Žurnālists Pēteris Greste, par kura atbrīvošanu no Ēģiptes cietuma cīnījās visa pasaule, nu laimīgi ar mīļoto dzīvo Sidnejā

2014. un 2015. gadā arī Jauns.lv sekoja līdzi Pētera Grestes epopejai. Viņš kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem strādāja lielās starptautiskās ziņu aģentūrās un raidsabiedrībās (“Reuters”, CNN, WTN, BBC) par žurnālistu daudzās pasaules valstīs. Liktenīgs viņam izvērtās 2013. gada 29. decembris, kad viņš raidsabiedrības “Al Jazeera English” uzdevumā kopā vēl ar diviem kolēģiem Ēģiptē uzņēma reportāžu par pret valdību vērstajiem protestiem.

Ēģiptes policija viņu aizturēja un apvainoja par sadarbību ar teroristiem, un 2014. gada 23. jūnijā viņu notiesāja, piespriežot septiņus gadus ilgu cietumsodu. Par šo spriedumu Ēģiptes valdība izpelnījās plašu Rietumvalstu nosodījumu, jo tas tika uzskatīts par politiski motivētu. 2015. gada 1. februārī Gresti atbrīvoja no ieslodzījuma un izraidīja no Ēģiptes (vēlāk ēģiptiešu varas struktūras no ieslodzījuma atbrīvoja arī kopā ar Gresti aizturētos viņa kolēģus).

Grestes atbrīvošanu lielā mērā veicināja tas, ka viņš bija ne tikai Austrālijas, bet arī Eiropas Savienības, konkrēti – Latvijas pilsonis, jo viņa tēvs bija latvietis, kurš kā bērns Otrā pasaules kara izskaņā devās bēgļu gaitās un vēlāk pārcēlās uz dzīvi Austrālijā. Visā pasaulē, arī Latvijā, notika kampaņas par Grestes atbrīvošanu.

Tagad izdevums „Good Weekend“ raksta par viņa ikdienu, un šo stāstu pārpublicējis arī Austrālijas latviešu laikraksts “Latvietis”.

Pēteris: “Man ar viņiem ir labi”

Žurnālisti un rakstnieci Kristīni Džekmenu Pēteris Greste sastapa 2015. gadā pēc atgriešanās Austrālijā pēc Ēģiptes cietumā pavadītajiem 13 mēnešiem. Tieši Kristīne bija tā, kas palīdzēja Pēterim atgūties pēc pārdzīvojumiem Ēģiptes kazemātos, raksta “Good Weekend”. Pēteris stāsta:

“Bija 2015. gads – traks laiks. Mani kolēģi vēl bija cietumā, un es ceļoju uz Ņujorku, Londonu un Parīzi, lobējot, lai viņi tiktu atbrīvoti. Man nebija māju, īsts dzīves virpulis. Kristīne atrakstīja un jautāja, vai var man palīdzēt. Mums “štimmēja” tik labi, kā nemaz nebiju paredzējis.

Man nebija posttraumatiskā stresa, bet tomēr bija grūtības iedzīvoties jaunā savas dzīves posmā. Tikai tad, kad man dzīves ritms palēninājās, atmiņas par piedzīvojumu cietumā sāka atgriezties. Pēc tam, kad mani izlaida no cietuma un deportēja, Ēģiptes valdība man piesprieda jaunu cietumsodu, kas nozīmēja, ka man bija bīstami ceļot uz valstīm, kurām bija izdošanas līgums ar Ēģipti. Es vairs nespēju strādāt par ārzemju ziņu žurnālistu, un tā man ļoti pietrūka. Kristīne saprata – viņas līdzjūtība ir apbrīnojama. Viņa palīdzēja man saprast, kā man vajadzētu mainīt darbu profilu un kļūt par mediju brīvības cīnītāju un aizstāvi. Ja viņa nebūtu žurnāliste, viņa būtu kolosāla psihoterapeite”.

Pēteris atzīst, ka viņi abi kā žurnālisti ir atšķirīgi. Viņš nodarbojos ar radio un televīziju, bet Kristīne ir rakstniece. Viņai patīk rakstīt garākas formas rakstus, bet viņš ir kā tāda “lidojoša ziņojumu bite”.

“Kristīnei ir divi dēli no iepriekšējās laulības, un, man ienākot šajā vienībā, nav bijis viegli. Kad tu esi puika, kas meklē savu identitāti un dzīves mērķi, attiecības ar bioloģisko tēvu var būt grūtas, kur nu vēl ar autoritāti, kas nav tavs tēvs. Laimīgā kārtā Kristīnes dēli neuzskata mani par audžutēvu – es esmu Kristīnes partneris, un man ar viņiem iet labi,” turpina Pēteris.

Par abu dažādajiem raksturiem viņš saka: “Pēdējais, ko viņa dara pirms gulētiešanas, ir televīzijas ziņu noskatīšanās, tīrot zobus, un tas mani padara vai traku, jo viņai ir grūtības gulēt. Tas ir ārprātīgs ieradums. No otras puses, nedēļas nogalē viņa labprāt paliek mājās lasīt grāmatu un atvilkt elpu, bet man tas ir ārkārtīgi grūti. Es gribu iziet, izklaidēties, kaut ko darīt”.

Kristīne: “Mēs meditējam kopā”

“Mana pieredze ar cilvēkiem, kas ir pavadījuši daudz laika kā kara korespondenti, ir tāda, ka viņi ir traki vai nu sākumā, vai traki, kad beidz darbu, un to es pateicu Pēterim mūsu pirmajā randiņā. Es negribēju izprašņāt par visu viņa pieredzi cietumā, bet viena lieta, kas man interesēja, bija, kā viņš pārdzīvoja ieslodzījumu vieninieku kamerā. Viņš teica: „Tu droši vien neesi dzirdējusi par Vipassana meditāciju (viena no Indijas senākajām meditācijas tehnikām – red.)”. Faktiski es biju gribējusi to izmēģināt jau pirms vairākus gadiem. Kad kameras durvis aizvērās, Pēteris atcerējās, ka viņam ir līdzekļi, kā to izturēt. Tagad mēs meditējam kopā.

Visi domāja, ka Pēteris būs traumēts pēc cietumā pavadītā laika, bet faktiski viņam bija vēl grūtāki piedzīvojumi kara frontē Somālijā, kur acu priekšā nošāva viņa producenti. Viņam tad bija jātiek galā ar triecienu savā karjerā. Es varēju Pēterim palīdzēt, jo man arī bija jāsāk dzīve no jauna, kad izšķīros; tas nozīmē, ka tev jātiek galā ar to, ka tava dzīve dažreiz nav tāda, kā biji iedomājies,” stāsta Kristīne.

Tāpat Kristīne atklāj, ka Pēteris, pēc viņas domām, ir viens no aizmāršīgākajiem cilvēkiem: “Es tiešām nezinu, kā viņš palika dzīvs kara zonās. Viņš var sīkumaini atstāstīt, kā tikt no Kabulas uz kādu tālu ciematu Afganistānas kalnos, kur viņš satika karavadoni 1996. gadā, bet es neuzticos viņam, ja vajag stūrēt mašīnu no mūsu mājas uz pilsētas centru bez apmaldīšanās.

Pēteris presē ir bijis raksturots kā tiešām labs un svēts, un tā tas turpinājās divus gadus. Un brīžiem man bija grūti to pieņemt. 2016. gadā Melburnā, kad Pēteris saņēma Miera balvu, mēs viesnīcas istabā sastrīdējāmies. Pienāca vecāks pāris satikt Pēteri; viņi pagriezās pret mani un teica: “Jūs esat laimīga, tik brīnišķīgs cilvēks.” Tas, ka es viņu uz vietas nenogalināju, ir pierādījums mūsu mīlestībai”.