Ārsts atklāti par to, kas mūs var piemeklēt piektdienā, 13. datumā
Tfu, ftu, ftu – ka tik kaut kas nenotiek! Tu domās (un dažreiz arī skaļi) nosaki, piesitot pie koka. Vai arī no viena mēteļa kabatas otrā pārliec laimes kastani vai veiksmes monētiņu. Palīdz taču, vai ne? Rīgas Stradiņa Universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārsts psihoterapeits Artūrs Utināns piekrīt, ka māņticība atsevišķās situācijās var cilvēkā mazināt stresu, taču – ne risināt situācijas vai novērst nelaimes.
Māņticība ir aizspriedumi, kuri rodas tad, kad cilvēks novēro parādības, kuras nespēj izskaidrot vai arī savas nezināšanas dēļ nespēj saprast tās cēloņus, un tādēļ šīs parādības dažkārt tiek uzskatītas par pareģojošām zīmēm, skaidro psihoterapeits Artūrs Utināns. Tā ir ticība pārdabiskajam un paranormālajam, ticība spokiem un komunikācijai ar mirušajiem.
Māņticīgi cilvēki mēdz nesāt sev līdzi veiksmes talismanus, veikt it kā maģiskus žestus un rituālus, kas pēc viņu domām nes veiksmi. Tā ir ticība likteņa zīmēm, kas kaut kādā veidā brīdina par potenciālām briesmām. Un tad kāda cita zīme, piemēram, krustiņš, mūs pieskata un pasargā. Fizika šādus spēkus nav apstiprinājusi, tāpēc ticība tādiem spēkiem vai parādībām pieder pie maģiskās domāšanas.
Māņticība kopumā ir destruktīva un personības izaugsmi bremzējoša, jo cilvēks lielā mērā savas dzīves svarīgos lēmumus atstāj nejaušību un kādu ārējo faktoru ziņā. Par spīti tam māņticību mēdz iedalīt negatīvajā un pozitīvajā.
Negatīvā ir tāda, kas vērsta uz negatīvo – nelaimi, neveiksmi, problēmām, sarežģījumiem, rada trauksmi. Pozitīvā māņticība cilvēkos var radīt nomierinošu efektu, tajā pašā laikā tai ir kāds mīnuss, ar ko jārēķinās, – to lieto, lai izvairītos no sliktā, novērsu nelaimi. Tātad, būtībā arī liek domāt par slikto. “Tad nu katra paša ziņā ir tas, cik brīvi mēs dzīvojam un cik daudz ļaujam nejaušībai un ārējiem faktoriem mūs ietekmēt,” rezumē speciālists.
