Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

Viņa bija nenotverama. Ginta un Ērikas Grāveļu pirmā kopīgā intervija

Intervijas
12. oktobrī 04:43 2020. gada 12. oktobrī 04:43
 
Ieva
Broka
| Žurnāls "OK!"
Šovasar viņi apprecējās. Pēc piecu gadu kopdzīves. Tajā, kā Gints joprojām skatās uz Ēriku, ir kaut kas tik... pārliecinošs. Nevaldāmais, trakulīgais Grāvelis. Un tik aizkustinošs maigums. Aktieri Gints Grāvelis un Ērika Eglija-Grāvele. Šī ir viņu pirmā kopīgā intervija.

Apsveicu jūs ar lielo dzīves notikumu!

Gints: – Paldies! Mēs jau paši joprojām esam sajūsmā.

Vai jūsu dzīvē šajā pusotrā mēnesī kopš kāzām kaut kas mainījies?

Gints: – Cita kvalitāte. Man ir sieva, un tas ir forši. MANA SIEVA! Skaisti.

Ērika: – Es vispār esmu patīkami pārsteigta, ka viņš ir tik priecīgs. Pat brīnos, cik ļoti viņam patīk lietot vārdu “sieva”.

Gints: – Es gan viņu tāpat biežāk saucu par Ērcīti. Tā bija, un tā arī palika. Bet sajūta gan ir cita. Labāka. Stabilāka. Nopietnāka.

Kādas bija jūsu kāzas?

Gints: – Liels paldies mūsu vedējiem – manam vecākajam brālim ar sievu. Jo mēs jau visu laiku teicām, ka mums neko īpašu nevajag, tikai tādas nelielas kāzas. Mēs tiešām arī gribējām pa vienkāršo, tikai tuvākajiem. Bet kāzās dabūjām milzīgu pārsteigumu. Un viņi arī tik burvīgi pateica: “Tas, ko jūs gribējāt, saucas dārza svētki. Mēs jums noorganizējām kāzas!”

Ērika: – Bija pārsteigums pēc pārsteiguma. Nē, es visu dienu neraudāju. Bet saviļņojums bija milzīgs. Un cik tomēr ir patīkami, ka par tevi kāds ir tā padomājis. Ka cilvēki ne tikai darbu, bet arī sirdi ieguldījuši, domājot par mums. To ļoti varēja just. Un tas mani ārkārtīgi aizkustināja.

Foto: Oļegs Zernovs

Jūs jau gana ilgi dzīvojāt kopā.

Ērika: – Gints saka, ka sešus gadus, bet man liekas, ka piecus. Žurnālos vispār rakstīja, ka četrus.

Un varējāt taču tā arī dzīvot tālāk. Bez precēšanās.

Gints: – Varējām. Bet man visa šā pasākuma skaistums slēpjas tajā, ka es kā vecis, kā vīrietis varēju nonākt nākamajā līmenī. Sasniegt savu next level. Domāju, tas no vīrieša puses arī ir lielākais mīlestības apliecinājums sievietei – ka esi gatavs ar viņu iet tālāk. Lielākais un arī skaistākais.

Protams, ka mēs varējām neprecēties. Bet es joprojām saņemu milzīgi daudz pozitīvu emociju no tā, ka apprecējāmies. Saņemu no kāzu bildēm. No sajūtām. No draugu zvaniem. Un domāju: ja mēs paši to sajūtu pieturēsim, vēl ilgstoši varēsim saņemt.

Ērika: “Viņš taču bija kā tāds savvaļas zirgs. Pilnīgs rokenrols. Skatījos un domāju: ar šito? Nekad mūžā!”

Ērika: – Man jau liekas, ka vīrieši tomēr bīstas no šāda pasākuma. Viņiem grūtāk pieņemt lēmumu. Bet, ja jau esat tik ilgi kopā, nu, kāds tur apdraudējums? Mums kopīgu bērnu nav, bet, ja tādi ir, par kādu apdraudējumu un brīvības zaudēšanu vispār var būt stāsts?

Gints: – Man tiešām kādreiz likās, ka apprecoties var zaudēt kaut kādu brīvību. Bet nē. Ir tikai vēl labāk. Taču par sevi teikšu godīgi: jā, pirms gadiem desmit es nebūtu precējies. Tad man likās, ka solījums uzliek pienākumus, un tas to tiešām arī dara. Man liktos, ka varbūt tomēr īsti negribu. Bet tagad es esmu gatavs uzņemties atbildību. Solīt. Tik daudz kas dzīvē jau tāpat ir nonivelēts. Tad kāpēc kaut šo jomu neturēt cieņā un godā? Vārdu sakot, es pat īsti nezinu, ko vēl teikt. Esmu stāvā sajūsmā par šo soli! Un par savu sievu!

Jūs agrāk neesat bijuši runīgi, stāstot par savām attiecībām. Tagad atklāsiet, kā vispār notika tas pirmais klikšķis?

Gints: – Man jau patīk, kā viņa pati reiz man teica, ka esot uz mani skatījusies un domājusi: šitas mellais, dzērājs un ķēms! Un ka nekad, nekad neko ar tādu!

Ērika: – Viņš taču arī bija kā tāds savvaļas zirgs. Pilnīgs rokenrols. Un es patiešām skatījos un domāju: ar šito? Nekad mūžā! Bet tad, tā palēnām, es ieraudzīju arī citu Gintu. Sakarīgu, sirsnīgu vīrieti.

Gints: – Man šķiet, tas notika, kad uzaicināju viņu pāris dienu braucienā ar laivām. Tur viņa ieraudzīja, ka es varu būt arī mierīgs. Ka ir vide, kurā es kļūstu cits. Varbūt tas pat nebija mans nopelns, bet dabas. Viņa redzēja, cik labi es tur jūtos. Jo es tiešām nekur citur nejūtos tik labi kā mežā, pie ezera, nakšņojot teltī, no rīta agri ceļoties makšķerēšanai.

Foto: Oļegs Zernovs

Ērika: – Tā arī bija. Toreiz, braucienā, es viņu ieraudzīju pilnīgi citādāku, nekā bija pierasts redzēt. Mierīgu.

Gints: – Runā vēl, runā vēl...

Ērika: – Galvenais, kas viņam ir: viņam ir laba sirds. Ko tad vēl vispār vajag? Un viņš ir tāda emociju bumba! Viņš var būt maigs. Mežonīgs. Reizēm viņš raud. Es neraudu, bet viņš raud. Un tas ir tik sirsnīgi. Tā emociju amplitūda viņā ir milzīga. Viņš taču tūlīt atkal raudās...

Gints: – Bet tu tik labas lietas runā, man ir tik patīkami.

Un kas ir Ērikai?

Gints: – Viņā ir viss! Trakums, kas man patīk. Es patiesībā biežu vien mēdzu domāt, kas tad ir TAS. Negribētos jau savu sievu tagad ar zirgu salīdzināt – viņa mani drīkst ar to salīdzināt –, bet viņā ir tāda brīvība kā savvaļas zirgiem. Un tas tik brīnišķīgā veidā mijas ar mieru un atbildību, ka tieši tas arī ir TAS, kas mani paņem. Fenomenāls trakuma un miera savienojums. Vienīgais, kas jādara man: neprovocēt viņā lieki to trakumu. Starp citu, neesmu redzējis citu cilvēku, ko tik ļoti ietekmētu pilnmēness. Tāpēc es sekoju līdzi mēness fāzēm. Tas daudz ko izskaidro.

Un vēl man patīk, ka, arvien vairāk uzticoties viens otram, mēs joprojām atklājam otrā kaut  ko jaunu. Tas nebeidzas. Un tas ir skaisti.

Jums teātrī ir bijusi laba saspēle?

Gints: – Nē, mums nebija tas gadījums, kad saskatās, spēlējot mīlētājus. Kā pāris uz skatuves vispār neesam bijuši. Patiesībā laikam tikai tagad tā īsti vienā izrādē kopā būsim: septembra vidū pirmizrāde būs Gata Šmita izrādei pēc Roberta Aika lugas Ārsts. Protams, būtu interesanti uz skatuves būt kā pārim, bet tas jau citu cilvēku ziņā.

Ērika: – Mēs mājās par teātri daudz nerunājam. Nestrīdamies. Padomus otram nesniedzam. Bet ir patīkami, ka viens otru saprotam. Zinām, ko nozīmē būt aktierim. Un palīdzam viens otram tekstus mācīties.

Foto: Oļegs Zernovs

Un kurš jums ģimenē skaitās “labāks aktieris”?

Ērika: – Es noteikti esmu priecīga, ja viņam kaut kas padodas labāk nekā man.

Gints: – Mēs esam vīrietis un sieviete, mēs vienā kategorijā nemaz nevarētu startēt. Domāju, kā lai smukāk pasaka... Mēs mājās vispār neesam aktieri. Mājās mēs viens otru mīlam. Skatāmies viens otram acīs. Bučojamies. Esam viens otram.

Gints: “Esmu stāvā sajūsmā par šo soli! Un par savu sievu!”

Jums tie pieci gadi līdz kāzām mierīgi un bez koferu krāmēšanas pagāja?

Gints: – Pavillojušies jau esam. Trupas vadītāja mūs reiz raksturoja kā itāļu ģimenīti. No rīta varam smaidīt, bet vakarā lugas eksemplārus pa gaisu mētāt un sūtīt viens otru pamācīties.

Ērika: – Visādi ir bijis... Laikam ejot, es jau zinu, kad vajag tā mierīgāk un ar līkumiņu apiet. Mēs mācāmies kopdzīvi. Rīvējām tās kantītes. Un, cerams, mums sanāk

Gints: – Man ir ļoti labs piemērs. Mani vecāki, kuri būs jau 44 gadus kopā. Un arī vecākais brālis ar 20 gadu kopdzīvi. Mana mammīte kāzās asarām acīs teica: “Man ir četri dēli. Un bija jāgaida 20 gadi, līdz nākamais dēls apprecēsies...” Tagad stafete nodota nākamajam.

Ērika: – Kāzās bija radi. Daži tuvākie draugi. Vairāk no Ginta puses, jo viņam ir daudz radu, un arī viņa labākie draugi tā pakāpeniski kļuvuši arī par manējiem. Man tas radu pulciņš ir daudz mazāks. Un nav arī tik tuvs kontakts diemžēl.

Gints: – Kāzās bija tādi cilvēki, par kuriem katru varēju pateikt, kāpēc viņš tur ir.

Gint, tu pats esi daudz kāzu vadījis.

Gints: – Esmu gan. Atzīšos godīgi: es to daru, bet neteiktu, ka tas ir viegli. Kāzās jūtu ļoti lielu atbildību. Tā ir šiem cilvēkiem tik svarīga diena, tur nevar dīvainus jociņus svaidīt. Katram vārdam jābūt pārdomātam.

Es esmu bijis kāzās, kur sēž sievas un vīra vecāki – un viņi savā starpā nesarunājas. Pat kāzu dienā... Un gaiss no tā saspringuma vibrē. Vai kādam no jaunlaulātajiem nav līdzi bērnu no iepriekšējām attiecībām šajā svētku dienā... Tā ka pat sāpīgi skatīties.

Gints: “Varbūt es būtu dabūjis ar krēslu pa muguru. Varbūt pat pelnīti.”

Jūsu mīļākā kopīgā nodarbe?

Ērika: – Daudz mums tādu. Mēs esam aktīvi dabā braucēji un gājēji. To gan es no Ginta pārņēmu. Un tagad mums nav nekā interesantāka un patīkamāka, kā laivot, makšķerēt vai vienkārši iet. Garus, garus gabalus. Viņš ļoti labi plāno maršrutus, es ļoti labi protu doties līdzi. Bet galvenais mums šajā disciplīnā ir Gints. Tikmēr es esmu galvenā virtuvē. Un visā, kas attiecas uz mājām.

Foto: Oļegs Zernovs

Gints: – Ar riteņiem braucam. Ērika teica, ka daudz staigājam; es uzdrošināšos teikt, ka esam izstaigājuši divas trešdaļas no visiem Latvijā zināmajiem taku maršrutiem. Un jau meklējam un radām paši savus. Tas ir ļoti aizraujoši. Ja vēl sakrīt labs laiks un garastāvoklis – burvīgi!

Ērika: – Esmu bijusi arī Gintam līdzi medībās. Dzinējos. Nopelnīju savu maisiņu ar gaļu.

Gints: – Kad diena bija pusē, viņa teica: “Es visu sapratu...” Vaigi sarkani, noskrējusies, pārgurusi. Man gan ļoti patika, kādā sajūsmā par viņas klātbūtni bija visi veči toreiz. Kad viņa piesmēla savus zābakus, laikam kādi pieci skrēja un piedāvāja savējos.

Ērika: – Tas bija ļoti aizraujošs piedzīvojums. Pārliecinājos, ka neesmu nekāda baltrocīte, ko gan arī pirms tam zināju. Tomēr turpmāk atstāšu to kā vīru lauciņu. Pieļauju, ja man kādreiz būs pārlieku pilna galva ar negudrām domām, es vēlreiz aiziešu par dzinēju. Tiem, kas nezina, varu pateikt, kā tas notiek: tu ej pa mežu un vienkārši visu laiku kliedz! Vakarā ne par ko neesi spējīgs padomāt. Iekrīti gultā un aizmiedz.

Ērika: “Mēs neatgriežamies pagātnē, kas bija pirms mūsu attiecībām. Es nemēdzu teikt: redz, kāds tu agrāk biji!”

Kas būtu, ja jūs būtu sākuši kopdzīvi pirms gadiem desmit, piecpadsmit?

Gints: – Varbūt es būtu dabūjis ar krēslu pa muguru. Varbūt pat pelnīti.

Mēs abi esam Lauvas pēc horoskopa, un man tolaik savas krēpes nu nemaz nebūtu gribējies pieglaust. Varbūt starp mums būtu bijis rokenrols, taču tas noteikti nebūtu bijis ilgi.

Un kur tagad tavas krēpes?

Gints: – Liela daļa pa krūmiem vienkārši izrāvās. Izplūkājās kā aitai vilna. Ne jau tikai Ērika mani savaldīja. Dzīve vispār. Tomēr viņas nopelns ir liels.

Ērika: – Es tomēr izmantošu iespēju un nepakautrēšos pateikt, ka es jau nu esmu ļoti labs kumoss. Es tagad pilnīgi nopietni to saku. Es sevi uzskatu par foršu sievieti. Un arī par labu sievu. Zinu, ka tā nav pieņemts runāt, bet tā ir. Man ir daudz labu īpašību. Es esmu godīgs, atvērts cilvēks. Atbildīga. Saimnieciska. Praktiska. Un es tā varu vēl turpināt. Man šķiet, ka es esmu tāds... saprotams cilvēks. Ar mani ir vienkārši runāt, sarunāt.

Foto: Oļegs Zernovs

Gints: – Nu, es vēl varētu piebilst: dzīvojot ar Ēriku, mums mājās nav iedomājams brīdis, kad nav naudas.

Ērika: – Un tāpēc viņš mani sauc par žīdu! Bet es vienkārši protu skaitīt. Ja mums iedos vienādu čupiņu ar naudu, Gints savējo noteikti iztērēs ātrāk. Kamēr es saskaitīšu, noglabāšu.

Gints: – Es varbūt tiešām arī ātrāk iztērētu. Bet, redzot, ka viņai vēl ir, ātri izdomātu, kā nopelnīt atkal. Bet labi, es nenoliedzu: viņa ir praktiskāka un saimnieciskāka. Un daudz.

Gint, tev bija un ir brīnišķīga galvenā loma Liepājas teātra izrādē Purva bridējs.

Gints: – Lūk, tur bija viss par mani un to, kāds biju pirms gadiem desmit... Viens pret vienu. Tā man bija godīga grēksūdze pašam ar sevi. Un bija arī tā, ka ne viss man tajā mēģinājumu procesa laikā šķita viegls un patīkams. Nebija lielas baudas atcerēties. Bet spēlēt to lomu man bija baigais kaifs! Es to nospēlēju, un viss, atpakaļ vairs neskatos.

Ērika: – Tas ir viens no noteikumiem, ko paši sev ieviesām. Mēs neatgriežamies pagātnē, kas bija pirms mūsu attiecībām. Neceļam augšā vecas lietas. Es nemēdzu teikt: “Redz, kāds tu agrāk biji!” Bet līdz tam mums vajadzēja izaugt un nonākt. Nevilkt to vairs līdzi.

Mēs gan tagad runājam tā, it kā tas “neiejātais zirgs” būtu bijis tikai Gints. Jā, es varbūt biju mierīgāka un varbūt arī “labāka”. Bet, redz, es jau arī gribu mūsu attiecībās mainīties. Nevis palikt, kur biju. Un tagad mēs cenšamies abi kopā kalnā augšā iet. Nevis šļūkāt pa to kalniņu augšā lejā. Gints ir daudz rāmāks kļuvis. Bet es arī esmu kopā ar viņu mainījusies.

Un nav jau arī tā, ka tagad ir kaut kas atņemts un nav ko vietā likt. Ir tik daudz ko darīt! Nu, nevar mūžīgi palikt tajā jaunības trakumā. Labi, varbūt pat var: bet vai vajag? Vai mums to vajag? Palikt un rotēt vienā punktā, tas nav nekas skaists un iedvesmojošs. Gints nav piesiets, viņš jebkurā brīdī var iet ar saviem čomiem satikties. Un arī kaut kādas dumības darīt. Bet – tā nav ikdiena. Starp citu, Gintam ir ļoti labi draugi. Vēl no Skrundas un jaunības laikiem. Tiesa, ir arī man mazāk simpātiski draugi, nesauksim gan tagad vārdos šos Rīgas draugus (smejas.).

Ērika: “Tiem, kas nezina, varu pateikt, kā tas notiek: tu ej pa mežu un vienkārši visu laiku kliedz!”

Ja jums tagad lūgtu nosaukt prioritātes?

Ērika: – Man nav ilgi jādomā. Ģimene. Skatos uz Ginta vecākiem un izjūtu ļoti dziļu aizkustinājumu, kā viņi savus bērnus audzinājuši un kādas vērtības ielikuši. Un kad viņi visi kopā sēž pie viena liela ģimenes galda... Kāds tas ir spēks!

Gints: – Ir tāds brīdis, līdz kuram vārdi kaut ko nozīmē. Un tad, vismaz man, ir tāda zona, kuru vairs nevar izstāstīt. Ko nevajag izstāstīt. Tāpēc es laikam tagad izmantošu iespēju paklusēt. Bet es varu piekrist Ērikai, ka tā ir ģimene.

Foto: Oļegs Zernovs

Ērika: – Ar šo vīrieti es esmu aizgājusi tālāk nekā ar citiem. Tālāk nekā ar jebkuru citu cilvēku. Un vienalga dažreiz ir brīži, kad mēs burtiski viens otru nedzirdam. Tas pat tā kā ļoti izbrīna, bet jā, tādi brīži ir. Nedzirdam, nedzirdam, līdz atkal sadzirdam.

Gints: – Mēs jau neesam divi mierīgākie cilvēki pasaulē satikušies. Tāpēc mums ir jārunā. Un daudz jārunā. Citādi krājas, līdz sakrājas. Mums ir bijuši konflikti, un, pateicoties tiem, mēs esam sapratuši, ka labāk laikus izrunāt. Un ka ir dienas, kad labāk nemaz nerunāt, bet nogaidīt. Bet tas jau nav kaut kas unikāls. Tā cilvēki dzīvo. Tā ir kopdzīve.

Gints: “Tie ir skati, kas man rauj jumtu nost! Un tie ir arī brīži, kad es saprotu, kāds romantiķis tomēr esmu.”

Ērika pateica, kādu tevi atceras no pirmā iespaida. Bet kāda tev likās viņa?

Gints: – Viņā bija kaut kas nenoķerams. It kā tik saprotama un tepat tuvu, blakus, bet vienlaikus tik nenotverama. Un viņa taču reāli no manis muka! Uz “jūs” uzrunāja. Ne tikai mani, vispār mūs, kas bija tikai dažus gadus vecāki. Trīs gadus jau strādāja teātrī, bet joprojām teica “jūs” – nu, kas tas par sviestu?! Bet Gruzdovs ar Rogu viņiem tā bija iemācījuši un stingri grožos turēja. Viņu kurss bija tāds, kas mācēja uzvesties. Atšķirībā no mūsējā... Lai gan tikai pāris gadu starpība.

Ērika: – Mēs ienācām teātrī ar lielu cieņu pret vecākajiem kolēģiem. Un viņš – šitas mežonis – arī bija “vecāks kolēģis”.

Mēs nemaz neiedomājāmies, ka varētu tā vienkārši ievelties teātra bufetē. Varējām ieiet un tikai sulu paņemt. Mums bija iemācīts, ka teātris nav nekāda izklaides, bet gan darba vieta. Un tas man arī ļoti patika. Pēc tam jau, protams, ar laiku mazliet paspruka groži vaļā, mazliet arī padauzījāmies, tomēr taču jauni cilvēki.

Gints: – Es no Ērikas varu mācīties tādu racionālu, stabilu un arī ātru reakciju. Īpaši uz svarīgām lietām. Tajā pašā laikā viņa var, piemēram, ilgi veikalā skatīties uz divām vienādām sulas glāzēm un nespēt izvēlēties, kuru toni ņemt. Es esmu tāds, kas ieskrien un nopērk. Bet lielās lietās viņas miers un izlēmība ir fantastiskas īpašības. Un es domāju, ka viņa būs brīnumaina mamma.

Ērika: – Un viņš būs fantastisks tēvs. Viņš jau tagad tāds ir savam dēlam.

Jūs pie šā jautājuma piestrādājat?

Ērika: – Mēs varam piestrādāt un plānot, bet tas nav tikai mūsu spēkos. Bet jā – ceram.

Gints: – Manam dēlam Krišam septembrī būs 11 gadi. Un man ļoti, ļoti patīk, kādas viņiem ar Ēriku ir attiecības.

Ērika: – Ir vienkārši: viņš ir bērns, un es esmu pieaugušais. Jā, sākumā es saskāros ar to, ka realitāte no iedomātā atšķiras. Ir pieaugušie, kam grūti pieņemt otras puses bērnu. Un ir bērni, kam grūti pieņemt savu vecāku jauno partneri. Un mums arī nebija tā, ka no pirmās dienas ļoti gludi un viegli viss pats no sevis notika. Man pašai ar sevi bija daudz jāstrādā, lai, nedod Dievs, nesāktu apvainoties uz tobrīd pavisam mazu bērnu. Bet tagad viņš saprot, ka es viņam tēti nezogu. Un mēs esam atraduši kopīgu valodu. Jā, tagad jau ir viegli.

Ērika: “Ar šo vīrieti es esmu aizgājusi tālāk nekā ar jebkuru citu cilvēku.”

Gint, kāda ir tava sliktākā īpašība?

Gints: – Stulbums. Un tādā plašā nozīmē. Nē, ne tāds intelektuāls stulbums, bet tieši tāds... puiciskums. Es negribu pieaugt. Es gribu dauzīties. Es pat pats it kā gribu būt labā nozīmē pieaudzis, bet joprojām ne vienmēr sanāk. Biežāk pat nesanāk. Labi, tagad es vismaz vieglāk varu pārdzīvot, ja kāda loma nesanāk. Bet kādreiz taču tam līdzi nāca tādi pārdzīvojumi, kas mani līdz ar zemi nonesa.

Nenopietnība. Kaut kādos brīžos tas pats atbildības trūkums – nu, ir vēl tas viss manī. Tomēr lēnām es kļūstu arvien labāks. Bet vienalga es vēl droši varu valkāt krekliņu, kāds man tiešām arī ir: ar uzrakstu “I’m selfish with my time”.

Kad sākās kovids, es pirmos divus mēnešus no priekiem metu kūleņus! Yes! Jā, šitā es gribu dzīvot! Pēc tam jau sapratu, ka naudu tomēr arī vajag. Bet sākums bija kolosāls.

Foto: Oļegs Zernovs

Ērika: – Jo bija pavasaris, mēs dzīvojām laukos. Tāds miers. Beidzot var lēnām, nesteidzīgi parunāt ar vecākiem. Lēnām kaut ko darīt lauku darbos, kaut vai mēslu spaini nesteidzīgi nest. Nevis atskriet ciemos, kaut ko ātri apēst un atkal aizskriet prom. Gints varēja pavadīt dabā tik daudz laika, cik viņam to gribas un vajag.

Gints: – Būt dabā man ir kaut kas ļoti, ļoti svarīgs. Kemperis, telts, bildes, tik daudz skatu, negaidītu iespaidu, kas sajūsmina un dažreiz burtiski gāž no kājām.

Ērika: – Īpaši, ja arī bērns ir šajos pārgājienos līdzi. Tad tas nav vienkārši – iet. Tās ir sarunas. Un tur ir kritiskie brīži; kāds noberž kāju, kādam vairs nav spēka. Un tas, kā mēs spējam ar šīm situācijām tikt galā.

Gints: – Kad es aizbraucu uz copi pirms saullēkta, tie ir skati, kas man rauj jumtu nost! Un tie ir arī brīži, kad es saprotu, kāds romantiķis tomēr esmu. Tā, ka līdz asarām. Es daudz esmu domājis, ka varbūt jāpāriet uz fotomedībām. Jo tie skati ir tāds kosmoss! Ērika iet uz savu cigun, bet es mežā vai uz ūdens tīru savu galvu. Mans vectēvs bija mednieks. Tēvs. Krusttēvs. Vecākais brālis. Es. Arī abi jaunākie brāļi.

Kovida laikā, pavadot tik daudz laika kopā, pāri atklāja viens otra trūkumus. Bet jūs tieši otrādi – nonācāt līdz kāzām.

Ērika: – Bet mums jau tā nebija tāda pēkšņa un spontāna ideja. Mēs gadu uz to gājām. Ja par kovidu, tad man tik ļoti patika tie rīti, kad bijām kopā. Parasti Gints katru rītu ceļas agrāk, lai aizbrauktu pēc dēla un aizvestu viņu uz skolu. Bet tagad mēs modāmies lēnām. Viņš man no rītiem taisīja kafiju. Jā, varbūt banāli, bet tik patīkami. Nē, nemaz nav banāli!

Gints: “Viņā bija kaut kas nenoķerams. It kā tik saprotama un tepat tuvu, blakus, bet vienlaikus tik nenotverama.”

Katru rītu ceļas un ved dēlu uz skolu?

Ērika: – Bet tāpēc taču es teicu, ka viņš ir ļoti atbildīgs. Lai kādas attiecības viņam būtu ar sievieti, un es taču arī nezinu, kas notiks ar mums, bet – kā tēvs viņš ir absolūti brīnišķīgs. Un tas nāk no viņa ģimenes. No kurienes gan vēl tam nākt. Tur tas stiprums ir dzimis un attīstījies. Tā viņam ir svēta lieta.

Kurš jums šķiet skaistākais mīlasstāsts pasaulē?

Gints: – Man jau vairāk patīk tādi skarbie viduslaiku mīlasstāsti. Romeo un Džuljeta man ir par sausu.

Ērika: – Varu piekrist. Kopā skatījāmies seriālu Vikingi. Un man patīk arī pavisam jocīgi gabali: vampīru mīlas, tādas fantastiskas, neiespējamas satikšanās uz mani iedarbojas.

Bet dzīvē gan es nemeklēju kaislības un elpas trūkumu no lielās mīlas. Man tieši patīk laiks, kad plīvurs krīt. Un tad tā pamatīgi un lēnām iet uz priekšu. Ar visu sadzīvi, sarežģījumiem. Man tas pat šķiet kaut kā interesantāk. Jēdzīgāk.

Kurš jūsu ģimenē mīl vairāk?

Ērika: – Gints vienmēr saka, ka viņš. Kad viņam saku “es tevi mīlu”, viņš vienmēr atbild: “Es tevi vairāk!”

Saistītās ziņas

Gredzenus mijuši Dailes teātra aktieri Gints Grāvelis un Ērika Eglija
Kā Grāvelis ar mīļoto Egliju makšķerē un apceļo Latviju 4
Gintam Grāvelim jubileja! 35 spilgti kadri viņa dzīvē. FOTO

Citi šobrīd lasa

Notikušas Brunejas prinča bēres; ģimene publisko atvadu mirkļus 2
Ļoti būtiski pasliktinoties situācijai, darbotos tikai pirmās nepieciešamības preču veikali 2
Ogres sūkņu stacijas darbinieks atrod bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu suni, kurš iekritis ūdenī

Стало известно, как Клуни шокировал гостей свадьбы Меган и Гарри

Находящийся в тюрьме Ефремов получил неожиданный удар