Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Edgars Groševs

Kovida laiks ir atnesis daudz laba. Saruna ar Ojāru Rubeni

Intervijas
24. janvārī 05:37 2021. gada 24. janvārī 05:37
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
“Esmu ļoti daudz savā dzīvē kļūdījies un daudzas lietas vairs nevaru labot,” teic Nacionālā teātra izpilddirektors Ojārs Rubenis. Mīlēts žurnālists, vēlāk akmeņu pārmetumiem nomētāts… Mēs runājam par skumjām un spēku piecelties. Cilvēks, kuram ir viens asins sastāvs ar jūru, ir izdzīvotājs.

Uz tā paša ugunskura, kuram pagales kādreiz piemeta pats, nu viņš tiek svilināts. Bet Ojārs nav gatavs kļūt par upuri – viņš, kaut arī starp rindām, bet pārliecinoši saka, ko domā. Mazliet uzvilkts, bet joprojām spēcīgs, viņš sēž pretī vienā no Nacionālā teātra kabinetiem – ne vairs stikloti pompozajā augšstāvā, bet tur, kur aiz loga rībina tramvajs. Ziemas diena pa logu iemet vien mazu saujiņu gaismas, tā saķeras samta atzveltnes krēslu pūkās. Runājam ilgi.

Īstas un neīstas sarunas

– Arī tu piedalījies festivālā Lampa, tam bija sauklis – pasaules mainās, un sarunāšanās kļūst vēl svarīgāka. Cik liela nozīme tavā dzīvē ir bijusi sarunām?

– Milzīga! Domāju, tas ir vienīgais, kas reāli uztur pie dzīvības, tā ir normālas, apzinātas būtnes nepieciešamība. Tā ir bagātināšanās. Iegūtais no kultūras, pasaules pieredzes, lasītā jēgpilns ir tikai tad, ja saproti, kā citi par to domā, ko no tā vari paņemt sev. Esmu bijis ar ārkārtīgi interesantiem cilvēkiem, varētu sākt no mirkļa satikšanās ar Bilu Klintonu līdz gadiem ilgai komunikācijai ar Raimondu Paulu, ar brīnišķīgiem režisoriem, Radio un televīzijas padomes laikā satiktiem Eiropas cilvēkiem, nemaz nerunājot par Labvakar laiku. Kad komunistu laikā strādāju televīzijā, braucu intervēt cilvēkus uz laukiem, rūpnīcām – viņi bija brīnišķīgi.

Jā, domāju, sarunu tagad pietrūkst. Sēdēšana sociālajos tīklos un izlikšanās, ka ar tavu viedokli kāds rēķinās vai tev ir svarīgs kāda cita viedoklis – tā ir savstarpēja apdiršanās. Slikts vārds, bet tā diemžēl ir. Visiem liekas – ja viņi ko ierakstījuši Twitter, Facebook vai Instagram, tad ir nenormāli svarīgi, bet esam pārpratuši sociālo tīklu jēgu. Dzīvās sarunas ir milzīgi svarīgas. Kovida laiks ir atnesis daudz laba, jo kopš pavasara, kad dzīve mūs apstādināja, esmu varējis daudz sarunāties ar draugiem. Es visu vasaru to izmantoju.

– Aicināji pie sevis uz dārzu?

– Šur tur aizbraucu, aicināju pie sevis uz dārzu, draugi atbrauca, dzērām vīnu, nebija jāskrien kā ārprātīgiem. Vari sākt koncentrēties, lasīt literatūru, kurā parasti nedziļinātos.

– Esi teicis, ka tu vari savu dzīvi sastrukturizēt tā, lai jaunā kārtība kalpo par atspēriena platformu kvalitatīvākai dzīvei. Tā ir izdzīvotāja formula?

– Tas no katra cilvēka atkarīgs, kā savu dzīvi strukturē, lai tālāk varētu dzīvot.

Foto: Edgars Groševs

Redzēs, kas mūs ārā vilks

– Tev pēdējos gados ir bijis diezgan daudz belzienu.

– Tas ir absolūti normāli, nav neviena cilvēka uz pasaules, pat visveiksmīgākā, kurš nav sastapies ar belzieniem, kļūdām, pārpratumiem, nepatikšanām, drauga zaudējumu... Man ir draugi, kuri zaudējuši bērnus. Esam runājuši, ka dzīvē nav nekā šausmīgāka. Lai cik dīvaini būtu, viņi to ir pārdzīvojuši, strukturējuši savu domāšanu, platformu, uz kuras dzīvot tālāk. Protams, ar mūžīgo sāpi, piemiņu un atcerēm, bet viņi to ir varējuši. Tas man ir bijis labs piemērs… Protams, vajag pačīkstēt, paraudāt, piedzerties, bet atcerēties, ka blakus ir cilvēki, kuriem iet daudz smagāk nekā tev. Ja esi daudzmaz vesels, ja tev nav depresijas – īstas, nevis slikta noskaņojuma, ko sauc par depresīvu stāvokli.

Atvainojos, slikti pateikts vārds to var izraisīt, taču, ja neesi patiešām slims (esmu sastapies arī ar tādiem cilvēkiem), tad tev nav iemesla pēc pārdzīvojumiem nekāpt ārā no bedres un neiet tālāk pa ceļu. Ziedonim ir forša epifānija: “Lēksim bedrē, lēksim bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks.” Neviens – tikai pats vari izvilkties. Tad nelec tik dziļi, ja nevari tikt ārā. Tā, šķiet, ir formula. Esmu bijis daudzās diskutablās, nepatīkamās, bēdīgās, pārdzīvojumu pilnās situācijās. Vienalga – celies un ej. Cilvēkam pašam ir jāgrib izvilkties. Tad vari būvēt savu platformu tālāk.

– Ir daudz plāksteru, ko piedāvā sociālie tīkli, pašpalīdzības grāmatas, ar ko aiztušēt sāpes.

– Droši vien katram jābūt pietiekami bagātai bāzei, daudz lasītām grāmatām, zinošam, guvušam no sarunām, informācijas, jo uzsūktais nekur nepazūd, tas nāk ārā brīdī, kad nepieciešams. Mums tikai liekas, ka neko nezinām. No kaut kurienes tas nāk – ne jau no Dieva vai debesīm. Nāk no uzkrātā, pēkšņi uzplaiksna – pag, šajā situācijā bija tā… Tu lēnām to akumulē un sāc vilkt sevi laukā, pat vistrakākajās sāpēs.

Tie, kuri diemžēl nav uzkrājuši bagāžu, vienkārši dzīvo dienu no dienas. Tā var kādu laiku, arī es tā esmu dzīvojis – katra diena nes nākamo lietu... Bet jāizsāp noteikti, jo tas dara bagātāku un nekur nepazūd, kādā sirds kambarī vai smadzeņu puslodē nogulsnējas failiņš. Nākamreiz, kad ir līdzīgi, tu zini, ka jau esi to izsāpējis. Cilvēks uzlādējas arī no asarām, izraudātā, un tas ir normāli.

Kur par teātri parunāt

– Jūsu teātris nebaidās arī no smagām izrādēm, Lorka vienmēr ir ar asins garšu mutē. Kā tev liekas – izdzīvojot to, cilvēks kļūst emocionāli inteliģentāks?

– Kā kurš, viens atnāk, vienkārši noskatās un paņem aktieriskās veiksmes, scenogrāfiju…

– Bet duende?

– Jā, otrs zina, ko grib izbaudīt, un reizēm jūtas vīlies, ka nav to dabūjis. Duende ir ļoti reti, un man liekas, ir jābūt tai gatavam. Nevari prasīt, lai vienkārši atnāc, un tā duende tevi sagrābj. Kādreiz skaties labu filmu, lasi labu grāmatu, bet pārsvarā tās ir virspusējas domas. Īstās atnāk, ja to lietu saproti. Kā ar klasisko mūziku – cilvēks aiziet uz koncertu, noklausās un saka: jā, jā, bet nekā tur nav. Štrausu viņš var, tur melodijas plivinās, bet Māleru ne. Ir teiciens – māksla vai nu uzrunā, vai neuzrunā, vai nu sēdi pie gleznas un raudi...

Ir apbrīnojami jūtīgi cilvēki, bet es tāds neesmu. Varbūt vainīgi ir četrpadsmit gadi teātrī – mani uzrunā tad, ja saprotu, protu saredzēt, saklausīt. Visvairāk klasiskā mūzika, tai jākoncentrējas, jāstrādā. Mākslas saprašana ir darbs, diezgan nopietns. Protams, vari stāvēt pie Mikelandželo statujas un teikt – ak, cik skaisti! Bet nebūtu slikti zināt, kā viņš to veidoja, kāpēc…

– Mākslas zinātnieki ieguldīja daudz darba, lai stāstītu par izstādi Nepieradinātās dvēseles, kas bija Orsē Francijā un tagad ir mūsu Mākslas muzejā. Varbūt arī teātra zinātniekiem, kritiķiem ir misija runāt uz sabiedrību, stāstīt?

– Domāju, jebkurā mākslas nozarē lielākā problēma ir, kā to izstāstīt. Vari ļoti sarežģīti, pierādot, ka esi ārkārtīgi gudrs un zini visu. Tas arī vajadzīgs studentiem lekcijās… Bet mākslas zinātnieka loma ir stāstīt tā, lai normāls cilvēks saka – jā, es to sapratu, es to patiesi gribu redzēt. Domāju, viņi to labprāt darītu ne tikai specializētajos žurnālos, taču ir iestājies laiks, kad viņiem nav, kur to likt.

– Nav platformas?

– Jā. Vienīgi sociālajos tīklos, bet tad ir jautājums, cik daudzus tas interesē. Pārsvarā pārtiekam no 30 sekunžu sižetiem un virsrakstiem. Ja ieliksi kaut ko par Endija Vorhola mākslas būtību, cik būs atsauksmju un kādas? Tas būtu sociālā pētījuma vērts.

– Jūs pievienojat izrādēm izsmeļošas programmiņas ar aktieru stāstiem. Pirms Katla izlasi, ka arī Sluckai ģimenē ir mežabrāļu stāsts, vēl kādas atmiņas, un izrādi jau ieraugi citādi.

– Jā, tam ir pievienotā vērtība. Ja Asins kāzām vai Jermai vari iedot Garsijas Lorkas dzīvesstāstu… Esam likuši par autoriem, kuri ir diskutabli. Raiņa gadā daudz strādājām gan ar Serebreņņikova Raiņa sapņiem, gan Uguni un nakti Kairiša iestudējumā. Cilvēki sāka saprast, ka Rainis nav tas, kuru jāpiespiež mīlēt.

Foto: Edgars Groševs

– Tas, protams, ir tavs mīlestības darbs, bet savā ziņā – arī platforma, sarunas Teātris.zip pirms televīzijas izrādēm. Daudzi tās ķer kā vēl vienu mākslas, komunikācijas faktu.

– Man prieks! Jā, tas ir mans mīlestības darbs, arī sabiedriskajam medijam svarīgs laikā, kad nevar apmeklēt izrādes, un arī tajā, kad varēja, jo ne visiem ir tā naudiņa un iespējas. Tas ir ne mākslas zinātnieka, bet žurnālista piegājiens – kā pirms izrādes iedot vēl kādas papildu lietas vai vienkārši pasmaidīt, tikties ar aktieriem. Tā ir veca forma, kādreiz to raidījumā Kino un mēs brīnišķīgi darīja Mihails Savisko.

– Un Valentīna Freimane.

– Arī. Esmu priecīgs, ka nu jau deviņus gadus to esam varējuši darīt. Žēl, ka raidījums nav ciklisks, teiksim, katru otro sestdienu, un tam netiek saglabāts konstants laiks. Nekas, ir labi, kā ir. Esmu milzīgi pateicīgs Borisam un Inārai Tetereviem. Borisam, kurš jau ir aizsaulē, bet raidījums vēl iet, un Ināra palīdz. Viņas ieguldījums nav tikai tam vakaram, bet vēsturei, jo ar viņu palīdzību tika ierakstītas ļoti daudzas izrādes, tās paliek arhīvā un varēs atkārtot.

Mācījos cieņu

– Teātrī tiki ievilkts ar toreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas gādību, iedevi mazo pirkstiņu un tagad netiec vaļā, domāju – tīri dvēseliski. Vai ikdiena teātrī tevi ir slīpējusi, darījusi par citu cilvēku?

– Noteikti ne. Bet esmu mācījies uztvert citas profesijas un rakstura cilvēkus. Pirms tam ilgi strādāju žurnālistikā, no 1979. gada… Viena no būtiskākajām lietām – man ir vēl lielāka cieņa pret citu cilvēku vispār.

– Tāpēc, ka aktieris ir trausla dvēsele?

– Tāpēc, ka mākslinieki ir ļoti egocentriski. Un tādiem viņiem jābūt – ļoti jūtīgiem. Dažreiz viņi to izmanto nelietīgi, bet tā tas ir. Teātrī strādā ļoti daudz talantīgu cilvēku, ne tikai aktieri, arī citās profesijās. Tā ir ļoti specifiska vide, kurā iemācies cienīt, nenoliegt, un tas ir ļoti svarīgi. Patiesībā žurnālistika ir viena ļoti nežēlīga profesija.

– Kāpēc?

– Jo vienmēr šķiet, ka tavs viedoklis ir pareizais, sevišķi kritiskajā, pētnieciskajā žurnālistikā. Tu ļoti daudz ko laid pa virsu, neiedziļinies, ka tas atstās iespaidu uz citiem, ka tavs vārds var nogalināt, nedomāju – līdz krematorijai, bet kaut uz brīdi. Ka tavs vārds izraisa ne tikai konkrētā cilvēka, bet viņa līdzcilvēku ciešanas. Žurnālistikā ir ļoti daudz paviršības, pat pētnieciskajā. Es nerunāju par drukas kļūdām, bet lieliem aizvainojumiem, kas ir neargumentēti, bet ar kuriem diemžēl jāsaskaras katru dienu.

Lai cik dīvaini, šis kovidlaiks nes vēl lielāku apvainojumu gūzmu. Teātrī no tā ir jāatradinās. Lai panāktu rezultātu, ārkārtīgi jārēķinās ar citiem, pat pieņemot nepatīkamus lēmumus. Ja pieiesi nepareizi vai pieņemsi nepareizu lēmumu, tas var ietekmēt māksliniecisko procesu, kas gala rezultātā nonāk pie skatītāja. Ir ļoti rūpīgi jādomā par katru, un man tas ne vienmēr izdodas.

Teātrī cilvēki kļūst tik ārkārtīgi jūtīgi, tā personificē visas lietas, un tu jau pats arī – tu arī esi tikai cilvēks… Reizēm esi spiests norīt uz balss pacelšanas, reizēm uz asaru robežas, un tev tam jātiek pāri. Teātris man ir iemācījis dubultcieņu – gan pret 200 cilvēku, kas strādāja ar mani, gan pret 200 000 skatītāju, kas nāca uz teātri. Ja cieņa nāk no skatuves pret tevi kā skatītāju, tad tu to atdod atpakaļ. Lai to dabūtu, tev kā vadītājam jārada situācija, lai tā cieņa no skatuves nāktu, un tas nav vienkārši, tas jāmācās.

– Vai tu kā teātra direktors realizēji arī kādu radošuma daļu, kas tevī?

– Es centos, protams. Es gribētu teikt, ka teātrī primārais ir labs mākslinieciskais vadītājs, ja viņam ir laba saskarsme ar direktoru, kurš arī ir radošs. Savā laikā divas trīs reizes mēģināju rast māksliniecisko vadītāju. Tā nav, ka negribēju to darīt. Pāris man atteica, nebija gatavi, pāris reižu mēs saplēsāmies, un es nebiju gatavs, kādreiz neredzēju… Tad izveidoju komandu, no kuras smēlos ļoti daudz.

Mana metodika bija, ka es no visiem savācu labāko, daudz klausījos, kaut pats esmu ļoti runātīgs. Man parasti ir sava pozīcija, viedoklis, tāpēc klausīties jāmācās. No komandas savācot visu, pieņēmu lēmumus, un tad gan tie vairs nebija apspriežami. Tā savu radošumu centos realizēt – dabūt uz skatuves lietas, kas ir tiešām jēgpilnas, interesantas, stimulē.

Foto: Edgars Groševs

– Mēģināt jauno līniju realizēt līdzās klasiskajai, tradicionālajai?

– Pasaule iet uz priekšu, ja vērīgi skaties, kas notiek. Man bija reāli padomdevēji: Ieva Struka ar repertuāru, Ilona Matvejeva producēšanā, Dace Pāne ar finansēm, Edmunds Freibergs, apkārt arī jauni, talantīgi cilvēki – Elmārs Seņkovs, Vlads Nastavševs, Valters Sīlis, Toms Treinis, Indra Roga, Ināra Slucka. Jaunu elpu ienesa Kirils Serebreņņikovs, kurš ir ģēnijs no pasaules TOP 10 režisoriem. Pateicoties viņam, man bija laime tikties ar daudziem talantīgiem Krievijas un Vācijas režisoriem. Tu sūc no tā, sēdi naktis un domā, ko vari paņemt, vai tas sapas ar teātra gaumi, kā iedvesmot skatītāju, ka arī tā lieta ir laba.

Bez pagoniem un smiltīm

– Arī jūsu teātrī ir parādījušies dokumentālie stāsti, piemēram, Meitenes. Esi domājis, ka tu notikumus iz savas vai savas dzimtas dzīves varētu izstāstīt uz skatuves?

– Neesmu par to domājis. Savā laikā mazliet draudzējāmies ar Ausmu un Imantu Ziedoni, viņš teica – Ojār, raksti par to… Man nebija laika, un tagad saprotu, ka esmu izdarījis milzīgu kļūdu, neesmu blociņā piezīmējis kaut reizi nedēļā notikumus. Tos saliekot kopā, man būtu daudz interesantu stāstu. Bet tā nav noticis, tā nebija lemts. Bet nedomāju, ka mana dzīve ir interesantāka nekā citu cilvēku dzīve.

– Tev ir svarīga sakņu sajūta?

– Ja man vajadzētu izlikties ļoti labam, es teiktu, ka man ārkārtīgi svarīgas ir saknes. Esmu šad tad domājis, pat vienu dzimtas pusi papētījis, bet laikam piederu cilvēkiem, kuriem jādzīvo sava dzīve te un šodien. Ja rīt pamodīšos un atkal varēšu dzīvot tai dienai, es būšu laimīgs. Jau vairākus gadus vakaros, kad miegu ciet, pārdomāju, mēģinu izvērtēt, cik daudz laika esmu iztērējis veltīgi, cik daudz esmu izdarījis ļaunu darbu, cik labu, cik daudz plus vai mīnus zīmju varu ielikt. Atziņas ne vienmēr ir patīkamas, tieši otrādi – tās ir diskutablas, apšaubāmas. Es nedzīvoju pagātnē. Esmu šodienas cilvēks.

– Ir cilvēki, kuriem nešķiet svarīgi likt sev pagonus par to, ko iepriekšējās paaudzes ir paveikušas, ne arī kaisīt smiltis uz galvas par sliktu darbu.

– Esmu ļoti daudz kļūdījies un dažas lietas nevaru labot. Ko tas līdzēs, ja šaustīšu sevi, likšu ārā publiski! Galvenais ir neteikt – ai, tas jau nekas, ka kļūdījos, citi ir vainīgi. Man liekas, svarīgi ir apzināties, ka pie 90 procentiem kļūdu vainīgs esi arī pats. Esi bijis mazdūšīgs, paļāvies, ietekmējies, gājis ērtāko ceļu, tev ir bijis žēl kāda cilvēka, tāpēc esi kaut ko izdarījis, neesi varējis pateikt nē, tev ir licies, ka no tā saņemsi kādu labumu un tev būs ērtāka dzīve, materiālais stāvoklis.

Lai man pasaka, ka daudziem tā nav… Ko es vairs par iepriekšējām paaudzēm, ja satikšu, tad runāsimies. Daudz svarīgāk, lai es bērniem un mazbērniem varu paskaidrot kļūdas, kāpēc to esmu izdarījis. Lai es būtu godīgs pret viņiem, lai brīdī, kad liesmas skars manu ķermeni, ne dvēseli, viņi varētu teikt – eu, tas džeks bija baigi diskutablais vecis, bet viņš vismaz pret mums nebija melis. Man liekas, tas ir ļoti svarīgi tuvajiem cilvēkiem. Pārējiem… Tā ir viņu problēma.

– Esi tautā mīlēts cilvēks, bet tā šļura pēdējos gados ap tevi ir diezgan liela. Kāda ir sajūta?

– Vairs nekāda. Es tev pa lielam visu izstāstīju. Ko kāds par mani domā, lai domā. Es vienalga nevaru paskaidrot. Esmu tikpat dzīvs cilvēks kā tas, kurš par mani domā. Domāsiet par mani labu – būšu priecīgs, jo sūtīsiet labas enerģijas. Domāsiet sliktu – arī nekas. Labā enerģija ar slikto cīnīsies, kura pie manis atnāks – tas ir svarīgi. Man ir svarīgi pateikt tiem, kuri pret mani izturas labi, kuri mani mīl un ciena, ka es pats saprotu savas kļūdas.

Tādas noteikti būs vēl, man jātiek galā ar tām, un ko tas līdz, ja par mani domās tā vai citādi. Savai sirdsapziņai varu atbildēt tikai pats. Varu piecelties un tikai pats izsliet galvu, iet tālāk vai ievilkties sevī. Esmu laimīgs cilvēks, jo man ir daudz labu draugu, desmitiem gadu garumā vieni un tie paši. Problēma – jo tu vairāk skaidro, jo citiem liekas, ka taisnojies. Ja kādam ļoti interesē, varu vēlreiz izstāstīt, bet kāda jēga. Man tev ir pretjautājums – vai tas, ka cilvēks ir diskutabls un pieļāvis kļūdu, ir slikti?

– Domāju, ka ne.

– Pat tas, ja viņš ir darījis sliktus darbus – tev liekas slikti? Nu redzi, nevari atbildēt. Jautā tālāk.

– Sarunu žurnālisti atšķirībā no pētnieciskajiem ir pieraduši klausīties un saprast, būt sava sarunu biedra advokāti.

– Nu jā, varbūt mazliet. Bet zini, visi vienmēr grib izlikties labāki nekā ir. Tur neko nevar darīt.

– Cilvēks sevi nodod starp rindām.

– Jā, jā. Es par to domāju, vēl jo vairāk tāpēc, ka pats šādas sarunas esmu taisījis un zinu, ko vajag. Tāpēc reti piekrītu garām intervijām.

Kur neiecietībai kājas aug

– Esi teicis, ka aktīvi piedomā pie savas fiziskās dzīves, ikdienā sporto. Joprojām?

– Kad varu, braucu ar riteni, peldu, manā vecumā nevingrot ir bīstami, tad nevari paiet. Es to daru, lai uzturētu sevi fiziskā formā, vajag, lai smadzenes darbojas, lai asinis pulsē no rīta. Tu izkāp no gultas, un viss sāp. Pēc 48 darba gadiem, aktīvas dzīves, kad vienmēr esmu strādājis ne mazāk par 12 stundām dienā, ķermenis uzdod, ir jākustina asinsrite, lai varētu te atnākt ar tevi parunāties. Tas būtu nepieciešams katram cilvēkam. Tas arī strukturē domas un platformu, pa kuru tās staigā. Tas palīdz. Vienkārši jākustas.

Foto: Edgars Groševs

– Esi stāstījis, ka tā pārvari arī personīgās krīzes.

– Jā, protams. Man ļoti patika intervija ar Satversmes tiesas tiesnesi Osipovu. Viņai bija brīnišķīga tēze – mums visu laiku ir mācīts noliegt, nīst, nepiekrist. Normāli liela atslēga, ar kuru slēgt durvis, ir nenoliegt, bet ar pietāti izturēties pret citādo. To vienmēr saviem darbiniekiem esmu teicis – nesāksim ar: nē, es to nevaru, nē, es to nedarīšu, nē, tas nav iespējams. Tieši otrādi, un to gan sev esmu iemācījis un sevi kurbulēju – jā, es pamēģināšu, nezinu, vai varēšu, bet akceptēšu. Vispirms mēģināšu saprast cilvēkus, kuri ir mēģinājuši kaut ko darīt.

Kāpēc viņi ir citādi? Man ne vienmēr tas izdodas. Saprast citādo – tā ir superīga lieta, par ko mums nākotnē jādomā. Pasaulē viss mainās, un totāli. Homoseksuālās attiecības, ģimenes – tā ir tikai viena lieta, mainās viss. Jāsaprot, ka tā, kā bija, vairs nebūs. Ir jauna paaudze, kurai kritēriji, likumi, vērtības ir pilnīgi citādi, jo tie, kas tagad ir divdesmitgadnieki, domā pavisam citādi.

– Komentējot Osipovas interviju un arī citviet izskan frāze – paklausieties, cik viņa neiecietīgi runā par neiecietību! Saprotu, tā ir spēle, manipulācija…

– Domāju, tas atkal ir tas, ko runājām sākumā – cik gribam saprast mūziku, mākslu, sabiedrību, ko paņemam no tā. Ko no Osipovas paņemam.

– Tu saproti cilvēkus, kas dzīvo neiecietības kurpēs – tas ir mazvērtības komplekss, bailes, no kā bieži rodas agresija, diktatūra?

– Zinu, ka izsaukšu uguni uz sevi, bet – mēs diemžēl esam mazizglītota tauta. Mani ieinteresēja tēma par baltvāciešiem. Esam bijuši neiecietīgi 20. gadsimta sākumā, cauri ulmaņlaikam, nerunājot par komunistu laiku, un vēl tagad. Esam neiecietīgi, ja tramvajā pagrūž. Es pats esmu neiecietīgs – ļoti bieži. Nav stāsts par to, cik daudz augstskolu esam beiguši, bet par tautas garīgo veselību.

– Tauta nobalsoja, ka tās grāmatu grāmata ir Skalbes Kaķīša dzirnavas – tāda cilvēkmīlestība, humānisms augstākajā pakāpē...

– Ja neattapsimies, iesim sliktu ceļu. Pēcatmodas laikā katrs cīnījās par izdzīvošanu, sākot ar valdības vadītājiem, bija daudz pašlabuma meklētāju. Neesam definējuši, kas gribam būt. Viena no manām draudzenēm, dizaina profesore Barbara Ābele, teica – ja deviņdesmito gadu sākumā Latvija būtu definējusi, ka pēc 50 gadiem padomju laika esam mazizglītota tauta un mūsu galvenais mērķis ir nākamajos 30 gados kļūt par vienu no izglītotākajām nācijām, ne bagātāko, tad mēs šodien būtu ne vien bagātāki, bet nebūtu pazaudējuši arī tautas daļu, mēs būtu iecietīgāki, sapratuši, izvērtējuši.

Šis laiks pierāda, ka ir tikai divas lietas, kas mums ir ļoti svarīgas, kas pēctecībā nes visu pārējo, – izglītība un veselība. Ja necelsim tās godā, mums nav nākotnes. Murgi, ka atgriezīsim atpakaļ cilvēkus, ir kaķim zem astes. Tajā brīdī lieki ir jautājumi – vai tevi uztrauc, ko par tevi domā… Mani neuztrauc! Labāk, draugi, domājiet, kā sevi izglītot, kā pieklājīgi miskastes iztīrīt, kā ceļu satiksmē uzvesties, kā vienam otru cienīt. Šīs attiecības ir mūsu dzīves visuzskatāmākais modelis – cik neiecietīgi viens otru nemīlam, par idiotiem uzskatām. Mums toreiz vajadzēja teikt – nebrauciet visi ar BMW vai jauniem Audi, brauciet ar ko vienkāršāku, dzīvosim pieticīgāk… bet liksim bērnu izglītībā. Tad mēs varbūt būtu jau citāda sabiedrība.

Foto: Edgars Groševs

Dievs licis apstāties

– Kā tev ar Ziemassvētku sajūtām?

– Man būs ļoti skumji Ziemassvētki, jo nevarēšu būt kopā ar ģimeni. Būsim divatā ar sievu. Paldies Dievam, ka varēsim sazūmēties, lai kurā valstī būtu, tā varēsim kopā būt. Ja arī visi būtu Latvijā, tad 15, kas ir mūsu mazā (vai lielā) ģimene, nevarētu pulcēties. Labvakar laikā, kad nevarējām svinēt, jo rīkojām labdarības akciju biržā, mēs Ziemassvētkus pārcēlām uz nākamo dienu. Šogad pat tā nevarēs. Tas ir skumji. Bet tajā pašā laikā saprotu, ka labāk tā, nekā riskēt ar situāciju un varbūt Ziemassvētkus nesvinēt nekad. Tas attiecas uz domāšanu, izglītību, iecietību.

Ja tu zinātu, kā mani tracina šis viss... Saprotu, ka valdība nevar pieņemt daudzus lēmumus tā, kā mums gribētos. Bet vai mēs tiešām nevaram saprast, ka arī viņi ir cilvēki? Ka viņi nezina, kā? Rīkoju koncertu Elīnai Garančai un Raimondam Paulam, un nezinu, ko darīt, acīmredzot jāpārceļ uz jūliju. Un viņi arī nezina.

Ja valdība pieņem lēmumu sestdien un svētdien netirgot alkoholu un cigaretes – nu, kas tur tik traģisks? Acīmredzot kāda apsvēruma dēļ. Mūsu saruna notiek dienā, kad ziņo par 900 saslimušo… Vai nevaram paklusēt vienu mēnesi un paskatīties, kā iet? Padomāt, kā palīdzēt, iesaistīties? Ir saslimuši ļoti daudzi man pazīstami cilvēki, un arī jūs viņus zināt. Smagi slimo. Kāpēc nevaram būt mazliet iecietīgāki arī pret tiem, kuri mēģina ko izdarīt? Kāpēc nevaram nevazāties sestdienā, svētdienā pa lielveikaliem? Kāpēc tik šausmīgi vajag? Nopērciet vīnu piektdien! Baigā problēma (smejas). Arī Ziemassvētkos – paliksim dzīvi un svinēsim vēlāk.

– Kad iepriekšējos gadus kā traki skrējām pa veikaliem, meklējot dāvanas, viens otram novēlējām klusus un mierīgus Ziemassvētkus. Beidzot tiešām varam sadzirdēt, kā sniedziņš krīt uz skujiņām.

– Absolūti. Nu, pasēdēsim mierīgi! Uzdāvināsim katram savu smaidu caur zūmu… Ziniet ko – nopērciet apsveikuma kartītes. Uzrakstiet savas domas – ar roku! Nosūtiet mīļajiem laba vēlējumus. Jūs būsiet ielikuši savu vēlmi rokrakstā, izvēlētajā dzejolī, frāzē, novēlējumā. Nepērciet dāvanas. Nosūtiet kartīti un esiet laimīgi tai vakarā. Nu, ko citu – pieņemam, kā ir.

Saistītās ziņas

Ojārs Rubenis par aktieriem deputātiem un teātri: "Uz Straupes narkoloģisko slimnīcu esmu vedis kādus četrus"
Nacionālajā teātrī beigusies direktora Ojāra Rubeņa ēra
Ojārs Rubenis par digitālgeitu: 10 gadu tiesas process ir bargākais sods, kāds var būt 23

Citi šobrīd lasa

Latvijas virtuves noslēpums: kā rasols nonāca uz mūsu galdiem, un kāda ir īstā recepte 2
Sestdien Latvijā reģistrēti 376 jauni Covid-19 gadījumi un četri sasirgušie miruši
Zināms, uz kurieni aizvests Aleksejs Navaļnijs 12

Стоимость платья герцогини Меган шокировала поклонников

Фигура 55-летней Лиз Херли на пляжном снимке взволновала поклонников