Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Rojs Maizītis

Man rētas kā sunim dzīst. Olga Dreģe atklāti par jaunajiem likteņa triecieniem

Intervijas
8. martā 05:05 2021. gada 8. martā 05:05
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Vienmēr temperamentīgo un dzīvespriecīgo aktrisi Olgu Dreģi liktenis apstādināja pērnajā novembrī. Kā jau tas mēdz darīt – ar operāciju un intensīvās terapijas nodaļu. Gandrīz vienlaikus ar šiem notikumiem sērijā "Dzejas teātris" iznāca Olgas grāmata "Ak, sirds, tev pašai sevi jāsastop!". Tajā daudz atklātu dzīves šķērsgriezumu – par tiem runājām tiekoties.

Galerijā Aminori (tās izdevniecība arī laidusi klajā grāmatu) Olga ieradusies dažas minūtes pirms manis. Itin nekas neliecina par dramatisko cīņu par veselību. Mati skaisti ieveidoti, uzposusies, acīs enerģija. Uz galda saldumi un kūpoša tējas tase. Arī Olgas visur līdzi esošais blociņš, kurā ierakstītas ikdienā sastaptas domas. Netiekot līdz lielajiem teātriem vai vienkārši, lai savu iemīļoto aktrisi redzētu tuvāk, skatītāji vienmēr ir ķēruši iespēju apmeklēt dzejas teātri. Un grāmata tāda ir – Olgas mīļākie dažādu autoru vārdi, bet blakus viņas dzīves pieredzējumi. Un to taču mēs gribam – zināt, kas aiz tām puķēm ir…

Es raudāju balsī

– Sastapšanās ar dzeju vienmēr ir intīms process – vai piekrītat?

– Jā, savā laikā pasniedzēji teātrī mūs ļoti mudināja pievērsties dzejai, atgādinot, ka mūsu profesija nav mūžīga – kā jau nekas šajā pasaulē. Viņi teica – domājiet par to brīdi, kad jums nebūs lomu, lai tomēr varētu sevi saglabāt – meistarībā, atmiņā… Manā jaunībā bija Ziedonis, Čaklais, Vācietis, teātrī ienācām, kad Pēteris Pētersons uzveda Motociklu – izrādi dzejā. Tas bija laiks ar Spēlēju, dancoju, arī šo lugu Rainis sarakstīja dzejā. Es ar to ļoti aizrāvos.

Mana režisore Venta Vecumniece veidoja daudz koncertprogrammu – ļoti aizņemti bijām arī ārpus teātra. Pēc mana 80 gadu jubilejas pasākuma man prasīja, kur to dzeju, ko skaitīju, vienkopus var izlasīt, tad atbildēju – nekur! Tas ir mans mūža darbs, lai uzturētu sevi formā, nepazaudētu. Īpaši man patika tas, ka caur dzeju cilvēkus varu uzrunāt par tēmām, kas man ir ļoti dārgas.

– Izvēloties dzejoļus, kārtojot to secību, jūs pati bijāt kā režisore un vienlaikus daudz pastāstījāt par sevi. Tiem, kas māk klausīties.

– No galvas zinu simtiem dzejoļu. Patiesībā man liekas, zinu ne simtiem, bet tūkstošiem. Koncertprogrammā tos bieži vien mainīju vietām, tikai turējos pie izvēlētām tēmām – tēvzemes mīlestība, mīlestība vispār, bērni, sievietes sūtība... Venta Vecumniece veidoja programmas ar Ārijas Elksnes, Alises Ekas, Valdas Moras dzeju, bijām ar to ļoti pārņemtas. Turklāt mūsu bērni, var teikt, auga kopā, mācījās Dārziņskolā, Ventai – Andris Vecumnieks, man – Zane. Arī viņus piesaistījām savās programmās, Andris komponēja bērnu dziesmas, aicinājām interesantus solistus, pat korus.

Tie vakari bija neaizmirstami, svarīgas satikšanās… Iedomājieties, vienu dzejoli var runāt ar tik dažādu attieksmi! Tas atkarīgs no garīgā līmeņa, emocionālās sajūtas, kam to saki – tas paver milzīgas pašatklāsmes iespējas. Atceros, kādā sarunā Imants Ziedonis man teica – aktieri neievēro ritmu, kā dzejnieks to iecerējis. Teicu – bet, Imant, vari taču priecāties, ka tevi grib un sajūt tik daudzi, viņi var tur arī savu emociju ielikt! Tas bija interesanti.

Dzeja ir aizņēmusi ļoti daudz mana radošā laika un sagādājusi milzīgu baudu. Ne velti 80 gadu jubilejas programmu gatavoju no dzejas un dziesmām. Skaisti, ka katrā vietā, lielajos kultūras namos un brīvdabas estrādēs, mani sagaidīja vietējais koris. Tā bija kā dāvana, viņu dziedātais ļoti aizkustināja. Kad Balsis dziedāja “es nāku no mazas tautas un tajā es aiziešu drīz, kā latvietis cauri un cauri, mani nepārkrustīs”, es raudāju balsī. Tas mani tik ārkārtīgi saviļņoja…

Nejauši satikos ar jauno dzejnieci Maiju Kalniņu, viņa kā režisore bija piesaistīta Ulda Marhilēviča koncertam, kuru es vadīju. Maiju sajutu kā radniecisku, dvēselē tuvu, tāpēc jubilejas programmā iekļāvu daudz viņas dzejas, lai gan pirms tam tās manā repertuārā nebija. Maija saka – nu un kas, ka nav paspēts tas un tas, un vēl arī tas. Nokavēts nav nekas.

Foto: Rojs Maizītis

– Vai tiešām?

– Nokavēts nav nekas – arī es tā uzskatu, lai gan viss man dzīvē ir noticis vēlu. Es vēlu iznācu no kūts, vēlu atnācu uz pilsētu, vēlu bērnu laidu pasaulē, bet nokavējusi neesmu neko. Jāteic, man dārgs bija arī tas laiks, kad sabiedrībai bija vajadzīgas manas domas, runas, rīcība, degsme… Taču liktenis pēkšņi liek apstāties un saka – pietiek, apklusti un padomā. Arī ar mani tā notika.

Bija tik daudz ieceru – gan izrāde Santakrusa, gan paredzēts Smiļģa māti spēlēt, bet… nebija lemts. Repertuārā bija plānotas arī Vecenītes ar lietussargiem, Bebenes loma. Es šo likteņa bremzi uzskatu par ļoti zīmīgu. Stingri esmu apņēmusies, ka Smiļģa māti nespēlēšu, tajā lomā ielēca Lidija Pupure, lai viņai paliek. Šī ir pauze manā radošajā mūžā, un nāk prātā tāda līdzība.

Bērnībā man ļoti patika šūpoties, un šobrīd jūtos palikusi stopkadrā – kaut kur augšā. Kad sekos kritiens, negribu zīlēt. Taču jāteic, ka līdz ar pārdomām par stop mirkli manā dzīvē es sajūtu arī tādu svētu bezrūpību. Beidzot varu ļauties pensionāres dzīvei (smejas), lasīt, domāt. Es pat teiktu, ka izjūtu tādu kā pateicību, prieku, mieru. Kā mēs, ticīgie ļaudis, sakām – Dievs, māci man šo laika mēru. Jo laiks jau paiet, laiks jau beidzas.

Foto: Rojs Maizītis

Zeķes un laiks

– Daudz par laiku runājat arī grāmatā, pieminat, ko jūsu mammīte teikusi – ka jāizbauda šis mirklis, jo tas aiziet kā minūte. Kamēr var, jāpriecājas par visu.

– Jāpriecājas, jā. Kā Imants Ziedonis teica – es ieeju sevī. Palieku ar sevi, savām vērtībām, pieredzi – tā ir milzīga bagāža. Mēs taču teātrī esam piedzīvojuši septiņas maiņas – septiņi galvenie režisori, septiņi direktori. Mana paaudze visiem laikiem izgājusi cauri. Ne velti grāmatiņai izvēlējos nosaukumu Ak, sirds, tev pašai sevi jāsastop!…

– Tas bija vēl pirms lielās apstāšanās…

– Tieši tā. Apstāties nav viegli, bet neizbēgami.

– Reizēm apstādināti tiek arī jauni cilvēki.

– Katrā brīdī var notikt šis stop mirklis, sevišķi Covid-19 laikā. Cilvēcei, pasaulei ir milzīgs pārbaudījums uzlikts, tas ir par katra atbildību, vietu un prātu. Tas atkarīgs no izglītības līmeņa, vecuma, personiskās atbildības.

Kad lasu par protestiem pret ierobežojumiem, kaut par zeķēm, kuras nevar nopirkt, domāju – bet vidusskolas laikā man bija viens pāris kaprona zeķu! Kad tās saplīsa, garas naktis pavadīju, līdz uzņēmu valdziņu, cenšoties salāpīt. Tad izdomā, kā no šīs situācijas iziet! Un vispār – modē ir plikas potītes, domāju, jaunieši zeķes nevalkā (smejas). Ir jāatrod izeja – tā mūsu paaudze kara laikā tika mācīta. Ne velti ir gudrais teiciens, ka katrs tiek apstādināts savā ceļa līkumā. Ārija Elksne saka:

Es esmu pārejoša parādība.
Gan pateiks laiks, cik neskaista, cik skaista,
 Kad atpakaļ pa mēness staru slīpu
Es aiziešu tāpat kā atnākusi –
Un niedres nošalkos aiz manis klusi.

 Tikko šķīrāmies no kursabiedriem – Astrīdas Kairišas, Leona Krivāna. Tieši Leona bēru dienā ar ātrajiem nonācu slimnīcā. Pie Astrīdas ar Lidiju Pupuri bijām aizgājušas pēc viņas liktenīgās operācijas. Ir jādomā tik daudz, kad kursabiedri aiziet projām – no laika, no tā, ko darījuši. Es dzīvoju pārdomās. Jā, par laiku.

– Jūtu jūsu enerģiju – tātad esat izķepurojusies.

– Nebija lemts man aiziet. Smejos – tas noteikti ļoti komiski izskatījās, kā es pie 1. slimnīcas, sētā ieķērusies, zaudēju samaņu. Tajā dienā vēl mēģināju Smiļģa māti, nofilmējām manu interviju ar Kārli Avotu, vakarā iegāju karstā vannā, un otrā dienā atkal tajā pašā vietā zaudēju samaņu. Tad meklēju savus dakterus un nonācu brīnišķīgās rokās. Redziet, man jau rētas dzīst kā sunim, profesors Zvirgzdiņš ar savām filigrānajām rokām man operēja miega artēriju.

Brīnišķīgā daktere Dziļuma uzmanīja, dakteris Kalniņš rūpējās, intensīvās terapijas nodaļā divas reizes pabiju. Māsiņas tik pašaizliedzīgi strādāja, turpat starp slimajiem nometa matracīti, lai divas stundas nosnaustos, jo strādāja diennakti. Domāju – tas, ko dara mediķi pie tās slodzes, atbildības, riska, nav samaksājams, prātam aptverams, mēs visi esam parādnieki. Bet dieviņš nebija lēmis, ka šai mirklī manam laikam jāapstājas.

Tagad teātrī skatos pieņemšanas izrādes, visi gaida atpakaļ, bet man ir savi secinājumi par to, ko darīšu un ko varbūt vairs nedarīšu. Man paliks dzeja, skatītāju mīlestība – to esmu izbaudījusi pārpārēm. Bija 22 jubilejas koncerti, Tallink kuģis pārpildīts, tas ir neaizmirstami!

Man jābūt pateicīgai liktenim, savam laikam, sakritībām, kas mani tā vadījušas. Tie spēki, viss iet pēc viena mustura dzimtā – ir mana pārliecība. Kam paredzētas ciešanas, tam tās arī jāizbauda un jānonāk līdz kādai atziņai, secinājumam. Un, kas to nevar, tas nevar, tas sabrūk un salūst. Kas to var, tas iztur un nonāk līdz vienai lielai apskaidrībai.

– Filmā Mirkļa pieskārieni jūs ar mazdēlu Justu spēlējat spēles…

– Jā, knipju spēli.

– Tad sakāt – varbūt Cirku, var paveikties, arī ar domu spēku var kauliņu ietekmēt. Jūsu māsa Marta teic, ka mamma ar lūgšanu spēku piecēlās no bezcerīgas situācijas īsi pēc jūsu piedzimšanas. Arī tā ir viena no jūsu atziņām – par domu spēku? Zem tās parakstāties?

– Bez šaubām! Pilnīgi parakstos. Tas ir arī manas profesijas pamats. Atraut emocijas – to var ar pieredzi, domu spēku, ne talantu vien. Tas atkarīgs no indivīda, personības. Tikko noskatījos filmu par Vangu. Arī manā dzimtā tantēm bija tādas spējas. Domāju, arī mammā tas bija iedzimts – astoņi bērni, divi kari, nelaimes, bads, tīfs un citas slimības… Cilvēks ar domu spēku, ticību spēj tikt tam pāri. Ne velti saka – lūgšana ir kā kāpnes, pa kurām mūsu gars uzkāpj līdz Radītājam, un Viņa žēlsirdība pa tām pašām kāpnēm nāk pie mums, līdz sasniedz katru, kurš Viņam uzticas, paļaujas.

Prāts pasauli aplido

– Esat teikusi, ka cilvēks sākas tur, kur sākas līdzjūtība. Varbūt Dievs, sūtot žēlastību pie mums, to rāda. Viņš ir līdzjūtīgs pret mums, un tā iemācāmies būt līdzjūtīgi viens pret otru?

– Nu, tā jau tas notiek, un lielā ģimenē – neizbēgami. Bēgļu gaitās, kara laikā pazūd viss, un beigās nav nekā cita kā mīlestība un līdzjūtība, žēlums, domu spēks.

– Saprotu, ka jūsu mammīte bija pavisam jauna meitene, kad piedzima pirmais bērniņš.

– Viņa laulājās 16 gados Valentīndienā, kas bija arī viņas dzimšanas diena. Biju aizbraukusi uz Līksnas baznīcu, domāju – te mani vecāki teica jāvārdu un zvērēja mīlestību, “līdz nāve mūs šķirs”. Viņiem Dievs bija lēmis garu mūžu, sagaidīja zelta kāzas, daudz ko piedzīvoja. Gan vecākā dēla avāriju – viņš aizgāja bojā ar savu dēliņu, viņu pirmo mazdēlu –, gan visas slimības, bērnu nelaimes un šķiršanās. Bet vecāki bija tik garīgi, ticīgi un stipri savā viedumā, ka tika visam pāri. To viņi ir atstājuši arī bērnos – daudz patiesību, kas dzīvībai pamatā. Mēs katrs esam atbildīgs par to, lai tā var turpināties.

Arī Vanga saka – nedariet otram sliktu. Pavisam veca, sabrukusi, bet viņai ir tik daudz patiesību, tāds temperaments, nervs! Redzam, kas notiek pasaulē, Amerikā un Maskavā, cik cilvēks tālu var aiziet savā varaskārē. Paldies Dievam, manī tās nav, ir tikai pateicība, pietiekamība visā, par to esmu ļoti priecīga. Citas kolēģes saka – aktrisei jābūt patmīlīgai, bet skatos, kā Ķuzule Ilzīte strādā, man ļoti tuva. Viņas prāts vienmēr sakārto emocijas un valda pār talantu. Es to ļoti augstu vērtēju.

Filmiņā par Bermudu trijstūri runā jūrnieki, un kāds kuģa kapteinis saka – jūra nepiedod bailes. Tā arī mana mamma mācīja – dzīvē nevajag baidīties, ja būs lemts, tas notiks tik un tā. Bailes rada pakļāvību, iegrožo, apstādina, samulsina. Domāju, kā Astrīdai pietika drosmes pateikt – nelādējiet telefonu, nelieciet man šonakt masku. Tā ir spēja saprast realitāti, nolemtību. Manā paaudzē tā ir.

 Man 1. martā būs jau 83, ceru, dieviņš ļaus sagaidīt… (Saruna ar mākslinieci notika pirms viņas dzimšanas dienas. - Red.) Slimnīcā ļoti daudz domāju, dienu un nakti, trīs nedēļas, un pie daudzām atziņām nonācu. Tur bija brīnišķīgs sanitārs Andris, pats izslimojis infarktu, ar gultiņu vai krēslu stūma slimniekus, kur jānokļūst, uz kādu procedūru vai pārbaudi. Viņam bija salocīta Bībelīte kabatā, un viņš man prasīja – vai tici augstākiem spēkiem? Teicu – jā, esmu no ticīgas dzimtas. Viņš teica – tici! Tas ļoti palīdz. Pirms operācijas palūdzu – pazīlē man! Viņš atvēra Bībelīti, un izlasīju zīmīgus vārdus – ka jāpaļaujas.

Profesora Vitālija Zvirgzdiņa kundze ir mana kolēģe Ligita Skujiņa. Smējos, ka viņš man skaistuma operāciju ir uztaisījis – vienā pusē kaklu pievilcis uz augšu. Jautāju, vai neesmu kādu kļūdu mūsu kopdarbā pieļāvusi, par agru apgūlusies vai ko citu… Tā ir – ja par kaut ko izšķiros, tad tajā piedalos ar visu savu apziņu un atbildību.

– Tad vairs netricināties, nebaidāties.

– Nē, tad man nav bail. Šorīt klausījos, kā bērnus iedrošina Bērnu slimnīcā – gan ar lācīti, gan citādi. Zobārsts kaut ko iedāvina, parāda visu, ko darīs. Tāda pieeja nepieciešama, lai likvidētu neziņu un tu pats varētu būt līdzdalīgs.

– Labs ir dakteris, kurš izstāsta. Ne tikai bērnam – jebkuram cilvēkam.

– Jā, tas ir ļoti svarīgi. Arī dakterim Kalniņam teicu – dakter, procedūras laikā mēs runāsimies, es jums daudz ko prasīšu. Viņš teica – runāsimies, bet visu jums neteikšu (smejas). Pārbaudīja koronāros asinsvadus, ejot pa vēnu līdz sirdij,. Tas ir ļoti interesanti.

– Nebijāt pilnajā narkozē, visu sapratāt?

– Jā, dakteris stāsta, rāda televizorā, kā izskatās asinsvadi. Medicīna šodien aizgājusi ļoti tālu.

– Bet kāpēc, atvainojos, vajadzēja griezt?

– Man bija divas kaites. Vajadzēja zināt, cik asinsvadi aizsērējuši.

– Un tad izšķīrās…

– Profesors Zvirgzdiņš teica – vecumā ir jāgriež. Tur nekas cits nelīdz. Tas notika pilnajā narkozē. Biju samelojusi svaru, tāpēc narkoze bija par stipru. Zāles līdz 82 gadiem nelietoju, tās uz mani atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. Bet nekas, tās darbojas.

Foto: Rojs Maizītis

Izvēle – laulība vai teātris

– Man jūsu grāmatā patika etīde, ka ātro diloni dabūjāt mīlestības dēļ, stāvot…

– …sniegā, jā, un knibinot viens otram pogas. Toreiz, manā jaunībā, mīlnieki jau neko vairāk par buču neatļāvās. Liktenīgas lietas mani ir piemeklējušas ik pēc desmit gadiem. Pēdējos 36 gadus gan nodzīvoju bez likteņa klauvējieniem – priecīga, enerģiska, vitāla… No ierindas izraut tādu cilvēku… Savā prātā domāju, tas ir netaisnīgi, bet varbūt, ka vajadzīgs.

– Varbūt tā ir žēlastība.

– Varbūt pat žēlastība. Tā jau tas ir.

– Jums ir uzdāvināts laiks.

– Jā, man vēl kaut kas ir jāizdara acīmredzot.

– Pirms 80. dzimšanas dienas teicāt, ka gribat atlaist sirmus matus un uz mēnesi aizmukt. Tas likās tik… dramatiski.

– Varbūt tā jau bija zīme, kaut kas klauvēja pie mana saprāta – ka varbūt ir laiks apstāties.

– Par sevi sakāt, ka esat tautā gājēja…

– Domāju, uz skatuves vēl daudz ko izdarīšu. Tikai to Smiļģa māti… ja nebija lemts tajā brīdī…

– Negribat lauzties durvīs, kas ciet?

– Domāju, tas man jāpalaiž. Lidija to brīnišķīgi darot, es gatavu izrādi neredzēju. Bet gan jau Kairišam un Žagaram ir citi plāni ar mani. Domāju, gan kaut ko vēl izdarīšu. Arī dakteri gaida, ka mani vēl kaut kur ieraudzīs (smejas).

– Sarunas sākumā pieminējāt sievietes sūtību, bet grāmatā diezgan atklāti sakāt, ka izvēlējāties par labu teātrim, ne laulībai. Vai šo sūtību saistāt ar bērnu audzināšanu?

– Kam nav tādas profesijas – bez šaubām! Kas to var… Sieviete taču ir dzīvības devēja. Šodien lauž šķēpus, kas ir ģimene, bet tā ir dzīvības devēja. Lai rastos elektrības lādiņš, ir vajadzīgs plus un mīnus, tāpat kā vīrietis un sieviete pie dzīvības rašanās. Nedod Dievs, ka tas mainītos! Ja par aktrisēm – Aurēlija Anužīte ir piecu bērnu māmiņa.

– Viņa aizgāja no teātra. Tomēr jāizvēlas. Sakāt, radošam cilvēkam, aktierim…

– …tas ne vienmēr izdodas. Un mētāties… Es jau pēc otrās laulības sapratu, ka man ir kauns no bērna; ko es vecumā vairs meklēšos, skatīšos pēc kāda dzīvesdrauga. Cits to gan liek par savu mērķi. Bet Smiļģis to iekala mūsu prātos un dvēselēs – ka nevar divas mīlestības blakus būt. Tāpēc arī viņam personiskā dzīve ne visai izdevās. Ne visi šodien to izprot, arī filmā par Uldi Pūcīti saku – ne katrs ir gatavs šīs divas mīlestības savienot.

Skatuve prasa ļoti daudz. Ja blakus ir cilvēks, kas saprot, ir spējīgs upurēties – labi, ja laimējies tādu satikt. Ja ne, tad jāpaliek, kā ir. Mēs jau visas esam vientuļnieces, manas studiju biedrenes – Ilze Vazdika, Lidija Pupure, Renāte Šteinberga, arī Astrīda beigās palika viena. Paldies Dievam, mums laimējās bērnu piedzīvot, sagaidīt – arī tas ir ļoti daudz. Ne velti citēju Ārijas Elksnes dzejoli:

Jūs, jaunās meitenes, jūs, aprikozes svaigās,
Ar acīm spriganām un notvīkušiem vaigiem,
Jel esiet mierīgas un nebaidieties laika,
Es galvoju – jūs nemanīsiet to.
Laiks savu zīmogu tā prot uzspiest vaigam, ka cilvēks pats to nesajūt.

Es gribu pasaulē palikt ar labo, negribu visas tās negācijas, kas šobrīd uzvirmo. Medicīniski tas ir saprotams – cilvēkam pēkšņi tiek atņemts tas, pie kā viņš pieradis, un nenobriedis, neizglītots nav spējīgs to pieņemt. To var tikai tas, kurš vieds. Kā bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga teica – mēs esam kā uz dēlīša iemesti okeānā. Un mums ir jānoturas. Vārgais sabruks. Tāpēc gribu redzēt to labo cilvēku, kas ilgi vērojis, apbrīnojis, meklējis, kas ilgi priecājies par dzīvi šaisaulē.

Es visus – jāpiesit pie koka – 83 gadus esmu priecājusies par dzīvi, neraugoties ne uz ko. Tas man no mammas, viņa auga ar saviem bērniem, rotaļājās un mācīja. Aizejot uz skolu, domāju – kam man tas, tāpat esmu gudra! Man likās, ka esmu vai augstskolu beigusi ar mammas gudrībām, pietiek ar to. Bet cilvēkam jāmācās līdz pēdējam brīdim.

Foto: Rojs Maizītis

Pamosties un priecāties

– Kad nonācāt citā režīmā mājās, vai izveidojāt jaunas attiecības ar laiku vai pati ar sevi?

– Pirmo nedēļu padzīvoju pie bērniem, pie Zanes, jo man likās, ka ķermenim jāpierod, man jāsaprot, vai drīkstu uz to paļauties, ko varu darīt. Tad braucu pie sevis, tieši mēnesi nebiju tur bijusi. 11. novembrī biju noplēsusi kalendāriņu, 11. decembrī atgriezos mājās. Tagad tur mitinos, ar tuviniekiem tikos Ziemassvētkos un Jaungadā, viņi bija paņēmuši ciemos. Bet es gribu būt ar sevi. Sazinos ar kolēģiem, iespēju ir daudz – caur Zoom un citādi, apmaināmies bildēm telefonos. Šis man ir svēts bezrūpības brīdis. Tāds… citādāks.

– Laikam zinu, kā tas ir – ka var klausīties klusumā, iekšējais motors nomierinājies, nav tā, ka darbs dzen darbu.

– Iedomājieties, 2022. gadā būtu 60 gadu, kā man nav bijusi neviena brīva diena, atvaļinājuma, slimības lapas! Ar temperatūru un sāpēm esmu kāpusi uz skatuves. Nu, tādi mēs esam... Tāds bija mūsu laiks. Šodien esam iemācīti – ja ir temperatūra, slims uz darbu neej.

– Ja ārpus teātra – ko jūs gribētu pasaulē pieredzēt?

– Man ļoti patika ceļot, esmu pasauli redzējusi. Norvēģiju, Grieķiju, Ameriku esmu izbraukājusi krustu šķērsu. Televīzijā skatos, kāda ir dzīvība džungļos… Ir jau vēl, ko pasaulē gribētos redzēt, kur pabūt, bet vai tas būs iespējams…

– Bet ja pasapņojam…?

– Es Venēcijā neesmu bijusi. Tur katrs ķieģelis ir māksla. Arī Šveicē gribētos būt – stāsta kolēģi un bērni… Jā, paceļot varētu, bet varbūt, kad garīgais stāvoklis un miesiskā esība būs citā kvalitātē, tad varēs aplidot. Kā Vanga – akla būdama, visus kosmosus ir izlidojusi. Lasu, ka uz Mēness ūdens rodas vai to no Zemes pārsūknē... Es par visu interesējos, izbaudu šodienas iespējas, kā var sekot pasaulē notiekošajam, klāt neesot. Kaut jāteic, ka klātesamība tomēr nav aizvietojama. Īstenībā katrs rīts mums vēstī par augšāmcelšanos. Kad pamostamies, un tas aicina priecāties. Tā vajadzētu būt.

Saistītās ziņas

"Nebija lemts man aiziet," - Olga Dreģe nonākusi reanimācijā, bet izķepurojusies
"Nekad dzīvē neesmu apstājusies," - Olga Dreģe neklausa teātra direktoram Žagaram un turpina soļot uz darbu 6
"Jūtos mīlēta, bet esmu vientuļniece" - Olga Dreģe jau 40 gadu dzīvo viena

 

 

Citi šobrīd lasa

Trīs karaļnama pārstāvji "izvēlas nepazīt Hariju" prinča Filipa bērēs
VIDEO: bokseris, kurš nekad nezaudēs? Kadirova 13 gadus vecais dēls Groznijā izcīna nesaprotamu uzvaru 3
Vīruss neatkāpjas. Visā Latvijā pieaug Covid-19 gadījumu un slimnīcās nonākušo skaits 9

Смерть в день рождения: 14-летний именинник решил покатать пятерых друзей на машине родителей. Выжил только один

Постаревший Джонни Депп вышел в свет впервые за долгое время