Rakstnieces Laimas Kotas Stambulas lappuses: "Tas mani joprojām šokē"

Tu, dzīvodama Stambulā, nepārtraukti darbojies gan literatūrā, gan mākslā. Vai nākušas klāt arī jaunas intereses?

Kopš zīmēju, klausos daudz lekciju. Planētu un kontinentu rašanās, dinozauri; kas izmiris, kas atjaunojies. Ļoti interesē antropoloģija. Klausos un nomierinos. Ar prātu cilvēka piedzimšanu un aiziešanu saprast nevar. Agrāk grieķu veselības atjaunošanas centros (Turcijā tādi ir vēl kopš grieķu laikiem) nedrīkstēja ievest ne grūtnieces, ne vecus cilvēkus. Tolaik nepieņēma nāvi kā tādu. Tagad ir tāpat, valda jaunības kults. Bet, klausoties par civilizāciju bojāeju, vairs neklapēju ar ausīm. Saprotu – tagad ir tā. Tu esi ierauts vilnī un kā spalviņa peldi, kur tevi nes. Vairs nav saspringuma par to, cik cilvēks spēj mainīt. Rodas tāda budista sajūta, ka jādzīvo šim brīdim; ka bēdas nāk – un aiziet tālāk.

Sekoju tam, kas notiek Latvijā, bet komentāri par politiku reizēm bojā nervus, izbrīna arī zināms cilvēku naivums (ja kāds priecājas, ka vecā kliķe no Rīgas domes izbalsota, vajag taču padomāt – kur tad tie vecie paliks? Turpat blakus vien būs!), tāpēc feisbukā man vairāk patīk praktiskās grupas – rožu audzētāju, rokdarbu. Ja Latvija, kā prognozēts, pēc simt tūkstoš gadiem būs zem ūdens, tad vēl pēc miljons gadiem arheologi atklās, ka te bijusi teritorija, kurā audzis daudz rožu. Lūk, tas būs svarīgi!

Tu jau ilgi dzīvo ārpus Latvijas, daudz ko vari salīdzināt. Kas pirmais nāk prātā?

Daudz kas no tā, par ko cilvēki Latvijā ir sašutuši, te nevienam nešķiet pasaules gals. Piemēram, te pandēmijas pirmā viļņa laikā drīkstēja iet pastaigāties konkrētās stundās pa vecuma grupām – atsevišķi vecāki ar maziem bērniem, jaunieši utt., pēdējie – tie, kam virs sešdesmit pieci. Tu ej un apkārt redzi tikai vecus cilvēkus. Kad nav raibuma – bērnu, jauniešu –, ir ļoti dīvaina sajūta. Zini, ja Latvijā kāds sūdzas, ka tiek ierobežotas viņa tiesības uz pārvietošanos... (Skaļi smejas.) Domāju – jūs tak nemaz nezināt, ko tas nozīmē! Tāpat te jebkurā brīdī var pazust internets, un tā ir norma. Latvijā bieži vien nenovērtē to, kas ir. Tāpat kā turki nenovērtē, ka viņiem ir saule u. tml.

Kā tu pati jūties šeit un tagad?

Varētu teikt, ka dzīvojam trakā laikā, bet – ja apdomā – neviens neielaužas mūsu mājās, nepaņem verdzībā, nezog sievietes kā kara trofejas... Tomēr esam tādā kā tehnoloģiskā verdzībā. Ja es datoram nedodu īsto pavēli, viņš sāk komandēt mani. Kā tas var būt...? Man mājās ir vairāki datori. Viens kalpo tikai kā rakstāmmašīna un nav pieslēgts internetam – lai, pasarg Dievs, kaut kas nenotiek un nepazūd teksts!

Tā ir svētā govs, es viņam saku – tagad, mans mīļais, mēs rakstīsim romānu! Citā datorā meklēju avotus, pētu, klausos lekcijas. Jā, visiem iesaku Sanktpēterburgas profesores Tatjanas Čerņigovskas lekcijas – tās ir fantastiskas! Par smadzeņu darbību un iespējām. Arī viņa par tehnoloģijām izsakās kā par tādu zvēru – līdzīgi Regīna Ezera runāja par apkuri. Krāsns ir kā murrājošs kaķis, kurš tomēr jāuzmana – var arī ieskrāpēt. Bet, ja tev ir centrālapkure ar gāzi vai vēl kaut ko, tā ir kā guļošs tīģeris, no kura nezini, ko sagaidīt.

Man ar tehnoloģijām ir līdzīgi. Var jau teikt – pamācies klāt, bet labāk to uzticu speciālistam un tikmēr zīmēju vai darbojos ar kādu adījuma rakstu. Ak, Dievs, kādi mēdz būt adījumu raksti – kas tur smadzenēm darba! Tas pats – šuvējām. Domāju, kurā brīdī šuvēja pārstāja būt prestiža profesija? Viņas taču būtībā ir inženieri konstruktori. Lai viss sakrīt, diegs pie diega, šuve pie šuves. Lūk, Turcijā to nesaprot! To attiecina uz harēmu kultūru, kur bija smalki nedarīt neko. Ja nu izšūt kādu smalku rokdarbu.

Ja dāma pati ada vai šuj, tas raisa izbrīnu?

Jā! Izolācijas laikā atjaunoju zināšanas saldējuma gatavošanā. Man ir labākais saldējums apkārtnē. Visi kaimiņi, kad viņiem nāk viesi, skrien pie manis to pasūtīt. Arī šeit daudzi projekti tiek slēgti un biznesi apstājas. Teicu – ja nu kas, sākšu mazo biznesu, taisīšu saldējumu un nesīšu uz vietējo kafejnīcu. Un, zini, mani nesaprata. Teica – tu vienkārši nedrīksti! Cilvēki, kuri nodarbojas ar mākslu, nevāra saldējumu. Mīļo stundiņ, tad jau jūs neesat badu pieredzējuši – tad jau vēl ir labi!

Man ir ar ko salīdzināt – tikko izniru no literatūras avotiem par periodu no 1940. līdz 1944. gadam, kad latvieši dzīvoja Vācijā dīpīšu nometnēs. Viņiem laikus pateica – tur jūs būsiet vajadzīgi kā darbarokas, un nevienu neinteresēs, kas jūs bijāt agrāk. Un Jānis Rudzītis, kritiķis, mācījās par krāsotāju. Tulkotājs Jānis Krēsliņš, kurš latviski pārcēlis vai visus skandināvus, Amerikā strādāja vājprātīgo namā par apsargu. Bet krievu aristokrātija, kas pēc Pirmā pasaules kara nonāca Stambulā, pārsita visus vietējos – dāmas apmeta kažokus otrādi un atklājās, ka viņas ir lieliskas šuvējas ar izcilu gaumi – Stambulā bija modes apvērsums! Krīzes situācijā cilvēks dara to, ko citādi nedarītu.

Tu Turcijā jūties kā zivs ūdenī?

Jā, jūtos te ļoti labi. Pirmo reizi gan vasaru, kas te ir ārkārtīgi karsta, pavadu Stambulā. Parasti braucu uz Latviju. Šogad biļetes iegādājos vairākas reizes, bet lidojumus visu laiku atceļ. Cerēju – tūlīt, tūlīt... Mierinu sevi – man ir dārzs, tepat ir Bosfors. Agrāk dzīvojām arī vasarnīcā pie Egejas jūras, bet tur pretī ir Lesbas sala, uz kuru plūst bēgļi. Kad tu krastā ieraugi izskalotas drēbes, mantas... Mirušos savāc, pārējais paliek.

Negribu to redzēt, jo labi zinu, kā ir realitātē: daudzi jaunie vīrieši sievas un bērnus tīšuprāt izmet no laivām un noslīcina, lai paši varētu Eiropā sākt jaunu dzīvi. Par to, ka brauc arī ģimene, diemžēl vairāk jāmaksā, toties pēc tam – brīvība! Domāju – sasodīts, kur viņi dabū tik daudz naudas! Eiropas cilvēki, labu gribēdami, visu bieži vien humanizē un šo situāciju vai nu neredz, vai “politkorekti” pieklusē.

Kā ar turku virtuvi?

Nekad nerakstīšu grāmatu Lieliskā turku virtuve. Vai izcilā. Tā ir nomadu virtuve, kurā ir daudz, daudz miltu. Miltu! No miltiem gatavo zupu, no miltiem gatavo otros, un arī saldos gatavo no miltiem. Man tas ir tabu, pat negribu par to runāt. Nav jēgas teikt – klausieties, jūs piedzenat sevi ar miltiem un tad sūdzaties par svaru! Viņi to negrib pat dzirdēt. Ja kāds saka, ka latvieši ir resni – muļ-ķī-bas! Nedod, Dievs, nokļūt turku radu varā! Viesmīlības likumi prasa, lai tu, protams, ēstu. Tā arī daru...

Vai tev ēdiena ziņā bija arī kāds atklājums?

Dažādi dārzeņi. Kaut vai artišoki – fantastiski pagatavoti! Izolācijas laikā turku virtuvi pilnīgāk man atklāja vīrs. Kamēr rakstīju romānu, viņi ar kaimiņiem izmēģināja visus bērnības ēdienus. Dažreiz brīnos, ka viņi nezina elementārus produktu saderības likumus, un māgai ir grūti. Tad protestēju, lai gan saprotu – agrāk ēda to, kas bija. Augļi te ir burvīgi, taču persikos un vīnogās ir tik daudz cukura, ka drīksti apēst, augstākais, divus persikus dienā, jo cukurs tevi tā maina... Īpaši pie manas tagadējās fiziskās ne-aktivitātes. Kad stāstu to turku kundzēm, viņas atbild – tu tak drīksti! Atbildu – kleitās, ar kurām atbraucu, spēju ielīst tikai tāpēc, ka tā nedaru.

Kā nonāci pie Anšlava Eglīša?

Pirms trim gadiem, kad saslima mamma, mēs, trīs māsas, sapratām, ka ar mammu vienmēr kādai jābūt kopā. Es vienīgā to varēju ilgtermiņā. Dzīvojos Ogrē, un mums bija ļoti forši. Ņēmu bibliotēkā grāmatas un lasīju mammai priekšā – vairāk komunikācijas dēļ. Negribējās gan lasīt neko tādu, kur līst asaras vai cieš tas, kuram nav jācieš. Tad atcerējos Anšlavu Eglīti un sāku mammai lasīt viņa grāmatas. No rīta sēdējām uz balkona, dārzā ziedēja puķes, dzērām kafiju. Augiem, kuri auga uz balkona, devām Eglīša varoņu vārdus. Tas bija emocionāli silti, lasījām un smējāmies.

Eglītim ir tāda valoda... Turklāt viņa darbos viens otram neko nepārmet. Tik vienkārši, bet tik labi stāsti! Eglītis prot mazumā parādīt lielumu. Nodomāju: sasodīts, nu kā tā var būt – tik foršs rakstnieks, bet viņu tikpat kā nezina! Paldies Dievam par filmu Homo novus, kas atjaunoja interesi. Tad mani uzmeklēja Dace Sparāne no Dienas un pastāstīja par Gundegas Repšes projektu Es esmu..., ko rosinājušas skumjas par to, ka cilvēki vairs neatceras Annu Brigaderi (gluži tāpat kā es bēdājos Eglīša dēļ) un vēl citus autorus. Tā nu uzrakstīju romānu par mazāk zināmo Eglīša dzīves periodu – par pieciem gadiem Vācijā. Un jūtos ļoti pacilāta.

Materiālu vācu divus gadus. Briedu, briedu un briedu; lasīju, lasīju un lasīju. Izolācijas laikā disciplinēti strādāju katru dienu. Aprīlī sāku, un jūlijā bija gatavs. Tas bija jau trešais variants; sākumā biju izdomājusi citu. Jā, romāns būtu, taču tā būtu mana fantāzija. Eglīša dzīve bija interesantāka.

Vai jūs ar Eglīti viens otram iepatikāties?

Tikai tad, kad atskārtu, ka tāda Eglīša, kādu mēs zinām, bez Veronikas nebūtu, man, tā sacīt, panesās, un es spēju šo romānu uzrakstīt – burtiski tak-tak-tak-tak...

Kamēr rakstīju, Veronika piedalījās visur, visur! Stāvēja blakus un komentēja: jā, tieši tā – vajag vieglāk, ar vella dzīšanu! Kad Raimonds Staprāns sarakstīja lugu Anšlavs un Veronika, Veronika viņam pārmeta – kāpēc tu mūs padarīji tik nopietnus? Mēs bijām vieglprātīgāki, spēlējām ar vārdiem pingpongu. Veronikas klātbūtni vērtēju ļoti augstu. Ja esmu romānā par daudz aprakstījusi sievu – piedodiet!

Nevarēju gan iedzīvoties Eglītī kā vīrietī – un pat nemēģināju. Ja nu kā Veronika... Romānā Brāli Brāli vēstītāja bija Imanta Kokara mirusī sieva Edīte, bet šoreiz norobežojos un vēstīju gan par Anšlavu, gan Veroniku. Ar lielāko prieku sēdēju maliņā, klausoties, kā viņi abi sarunājas, tikai reizēm stūrīti iečiepstējos – šito gribētos pierakstīt! Un viņi – nu la-ābi, liec iekšā...

Pašlaik notiek romāna pirmā redakcija. Ar prieku ļaujos, jo zinu, ka sarkanā līnija ir jāizvelk. Es gan ļoti centos, lai nenovirzītos. Man jau gribētos pamatīgāk aprakstīt cilvēkus, kuri bija trimdā Eslingenē (Eglītis pats bija franču zonā, Eslingenē viņš viesojās). Mani satriec, ka šos cilvēkus aizmirst vai vispār nezina, vai zina tikai speciālisti. Rihards Rudzītis, izdevējs. Pāvils Gruzna, kurš uzrakstījis vairāk nekā trīsdesmit (!) romānu. Jānis Veselis. Viņš atstāja Latviju, kad sieva gaidīja ceturto bērnu. Viņa palika. Iedomājies, kādas viņam bija bailes no padomju režīma, no ordas, ja viņš devās prom!

Kāds Eglītis bija saskarsmē?

Manuprāt, ikviens, sarunājoties ar Eglīti, jutās piepacelti – jutās gudrāks. Viņš prata pasniegt faktus tā, it kā tu to jau zinātu; prata nolīdzināt negludumus. Man šķiet, Anšlavs Eglītis ir viens no diplomātiskākajiem rakstniekiem. Ielaid viņu starp sprēgātājiem un trakuļiem, un beigās viņi kļūs par burbuļojošiem avotiņiem, piedevām jutīsies okeāna vai vismaz jūras vērti. Eglītis bija ļoti gudrs, apveltīts ar izcilu humora izjūtu un arī pragmatisks. Pats ievēroja robežas un bija pateicīgs, ja citi ievēroja viņējās. Tajā pašā laikā viņš spēja saprasties ar jebkuru – īpaši jau ar tiem, kuri negrasījās rotāties ar viņa lauriem.

Darbos viņš bija ļoti precīzs. Daudzi autori saka – ja Eglītis raksta, ka tā stila kurpes valkāja tajā gadā, tas ir kā bankā! Viņš visos tematos iedziļinājās līdz saknei, rakās avotos tik ilgi, kamēr droši zināja, ka ik detaļa ir precīza. Bija disciplinēts rakstītājs – kad strādāja, nekur negāja, ne ar vienu netikās. Viņš zināja, ka dienā jāpadara tas, tas un tas.

Kādi bija Eglīša hobiji?

Viens no tiem bija galdniecība. Eglītis ļoti daudz ko gatavojis pats savām rokām. Kā man tas patīk! Esmu redzējusi fotogrāfijas, kur Eglītis stāv pie pašizgatavota Latvijas ģerboņa, kas izgrebts no koka ciļņa veidā. Tas nav atklātnītes izmērs – tas ir liels ģerbonis ar visu lauvu un grifu. Eglītis meistaroja mēbeles no kritalām un veciem dēļiem, izgatavoja arī savu rakstāmgaldu. Mani satrieca, kādos apstākļos viņam tur nācies rakstīt – mēs te čīkstam, ja datoram programmu nomaina ar neierastāku. Valdemārs Kārkliņš bija vienīgais, kurš, dodamies bēgļu gaitās, paņēma līdzi rakstāmmašīnu. Pārējie domāja: nu, pabūsim tur kādu mēnesi, tad jau angļi un amerikāņi krievus būs patriekuši un varēs braukt atpakaļ – nestiepsim tak līdzi smago rakstāmmašīnu. Tā nu latviešu valodai pielāgotas rakstāmmašīnas nevienam nebija, bet bez tās rakstīšana ir ļoti apgrūtināta.

Eglītim bija attiecības arī ar mākslu. Ir pat teksti, kuros citēta Veronika, sakot: “Anšlav, neķēpā krāsas – tu neesi mākslinieks! Lūdzu!” Paldies Dievam, ka viņš to norija. Viņš prata zīmēt un konstruēt, attēlot gaismas un ēnas, taču viņa gleznojumi... Dažus esmu redzējusi – tie ir tādi skolnieciski izkrāsojumi. Redz, ģimenē tika nolemts, ka Anšlavam jākļūst par gleznotāju. Dziedātājs viņš nebija – atšķirībā no brāļa Vidvuda, kuram bija absolūtā dzirde –, arī nekur citur neuzrādīja vērā ņemamas spējas. Kas atliek? Studēt glezniecību! Kur viņš spruks? Apkārt vieni vienīgi literāti un mākslinieki, neko citu viņš nemaz nezina.

Pie hobijiem vēl jāpiebilst, ka Eglītis ļoti labi orientējās vīnos; zināja arī, ko viņam nevajadzētu dzert, taču lieliski pārzināja sajūtu gradācijas.

 Vai viņi trimdā strādāja arī algotu darbu?

Veronika sākumā strādāja dažādus darbus, arī fabrikā. Anšlavs ar humoru aprakstījis, cik raibi pa darbiem gājis viņam – vienā bibliotēkā grāmatas par smagu, citur kaut kas līdzīgs. Bet, kad Eglītis sāka laikrakstam intervēt Holivudas stārus, viņš zvaigžņu vidū kļuva ļoti iecienīts. Šo Eglīša dzīves periodu apraksta Ieva Struka. Redz, romānu sēriju Es esmu... raksta trīspadsmit rakstnieki un trīspadsmit literatūras kritiķi.

Tātad būs tavs Eglītis un Ievas Strukas Eglītis?

Tieši tā!

Arī tu, līdzīgi Eglītim, esi disciplinēta rakstītāja?

Ļoti, ļoti disciplinēta – man ļoti patīk režīms, patīk robežas. Cēlos ap pieciem no rīta, nomazgāju muti un strādāju līdz vieniem diviem dienā. Ik pa brīdim nonācu lejā, padzēru kafiju, izkustināju kājas un – atkal augšā. Vēlāk vairs nevar strādāt, jo manā logā ienāk saule, un tā ir katorga – sakarst pat galds. Pēc tam tu sēdi citā istabā pie cita datora un vāc materiālus.

Izklausās, ka esi strādājusi deviņas stundas dienā.

Jā, tā arī raksti – deviņas desmit stundas dienā! Es dziļi noliecu galvu bibliotekāru priekšā, kuri digitalizējuši avīžrakstus un grāmatas – visneiedomājamākās grāmatas! Kāds to ir paveicis, lai es varētu sēdēt savā Stambulā un no tā smelties. Varēju lapu pa lapai izlasīt romānus, atsauksmes un vēl, un vēl. 750 šķirkļu par Veroniku Janelsiņu... Un noteikti pieraksti, ka esmu ļoti pateicīga Ogres bibliotēkai, kur plānoju grāmatas par Eglīti atvēršanu.

Tad jau tu citu neko nedarīji – kā tad ar sadzīvi un pārējo?

Šis darbs iekrita ramadāna laikā – ideāli, jo pat ēst nevajadzēja. Ne ēst, ne dzert. No saules līdz saulei. Negribējās arī.

Kā – dzert arī nedrīkst?! Arī ūdeni ne?

Arī ūdeni ne. To visu atliek uz vakaru. Priecājos, ka šogad varēja nedoties uz kopējām vakariņām.

Kā tev ar turku valodu?

Ļoti labi! Augstskolā rakstīju kursa darbu un visu, ko vajadzēja. Taču apzinos, ka man nav akadēmiskas valodas. Mācoties vokābuļus, šķita, ka galvā ir karsta eļļa. Grūti! Tu nokāp no indoeiropiešu zara un aizrāpo tālu, tālu – uz tjurku zaru, kur ir pavisam cita vārdu kārtība, cita darbības vārdu veidošana.

Man mājās ir cilvēks, kuram ir izcila turku valoda. Kad viņi ar draugiem bērtin ber vārdus, sēžu un smaidu, jo saprotu katru piekto. Ir dialekti, izloksnes. Kāds kalnu ciemats pirms 15–20 gadiem nonāca dzīvot lejā (agrāk dzīvot kalnos skaitījās droši, jo no jūras var nākt briesmas, bet pēdējos gados sākās lavīnas, arī elektrības nebija). Kad viņi sarunājas, čukstu vīram – es neko nesaprotu! Viņš atbild – nesatraucies, es arī nesaprotu!

Kā tu sāki gleznot?

Redz, vienmēr to esmu gribējusi – jau no skolas un lietišķo laikiem, bet dzīve izgrozās, kā izgrozās. Miniatūrglezniecībā tu sēdi un lēnām darbojies. Mazā formātā var izteikt lielas lietas.

Kādā tehnikā?

Akvarelis, guaša. Uz parastā papīra. Vispirms veidoju kāda darba kopiju un, šo darbu studējot, apguvu dažādas tehnikas, kā panākt dzīvīgumu, mirdzumu, vieglumu. Agrāk miniatūrglezniecība bija grāmatu māksla – glezniņas apkopoja grāmatās, kuras vēstīja, ko darījis sultāns. Tāda kā hronika. Lai uzzīmētu vienu miniatūru, strādāja vesela grupa. Vispirms mākslinieks, kurš prot veidot kompozīciju, saliek lielos laukumus; tad nāk nākamais un skaisti uzzīmē apkārtējo arhitektūru; tad cits, kurš izzīmē katru koku, puķīti, putniņu un lapiņu; visbeidzot zīmē cilvēkus. Tā rodas vēstījums par vienu dienu sultāna dzīvē.

Tagad miniatūra no grāmatu lapām izrāpusies uz sienām – uz gleznām, lieliem laukumiem. Mainījusies arī tehnika un motīvi.

Cik lielu vietu tavā dzīvē ieņem māksla?

Arī gatavojoties izstādei, strādāju pa 9–10 stundām dienā. Pa punktiņam, pa svītriņai... Pamēģini uzzīmēt desmit tūkstošus mazītiņu puķīšu! Dažādos toņos, noēnojumos, tuvāk-tālāk, viss – ar lupu. Uzzīmē tūkstoti lapiņu, un tev ir koks. Man tas ļoti, ļoti patīk, turklāt nāk par labu manam raksturam. Jau tad, kad lietišķo laikā strādājām izrakumos, man patika tieši ķibināties.

Tev ir pacietība.

Zini, man ir spējas, laiks un karakteris, lai aizraktos līdz saknes galam un viducim. Tad var dabūt gatavu zīmējumu, kur ievērotas gaismas, ēnas un perspektīva (kas miniatūrglezniecībā nepastāv), un tad tā caunādas cepure burtiski izripo no papīra – tā ir trīsdimensionāla. Vai arī sniedzies pēc avenēm – tik dabiskas tās ir.

Vai mākslas studijas vēl turpini?

Divus gadus nomācījos maģistrantūrā, pabeidzu ļoti labi, pienāca eksāmeni, un – man jābrauc pie mammas... Kad atgriezos, sapratu, ka negribu divus gadus turku valodā rakstīt ķieģeli par 16. gadsimta miniatūrām, lai dabūtu kaut kādus vākus. Tas ir svarīgi jaunībā, bet man CV neviens vairs neprasa. Un mani darbi ir tik labi (piedod!), ka no divsimt skolniekiem izstādē paņēma mani. Izlēmu, ka nekādu ķieģeli nerakstīšu.

Ak, Dievs! Daudz labāk ir sēdēt dārzā (to savā mūžā jau esmu nopelnījusi) vai stādīt rozes. Pati esmu labiekārtojusi mūsu dārziņu (cenšos ļoti!), arī tas turkus izbrīna, jo te pieņemts, ka dārzos strādā citi, tā teikt – no laukiem. Visi nāk priecāties par manu skaisto dārzu, kura koncepcija pilnīgi atšķiras no viņiem ierastās. Tāpat turki ļoti labi jūtas mūsu mājā – esmu viņiem parādījusi, kā var izskatīties gaumīga turku māja (smejas).

Vai turki vispār kaut ko stāda tikai skaistuma dēļ?

Reti, drīzāk mazā pleķītī ieaudzē tomātus un baklažānus – it kā to trūktu. Par ko savukārt brīnos es, bet varbūt viņiem patīk process. Latvijā ir tik skaisti dārzi! Kad rādu turkiem mūsu ziedošo dārzu bildes, viņi prasa – a kāds labums no tām jūsu puķēm?

Vai Stambulā apmeklē arī teātrus, koncertus?

Stambulā ir ļoti bagātīga kultūras dzīve – ja gribi, vari peldēties kultūrā augām dienām. Manam vīram piegādā ielūgumus uz dažnedažādiem pasākumiem, es tieku uz visām pirmizrādēm. Ir cits jautājums – esmu augusi Staņislavska un Rīgas skolas gaisotnē, tāpēc man grūti būt Turcijas teātrī. Tur nav pat garderobes. Saka taču, ka teātris sākas ar garderobi. Latvijā abas ar māsu sev dzimšanas dienā uzdāvinājām izrādi Krievu teātrī. Klausies, ieejam iekšā, un tur – šito laimi! – ir garderobe! Un cilvēki ir pieklājīgi un mēteļus izrādes laikā netur rokās. Un uz savu vietu rindā spraucas garām (ļoti uzsvērti) ar seju pret tevi! Te ir pavisam cita kultūra.

Pieminēji Staņislavski. Vai Turcijas teātros spēles maniere ir teatrālāka?

Vai dieniņās, visteatrālākā, visuzspēlētākā, vissamākslotākā! Sākumā biju pilnīgā autā – kā tā var.. Taču negribu kritizēt, tā ir tāda skola. Arī turku seriāli kardināli atšķiras no īstās dzīves – visi vīrieši raud, visiem ir ieroči, visi pa pilīm staigā ielas kurpēs (ko turki nedara pat labos namos, jo tur ir speciālas mājas kurpes). Nu, neraud te neviens.

Tev ir turku draugi?

Jā! Ja ir valoda, uzreiz kļūsti savējais. Mani personīgie draugi šeit ir mākslinieki, komunikācijas pietiek, bet, ja būtu par maz, – ieej pie kaimiņienes. Vari tur nosēdēt visu dienu, un kaimiņiene būs laimīga. Iedomājies? To es nevaru saprast. Saskarsmes paradumu dēļ arī saslimstības līmenis ar Covid te ir cits. Cilvēki nedistancējas. Atšķiras arī savstarpējās komunikācijas kultūra – jebkurš var pajautāt, cik tev gadu, cik pelna tavs vīrs, vai tu dzīvo personīgā mājā un – ja ne – cik maksā par īri. Te bez aiztures var uzdot visintīmākos jautājumus. Jāatzīst, tas mani joprojām šokē.

Tā atļaujas prašņāt arī svešinieki?

Jā, tu gaidi autobusu, blakus uz soliņa sēž mana vecuma tante, un pirmie jautājumi ir: no kurienes tu esi? Tu esi precējusies? Tev bērni ir? Latvijā tas būtu ļoti slikts tonis, bet te svešā tante šķīstā naivumā prašņā – vai jums ar vīru bērni būs? Saku – ak, kungs, man taču tūlīt būs sešdesmit! Uz ko viņa uzstājīgi nosaka – tomēr vajadzētu!

Noteikti jāatbild?

Beidzot saprotu, ka var arī neatbildēt. No vienas puses, mani šie jautājumi satriec. No otras – norakstu to uz nomadu kultūras tradīciju, jo bija jānoskaidro, kas par žuku te atvilcies no citas ielejas, ko viņam te vajag. Tagad stāstu pasakas – ka esmu no ziemeļzemes Latgālijas – un mirdzošām acīm izpušķoju, kā nu cilvēki tur dzīvo un ko dara. Viņi visu uztver par baltu patiesību. Ja prasa, cik man gadu, šauju ārā – septiņdesmit astoņi! Kad tante brīnās, cik labi izskatos, atbildu – jā, jo dzeru ūdeni un neēdu baklavas*!

Vai tā ir tiesa, ka Stambulā kārtīga sieviete iepērkas Grandbazārā**?

Protams! Tāda audumu paradīze, kāda ir Grandbazārā, – ak, Dievs! Latvijā varbūt uz audumiem būtu citādāka gaume, bet Latvijas audumu veikali izvēles un cenu ziņā nestāv klāt. Reizēm aizeju tikai lustes pēc – kādas diegu spolītes, kādas cenas! Es pati šuju sev apģērbu, protu gan šūt, gan izšūt. Ar lielu prieku šuju mēteļus. Tas man ir meditācijas process.

Man ļoti labi iznāk – diedziņš pie diedziņa, ar visu oderi un siltinājumu, un štopēšanu. Citi, lai atslēgtos, brauc slēpot, jo uz kalna ir tikai viena doma – nobrauks vai nenobrauks. Uzšuj mēteli, būs precīzi tas pats! Lai nav kā kankars, lai stāv, lai sēž, lai tur siltumu, lai visas pogas vietā. Galva strādā, smadzenes iztīrās no liekā un iekustinās no jauna, viss kārtībā!

Es sev darinu tādus tērpus... labus! Interesantus. Tante nekad nebūšu, pat ja vide uz to spiestu. Šuju visu – ļoti interesantas tunikas. Lina bikses. Var jau staigāt kleitās, bet – sasodīts! – te cilvēks tā svīst, ka sviedri tek pa kājām uz leju. Vīriešiem ir vieglāk. Un, ja tev ir lina bikses, arī tev ir vieglāk.

Tagad saprotu, kāpēc Austrumu tautu tērps sastāv no biksēm, tunikas un lakata – zem tāda lakata tu esi kā zem telts, savukārt bikses un tunika aizsargā no saules, ir ērta un elpojoša. 36 grādos – nu jau ir tikai 36! – ir tāda vārīta kartupeļa sajūta. Mēģini nu darīt kaut ko fiziski... Kādreiz strādājot uzlieku jūtūbā putnu dziesmas vai līstoša lietus skaņu – desmit stundas. Kāds prieks klausīties, kā bungo lietuslāses... Skatos filmas, kurās snieg; kad lēnām krīt sniegs, man birst asaras. Par laimi, man tā nav aizslēgta pasaule.

Ja tu rīt Bosforā noķertu zelta zivtiņu, kādas trīs vēlēšanās (ārpus Covid radīto neērtību atcelšanas) lūgtu piepildīt?

Ja ir “neizdodamais vērdiņš”, es vēlētos “nenodeldējamo otiņu”. Punktējot krāsu ar mazmazītiņu otiņu, vāveru astīšu sari nodilst, un ota vairs neder. Otrā. Pēc fiziskās nāves vēlos sastapties ar kažokotiem eņģeļiem, kuri mani sargāja šajā dzīvē, savam sunēm Ubharni Elfu un Čillu, staigāt ar viņām pa mežu un vakarā glāstīt murrājošo rudo runci Rūdiju.

Trešo vēlēšanos esmu ierakstījusi grāmatā Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur, kur rakstīju pat dziesmiņas ar atskaņām:
“Un trešā, galvenā, ak, zivtiņ, manu Zelta zivtiņ, – 
Lai svētdienās un brīvdienās no rītiem,
Kad omes, opji, tantes, mammas, tēti 
Grib atpūsties no ikdienišķiem darbiem,
Lai noredz saldus sapņus ilgi. 
Ak, zivtiņ, manu Zelta zivtiņ, – 
Lai svētdienās un brīvdienās no rītiem
Miegs aijā mūsu mazuļus
Kā ziemas miegā baltos lāčukus.”

-------------------------------------------------------

* Baklava jeb pahlava – kārtainās mīklas pīrāgs ar sasmalcinātiem riekstiem, cukuru un sviestu, cepts un mērcēts medū.

** Viens no lielākajiem (platība 30 700 m2) un vecākajiem (ap 500 gadu) apjumtajiem tirgiem pasaulē, ar 61 ielu un vairāk nekā 4000 veikalu. 250 000–400 000 apmeklētāju dienā.