Lieldienu maģiskie rituāli: kā olas var izmantot nākotnes zīlēšanā

Sarežģītā situācijā atliek spilgti iztēloties, ka jūs aptver zeltīta olas čaumala, un jūs jutīsieties pasargāts un stiprs. Olu enerģētiskais spēks īpaši pastiprinās Lieldienās. Tās der nolikt pie mājas, ziedojot dievībām, kas pasargā māju no burvjiem un raganām. Lieldienās mājās noteikti jāizvāra kāda ola, lai būtu laba satikšana un mīlestība. Lai olas būtu skaisti spīdīgas, tās pēc vārīšanas vēl karstas apsmērē ar speķa gabaliņu vai eļļu.

Olas zīlēšanā var izmantot cauru gadu. Ola ļauj noteikt, vai uzlikts lāsts, skāris noskaudums, ļauna acs vai cita līdzīga nepatikšana. Dariet tā. Glāzē ar ūdeni iesitiet nevārītu olu un nolieciet naktī zem gultas. Ja no rīta ola peldēs ūdenī, viss ir kārtība; ja ir sakūlusies ar ūdeni – nav labi. Derētu apmeklēt kādu šīs jomas speciālistu, aiziet uz baznīcu, palasīt Tēvreizi. Vēl viena zīlēšanas metode. Pirms vārīšanas olā ieskrāpē tuva cilvēka vārda pirmo burtu un padomā par šo cilvēku. Ja ola vāroties ieplīst, cilvēka smalkie ķermeņi ir bojāti, cilvēka enerģijas laukā ir kaut kas svešs, un jāmeklē palīdzība. Ja, lobot olu, čaumala nenāk nost, arīdzan ieteicams cilvēkam enerģētiski attīrīties. 

Olēdāji ir sapņotāji

Igauņu ārste un dziedniece Vīlma Lūle uzskatīja, ka apetīte un izvēlētie, iemīļotie produkti ietver informāciju par to, kas cilvēkā notiek neapzinātā līmenī. Lūk, ola nozīmē tiekšanos pēc pilnības. Tie, kam pēc olām ir akūta vajadzība, visticamāk, ir indivīdi ar vāju gribu vai zemu pašnovērtējumu. Viņi neprot pastāvīgi domāt un saskatīt dzīvē pozitīvo, tā vietā aizvien vairāk sapņo par nesasniedzamu pilnību. Lietojot uzturā pārlieku daudz olu, var tikt sasniegts pretējs efekts, kas izpaužas kā egoisms, perfekcionisms, paštaisna attieksme pret apkārtējiem, kas arvien biežāk var izpausties kā agresija, īpaši situācijās, kad viss nenotiek pēc iedomātā scenārija. Cilvēks sāk bieži dusmoties, bet fiziskajā līmenī tas var parādīties kā paaugstināts holesterīna līmenis.

Svētītas sēklas mājas laimei

Lai mājās valdītu laime un pats cilvēks attīrītos, senslāvi istabās mēdza izkaisīt apsvētītas linu vai magoņu sēklas. Apsvētīšana notiek, trīs reizes virs sēklām nolasot Tēvreizi (der arī 91. psalms, kura kods ir īpaši spēcīgs: “Kas dzīvo Visaugstākā patvērumā un mīt visvarenā ēnā, tas saka uz to Kungu: “Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!” utt.). Lai uzlabotu mājas gaisotni, uz pannas var karsēt ar lūgšanām apsvētītu sāli, kas pēc tam jāizkaisa telpās. Senslāviem ir arī recepte sirdsmieram. Tātad – ņem vienādās daļās mārsilu un deviņvīru spēka sakni, pievieno mazliet lielāku devu āmuļu, vakarā aplej ar verdošu ūdeni. No rīta izkāš. Dzer četrreiz dienā. Dusmas un agresija izzudīs, iestāsies patīkams, rāms miers.

Krustā sišana pret alkoholismu

Krievijā, Orlovas apgabalā, kādā sādžā notika brīnums – vīrs atbrīvojās no dzeršanas pēc tam, kad sita sevi krustā. Stāsts ir šāds. Dziļi Krievijas nomalē kāds vīrietis dzēra tik drausmīgi, ka mēnešiem nespēja atjēgties. Kārtējo reizi, kad dzērājs nespēja nokāpt no korķa, viņš palūdza draugiem, lai tie ar virvēm un ķēdēm viņa rokas un kājas piestiprina pie liela krusta un atstāj vientuļā meža pļavā. Draugi tā arī izdarīja, bet, kad pēc vairākām stundām atnāca apraudzīt, kā krustā sistajam paģiru mocītajam draugam klājas, palika stāvam vaļējām mutēm – vīra tur vairs nebija.

Kad sādžā sāka mēļot, ka notikusi slepkavība, vīri devās uz miliciju un izstāstīja, kā viss noticis. Miliči, aplūkojuši notikuma vietu, bija šokā. Ekspertīze konstatēja, ka ķēdes ir nevis pārzāģētas vai pārcirstas, bet pārdedzinātas ar uguni, visticamāk, lāzeru. Tika pārmeklēts mežs, bet no dzērāja nebija ne vēsts. Pēc trim mēnešiem krustā sistais un pazudušais vīrs negaidīti uzradās ciemā – viņa drēbes bija saplēstas un nonēsātas, bet par to, kur bijis un kas īsti atgadījās, viņš nevienam neko tā arī nepastāstīja. Vīrs bija kļuvis mazrunīgs, vairs nedzēra, nesmēķēja, toties runā, ka viņam parādījušās spējas dziedināt cilvēkus.

Iedvesmojošs stāsts Lieldienu laikā, vai ne!

Iešūpo sauli!

Lielās dienas tradīciju šūpošanos cilvēki neizgudroja, bet noskatījās dabā. Vējā šūpojoties, nobriest labība, šūpojas koki, zāle. Arī saule šūpojas un dejo. Semiotikas pētnieks Valdis Celms saka, ka šūpošanās ir ritms, bet ar ritmu un līdzsvaru ir saistītas visas gadskārtas. Saulgrieži ir pārmaiņu laiks, kad kustība uz mirkli apstājas, gaisma savienojas ar pretējiem – tumsas – spēkiem. Lai saule neiekristu tumsas bezdibenī, neapstātos kustība, ir vajadzīga cilvēka līdzdarbošanās. Gadskārta ir laiks, kad cilvēks šūpojoties palīdz saulei kustēties, šūpoties. Valdis Celms teic, tā nav muļķošanās, bet gan dziļi izprasta saikne ar dabas norisēm. Procesa iedarbību mēs visi izjūtam kā prieku par to, ka kļūst gaišāks, diena ir garāka par nakti. Mēs gribam, lai saule celtos, tāpēc uzturam ritu, ko kultūrā dēvē par rakstu, jo arī cilvēks dzīvo Dieva noliktajā rakstā. 

Rīta stundās ir svētība

Lai iegūtu veselību un skaistumu, Lielajā dienā cilvēki cēlās pirms saullēkta un steidzās nomazgāt muti avotā. Pa īstam dziedinošs skaitījās tikai tāds strauts, kas tecēja pret rītiem. Speciālisti skaidro, ka dabā ir enerģētiski brīži, kad saules riets vai lēkts veido gaismas celiņu uz apļa centru – dievišķo pirmsākumu, augstāko domu, kas izpaužas kā dvēsele. Un saules lēkts ir enerģētiski izšķirošs brīdis, kad sevi piesaka gaisma. Šajā brīdī šīs pasaules spēki savienojas ar viņsaules spēkiem, no kuriem nāk svētība, jo viņsaule nav tikai mirušo valstība un pagātne, bet arī nākotne. Ūdens šajā laikā ir uzlādēts ar saules enerģiju, līdzīga iedarbība ir pilnbriedam zāļu vakarā.