Latvijas noslēpumi: kā senāk ģērbās zemgalietes?

Skaidro Tautastērpu centra Senā Klēts māksliniece meistare Ziedīte Muze.

Kā senāk ģērbās zemgalietes?

Zemgali pazīst pēc rozīšu brunčiem – vertikālajās raksta joslās ieaustas saulītes, zvaigznītes un citiem rakstiem. Brunčus saliek lielās ielocēs, kuras iegludina visā brunču garumā (tām jāstāv taisni no vidukļa līdz pašai apakšai). Senāk to darīja ar karstiem maizes kukuļiem: izcepa maizīti un kārtoja virs ielocēs saliktā auduma, ļāva atdzist. Lai ielocēs saliktie smagie brunči būtu ērtāk valkājami, tiem pie jostas piešuva lences. Līdz ar muižu ražošanas attīstību radās plašākas iespējas greznoties, sievas aiznesa vēveriem dziju, krāsu uztinumu un pasūtīja audumus. Zemgalē ir liela brunču daudzveidība, saglabājies daudz skaistu rakstu un krāsu salikumu, kas līdz ar anilīna krāsām kļuvuši košāki par senajiem, ar dabīgajām krāsām darinātajiem. Un, kad apģērba aizdarē sāka izmantot pogas, zuda skaisto Zemgales jostu patiesā nozīme, taču tās kā košu akcentu sien joprojām.

Rakstos teikts, ka Zemgalē sievas valkājušas samta ņieburu, ko pašas sauc par brunčeli vai mīderiņu. Tas ir iespējams, jo Zemgalē dzīvoja bagātākie saimnieki, taču, iespējams arī, ka par samtu tolaik sauca mīkstu, samtainu audumu… Tā kā zemgalietes agri pārgāja uz pilsētas modi, tautastērpu paraugu nav saglabājies daudz: viens vienīgs zīda ņieburs ar saitītēm. Tas, ko mūsdienās saucam par īso vai garo Zemgales ņieburu, pēc rakstiem restaurēts pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Ņieburu šuva no pašmāju austa vilnas auduma ar lina oderi un greznām metāla pogām. Brīvvalsts laikā ieviestas arī dzintara pogas. Ņieburi ir bez krūšu iešuves, jo senāk tādu nebija: par skroderiem tolaik strādāja vīrieši, kas šuva pēc vienas piegrieztnes kā vīriem, tā sievām.

Ar ko jozušās?

Tekstilmāksliniece, tautisko jostu audēja Lilita Līdaka skaidro, ka senākā no jostu veidiem, kas pieejama arhīvos, ir nevis Lielvārdes, bet Ceraukstes josta. Visā tās garumā neatkārtojas neviens zīmējums, un tai raksturīgi, ka vidējā joslā pamatzīmējums sānos ir it kā nocirsts, piemēram, rombiņš nebeidzas, satiekoties līnijām, bet paliek nepabeigts. Daudzi mūsdienās austo jostu raksti iegūti no jostu segām: Zemgalē agri atteicās no tautastērpu valkāšanas un pārgāja uz pilsētas modi, tāpēc saaustās jostas sašuva košās joslu segās, ko varēja pārklāt, piemēram, pāri gultai. Pētot šīs segas, atjaunoti daudzi Zemgales jostu raksti.

Tautiskajai jostai jābūt stingrai, pat cietai, lai aplikta nesalokās un izceļ grezno rakstu. To panāk, ja ir stingrs lins un stingra, grodi (cieši) savērpta dzija. Mūsdienās vairs nevar tādu uzaust, jo rūpnieciski apstrādātais un vērptais lins ir smalks un mīksts.

Jostām nav labās un kreisās puses, tās ir skatāmas abējādi. Un tai ir jāsadzīvo ar brunčiem: jāizceļas uz brunču fona, taču jāsader pēc krāsām un rakstiem.

Jostas auž uz stellēm, un arī senāk tās auda starp lielajiem aužamajiem gabaliem – palagiem, segām, lakatiem –, jo stellēs jostas var labi saklapēt (cieši sasist diegu pie diega). Pavisam senos laikos jostas darināja uz koka zara, paminu vietā uzsienot nītis uz kociņa. Sānos jostu var noslēgt lina vai vilnas maliņas. Abpus centrālajai joslai ir šaurākas sānu, tā sauktās ziediņu joslas. Ceraukstes jostai ir nevis ziediņu joslas, bet rakstainas maliņas. Galos ir aizaudums (sīki rakstiņi rūtiņās). Ja aizaudums ir garš, bārkstīm jābūt īsām, bet, ja aizaudums – īss, bārkstis ir garas.

Jostu sien ap vidu dubulti un priekšā sasien mezglā. Gali brīvi krīt zem ceļgaliem līdz pusikra garumam.

Ko lika galvā, ko āva kājās?  

Zemgalietes agri pārstāja valkāt vainagus, un, kad sākās aktīva tērpu detaļu apzināšana un kolekcionēšana muzeja krājumiem, ar zīlēm izšūtus vainagus vairs nevarēja atrast, kaut vecāka gadagājuma kundzes teicās atceroties, ka tādi ir bijuši. Pastāv Tērvetes zīļu vainags, bet tas uzskatāms par jaundarinājumu, pērlītes un stikla salmiņi uzšūti uz sarkana tamborēta vilnas pamata, muzejā tas nonācis tikai pagājušā gadsimta 30. gados. Arheoloģiskajos izrakumos Zemgales teritorijā atrasti metāla vainagi, datēti ar 16., 17. gadsimtu, ko darina no bronzas skārda loksnes un rotā cizelēšanas tehnikā: ornaments iespiests metālā no kreisās puses. Rotājumu raksts ir ģeometrisks, šaurākiem vainagiem kārtots joslā, bet plātākiem – pat līdz 10 cm platiem – rotājumi ir trīsdaļīgi, kur vidus raksts ir dominējošais. Vainaga pamatne apšūta ar sarkanu vilnas audumu. Šie vainagi vairāk piederas arheoloģiskajiem, nevis etnogrāfiskajiem tērpiem, bet, tā kā citu nav, meitenes piever acis uz pareizību un rotājas. Tāpēc, ja zemgaliete vēlas atrast ko autentisku, var ņemt košu zīda lakatu, salocīt plaukstas platuma lentē un apsiet ap galvu – stūrus aizmugurē krustoja un priekšā sasēja, ja gali par garu, tos aizlocīja aiz aptinuma.  Meitas, sienot lakatu, vairāk atsedz pieri, bet sievas tos sien pāri tilla aubei, pieri nedaudz piesedzot. Zīda lakatus var valkāt, arī vienkārši sasienot aizmugurē zem lakata stūra, vai veidot cepurei līdzīgu galvassegu. Sievu rota ir tilla cepure, kas viscaur izšūta zvaigznīšu vai puķīšu rakstā. Tā ir goda apģērba daļa, ko latviešu sievas noskatīja no Jelgavas pils galma dāmu galvas rotām, bet mazāk nozīmīgos izgājienos valkāja lakatus. Ziemā sievas vilka ar aitādu oderētas, no četriem gabaliem sašūtas siltas cepures.

Ja mūsu senči redzētu to pieticību, ar kādu mūsdienās izvēlamies rotas svētkiem, mēs droši vien saņemtu aizrādījumu, ka neprotam priecāties vai esam skopi. Jo kādreiz svētku rotas bija lielas, dārgas, smalki izstrādātas un tika mantotas no paaudzes paaudzē.

Ko āva kājās? Sievietēm patika valkāt melnas gludādas kurpes ar sprādzēm, šņorēm vai siksniņām uz zemiem vai nelieliem stabiliem papēžiem. Bukaišos kurpes darināja ar krustā saliktām bantītēm. Ukru pagastā valkāja melnas bez dekorējumiem – askētiskas, tādas kā tupelītes.

Kā rotājās?

Zemgale ir vienīgais novads, kur sievas var lepoties ar sudraba krellēm. Tās gatavoja no plāna sudraba skārda lodītēm vai arī katrs virtenes elements bija valrieksta formā. Krellītes savēra uz lina diega un apsēja ap kaklu. 17. un 18. gadsimtā valkāja gredzenus ar metāla, kvarca vai stikla zīlītēm vai arī izvēlējās metāla gredzenus ar dekoru priekšpusē, ko veido paplašinājums ar ažūru vai gravētu rotājumu.

Svarīga rota – villaiņu sakta. 15. gadsimtā visbiežāk valkāja riņķsaktas (Zemgalē tām bija mazs vidusdaļas izgriezums), kuras vēlākos gadsimtos izvēlējās darināt no sudraba. Villaiņu saktu lielums un daudzums liecināja par sievietes turīgumu, un to veidols atšķiras no agrāk valkātajām: gravējumi liecināja par renesanses un baroka mākslas stilu iezīmēm. Tolaik labākie zeltkaļi bija atrodami Jelgavā, Grobiņā un Bauskā. Gludās saktas ir nedaudz sfēriskas, rotātas ar īpaši smalku gravējumu; tās līdzinās ar Igaunijā zināmajām, un iespējams, ka šis saktu tips saistāms ar krieviņu kultūru. Savukārt burbuļsaktas ar reljefiem izciļņiem – burbuļiem – mēdza būt pat ļoti lielas. Svitenes pagastā Mesteru depozītā atrastajām diametrs ir vairāk nekā 20 centimetri. Saktu vidus joslā atrodas pielodētu burbuļu rinda ar gravētu zieda motīvu katrā burbuļa virspusē. Loka ārējā un dažkārt arī iekšējā joslā mēdz būt ažūri sirds motīvi. Vēlākos gadsimtos tik lielas saktas vairs nekala un arī burbuļi kļuva mazāk burbuļoti.

Savukārt kreklus sasprauda ar riņķa vai sirdsveida saktām, kuru augšpusi rotāja ar divu blakus esošu siržu vai arī kroņa motīviem (kroņa apveids sasaucas ar Dievmātes attēlojumam raksturīgo galvas rotu svētbildēs). Dažkārt saktas augšmalā attēlots putniņu pāris. Iespējams, ka sirdsveida sakta bijusi saderināšanās vai līgavas zīme. Saktām varēja būt arī piekariņi un stikla akmentiņi.

19. gadsimta sākumā valkāja galvenokārt riņķsaktas, ko sasprauda kreklā pa vairākām, piemēram, pa trim. Izplatīts riņķsaktu veids ir ar līkumotu ārmalu, kas piešķir saktiņai zieda apveidu. Uz katra ārmalas izliekuma iespiesta maza zvaigznīte. Zemgalē zināms arī tāds kreklu saktas veids, kur vidusdaļas izgriezumam ir sirds forma, bet uz saktas virsmas esošo akmeņu rinda veido riņķi. Taču 19. gadsimta otrajā pusē Zemgalē kreklu un villaiņu saktas vairs nekala. Par tradicionālu aizdares veidu kļuva pogas un saitītes.

Ko mūsu vecvecvecāki ziemā vilka mugurā?

Jakas. Viens no āra apģērba veidiem, tās darinātas no auduma un atšķirībā no ņieburiem – ar garām piedurknēm. Dažviet jakas vilka pāri ņieburam. Kurzemē ņieburi bija grezni rotāti, un, lai rotājumu redzētu, jakas augšējo pogu atstāja neaizpogātu. Adītas jakas pie tautastērpa velk tikai Nīcā un Rucavā. Tikai tur sievas lepojas ar smalki izadītām jakām, ko valkā tāpat kā citur jakas no austa materiāla.

Dubulti brunči bija viens no veidiem, kā pasargāt no aukstuma ķermeņa apakšējo daļu. Aukstā laikā sievas vilka vairākus vilnas brunčus uzreiz.

Lielie lakati un villaines. Lakati darināti kā smukumam, tā siltumam. Tos auda no vilnas un pārlika dubultā. Kurzemē rūtainos vilnas lakatus vilka arī pie goda tērpa. Varēja aplikt pat vairākus lakatus uzreiz un saspraust ar saktu. Zemgalē senākajiem, mājās vai lauku vēveru darinātajiem lielajiem lakatiem pa vidu bija vīle. Svētkos un godos apliekamajiem sēja greznas bārkstis, ikdienas lakatiem tādu varēja arī nebūt. Sievas un meitas valkāja gan svītrainus, gan sīki rakstainus lielos lakatus, visiecienītākie bija rūtaini lakati ar lielu rūti gar malām.

Kurzemē bija divējādas balto villaiņu formas – vienkārtenes un divkārtenes. Vienkārteni auda aptuveni 80 centimetru platu, divkārteni sašuva no divām vienkārtenēm un sedza pārlocītu gareniski pa vidu. Izšūtās greznās villaines senāk sedza lielos godos, ikdienā valkāja rūtainas seģenes – lielos lakatus un austenes. Baltās izrakstītās villaines raksturīgas arī Latgalei.

Kažoki bija vissiltākais ziemas apģērbs, ko darināja no izģērētas aitādas ar vilnu uz iekšpusi. Dažviet apkaklītēm vilnu šuva uz āru. 19. gadsimta beigās un vēlāk kažokam pa virsu uzšuva pelēku vai melnu vilnas vadmalu, Kurzemē labākam izskatam malas apšuva ar melnu ādas strēmeli. Zemgalē vīru kažokiem darināja greznas pērļotas jostas. Vidzemē kažociņus šuva pieguloša griezuma un ap galu aplika rūtainu košu lakatu.

Manteļi jeb garie svārki arī labi pasargāja no aukstuma. Tie var līdzināties gariem apmetņiem līdz pašai zemei, var būt arī ar piedurknēm un aizpogājami, augšdaļā gludi, uz leju krokoti vai sakārtoti ielocēs. 19. gadsimta otrajā pusē pusmēteļus sāka oderēt ar kārsumu vai pirktu vati. Mēteļi vairāk kalpoja kā ārpus sētas izejamais ziemas tērps kā sievietēm, tā vīriešiem.

Vēl šuva paltrakus – pusmēteļus, kam piedurknes pie pleciem bija šauras, bet apakšgalā tik platas, ka bērns var izlīst cauri. Ap vidu sēja skaisti izadītu rakstainu jostu.

Lakati un cepures. Galvā noderēja silti vilnas lakati, kam apakšā pavilka kokvilnas vai lina lakatiņu, ko sauca par pieres drānu. Sievietes valkāja cepures, sašūtas no četriem auduma gabaliem. Materiāls – sarkans, zaļš tūks. Cepures oderētas ar aitādu. Tādas valkāja visā Latvijā, dažviet, piemēram, Nīcas pusē, cepures rotāja arī aitādas apmalojums. Vidzemē noskatījās no igaunietēm un cepures izšuva ar rakstiem un puķītēm.

Rokās vilka rakstainus cimdus, turklāt – dubultus. Vīriem meža darbiem cimdu iekšējā kārtā pieadīja dūnas. Pie mēteļa sēja vilnas lakatu, stūrus sakrustojot zem zoda un sasienot uz muguras, piemēram, Piebalgā pie aitādas kažociņa pievilka koši uzaustu vilnas lakatu, kas grezni izcēlās uz aitādas fona.

Lai kājas būtu siltas, tās ieāva vilnas zeķēs, pa sētu staigāja pastalās vai koka tupelītes, kas varēja būt darinātas viscaur no koka vai – biežāk – no koka zoles un ādas virsas. Ādas apavi tika taupīti goda iziešanai.

* Arheoloģiskie tautastērpi ir datējami ar 7.–13. gadsimtu, tie iegūti arheoloģiskajos izrakumos apbedījumu vietās un ir rekonstruēti.

* Etnogrāfiskie tērpi attiecināmi uz 18.–19. gadsimtu, tos var apskatīt Latvijas muzejos. Lielākais tērpu izpētes un atdarināšanas avots ir Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, tā fondos ir bagātīga tērpu kolekcija ar vairāk nekā 15 tūkstošiem priekšmetu.

Kāpēc kurzemnieces kājas tina ar sietavām?

Arheologi uzskata, ka sietavas – vilnas lentveida audums, kurā ietina apakšstilbus – Latvijas teritorijā lietojuši jau 6. gadsimtā, taču senākās Kurzemes sietavas konstatētas kuršu 9. gadsimta depozītā. Kā raksta vēstures zinātņu doktore tautastērpu pētniece Aija Jansone monogrāfijā Rucavnieku apģērbs cauri laikiem, tās, iespējams, bijušas trīs metrus garas un 10–14 centimetrus platas. Sietavas tītas no potītēm uz augšu, ar katru nākamo tinumu pārsedzot pusi iepriekšējās kārtas. Tinums beidzies zem ceļa un nostiprināts ar prievīti vai sietavas galam piestiprinātu saiti. Taču iemesls, kāpēc kurzemnieces lietojušas sietavas, lietpratēju vidū ir strīdus ābols – vieni uzskata, ka sietavas paredzētas tikai siltumam; prasmīgi notītas, tās labi un cieši piegulēja, aukstumu cauri nelaižot. Savukārt Liepājas muzeja Kultūrvēstures nodaļas vadītāja Uļjana Gintnere uzskata, ka tā sievas pasargāja kājas un kāju vēnas no slodzes, – zemnieces, vienalga, saimnieces vai vaļinieces, diena pagāja uz kājām, atpūtai laiku neatvēlot. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja etnogrāfi sietavu valkāšanu saista ar turības izrādīšanu, pamatojot to ar faktu, ka tad, kad 19. gadsimta beigās modē nākušas mežģīņu adījumā adītas zeķes, tās vilkušas pāri sietavām, lai dižotos ar skaistākajiem rakstiem. Tam gan Aija Jansone īsti nepiekrīt, jo sietavas izmantotas gadsimtiem, bet mežģīņainas zeķes sāka adīt tikai 19. gadsimta nogalē, taču faktu, ka pārticību un tātad arī veselību demonstrēja sievas pamatīgums, ko mūsdienās dēvē par resnumu, nevar noliegt. Ne velti mūsu senās vecmāmiņas goda drēbes vilka kārtu kārtām.

Skan ļoti aktuāli

Riharda Zariņa redakcijā izdotie Latvju raksti: Tautas māksla uzvalkos, audumos, būvēs, podniecībā utt. Pēc materiāliem valsts un privātos krājumos, kas trīs sējumos latviešu un franču valodā izdoti Rīgā no 1924. līdz 1931. gadam, ir bibliogrāfisks retums, kultūrvēstures svētums, no kura zināšanas un iedvesmu joprojām smeļas tautas lietišķās mākslas lietpratēji. Taču to ceļš pie īstā lasītāja nebija rozēm kaisīts. Īsumā – 1926. gada mākslas un rakstniecības mēnešrakstā Ilustrēts Žurnāls aprīļa numurā mākslinieks, mākslas vēsturnieks un žurnālists Alberts Prande raksta: “Cik bēdīgi tomēr ir ar mūsu tautas mākslas popularizēšanu augošā jaunatnē, to vislabāk raksturo tas apstāklis, ka Latvju rakstus no 2000 latviešu skolām izraksta sešas, un apmēram no 6000 skolotājiem arī tikai seši! Bibliotēku padome un Kultūras fonds noņem 80 eksemplārus. Turpretī ārzemēs, kur patiesībā vismazāk varēja to gaidīt, Latvju raksti guvuši dzīvu piekrišanu, kā starp turienes rūpniekiem, arī inteliģenci. Piem., Beļģijas izglītības ministrija vien izrakstīja septiņus komplektus, bet Latvijas izglītības ministrija – neviena!

Domāju, tas pietiekoši spilgti raksturo mūsu interesi par Latvju rakstiem. Lieki teikt, ka šāda interese nosodāma, bet galvenais – tā nekavējoši novēršama un izlabojama.

Pēdējā laikā Rīgā un provincē atveras daudz rokdarbu skolu, kursu u. c. šāda tipa iestāžu, kuras aizņemtas ar latvju stilā darinātu uzvalku, mēbeļu, tepiķu u. c. priekšmetu izgatavošanu. Bet lietpratīgu vadītāju trūkuma dēļ viņas nostādītas tik vāji, ka šādu darbnīcu ražojumi daudzreiz jāuzskata par nederīgiem, jo runā pilnīgi pretim viselementārākām māju mākslas prasībām. Uz šādu darbnīcu darinājumiem nereti sastopam koka priekšmetos iegrieztus ornamentus, kuri pielietojami tikai audumos, metāla priekšmetos – ornamentus, kam vieta uz māla traukiem un otrādi. Un tā tas turpinās neskaitāmos variantos. Vārdu sakot, ne mazākās materiāla īpatnības izpratnes un saskaņas starp to un ornamentu.”