Pilna pasaule ar spokiem: kas notiek, ja traģēdijā iet bojā daudz cilvēku

Pēc kārtējām ziņām par cunami, zemestrīci, lavīnu, lidmašīnas katastrofu un tamlīdzīgām nelaimēm, kurās ir daudz bojāgājušo, mēs parasti secinām, ka dzīvojam kā Dieva ausī. Latvijai palaimējies – šajā gadu tūkstotī neesam piedzīvojuši masveida traģēdijas, izņemot lielveikala Maxima sagrūšanu 2013. gada 21. novembrī, kad bojā gāja 54 cilvēki. Maxima krimināllietas rēgs vajāja valsts tiesvedību ilgus gadus, un tikai šā gada februārī tika pasludināts tiesas spriedums. Bet traģēdiju vietās, kur vainīgā meklēšana izpaliek, pārejot sākotnējam šokam, bieži vien vērojams daudz neparastāks pavērsiens – spoku stāstu rašanās.

Taizeme. 2004. gada 26. decembris

Mūsdienu cilvēku dzīves ritms ir tik straujš, ka tie, kurus tas neskāra personīgi, būs jau piemirsuši par seismogrāfa jebkad reģistrēto otro stiprāko zemestrīci pasaulē (pēc 1960. gada Čīles zemestrīces), kuras epicentrs atradās Indijas okeānā. Zemūdens zemestrīce 2004. gada 26. decembrī astoņos no rīta pēc vietējā laika ilga apmēram desmit minūtes (parasti šī dabas parādība ilgst dažas sekundes), izraisīja tā saukto Āzijas cunami, aiznesa 230–280 tūkstošu cilvēku dzīvību, nobīdīja Zemes asi par vairākiem centimetriem un izraisīja zemestrīču vētru uz visas planētas, pat Aļaskā.

Viena no postošākajām moderno laiku katastrofām skāra arī Taizemi, kur gāja bojā vairāk nekā 5000 cilvēku, tai skaitā ļoti daudz ārzemju tūristu. Pāris dienu pēc cunami vispārējam šokam un haosam pievienojās vēl kāda šausmīga blakne – vietējie iedzīvotāji sāka ziņot par rēgiem, ko redzējuši postījumu vietās, par drausmīgiem vaidiem, kas tur skanējuši, un par palīdzības saucieniem, kas nākuši no pludmalēm. Turklāt, mēģinot atrast cietušos vietās, no kurienes dzirdēja kliedzienus, viņi vai nu vispār nevienu neatrada, vai uzdūrās to cilvēku līķiem, kuri bija miruši uzreiz pēc cunami.

Brīvprātīgie glābēji dzirdēja pārdabiskus, šausminošus smieklus, kliedzienus vai raudas no vietām, kuras viņi iepriekš bija pamatīgi pārmeklējuši un no kurienes visu bojāgājušo mirstīgās atliekas jau aizveduši. Piemēram, vairāki ziņojumi pienāca par savādiem kliedzieniem un vaidiem no kādas drazu un gruvešu kaudzes, bet, kad atkritumus pilnībā novāca, zem tiem neatrada nevienu cilvēku.

Vairākas taizemiešu ģimenes žēlojās, ka viņus nomocījuši neskaitāmi anomāli telefona zvani. Atbildot uz tiem, viņi izdzirdējuši kliedzienus pēc palīdzības dažādās ārzemju valodās. Kad tika pārbaudīts, no kādiem numuriem zvanīts, izrādījās, ka tie piederējuši bojāgājušiem ārzemju tūristiem. Viņi bija miruši jau 26. decembrī, bet zvani turpinājās vēl vairākas dienas.

Smagi cietušās kūrortpilsētas Patongas taksometru vadītāji sastapa dīvainus pasažierus – bojāgājušo spokus, kuri apturēja mašīnu, stāvot ceļa malā, un lūdza viņus aizvest uz lidostu. Šie rēgi izskatījās pietiekami materiāli, tā ka taksisti arī viņus veda, kur prasīts, tikai galapunktā pasažieri parasti pēkšņi izgaisa. Savukārt Patongas tirgus naktssargi (tirgus atradās netālu no pludmales) uz darbu devās ar patiesām šausmām vai pat atteicās pa nakti strādāt. Viens no viņiem naktī izdzirdējis baisu sievietes kliedzienu, kas atskanēja no pilnīgi tukšajām tirgošanās vietu rindām, bet cits apgalvoja, ka redzējis sievietes figūru, kas klīdusi pa naksnīgo pludmali un skaļi saukusi vārdā savu bērnu, taču pēc dažiem soļiem pēkšņi izgaisusi sarga acu priekšā.

Kāda vietējā iedzīvotāja stāstīja žurnālistiem, ka pēc tam, kad viņa bija apmeklējusi svētnīcu, kurā uz laiku bija nolikti bojāgājušo līķi, viņa vairs nav tikusi vaļā no bailēm. “Bailes mani ieskāva, un to dēļ es nespēju naktīs gulēt. Tiklīdz izdzirdēju kaut ko, pat ja tas bija tikai vējš, nodomāju, ka tur kliedz gari. Es ticu rēgiem un vienmēr ticēšu. Cunami uznāca tik ātri, ka daudzi tūristi vienkārši nesaprata, kas noticis, kad gāja bojā. Viņi droši vien domāja, ka vēl atpūšas pludmalē, lai gan bija jau miruši un pārgājuši gara veidolā.”

Japāna. 2011. gada 11. marts

Līdzīga situācija izveidojās arī Japānā 2011. gadā, piedzīvojot spēcīgāko zināmo zemestrīci šīs valsts vēsturē. Tohoku zemūdens zemestrīce radīja 10–14 metrus augstu cunami vilni, kas izplatījās pāri visam Klusajam okeānam, sasniedzot pat Ameriku. Turklāt zemestrīce izraisīja augstākā līmeņa avāriju vienā no pasaules jaudīgākajām atomelektrostacijām – Fukušimā. Kopumā gāja bojā vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku un bez vēsts pazuda vairāk nekā divi tūkstoši. Veseli rajoni bija ļaužu pamesti un sagruvuši, atgādinot ainas no kara zonas. Un līdzīgi kā Taizemē, arī Japānā vietējie iedzīvotāji drīz vien sāka redzēt spokus.

Viņi stāstīja par puscaurspīdīgu cilvēku siluetiem, kas izkārtojās garās rindās pie ieejas sagruvušajos lielveikalos un veikalu drupās. Citi rēgi pastaigājās pa izpostītajiem parkiem, kā bija to darījuši dzīves laikā; vēl citi klīda pa savu nopostīto māju drupām. Daži novērojumi tiešām izraisīja šermuļus, piemēram, cilvēki ziņoja par rēgainās figūrām, kas kustas tā, it kā censtos aizbēgt vai aizpeldēt no cunami viļņa. Šie spoki paskrēja garām un tūlīt arī izgaisa.

Japāņu taksometru vadītāji arī sastapās ar spoku pasažieriem. Sevišķi bieži tā gadījās Isinomaki pilsētā, kurā cunami gāja bojā vismaz 6000 cilvēku, un daudzu mirstīgās atliekas nemaz neatrada. Turklāt šeit spoku pasažieri turpināja braukāt taksometros vairākus mēnešus, nevis pāris nedēļas kā Taizemē. Kāds taksometra vadītājs stāstīja, ka divus mēnešus pēc katastrofas uzņēmis jaunu sievieti, kura lūgusi viņu aizvest uz Isinomaki Minamihamas rajonu. Tas burtiski bija noslaucīts no zemes virsmas cunami un tam sekojošā ugunsgrēka dēļ. Kad vadītājs sācis teikt, ka tur nav palikusi neviena vesela ēka, sieviete viņam mierīgi atbildējusi: “Tad es esmu mirusi?” Un tūlīt pēc tam izgaisusi...

Arī citi taksometru vadītāji ziņoja par pasažieriem, kas sākumā šķituši reāli cilvēki – elpojuši, sarunājušies un izskatījušies pavisam parasti, bet kādā brīdi vienkārši izgaisuši. Reiz pasažieris lūdzis aizvest uz konkrētu adresi, taču, kad viņi piebraukuši pie mājas, izrādījās, ka tā ir pilnībā sabrukusi. Taksometra vadītājs pagriezies pret aizmugurējo sēdekli, lai pateiktu to pasažierim, bet tur neviens vairs nesēdēja.

Taksometru fantoma pasažieru fenomenu Isinomaki pētīja socioloģijas studente Juka Kudo no Tohoku Universitātes. Viņa aptaujāja 100 vadītāju, un septiņi no viņiem atklāja, ka veduši spoku, un apliecināja to ar taksometra skaitītāju, kurā bija fiksēts nobrauktais ceļš, par kuru neviens nebija samaksājis. “Nav nekas neparasts šeit sastapt spoku,” atzina kāds vadītājs. “Ja satikšu kādu garu atkal, es to ņemšu par savu pasažieri.” Interesanti, ka neviens no aptaujātajiem neteica, ka būtu sajutis kādas šausmas vai bailes no gariem – pat tad, kad viņi saprata, ka īstenībā veduši rēgus. Varbūt tāpēc, ka spokainie pasažieri parasti bija gados jauni cilvēki un izskatījās pietiekami pievilcīgi, nevis baismīgi.

Tomēr citiem tā nepaveicās, un bija arī ne mazums stāstu par briesmīgiem spokiem. Piemēram, vietējā iedzīvotāja Kanšo Aizava stāstīja: “Ir rēgi bez galvas vai ar norautām rokām, kājām. Ir arī tādi, kuru ķermenis pilnībā pārgriezts uz pusēm. Šie ļaudis gāja bojā un tika sakropļoti katastrofas laikā, un tādā stāvoklī viņi palika arī pēc tam, it kā karājoties starp divām pasaulēm.” Kāds vietējais redzējis slīkoņu rēgus. “Viņi visi bija klāti ar dubļiem no galvas līdz kājām. Viņi stāvēja tikai dažus metrus no manis un skatījās virsū, bet man nebija bail. Vienkārši stāvēju un domāju: “Kāpēc viņi ir netīrās drēbēs? Kāpēc viņi nav pārģērbušies? Varbūt viņiem nedarbojas veļas mašīna?” Rēgi līdzinājās reāliem cilvēkiem, kurus es kaut kad agrāk biju redzējis, tomēr viņi izgaismojās kā spoki filmās.”

Dažos gadījumos pārdabiskais aspekts šķita gandrīz sataustāms. Daži izdzīvojušie satika savus kaimiņus, kuri it kā arī bija izglābušies, un sarunājās ar viņiem, bet vēlāk izrādījās, ka tie bijuši dziļi maldi. Viņi nejauši uzzināja, ka kaimiņi īstenībā gājuši bojā un ka viņi satikušies ar tiem pēc nāves. Kāda padzīvojusi sieviete no Onigavas, kura cunami laikā bija mirusi, pēc tam parādījās izglābto nometnē un lūdza tēju, lai sasildītos. Ieraugot viņu, cilvēki uzreiz bija sapratuši, ka tas ir mironis. Sieviete izskatījusies tā, ka tūlīt sāksies līķa sadalīšanās, un atstājusi aiz sevis jūras ūdens peļķes. Taču nevienam nav bijis drosmes viņai to skaidri pateikt – viņi tikai klusēdami pasnieguši tai tasi tējas.

Japāņu priesteri ne vien attīrīja daudzas vietas no spoku klātbūtnes, bet bija spiesti nodarboties arī ar garu izdzīšanu, jo dažos vietējos iedzīvotājos iemitinājās pat ne viens, bet dažādi gari, kas bija saistīti ar Tohoku zemestrīci. Budistu eksorcists Taio Kaneda stāstīja par 25 gadus vecu sievieti, kura kaut kādā veidā bija jūtīga pret mirušajiem. Rezultātā sievietē pārmaiņus ieperinājās dažādi gari: kāds pašnāvnieks, kurš nogalināja sevi, uzzinot par abu meitu nāvi cunami; kāds vīrietis, kurš vēlējās pievienoties mirušajiem tuviniekiem, bet nevarēja tos atrast, jo visi bija aizskaloti; kāds vecs vīrs, kurš gribēja parunāties ar izdzīvojušo sievu; vīrietis, kurš gulēja jūras dibenā un gribēja uzzināt, kas noticis ar viņa meitu Kaori. Sieviete stāstīja, ka viņu pastāvīgi ielencot arī rejošu suņu rēgi.

Ņujorka. 2001. gada 11. septembris

Vēl viena neaptverama traģēdija notika Ņujorkā, kad pirms 19 gadiem Dvīņu torņos ietriecās divas islāmistu teroristu nolaupītas un vadītas lidmašīnas. Abi debesskrāpji sagruva, bojā gāja 2606 cilvēki, kas tobrīd atradās ēkā.

Šo gadu laikā traģēdija apaugusi ar daudziem stāstiem un leģendām, un viens no iespaidīgākajiem ir Ņujorkas Policijas departamenta seržanta Frenka Marras novērojums, ko viņš aprakstījis savā atmiņu grāmatā. 2001.–2002. gadā Marra kopā ar daudziem citiem glābējiem atrada 1200 cilvēku mirstīgās atliekas kopā ar vairāk nekā 54 000 personīgo mantu. Tomēr ne jau tas satrieca seržantu visvairāk, bet gan kāda neizskaidrojama parādība.

Marra stāstīja, ka visdziļāko iespaidu uz viņu atstājusi kādas afroamerikāņu sievietes parādīšanās drupās. Viņa bija ģērbusies baltā tērpā kā Sarkanā Krusta darbiniece no Otrā pasaules kara laika, un viņas spokainais rēgs, kuru viņš redzējis daudzas reizes, vienmēr nesa paplāti ar sviestmaizēm. Sākumā viņš nodomājis, ka tā ir kāda brīvprātīgā, kura tādā veidā cenšas drupu novācējiem palīdzēt, bet drīz vien ievērojis, ka sieviete izgaist, tiklīdz tai tuvojas.

Un Marra nebija vienīgais aculiecinieks, kā viņš atklāja grāmatas rakstīšanas laikā. Sākumā viņš nomāca šīs atmiņas, bet, rakstot grāmatu, sazinājās ar kādu bijušo kriminālizmeklētāju, kurš starp citu pavaicāja: “Vai esat jebkad dzirdējis stāstus par veco Sarkanā Krusta darbinieci, kas mēģināja pasniegt sviestmaizes un kafiju drupu novācējiem?” Marra atzina, ka tajā brīdī “tas mani satrieca kā tonna akmeņu”. Vēlāk kāda ekstrasense apgalvoja, ka Sarkanā Krusta darbiniece bijusi “pārcēlāja” vai “dvēseļu savācēja”, kura upuriem palīdzēja pāriet uz viņpasauli.

Citi strādnieki drupu laukumā redzējuši arī citādas parādības, piemēram, “lielas, melnas masas”. Lai nu kā, rokoties cauri visām drazām, Marra sapratis, ka šī vieta ir kas vairāk par būvgružiem. “Laikam ejot, mēs apjautām, cik daudzu cilvēku pelni un DNS joprojām palika šajā vietā. Bija skaidrs, ka tā ir svēta zeme, daudzu to cilvēku vieta, kurus nekad nevarēs atrast, kapsēta bez pieminekļiem.”

Neziņa, masu halucinācijas vai pēctraumatiskais sindroms

Tā kā spokošanās masu traģēdiju vietās ir visā pasaulē izplatīts novērojums, dažādu jomu speciālisti mēģina rast tam izskaidrojumu. Ezoteriķi to skaidro šādi – kad vienlaikus īsā laika sprīdī iet bojā, piemēram, lielas mājas vai vesela ciema iedzīvotāji, varbūr ugunsgrēkā vai lavīnas nogruvumā, tad viņu dzīves enerģija nepaspēj nekur aiziet un paliek šajā vietā uz ilgu laiku. Viņi nomira tik pēkšņi, ka paši to pat nesaprata.

Viņiem nebija laika sajust un pieņemt savu nāvi, tādējādi dvēsele saglabāja domas par to, ka viņi ir dzīvi. Tāpēc bijušās mājas vai ciema vietā var novērot dīvainas mirgojošas uguntiņas, zibošas ēnas, spokus un citas paranormālas parādības. Mūsdienu realitāte arī dod savu ieguldījumu šajā fenomenā – bez neparastām skaņām, kliedzieniem, vaidiem cilvēki var arī saņemt zvanus no mirušo cilvēku telefona numuriem.

Katrai tautai ir arī seni ticējumi, kas pa savam skaidro spoku nākšanu pie dzīvajiem. Piemēram, japāņi šos garus, kas nerod miera, dēvē par gaki jeb izsalkušajiem spokiem. Parasti tie ir priekšlaikus mirušu cilvēku gari, bieži vien dusmīgi vai vardarbīgi, un viņus interesē tikai tas, kā mocīt un sabojāt eksistenci dzīvajiem.

Savu viedokli izteikuši arī daudzi psihologi un ārsti. Taizemes psihologs Valops Pijamanots pēc savas tautas traģēdijas centās atsaukt taizemiešos veselo saprātu, balstoties uz zinātnisku pamatojumu. “Tas ir masu halucināciju veids, ko izraisījusi liela psiholoģiskā trauma, ļoti daudziem cilvēkiem ejot bojā vai pazūdot bez vēsts,” viņš skaidroja taizemiešu stāvokli pēc cunami. “Viņi redz ļoti daudz līķu, viņi runā tikai un vienīgi par mirušajiem, tāpēc arī sāk redzēt mirušus tūristus, kas pastaigājas pludmalē vai tiek nesti okeāna viļņos.

Taizemieši tic, ka cilvēks pēc nomiršanas ir noteikti jākremē vai uzreiz jāsvēta. Ja to neizdara, mironis tajā vietā, kur gāja bojā, parādīsies atkal un atkal. Turklāt ārzemju tūristi taizemiešu acīs ir īpaši cilvēki, viņi atstāj uz tiem milzīgu iespaidu, jo atšķiras fiziski un parasti ir ļoti bagāti. Taizemieši viņus apbrīno, un viņiem šķiet – šie cilvēki nevar nomirt tā vienkārši, viņiem jākļūst par spokiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi nomira tālu prom no savām mājām un vēlas turp atgriezties.”

Varbūt taizemieši tiešām piedzīvoja masu halucināciju – spokošanās gadījumus novēroja apmēram divas nedēļas pēc cunami, pēc tam vairs par to neviens nerunāja. Tomēr līdzīgas halucinācijas tika novērotas arī citās masu upuru vietās, turklāt tās bija krietni ilgāku laika periodu. Daži zinātniskie pētījumi arī apliecina, ka cilvēki, atrodoties spēcīgā sērošanas stāvoklī vai ciešot no pēctraumatiskā sindroma, tiešām no šausmām un stresa var redzēt halucinācijas vai spokus kā mentālās projekcijas. Taču kā izskaidrot, ka pārdabiskās aktivitātes redzējuši arī cilvēki no malas, kas nav tieši iesaistīti traģēdijā

Staļingrada un ģeopatogēnā zona

Daļa zinātnieku sliktās vietas, kas piesaista neizskaidrojamas parādības vai kurās novēro paranormālo aktivitāti, ir gatavi saukt par ģeopatogēnām zonām, lai gan īsti zinātnisks šis nosaukums nav. Par šādu vietu neapšaubāmi uzskata Volgogradu, bijušo Staļingradu, kas, var teikt, uzcelta uz kauliem. Ilgāk nekā pusgadu, no 1942. gada augusta līdz 1943. gada februārim, šeit norisinājās lielākā un asiņainākā Otrā pasaules kara kauja, un abās pusēs kopā gāja bojā apmēram divi miljoni cilvēku. Kur palika viņu ķermeņi?

Ledainajā Staļingradas ziemā tos nevarēja un neviens arī nespētu apbedīt, tāpēc līķi tika vienkārši krauti kaudzēs vai arī samesti visās iespējamās bedrēs, gravās, upēs. Vēl mūsdienās ik gadu Volgogradā atrod trīs četrus kara laika masu kapus. Piemēram, 2018. gadā strādnieki, velkot ūdensvadu, uzdūrās vācu karavīru masu kapam, kurā izrādījās aprakti gandrīz divi tūkstoši cilvēku. Pilsētas iedzīvotāji lieliski apzinās, kādā vietā viņi dzīvo. Tas ir kara mantojums, ar ko atliek tikai samierināties.

Tomēr ar to Staļingradas kaujas rēgs neaprobežojas. Universālveikala ēkas pagrabstāvā, kur atradās vācu armijas virspavēlnieka Frīdriha Paulusa štābs, tagad iekārtots muzejs, kurā pastāvīgi notiek neizskaidrojamas lietas. Stāsta muzeja vecākā zinātniskā līdzstrādniece Natālija Silantjeva: “Gandrīz katru gadu Staļingradas kaujas beigu gadadienā, 2. februārī, mums pēkšņi nedarbojas tehnika. Vienu gadu salūst dators, kurš vēl iepriekšējā vakarā labi darbojās, citu gadu nestrādā fotoaparāts, turklāt tieši no tā brīža, kā tika ienests muzeja teritorijā. Ekstrasensi, kas te bijuši, runā par ļoti slikto enerģētisko auru. Bet ko var gribēt – mēs taču atrodamies praktiski uz līķiem...”

Blakus studentu kopmītnēm pie Volgogradas Universitātes bieži redzēts karavīra rēgs ar apsaitētu roku, kurš reizēm vēlīniem garāmgājējiem lūdz piesmēķēt. Kara laikā tur notika smagas kaujas. Ciematā netālu no pilsētas, kur ir lieli Staļingradas kaujā nogalināto vācu kareivju kapi, vietējā jaunatne astoņdesmitajos gados mēdza azartiski nodarboties ar melno arheoloģiju, reizēm pat paliekot tur nakšņot.

Klīst daudz neticamu nostāstu par dārgumu meklētāju piedzīvoto. Piemēram, kāds racējs naktī izgāja pastaigāties pa vācu kapsētu un pazuda. Viņu atrada tikai no rīta – tādā stāvoklī, ka nācās uzreiz vest uz psihiatrisko slimnīcu. Pēc ilgstošas ārstēšanās viņš beidzot atklāja, ka kapsētā saticis divus vācu armijas karavīrus Otrā pasaules kara formās un ar automātu plecā. Nepiespiesti sarunājoties vāciski, viņi pagājuši garām apstulbušajam jauneklim un izgaisuši naktī.

Visticamāk, lielo kauju vietās, kur piedalījās un krita tūkstošiem cilvēku, uzkrājas milzīga psihiskā enerģija. Noteiktos apstākļos tā varētu izlādēties, uzskatāmi attēlojot bijušos notikumus. Par to ne reizi vien liecina vēsturiskie avoti. Tā 490. g.p.m.ē. grieķi sakāva persiešus slavenajā kaujā pie Maratonas. Pēc leģendas, vairākus gadus pēc tam kaujas laukā karavīru rēgi atkal un atkal devušies nežēlīgā cīņā.

Daudz vēlāk, 1642. gadā, pie Edžvertas par varu Anglijā cīnījās prinča Ruperta un Olivera Kromvela karaspēks, bet pēc mēneša vietējie iedzīvotāji ieraudzījuši debesīs kaujas atkārtojumu – cīnījās divas spoku armijas, skaidri varēja dzirdēt bungu skaņas, lielgabalu dārdoņu un bruņu grabēšanu. Savukārt 1862. gadā Amerikā, pie Šeilohas Tenesī štatā, pilsoņu kara kaujā gāja bojā vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku. Pēc pusgada vietējie sāka runāt par spokainu kauju, kas bija ne tikai dzirdama, bet arī redzama. Bezvēja rītos to reizēm varot redzēt vēl mūsdienās.

Protams, zinātnieki mēģina izskaidrot tamlīdzīgas parādības ar visām iespējamajām optiskajām ilūzijām, tomēr līdz šim viņu izvirzītajām teorijām vēl nav izdevies atbildēt uz visiem jautājumiem, kas radušies cilvēkiem, kuri to visu redzējuši savām acīm.