"Briesmīgi skaisti!" Plastiskās ķirurģijas evolūcija PSRS - uz ko mūžīgās jaunības dēļ bija gatava tā laika elite?
Prāts, gods un sirdsapziņa – galvenās padomju cilvēka īpašības. Tomēr arī PSRS sievietes tiecās būt modernas un skaistas. Ar ko tad aizsākās plastiskā ķirurģija tolaik?
Ja PSRS nebija seksa, tad līdzīgi nebija arī plastiskās ķirurģijas. Vismaz, runāt par to skaļi nebija pieņemts. Tomēr par spīti tam, estētiskā medicīna Padomju Savienībā mērķtiecīgi attīstījās, vēsta "Cosmo.ru".
Pārsvarā "zem skalpeļa" gūlās elitārās kino un estrādes zvaigznes, kā arī partijas pārstāvji. Viss sākās 1930. gadā. Polinu Žemčužinu – Tautas padomes priekšsēdētāja Vjačeslava Molotova sievu – ceļojuma laikā Francijā pārsteidza turienes skaistumkopšanas saloni.
Viņa stingri nolēma: padomju sievietes arī ir cienīgas izskatīties jaunas un skaistas. Pateicoties viņas centieniem, drīz Maskavā tika atvērts Kosmētikas un higiēnas institūts jeb tā sauktais Skaistuma institūts, kur piedāvātas kosmetoloģiskas un ķirurģiskas procedūras.
Par galveno mīnusu kļuvis tas, ka PSRS valdība negrasījās finansēt jauno nozari, tāpēc valsts ķirurgi bija spiesti mācīties no ārvalstu literatūras, bet nepieciešamos instrumentus un materiālus operācijām aizstāt ar palīglīdzekļiem.
Skalpeļu trūkumu kompensēja ar bārdas asmeņiem, bet diegu vietā sejas ādas nostiepšanai izmantoja zirga matus. Lūk, kur teiciens "briesmīgi skaisti" iegūst burtisku nozīmi! Interesanti arī tas, ka šādas procedūras maksāja visai lēti.
Ar vidējo algu 60 līdz 150 rubļi, sejas ādas nostiepšana izmaksāja septiņus rubļus, blefaroplastika – apmēram piecus rubļus, rinoplastika – 20 rubļus. Kā jau noprotams, ideālus sejas vaibstus varēja atļauties daudzas sievietes, tomēr ķirurgu, kuri veica plastiskās operācijas ar tik maz zināšanām un praktikas visā PSRS bija tik, cik rokai pirkstu.
"Parastajam mirstīgajam" iespējas tikt Skaistuma institūtā – bez pazīstama uzvārda, augsta posteņa vai blata, bija pielīdzināmas nullei. Bet gribētāju bija milzīgs daudzums. Paradokss: lai gan ļoti pieprasīta, plastiskā ķirurģija joprojām izsauc nosodījumu un neizpratni.
Augstas klases speciālisti PSRS parādījās 1950. gados. Piemēram, tolaik slavenais ķirurgs Aleksandrs Šmeļevs, kura "zelta rokas" apjūsmoja un izmantoja daudzas slavenības un politisko darboņu sievas.
Galvenais viņa pacients pēc nostāstiem kļuvis kādreizējais PSKP CK ģenerālsekretārs Josifs Staļins. Precīzāk – viņa dubultnieks. Pēc dažādiem datiem, "kopijas" vadītājam bijušas no četrām līdz četrpadsmit.
Par slavenāko Staļina dubultnieku kļuva grāmatvedis Jevsejs Ļubickis. Viņš jau no bērnības līdzinājies Staļinam, taču pilnīgu līdzību viņam devusi plastiskā operācija, ko veica Šmeļevs.
Fotogrāfijās Ļubicki neesot bijis iespējams atšķirt no Staļina. Dubultnieka liktenis gan bijis traģisks. Viņš pārstājis būt līdzīgs Staļinam, jo novecojis lēnāk un tāpēc izsūtīts uz darba nometni uz visiem laikiem šķirot no ģimenes.
Par īstu plastiskās ķirurģijas atkarībnieci kļuva Padomju Savienībā populārā aktrise Ludmila Gurčenko. Pirmo reizi pie speciālistiem viņa vērsusies 1970. gadu sākumā, pirms filmēšanās filmā "Salmu cepure". Aktrise vēlējusies nedaudz uzlabot degunu.
Pēc tam viņu apturēt vairs neesot bijis iespējams. Līdz pat sava mūža beigām viņa turpināja sevi uzlabot, vēloties sasniegt ideālu. Dažādi avoti liecina, ka Gurčenko veikusi aptuveni divdesmit plastiskās operācijas.
