

Esmu pamanījusi, ka vienīgie bērni bieži vien ir atklātāki. Reizēm vairāk zina, ko grib. Ja ir trūcis konkurences pieredzes vai arī robežu jautājumi ir bijuši visnotaļ neskaidri (par vaļīgu vai par ciešu), var būt arī egoistiskāki. Taču vienā katlā visus es noteikti nevēlos likt.

– Vai visi alkstam būt mīlēti? Varbūt kādam tas nemaz nav nepieciešams?

– Domāju, ka visi cilvēki apzināti vai neapzināti vēlas būt mīlēti. Tie, kuri apgalvo, ka to nevēlas un tas nav vajadzīgs, lielākoties ir piedzīvojuši daudz skarbu un sāpīgu pieredžu no tuvākajiem cilvēkiem. Tādējādi ir izveidojusies aizsardzība – negribu, lai mani mīl; ja mani nemīlēs, tad nebūs motivācijas man darīt pāri, tātad man nesāpēs.

– Ja vecāki no bērna ir atteikušies un viņš ir audzis, piemēram, bērnunamā, vai tas neapgrūtina sevis iemīlēšanas procesu?

– Bērnunama bērniem ir svarīgs attīstības periods līdz trīs gadu vecumam. Ja dzīves pirmo trīs gadu laikā nav bijis droša un mīloša objekta, kam pieķerties, tad diemžēl izveidojas deficīts, kurš nav citādi piepildāms. Viņiem ir jāiemācās sadzīvot ar sajūtu, ka nekad nebūs pietiekami. Psihoterapijā tas ir ļoti ilgstošs process. Bet šo sajūtu ir iespējams izskumt un pieņemt.

Tomēr jāņem vērā – tas neattiecas tikai uz bērnunama bērniem! Arī turīgās un no ārpuses šķietami labās ģimenēs bērni nereti jūtas vieni un pamesti. Arī šādās ģimenēs bērniem var veidoties emocionālais deficīts. Tas tāpēc, ka fiziska un mantiska labsajūta nekad nespēs aizstāt emocionālās vajadzības.

Kaunināšanas un vainīgo meklēšanas kults

– Kur aug kājas vainas apziņai? Nojaušu, ka arī šajā procesā ļoti būtiska nozīme ir tieši alkām pēc mīlestības.

– Vainas izjūta ir morāles emocijas, tātad kaut kas tāds, ko laika gaitā iemācāmies. Vainas izjūta ir signāls, kas ziņo – esmu kādam nodarījis pāri, otrs cieš, tātad man jādomā, kā nākamreiz šādi nerīkoties. Ļoti līdzīgas emocijas ir kauns. Arī kauns signalizē, ka esmu kaut ko sliktu izdarījis, pats no tā ciešu, tātad man jādomā, kā nākamreiz šādi nerīkoties.

Mums, latviešiem, vainas izjūtas un kauna ir daudz par daudz. Esam auguši kaunināšanas un vainīgo meklēšanas kultā. Abas emocijas pasaka to, ka esmu slikts, un slikto nemīl. Mīl labo. Tāpēc man jābūt labam, lai mani mīlētu. Lai es pats sevi mīlētu, man arī jābūt labam. Tās ir sekas audzināšanai ar sodu. Savukārt audzināšana, kur vērtība ir drosme un pašcieņa, dod vairāk vietas mīlestībai.

– Ja nepārtraukti darām tikai to, ko vēlamies darīt, dzīvojam tādā kā siltumnīcā jeb nemitīgā komfortā, vai tur vispār ir vieta personīgajai izaugsmei un attīstībai?

– Nekad dzīvē nebūs tā, ka varēsim darīt tikai to, kas patīk. Ļoti bieži patīk iet caur nepatīk. Piemēram, gribu spēlēt klavieres. Lai iemācītos spēlēt, nepieciešams skolotājs, kurš spēj izvērtēt manas stiprās un vājās puses, kurš man uz tām norāda. Es spēju izturēt īstermiņa diskomfortu ilgtermiņa ieguvuma dēļ; mani motivē, kad redzu, ka man sanāk, jo tas ir solis tuvāk mērķim.

Ja man nesanāk, skolotājs pastāsta, kā rīkoties citā reizē, ko trenēt, lai izdotos. Mūsdienu problēma ir tā, ka gribas, lai ir tikai labi un uzreiz. Dzīvē tā nenotiek. Atslēgvārds ir balanss. Svarīgi, lai mērķis būtu tas, ko gribas, bet arī procesam ir nozīme. Ja procesā patīkamais izlīdzsvaro nepatīkamo un patīkamais ņem virsroku, ir vērts pārvarēt nepatīkamo.

– Atgriežoties pie tēmas par egoismu – vēl joprojām bieži vien tiek uzskatīts, ka tas ir dabiski, ka sieviete vairāk rūpējas par citiem, kamēr vīrietis par sevi. Kāpēc tā?

– Tas atkarīgs no audzināšanas. Mums Latvijā (domāju, ka arī citās postpadomju valstīs) tā ir ierasts, jo cieņā ir mazohisms – mātei jāatliek visas savas vajadzības, audzinot bērnus. Meitenēm māca, ka viņai būs vīram visu mūžu jāgatavo ēst un laba sieva viņa būs tikai tad, ja uzkops māju un auklēs bērnus. Bet vīriešiem vairāk tiek atļauts būt brīvākiem, tiek piedotas dažādas atkarības, piemēram, alkoholisms, smēķēšana, darbaholisms.

Sabiedrība diemžēl mēdz akceptēt arī emocionālu un fizisku vardarbību no vīrieša puses, jo tā taču ir audzināšana. Rezultātā izaug sievietes-cietējas un vīrieši-pāridarītāji. Pēdiņās, jo tā ir redzamā fasāde. Cietēja pozīcija īstenībā nemaz nav tik nevaroša, cik sevi rāda, jo ar ciešanu var manipulēt uz vainas izjūtas rēķina un tādējādi dabūt uzmanību. Savukārt pāridarītāja pozīcija ir pilna bezspēcības.

– Iepriekšējo paaudžu pārstāvji, biežāk sievietes, nereti saka – man neko nevajag, galvenais, ka citiem ir. Kas aiz tā slēpjas? Ieaudzināta pārliecība, ka nav smuki domāt par sevi?

– Tas ir tas pats mazohisms. Mazvērtība un pašcieņas trūkums. Totāla sevis atlikšana malā. Tas savā ziņā ir mūsu tautas izdzīvošanas mehānisms – parūpējoties par to, kas tevi baro, ir lielāka iespēja, ka tevi nesodīs, tātad izdzīvosi; ja par sevi pastāvēsi, vari tikt atraidīts un sodīts. Tas ir politiskās iekārtas un mūsu tautas vēstures mantojums. Mēs esam sabiedriskas būtnes, tāpēc tas ir dabiski, ka mūs un mūsu ģimenes ietekmē sociālie notikumi un sociālā vide.

– Bet kā tad atrast līdzsvaru starp došanu un ņemšanu? Starp egoismu un altruismu?

– Atslēga slēpjas emocionālā labsajūtā un savu emociju izpētē. Vienas formulas nav. Katram šis balanss ir jāmeklē pašam. Bet lielākoties cilvēki baidās no nosodījuma un dusmām, jūtas vainīgi un kaunpilni. Ja šādas izjūtas traucē savas vajadzības izvirzīt kā vērtību, svarīgi izvērtēt, vai šīs emocijas ir situācijai atbilstošas, vai arī tas ir pagātnes mantojums.

– Jāpēta un jāloba no sevis nost visas liekās sīpola mizas kārtiņas, lai beidzot sastaptos ar sevi pašu, savu kodolu? Vai tas vispār ir iespējams?

– Tas ir garš un interesants process, reizēm pat visas dzīves garumā, jo, kādu slāni noņemot nost, kāds cits ar dzīves pieredzi uzaug atkal klāt. Ja rodas iekšēji konflikti (aug spriedze, trauksme, vainas izjūta un citas emocijas) situācijās, kur ar prātu šķiet, ka esam loģiski visu izdarījuši, bet sajūtas saka ko citu, sākas sīpola lobīšana. Kas manī konfliktē? No kurienes man ir šādas prasības pret sevi? Kāpēc es sev kaut ko neļauju? Vai tas ir kas tāds, ar ko esmu uzaudzis, un šābrīža situācijai tas vairs nav atbilstoši? Un tad varam pieņemt lēmumu – slēpt turpmāk vai mācīties paust savas izjūtas adaptīvā veidā.

Dažas pazīmes, ka sevi nemīli

• Nespēja bez vainas vai kauna izjūtas atvēlēt laiku sev un savām interesēm.
• Pārmērīga paškritika, pastāvot par savu viedokli un vēlmēm.
• Trauksmes un depresijas simptomi.
• Nespēja izprast savas emocijas un atļaut sev just un paust visu emociju spektru sociāli pieņemamā veidā.
• Neveselīgs dzīvesveids.
• Nespēja par savu darbu prasīt atbilstošu samaksu.
• Miega trūkums.
• Nespēja atpūsties.
• Hroniska, ilgstoša citu vajadzību likšana pirmajā vietā (ko nu es; citiem vajag vairāk; es pagaidīšu; man tas nepienākas; citi ir spējīgāki, lai jau viņiem tiek).
• Nespēja izjust prieku un interesi.
• Neapmierinātība ar citiem, citu vainošana.

Ko iesākt, lai to mainītu? Vispirms apzināties, vai un kādā mērā sevi mīlam. Pēc tam domāt, kā, mūsuprāt, izpaustos sevis mīlēšana, ko šajā kontekstā vēlamies. Pēc tam izvērtēt, kādi ir šķēršļi vēlmju sasniegšanā. Tos apzinoties, varam meklēt risinājumus – tiekot galā paši vai lūdzot palīdzību, arī profesionālu.