Lībiešu tautas stiprās saknes. Iepazīsimies - Otomeru ģimene

Reāls apliecinājums, kā arī mūsdienās var atdzīvināt lībiešu garīgo un kultūras mantojumu, ir Otomeru ģimene. Iepazīsimies! Tēvs – Mārtiņš Otomers, jurists, nāk no spēcīgas jūrasbraucēju un kuģu būvētāju dzimtas (par to pirmās ziņas rodamas 1741. gadā), zina tās vēsturi, bet lībiešu valodā pagaidām nerunā. Māte – Baiba Niedre-Otomere, bioloģijas zinātņu doktore, studenšu korporācijas Gundega filistre, sociāli aktīva sieviete, nāk no skolotāju dzimtas. Viņa nav lībiete, bet ģimenē ir visdedzīgākā sava vīra Mārtiņa lībisko un saimniecisko iniciatīvu atbalstītāja.

Abi vecāki savus četrus bērnus (Jūlija – 12, Natālija – 7, Kārlis – 6, Indriķis – 2,5 gadi) audzina tā, lai viņos dabiski veidotos interese un piesaiste Otomeru dzimtai un Melnsilam, kur vēl aizvien stalti slejas Mārtiņa vecvectēva būvētā māja. Kamēr bērni vēl mazi, Baiba ir apturējusi sirdij tuvo vīrusu pētnieces darbu Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, lai katru minūti ziedotu bērniem un ģimenei. Vai tas ir upuris? Nē, Baiba tā nedomā, jo, lai gan mājās gandrīz ne mirkli nerimst radoša kņada un nervus kutinošs nemiers, ir tik vērtīgi apzināties, ka tu piedalies katra bērna dzīvē, ka visu darāt kopā un cits citu iepazīstat līdz pašām dzīlēm.

Kā iekust lībiešu kultūrtelpā

– Reiz lībiešu draudzene man uzdāvāja dzejas grāmatu Kā iznirst lībieši (Kui sūolõbõd līvlizt). Mani ļoti uzrunāja virsrakstā un dzejā ietvertā doma, ka lībieši nevis izmirst, bet iznirst – no aizmirstības dzīlēm, senču asiņu balsu un jūras aicināti. Manuprāt, tas pilnā mērā attiecas arī uz Otomeru dzimtu. Baiba, kā tas ir – ieprecēties lībiešos?

Baiba: – Mums vēl visa dzīve priekšā, lai to uzzinātu. Teikšu godīgi – kad mēs ar Mārtiņu 2007. gadā Mazirbes baznīcā laulājāmies, es neko sevišķu par lībiešu lietām nezināju, arī Mārtiņš neakcentēja, no kādas dzimtas viņš nācis. Tikai dažas dienas pēc kāzām mans tētis, Brīvdabas muzeja etnogrāfs Uģis Niedre, bija sastapis Daini Staltu, izstāstījis, ka esmu apprecējusies ar Otomeru, un Dainis pateicis: “Tad jau ir lībieti apprecējusi!” Tikai tad uzzināju, ar ko īsti man darīšana (smejas).

– Vai tad iepriekš to nezināji?

Baiba: – Nē, par to nerunājām. Īstenībā pēdējā pilnasinīgā lībiete dzimtā, kura runāja labā lībiešu valodā, bija Mārtiņa vecvecmāte Līna. Viņa vecaistēvs bērnībā vēl bija dzirdējis līvu valodu, bet īsti nebija to apguvis, tā nu Mārtiņam nebija, no kā mācīties. Kopumā esam pazīstami jau divdesmit gadu, un laikā, kad vēl tikai draudzējāmies, es bieži viesojos Melnsilā un Lībiešu krastā, bet runājām tikai par dzimtas saknēm, ne par lībiešiem.

– Vai nav tā, ka kopā ar mīlestību pret vīru tu, iespējams, sākumā pilnīgi neapzināti, esi uzņēmusies atbildību par lībiešu garīgā mantojuma turpinājumu, vismaz savā ģimenē un bērnos?

Baiba: – Sākumā man tādas misijas apziņas noteikti nebija, bet pēdējos gados viss ir ļoti mainījies. Lībiskais aizvien vairāk ienāk mūsu ģimenes dzīvē, turklāt pilnīgi dabiski, bez jebkāda spiediena no ģimenes vai no ārpuses. Tas sākās, kad bērni paaugās, jo vasaras pavadām Melnsila Zivtiņās – mājā, kuru pirms vairāk nekā simts gadiem trijās kārtās cēluši Otomeri.

Turpat vasarās uzturas arī Mārtiņa brāļa ģimene, bērni ir kopā caurām dienām, un Mārtiņa senču dzimtā vieta, kur viņi dzīvojuši daudzus gadu simteņus, rosina domāt un darboties kā lībiešiem. Taču tā īsti mūsu iekušana lībiešu kultūrtelpā sākās ar vecāko meitu Jūliju. Kādu dienu mēs ar vīru, staigājot pa Mazirbi, iegājām lībiešu tautas namā, kur ieraudzīju bērnu zīmējumu izstādi – tie bija no lībiešu bērnu nometnes. Tā uzzinājām par nometni un nākamajā gadā izlēmām pieteikt tajā Jūliju. Nometnes noslēgumā notiek lībiešu svētki. Jūlijai ļoti interesē viss, ko tur var iemācīties, īpaši valoda un dziesmas. Tiklīdz nometne beidzas, viņa jau sāk ilgoties pēc nākamās.

– Cik bērnu tur vidēji mācās un kas māca lībiešu valodu?

Baiba: – Ap trīsdesmit bērnu. Valodu māca Linda Zonne-Zumberga, viņa var sarunāties lībiski. Nodarbības vada arī Ērika Krautmane no Latvijas Universitātes un pārstāvji no Lībiešu institūta.

– Esmu dzirdējusi, ka valodas pamatus ir apguvuši diezgan daudzi, bet sarunāties un kur nu vēl dzeju rakstīt, kā to dara Valts Ernštreits vai Baiba Damberga, var tikai daži. Ļoti ceru, ka Jūlijas interese par lībiešu valodu būs tik liela, ka viņa to mācīsies arī ārpus vasaras nometnes.

Baiba: – Tas jau notiek. Lai nezustu saite ar nometni, Lībiešu institūts reizi mēnesī organizē nodarbības bērniem. Lībiešu institūts tagad ir iekārtojies Latvijas Universitātē, manā mīļajā Bioloģijas fakultātē, un nu man tur ir dubulta piederības izjūta – fakultātes un lībiešu dēļ. Es vedu turp Jūliju un viņas brālēnu Rūdolfu uz nodarbībām. Tad nu mums ir tāda jauna tradīcija, ka Jūlija kopā ar brālēnu radu sanākšanas reizē nodzied kādu lībiešu dziesmu, un tas visiem ļoti patīk.

(Visi bērni uzmanīgi seko līdzi mūsu sarunai un ik pa brīdim kaut ko iečukst mammai vai tētim ausī.)

Jūlija: – Kad es dzirdu kādu lībiešu dziesmu, man tirpas skrien pār kauliem! Es nezinu, kāpēc.

– Tas tāpēc, ka tev ir lībiešu asinis. Tā ir piederības izjūta, kas tevī runā. (Natālija nemierīgi grozās un kļūst aizvien bēdīgāka, ka viņu nelaiž pie vārda.) Natālij, nebēdājies, pastāsti, kas tev uz sirds!

Natālija (lielā dedzībā): – Kad es vēl negāju lībiešu nometnē un māsa dziedāja, man arī gribējās līdzi dziedāt, bet es vēl nemācēju. Es ļoti gribu uz nometni, jo tur varēšu iemācīties lībiešu valodu. Izskatās, ka tur būs ļoti, ļoti forši, jo māsa man rādīja video, man ļoti patika. Gribu satikt skolotājas, spēlēt spēles, dziedāt tāpat kā māsa.

– Tas ir brīnišķīgi, ka tevi tas tik ļoti interesē! Sāksi ar valodu un dziesmām, bet varbūt tieši tu būsi tā, kas visvairāk gribēs atdzīvināt lībiskās tradīcijas un iedvesmot arī citus.

Baiba: – Natālija man šorīt prasīja, vai jau var sakrāmēt somu nometnei, kas būs tikai jūlija beigās. Viņa jau tagad jūtas tai piederīga. Es pati tikai nesen aptvēru vēl vienu iemeslu, kādēļ ir vērts mācīties lībiešu valodu. Tā nepavisam nav nedzīva, izmirstoša valoda, bet, labi ieklausoties, līdzīgus vārdus var atrast arī somu un igauņu valodā.

Par to pārliecinājos, kad šogad, vēl pirms ārkārtas situācijas, paspējām aizbraukt uz Somiju paslēpot. Sapratu, ka mēs ar lībiešu valodu esam iegājuši somugru valodu telpā. Pateicoties Jūlijas zināšanām, Somijā varējām saprast pamatvārdus un visu, ko vajadzēja. Kādam no malas varbūt šķiet – kādēļ mācīties valodu, kurā runā tikai kādi pārdesmit cilvēki? Es tā nedomāju.

– Un kā ir ar jūsu ģimenes vislībiskāko lībieti? Mārtiņ, varbūt arī tu sāksi mācīties valodu kopā ar meitām?

Mārtiņš: – Pagaidām man ir citi pienākumi. Bet interese par to man noteikti ir, dažus vārdus zinu un ceru, ka ar laiku apgūšu vairāk. Varbūt tiešām ar meitu palīdzību.

– Lībiešu dzejniecei Baibai Dambergai ir ļoti zīmīga divrindīte, kuras latviskais tulkojums skan tā: “Lībiešu meitene smaida – starp lūpām, zaļu un zilu, maigi čirkst smiltis.” Tas ir tēlains lībiešu karoga apraksts. Vai zināt, ko nozīmē šīs krāsas?

Natālija: – Es zinu! Zilais ir jūra, baltais – smiltis, zaļais ir mežs. Man pašai arī patīk tās krāsas, īpaši zilā un baltā.

Jūlija: – Tas ir tā, ka zvejnieks no jūras skatās uz krastu un redz baltas smiltis un zaļu mežu.

Kārlis: – Mammas mīļākā krāsa ir tirkīzzila!

Baiba: – Gribu palielīties ar mūsu Jūliju. Lībiešu svētkos ar laivu brauc jūrā un ved ziedojumu Jūras mātei – lielu, skaistu ozollapu vainagu. To dara kāds pārstāvis no lībiešu dzimtas un nometnes, kas ir vissirsnīgāk mācījies un sakrājis visvairāk punktu. Jūlija bija labākā mazāko bērnu grupā, vēl viena meitene bija no lielo bērnu grupas. Viņas abas brauca jūrā kopā ar Kāpbergu dzimtas pārstāvi, lai veiktu šo godpilno rituālu.

– Kādas tradīcijas vai īpašos rituālus Otomeru ģimene ir pārņēmusi no lībiešiem?

Baiba: – Vasarās, kad dzīvojam Zivtiņās, mūsu dzīvesveids, manuprāt, ir vienas vienīgas lībiešu tradīcijas. Minam to pašu Otomeru senču zemi un smeļam no tās spēku. Man ļoti patīk gatavot, un esam cepuši gan sklandraušus, gan pļedas (krāsnī ceptas pankūkas lībiešu gaumē – G. K.). Labprāt kopā dziedam, pērnvasar mācījāmies dziedāt Tšitšōrlinkizt.

Mārtiņš: – Mūsu ģimenē nekādas tradīcijas netiek uzspiestas – viss notiek dabiski. Nu jau vairākas vasaras esam izkopuši paši savu tradīciju, kas arī cieši saistīta ar maniem senčiem. Esmu iegādājies zvejas laivu ar airiem, un vasarās gandrīz katru dienu (ja ir piemēroti laika apstākļi) ejam jūrā. Kārlis arī vienmēr brauc līdzi, viņš ir mans galvenais palīgs. Izmetam tīklu – gluži kā mani senči.

Tiesa, dziļi jūrā neejam, bet sazvejojam pietiekami daudz, lai pietiktu mūsu lielajai saimei. Vārām zivju zupu, cepam, kūpinām, sava tiesa tiek arī kaķiem – zivju galvas. Ķeram butes, reņģes, salakas, grunduļus – visu, kas reņģu tīklā nāk iekšā. Pa reizei arī kāds lasis gadās. Nesen bija varens loms – vesels spainis.

Kārlis: – Ar daudz grunduļiem.

– Tad jau sanāk, ka Kārlis no bērniem visvairāk raujas uz jūru?

Mārtiņš: – Jā, tā ir. Vēl mūsu komandā ir brāļa dēls Rūdolfs, bet droši vien arī Indriķis, kad paaugsies, gribēs braukt līdzi. Varbūt par stūrmani (smaida).

– Stūrmanim jāzina, kādam jābūt vēja virzienam, lai zivis ķertos...

Mārtiņš: – Ja pūš austrumu vējš, tad zivis vairāk nāk uz krastu, bet citkārt slēpjas dziļumā.

– Vai jūsu ģimenē visiem garšo zivis?

Natālija: – Jā, ļoti!

Baiba: – Vasarās Zivtiņās katru dienu ir astoņi bērni, vēl pa kādam radiniekam atbrauc uz dažām dienām – ir, ko noņemties. To vien darām kā gatavojam ēst, zvejojam, esam pie jūras. Mārtiņš ar brāli kūpina zivis pēc senču metodēm – ar alkšņu malku. Kas nobaudījis pašu kūpinātas, gluži siltas un smaržīgas butītes, uz veikala produkciju negrib ne skatīties.

Mārtiņš: – Arī rudenī, ziemā un pavasarī mēdzam iebraukt Melnsilā un izmest tīklus. Vēl martā, pirms lielās vīrusa krīzes, paspējām palielu lomu izvilkt – paši ēdam, ar kaimiņiem padalāmies, manai mammai aizvedam. Vārnas un kaijas vienmēr dežurē, kad mēs ar lielo lomu braucam krastā.

– Un kurš tad ir tas varonis, kas to zivju lērumu tīra?

Baiba: – To parasti dara Mārtiņš, bet arī bērni čakli palīdz.

Kad jūra ienāk asinsritē...

– Mārtiņ, tajā laikā, kad tavs slavenais sencis Kārlis Otomers brauca uz tālām zemēm ar trīsmastu buriniekiem, lībiešiem jūra bija asinsritē. Kas, tavuprāt, bija galvenais dzinulis?

Mārtiņš: – Jau tas šķiet milzīgs sasniegums, ka Kārlis Otomers pabeidza jūrskolu un izmācījās par kapteini. Bet viņš gāja vēl tālāk – sāka būvēt buriniekus un kļuva par kuģu īpašnieku. Kas viņu iedvesmoja? Droši vien tas, ka, dzīvojot pie jūras, viņš saprata – jūrā var ne tikai zvejot, bet arī pelnīt. Viņš jau kopš jaunības iepazina jūru līdz kaulam un iemīlēja skarbo jūrnieka dzīvi, jo tā bija iespēja redzēt pasauli, noteikti gadījās arī visādi piedzīvojumi. Krišjānis Valdemārs iedvesmoja latviešus (un vēl jo vairāk lībiešus) braukt jūrā, un tā arī tiešām izveidojās par tā laika tendenci  – mācīties, apgūt zināšanas un jūrasbraucēju prasmēs neatpalikt no pārējās civilizētās pasaules.

– Vēl jo vairāk tāpēc, ka Valdemārs Kurzemes jūrmalā vien bija nodibinājis vairākas jūrskolas, kur par stūrmaņiem un kapteiņiem varēja izmācīties arī vienkāršu zvejnieku dēli.

Mārtiņš: – Valdemārs tiešām ļoti iedvesmoja lībiešus, un spilgts piemērs tam bija arī mans sencis Kārlis Otomers, kurš, kādu laiku nostrādājis par tālbraucēju kapteini, vēlāk kopā ar audžutēvu mežsargu Vili Moricu sāka būvēt kuģus. Viņu pirmais veikums bija trīsmastu gafelšoneris Liwadia, kuru nolaida ūdenī 1884. gadā.

– Cik tālās jūrās Liwadia kuģoja?

Mārtiņš: – No arhīvu materiāliem zināms, ka ar to pārvadāja ogles, kokmateriālus, ķieģeļus, krītu, porcelāna mālu un tamlīdzīgi. Kuģa ceļš veda uz Angliju, Gotlandi, Skotiju, Zviedriju, Dāniju, Franciju, Krieviju, Itāliju, Gibraltāru, Alžīriju. Zinu, ka, piemēram, no Alžīrijas uz Latviju veda korķa koku. Tā kā burinieki izmantoja vēja spēku, nebija vajadzīga degviela, un tas kādu laiku bija ļoti izdevīgs bizness. Burinieku ziedu laiks bija līdz Pirmajam pasaules karam, vēlāk tvaikoņi tos izkonkurēja.

Liwadia nebija vienīgais kuģis, kuru uzbūvēja mūsu senči. Līdz 1896.  gadam viņu flote papildinājās vēl ar trim trīsmastniekiem. Kopumā šis bizness bija veiksmīgs, un 1903. gadā Kārli Otomeru uzņēma par biedru Rīgas Latviešu biedrības Valdemāra jūrniecības nodaļā.

Baiba: – Revolūcijas laikā gan visi ietaupījumi izkūpēja Krievijas bankās.

Mārtiņš: – Palika tikai tas, kas bija Melnsilā, Zivtiņu un Kalngalu mājās. Kalngali savulaik bija visgreznākā māja – veranda ar krāsainām vitrāžām un kokgriezumiem. Otomeri un Morici bija visturīgākie ciemā. No kādreizējiem jūrasbraucēju ziedu laikiem ir saglabājušies vien daži plūksti (korķa gabals, kas notur tīklu virs ūdens, un vienlaikus – piederības zīme ar iniciāļiem) un Kārļa Otomera gredzens, kuru mantojis mūsu dēls Kārlis. Tagad Kārļa Otomera reiz būvētā Kalngalu māja ir tieši tādā pašā izskatā kā iepriekš, bet tā vairs nepieder Otomeru dzimtai.

– Vai no tagadējās paaudzes Otomeru dzimtā kādam ir profesionāla interese par jūrniecību un kuģošanu?

Mārtiņš: – Man pašam bija iespēja izvēlēties jūrnieka profesiju, mazliet jau vilka uz to pusi, tomēr ne pietiekami stipri, tāpēc izvēlējos citu ceļu, piezemētāku. Tomēr ūdeņi man vēl aizvien ir sirdij tuvi. Reiz man piederēja upes kuģis Liepāja, kas bija paredzēts 150 pasažieriem. Tas īstenībā bija izklaides kuģītis, kas braukāja no Rīgas pa Daugavas grīvu – līdz jūrai. Galu galā ar to bija pārāk liela ņemšanās, tāpēc pārdevām. Savulaik man bija arī maza jahtiņa. Man ļoti patika tā sajūta – vienlaikus būt kapteinim, stūrmanim un matrozim, it sevišķi, ja ir tāds stūrmaņa palīgs un kuģa meitene kā Baiba (smaida).

Baiba: – Man bija līdzīgas sajūtas. Pilnībā paļāvos uz Mārtiņu, tomēr drošības pēc arī pati pabeidzu jahtas vadīšanas kursus. Mārtiņam arī ir tāda apliecība. Pirms vēl sāka dzimt bērni, mēs vasarās braukājām pa Meldru līci Bolderājā, dažkārt devāmies līdz pat Lielupei. Abi ļoti izbaudījām šo laiku – tā bija īsta jūrasbraucēju romantika.

No sadejošanās līdz labajiem darbiem

– Jūs vieno ne vien kopīgas intereses un jūra, bet arī studentu korporāciju laiks, jo tieši tas saistīts ar jūsu iepazīšanos. Kā tas notika?

Baiba: – Mācoties Bioloģijas fakultātes otrajā kursā, iestājos studenšu korporācijā Gundega, un Mārtiņš tajā pašā gadā iestājās korporācijā Lettgallia. Jau no seniem laikiem iedibināta tradīcija, ka studentu un studenšu korporācijas rīko kopīgus balles deju kursus. Tieši tajā pavasarī Gundega bija izlēmusi tos rīkot kopā ar Lettgallia. Reizi nedēļā mums bija nodarbības Rīgas Skolēnu pilī. Tā nu sadejojāmies.

– Vai liktenīgā deja bija valsis?

Mārtiņš: – Nē, mēs dejojām ča-ča-ča. Tādā dejā uzreiz redzams raksturs un dzīvesprieks. Asinis kūsā, acis dzirksteļo! Tā nav nekāda bālo aristokrātu deja.

– Man ļoti patīk studenšu korporācijas Gundega moto: “Kas mums ir skaists, to tālāk dosim, to neskaisto mēs pārveidosim, lai vairāk spētu citiem dot!”

Baiba: – Man arī ļoti patīk šis moto. Domāju, tas tiešām attiecas ne tikai uz korporāciju, bet arī uz katru no mums un uz ģimeni. Kas mums ir tas skaistais? Droši vien mīlestība. Un, ja kādreiz pārņem dusmas, neiecietība vai nelāgas domas, tad jāpalūkojas uz to no gaišās puses, nonākot pie secinājuma, ka tas ir bijis tikai īss vājuma brīdis, jo patiesībā taču es mīlu to cilvēku, uz kuru tikko dusmojos. Un tad viss atkal nostājas savās vietās.

Šogad kopā ar meitenēm esam iesaistījušās arī praktiskos labos darbos – reizi mēnesī ejam uzkopt Mārtiņa draudzes nama telpas. Tā ir mūsu draudze, kur svētdienās ejam uz dievkalpojumu, visi mūsu bērni tur ir kristīti, un tas ir tikai dabiski, ka arī mums kaut kas jādod pretī. Man ir iekšēja nepieciešamība dot kaut ko kopienai, ne tikai savējiem. Turklāt arī tādā veidā bērni mācās. Baznīcā var atslēgties no ikdienas, pabūt klusumā. Mājās tas ir tik reti (smaida).

– Droši vien par ģimenes tradīciju var uzskatīt arī to, kā ikdienā radināt bērnus pie darba tikuma?

Baiba: – Jā, mums ir dežūru grafiks – kurš mazgās traukus, kurš gatavos vakariņas, kurš novāks galdu. Kādreiz gan tas grafiks nojūk, reizēm aizmirstas, bet kopumā darbojas.

– Sanāk, ka piedalās visi, izņemot pastarīti Indriķi?

Baiba: – Indriķis pats piesakās, viņam ļoti patīk mazgāt traukus. Pagaidām.

– Oho! Tas gan ir pārsteidzoši!

Baiba: – Kad esam laukos, plašākā kompānijā kopā ar vīra brāļa ģimeni, tur arī mums ir dežūras: trauku mazgāšana, galda novākšana, grīdas slaucīšana. Sadalām pa pāriem, kurš katru dienu par šiem darbiem ir atbildīgs. Tur iesaistīti tikai bērni.

Natālija: – Ja labi padarām darbiņus, tad varam veikalā izvēlēties kādu konču.

Mārtiņš: – Laukos vēl ir āra darbi. Dārziņā jāmēslo augļu koki un krūmi, tur arī bērni palīdz. Kārlis katru rītu ienes malku, ar ko plīti kurināt.

Natālija: – Mēs laukos esam iesējuši redīsus, gurķus un dilles.

Baiba: – Šopavasar izveidojām mazas vadziņas, lai bērniem ir, kur izpausties. Kaut kas saimniecībai noderīgs jau arī izaug.

Stipras dzimtas – stipra ģimene

– Baiba, tu tā kautrīgi par sevi klusē, ļauj izcelties Mārtiņam un viņa dzimtai, taču bērnos nav tikai Kurzemes lībiešu, bet arī vidzemnieku asinis. Kādu ziņu sūta tava asinsbalss?

Baiba: – Mans vecvectēvs Kārlis bija skolotājs un Blomes skolas pārzinis. Viņa dēls Laimonis, mans vectēvs, un viņa sieva Skaidrīte arī bija skolotāji un strādāja Lāņu skolā. Tā atradās pie jūras – netālu no Svētciema. Tur esmu pavadījusi savas bērnības vasaras, un tas ir tieši pretī Melnsilam, pāri Rīgas jūras līcim. Es nevaru bez jūras plašuma, man vajag redzēt horizontu! Ar Mārtiņu ir līdzīgi. Varbūt var teikt, ka radniecīgais domu lidojums mūs vienoja jau sen pirms iepazīšanās.

– Tiešām zīmīgi! Jūtu, ka ļoti lepojies arī ar saviem vecākiem.

Baiba: – Mans tētis, vēstures zinātņu doktors Uģis Niedre, ilgus gadus strādāja Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Mamma lielāko mūža daļu nostrādājusi par bērnudārza audzinātāju. Tēvs ļoti aizraujas ar fotogrāfiju. Milzīgs darbs ir grāmata Mājvieta. Brīvdabas muzeja Ār-Luiku dzīvojamā rija vēstures laiktelpā. Kā vēsta apakšvirsraksts Sēta, muiža, pagasts, draudze, ļaudis, tikumi, netikumi, notikumi, grāmatā aprakstīta ne tikai rija, bet visa dzīve, kas ap to mutuļojusi 300 gadu garumā – no zviedru laikiem līdz mūsdienām. Grāmata kļuva par paraugu un metodiku daudzām turpmākajām dažādu autoru pagastu un vietu vēstures grāmatām un apcerējumiem.

– No tik darbīgām un inteliģentām dzimtām bērniem ir daudz iespēju pārmantot vērtīgas īpašības. Varbūt kaut kas jau iezīmējas?

Baiba: – Meitenēm labi padodas valodas. Kārlis ir ļoti praktisks, darbīgs, brauc ar tēvu jūrā zvejot, daudz nerunā, bet, ja pasaka, tad ļoti kodolīgi – jau no mazām dienām. Viņam ļoti patīk kurināt plīti, braukt zvejā. Kārlis labi rēķina un iegaumē skaitļus, risina visus pirmās klases matemātikas uzdevumus, lai gan skolā vēl neiet.

– Baiba un Mārtiņ, kādas īpašības un talantus visvairāk novērtējat viens otrā?

Mārtiņš: – Apbrīnoju Baibu, ka viņa, jau būdama trīs bērnu mamma, spēja uzrakstīt un aizstāvēt doktora disertāciju. Nemaz jau nerunājot par to, ka viņa no sirds atbalsta visus manus trakos projektus un iniciatīvas, ir mīļa sieva un iedvesmojoša mamma.

Baiba: – Disertāciju varēju uzrakstīt, jo visu eksperimentālo daļu jau biju izstrādājusi pirms bērnu piedzimšanas. Kad Jūlijai bija pusgads, sāku apkopot materiālus. Par laimi, man visi bērni bija ļoti lieli gulētāji, diendusu mēdza gulēt līdz četrām stundām, tā ka viņi man ļāva uzrakstīt disertāciju un apdarīt visus darbus.

Par Mārtiņa labajām īpašībām īsi izteikties neizdosies – to ir neaptverami daudz. Protams, viņš ir brīnišķīgs tēvs un ļoti radošs cilvēks. Ar viņu nekad nav garlaicīgi. Viņš cep gardu rupjmaizi, mīklu mīca abrā. Kopā ar Kārļa krusttēvu viņš ir uzbrūvējis Livonijas balzamu (tas ir oficiāli apstiprināts produkts), kura sastāvā ir 37 Melnsila piejūras pļavās un Ķemeru purvā savāktas zālītes. Par lielu mīlestību liecina savdabīga piemiņa senčiem, viņu veikumu un darbus pieminot – kopā ar mākslinieku ir tapis dzimtas ģerbonis.

Mārtiņš: – Jā, tas ir Otomeru dzimtas ģerbonis, ko ierosināja izveidot mans tēvs. Tur simboliski attēlota gan mūsu pagātne, gan tagadne. Tas pirms gadiem trim izgatavots pēc visiem stingrajiem heraldikas noteikumiem, apstiprināts Valsts heraldikas komisijā. Tur attēlots trīsmastu burukuģis, trīs bites (esmu arī bitenieks), lauva (mans tēvs ir Lauvas nama līdzdibinātājs), bruņas simbolizē bruņnieciskumu (vecaistēvs dienēja leģionā). Ģerboni izmantoju vizītkartēs, tēvam tas ir uz aproču pogām.

– Un visbeidzot – vai pieļaujat domu, ka reiz kāds no jūsu bērniem vēlētos, lai pasē būtu ieraksts lībietis?

Baiba: – Ja kādam no bērniem reiz būs tāda vēlme, tā noteikti būs tikai paša brīva izvēle. Mēs ar Mārtiņu nekādi to neietekmēsim.

Mārtiņš: – Man nebūtu nekas iebilstams, tomēr svarīgākais jau nav ieraksts pasē, bet gan tas, vai tavs iekšējais lībietis ir pamodies.