Dons sola Dāvidam: "Es iepauzēšu gadu"

Biju spiests uz sarunu ņemt līdzi somiņu. Pīpēju pa divām paciņām dienā.

Es gan nesmēķēju. Vairs. Atmetu. Paņēmu un atmetu. Kad pats pīpēju, man patika apkārt pīpmaņi. Tagad tā kā ne. Kādu pusotru gadu jau nesmēķēju.

Malacītis. Apskaužu.

Paldies.

Tu dzīvē izskaties labāk nekā uz skatuves. Kad pēdējo reizi tevi redzēju – tas, šķiet, bija kabarē 10. jubilejā –, tu izskatījies galīgi kaulains.

Tas bija Palladiumā? Tur arī Busulis bija.

Jā, jā. Arī Linda Leen un vēl daudzi. Man kaut kā paveicās, ka mani uzaicināja, jo es kabarē darbojos pirmsākumos. Toreiz sēdēju pie viena galdiņa ar Zigmaru Liepiņu un Mirdzu Zīveri. Liepiņš teica, ka tu esot labākais dziedātājs Latvijā. Es, starp citu, to vienreiz arī presē kaut kā pateicu.

Paldies par novērtējumu.

Nu jā, bet es par citu. Tur tu man izskatījies tāds nomērdēts, kaulains, plakans. Balss, protams, tev laba, bet izskats bija baiss. Es arī lasīju tavas intervijas, klausījos tavas dziesmas, un zini, ko es domāju? Ka tam džekam paurī vienkārši ir putra.

(Smejas.) Kāpēc?

Tagad tu tāds normāls izskaties, bet pavisam nesen – nu, čau. Saproti, visi, kas aizbrauc uz Indiju, galīgi sajūk prātā. Vairs neēd gaļu, nepīpē, nedzer... Par Drāki vispār nerunāšu. Runtulim Sanita aizbrauca, uzkāpa Himalajos un arī aizgāja, tagad šķiroties. Un tu tāpat – tāds jokains toreiz atgriezies.

Ai, beidz. Patiesībā katrs iziet kaut kam cauri, un tad ir normāli. Indija man īstenībā daudz palīdzēja...

Kas palīdzēja – ka sēdēji govs mēslos un meditēji?

Govs mēslos gluži nesēdēju. Tur spilventiņus palika apakšā. Reizēm ir jāpamaina kultūrvide, lai saprastu, ka šeit viss ir kārtībā. Ir taču jāaizbrauc, lai saprastu, ka mājās ir labi. Tu taču pats esi ceļojis.

Gan ceļojis, gan dzīvojis. Ķīna ir tik daudz mainījusi manos uzskatos, ka „maz neliekas”. Fū, tad labi, ka ar tevi viss kārtībā. Man vienkārši no malas bija tāda sajūta, ka ar tevi ir cauri. Tagad sēžu kopā ar tevi, runājos. Tu it kā esi normāls. Bet toreiz tajā kabarē uz tevi skatījos... Tikai neapvainojies, bet – balss ir lieliska, izskats – labi, biji tāds plakans. Tagad nedaudz tā kā apvēlies. Taču galvenais – acis... Un tās acis bija tukšas. Nu, nav harismas. Domāju – vēl viens džeks Latvijai ir zaudēts.

Klausies, bet tu esi viens. Kāpēc viens?

Ir kāds laiks, kas jāpadzīvo vienam. Pēc tam atkal varēs dzīvot ar kādu kopā.

Tev ar bērnību vienam nepietika?

Bērnībā es tieši nebiju viens. Es daudz biju kopā ar mopēdu un kaimiņu meitenēm. Tagad ir tas laiks, kad baudu, ka esmu viens.

Tev nav ne sunīšu, ne kaķīšu? Tev ir kam piezvanīt, kad ir slikti?

Man ir draugi. Daudz nav, kādi pieci. Viņiem piezvanu... Vispār nav tik traki. Man īstenībā nav garlaicīgi arī pašam ar sevi...

Tas no „operas” – viņš bija tik vientuļš bērnībā, ka viņam vispār nebūtu, ar ko spēlēties, ja viņš nebūtu puisītis?

Nu jau, nu jau... (Abi smejas.) Šo „operu” nebiju domājis.

Tu gribētu sev kuplu bērnu pulciņu?

Ko es tur varu gribēt vai negribēt? Kādu „trīnīti” vai „divīti” vēlētos. Ja tas tā būs, tad būs. No sākuma gan jādabū, ar ko... Es taču neesmu slieka, nevaru viens pats radīt bērnus.

Bet tev jau bija, ar ko?

Zini, mēs paši vēl bijām bērni! Un ir tā, kā ir.

Kādu laiku dzīvoji Anglijā. Ko tu tur darīji?

Dzīvoju, rakstīju mūziku. Strādāju.

Ko? Vienkārši mani tas interesē, jo apsveru iespēju braukt prom. Jau kuro reizi. Es domāju, kā tas ir? Tur taču tu nebiji Dons. Tu biji vienkāršs Artūrs.

Es tev varu pateikt, ka dzīve iedalās tādos kā posmos. Katrs pats izvēlas savu dzīvi. Man tā ir periodos. Bijuši man tādi posmi, savā ziņā projekti – Amerika, Indija, Anglija, Kuldīga, Rīga... Un beigu beigās visi šie projekti kopā esmu es pats. Ja ir iespēja aizbraukt, kāpēc ne?

Dūšu jau vajag. Visi domā – ai, aizbrauks, un viss. Tik viegli jau tas nav.

Protams. Ir divi veidi, kā cilvēki aizbrauc. Pirmais – aizbraukt, padzīvot, apskatīt, kā tur ir, lai skrietu atpakaļ ar jaunu sparu ko radīt. Bet otrais – nicinoši pateikt, ka Latvijā nekā nav, tāpēc braucam projām.

Uz Angliju brauci ar pirmo vai otro variantu?

Es nekad neesmu „nolicis” savas mājas. Tas ir galīgi garām. Nekur neesmu braucis, lai paliktu. Uz Indiju jau arī nedevos, lai ilgi paliktu. Es nespētu visu mūžu sēdēt zem palmas un dzert kokosriekstu pienu. Tas nav man, bet reizi pieredzēt – tas taču ir forši.

Nezinu. Man ir divas valstis, kuras nekad dzīvē neapmeklēšu. Vienu neteikšu, bet otra ir Indija. Man uzsitas zosāda no tā nosaukuma vien.

Ir, ir specifiski. Āzija ir specifiski. Bet ko par Āziju, parunājam labāk par Latviju.

Nu jā. Pareizi. Klausies, tev kaut kad drīzumā taču būs koncerti. Pastāsti, kas tie par koncertiem, kas tur būs?

Augustā Dzintaru koncertzālē būs. Pagājušajā gadā bija, šogad arī būs. Koncertos spēlēšu dziesmas, kuras esmu spēlējis, un arī dažas, kuras vēl neesmu. Būs stāsti, kā man gāja Sibīrijā, pasmiešos, padauzīšos. Pat īsti nevar pateikt, kā būs, bet ceru, ka būs labi gan man, gan klausītājiem. Jābūt pozitīvi, lai cilvēkiem prieks un man pašam bauda no tā, ko daru. Pēc tam gan iešu lielā pauzē.

Kāpēc?

Tagad ir kāds koncertu daudzums nodziedāts. Vēlos rakstīt jaunu albumu. Esmu pacēlis sev attīstības latiņu. Iepriekš man bija tā, ka, veidojot albumus, es desmit dziesmas atlasīju no trīsdesmit kompozīcijām. Tagad gribu atlasīt no sešdesmit. Lai ir labāks. Es pamainīju koncepciju, kā strādāšu mūzikas jomā. Droši vien kādu gadu vispār neuzstāšos. Aizbraukšu uz laiku padzīvot mežā, būdiņā. Parakstīšu dziesmas.

Tev nav bail, ka ķirmji nograuzīs?

Kas tad ir, ja bišķiņ pagrauzīs. Ne tas vien piedzīvots. Izbraucu ar vilcienu cauri visai Krievijai. Man arī prasīja, vai nav bail. Nav. Ko tur baidīties – ņem un dari.

Kā tu kļuvi par Donu?

Fabrikas laikā vajadzēja kādu iesauku, un es paņēmu šo. Man patīk, no tās atteikties negrasos. Tev taču arī ir savējā. Protams, mani vairāk sauc par Donu, retāk par Artūru. Bet tev taču ir tāpat.

Jā, kad piezvana un saka Romāns, domāju, ka piezvanīts manam brālim. Bet tev jau tāds interesants uzvārds – Šingirejs. Citu tādu neesmu dzirdējis.

Tas ir baltkrievu uzvārds. Patiesībā, ja tās saknes parok dziļāk, tad mana dzimta nāk no Mongolijas puses. Bet tēvs man bija baltkrievs.

Gribēju tev prasīt – kas tev raksta tekstus?

Inguss Bērziņš.

Nu jā... Vakar radio skanēja viena dziesma. Mēs ar sievu sēžam, klausāmies un runājam... Nevajadzētu, nevajadzētu. Es Donu labprātāk klausītos, ja vārdi man būtu pilnīgi svešā, kaut vai indiešu valodā. Tad varētu klausīties un baudīt.

Tas, vecīt, ir tieši labi, ka tu to saki. Tas priecē, jo tagad zinu, ka tev ir viedoklis par šīm manām dziesmām. Patiesībā dziesmas, ko radu, es radu sev. Man patīk, es dziedu, un es klausos. Ja kādam vēl patīk, tas ir super un mani priecē. Esmu sadzīvojis ar šiem tekstiem tik ļoti, ka man šķiet – ir ļoti labi. Tehniski ir tā, ka es sarakstu melodiju un Inguss – tekstu. Tikai viena dziesma – Atbilde – ir izņēmums, tai sākumā bija teksts un tad mūzika. Es vēlos radīt savu produktu. Tāpēc jau arī pats rakstu savas dziesmas. Jo tās ir MANĒJĀS. Es tās izdzīvoju, izsāpu. Dziesmās ir mana dzīve, un tas taču ir lieliski, ka tu stāsti savu dzīvi un ir cilvēki, kuriem tas patīk, palīdz.

Ar mani ir tā, ka es izdzīvoju savu daiļradi. Man bija tāds piemērs rokoperā Adata. Nospēlēju 34 izrādes. Tur ir mirklis izrādes beigās, kad dziedu: „Tu man esi...”, un tur jāraud. Un es jau raudāju pa īstam, jo neesmu aktieris, es nemāku aktieriski nospēlēt raudāšanu. Devu vaļā pa īstam. Aktieri man teica – nededzini sevi, tu esi galīgi traks, tas nav normāli, ka katrā izrādē raudi pa īstam. Bet es nemācēju citādi. Pēc katras izrādes biju izspiests kā citrons. Tieši tad arī sapratu: ja es tiešām dziedāšu, tad pa īstam un tikai tad, ja pats ticēšu tam, ko dziedu. Skatuves narkotiku jau izpildītājs iegūst no tā, ka atdod sevi visu, lai pēc tam varētu plūkt laurus un saņemt atpakaļ no skatītājiem un klausītājiem.

Kā gatavojies koncertiem? Nezinu, par tevi lasīju vai par kādu citu, bet, kad nobriest, sarunājoties ar zivīm.

Tik traki ar mani vēl nav. Viena tradīcija pēdējos gadus gan ir izveidojusies. Desmit minūtes pirms koncerta klausos roulingstonus vai Queen. Tā uzkurinos.

Tev ir misējies uz skatuves, piemirstot vārdus vai kas tamlīdzīgs?

Manām dziesmām katrai ir savs stāsts, un nav ļoti lielas starpības, ja šajā stāstā vārda „ja” vietā dažreiz nodziedu „un”. Reiz gan bija gadījums, kad pats uz pāris sekundēm apstulbu. Dziedāju Signālu un vēroju publiku. Un tad es pamanīju vienu neaizmirstamu meiteni. Nebija tā, ka es aizmirsu vārdus. Signālam piedziedājumam vārdus aizmirst nevar. Man vienkārši izveidojās kontakts ar meiteni. Es ieskatījos viņai acīs un apstājos. Tās bija dažas sekundes, un... atcerējos, ka tur stāv vēl pāris tūkstošu cilvēku. Un aizgāja – Signāls.

Ko – nevarēji kā filmās: es tevi mīlu, gaidīšu pēc koncerta aizskatuvē?

Tas moments ir foršs, kad aizķer kaut kas... Tomēr nebija kā filmās.

Kā atgūsties pēc tam, kad esi sevi visu atdevis?

Noteikti ir ballītes. Ar draugiem, ar meitenēm. Patiesībā man arī ļoti, ļoti patīk klusums. Lai cik jocīgi tas būtu, pēc koncertiem no rīta man noteikti jābūt klusumā. Es neieslēdzu ne televizoru, ne radio, ne datoru. Es baudu klusumu. Ja godīgi, nav jau arī tā, ka nomirst uz skatuves.

Pats teici, ka uz gadu skatuvei būsi „miris”. Es vispār neticu tam, jo gan jau tev taču kaut ko piedāvās dziedāt.

Protams, nekad nesaki „nekad”, bet iekšēji jūtu, ka man kādu gadiņu būs jāpaklusē.

No kā dzīvosi? Tu tiešām vari atļauties gadu neko nedarīt? Es nevarētu.

Tev jau arī droši vien ir liela ģimene. Es esmu viens. Nav tik lielu tēriņu.

Un kad tu domā veidot ģimeni? Gaidi, kad būs klikšķis?

Man jau bija. Ko tur gaidīt? Es dzīvoju šodienai.

Esi skaitījis, cik tev bijis koncertu?

Daudz.

Kāds tūkstotis?

Tik daudz atkal nē, bet ir bijis pietiekami.

Ko tu darītu, ja nebūtu mūziķis?

Sportotu. Droši vien būtu treneris.

Kādi ir tavi hobiji? Zobu birstes varbūt krāj?

Es ļoti daudz skatos filmas. Pareizi, es taču noteikti būtu režisors. Izmācītos un taisītu filmas. Kino man patīk nenormāli. Prasa gan daudz laika, bet tāpat patīk. Turklāt dažādu žanru filmas. Zāģus gluži nē, labākas filmas skatos. Un vēl man patīk skatīties komediantu „stendapus”.

Arī latviešus?

Jānis Skutelis ir vienkārši apbrīnojams.

Es arī par viņu brīnos. Viņš ir baigais malacis.

Viņš katru gadu rada ko jaunu. Tas ir izaicinājums, viegli tas noteikti nav.

Tevi maniaki nevajā?

Latvijā nav tik traki. Mums mentalitāte nav virzīta uz vajāšanu.

Dāvaniņas taču saņem.

Jā, tas ir feini. Ir bijis viss kaut kas. Zaptes burkas, medus podi... Gandrīz katrā koncertā man ir pa medus podam.

Kur liec krūšturus un biksītes, ko fani samet?

Zini, man nemet! Mums ir solīda publika. Tādas vulgaritātes nav. Jo ko tad es izpildu? Skumjas un priecīgas dziesmas par sevi.

Kas tev garšo?

Teļa gaļa.

Žēl nav?

Garšīgi.

Nu dabūsi no veģetāriešiem! Es viņiem vienmēr saku, ka Dievs noteikti gribēja, lai gaļu ēd, citādi viņš nebūtu dzīvniekus radījis tik garšīgus.

Man bija dzīves posms, kad biju veģetārietis, vegāns... Tagad man garšo gaļa.

Nu man tiešām ir skaidrs, ka ar tevi viss ir kārtībā.

Ka neesmu „čau”!

Nuja. Jo es uz šo sarunu nācu ar zināmām bažām.

Domāji, ka atnākšu paltrakos un sākšu sludināt? (Smejas.)

Tieši tā. Man jau šīs sarunas pārsvarā veidojas jaukas un mīļas. Un arī šī izveidojās, jo redzu, ka šis ir tas pats jaukais puika, kas pirms desmit gadiem – pirms Indijas.

Edgars Orlovs, žurnāls „Kas Jauns” / Foto: Rojs Maizītis