Izcils talants un nesalaužams gars. Ieskats leģendārās dzejnieces Vizmas Belševicas dienasgrāmatās

Vizmas Belševicas (1931–2005) personības lielumu, talanta mērogu un gara stiprumu var mēģināt izzināt un aptvert, tikai pamatīgi iepazīstot viņas daiļradi un – iespēju robežās – dzīvi. Viņas lirika ir satricinoši dziļa, skaudra un pārlaicīga, bet valodas bagātīgums un smalkā niansētība iznīcina ilūzijas par savu dzimtās valodas prasmi, vienlaikus raisot apbrīnu un pateicību par iespēju būt viņas teksta šaipusē. Ne velti Vizma Belševica ir vairākkārt nominēta Nobela prēmijai.

Žurnāla lappusēs iespējams aplūkot tikai atsevišķus Belševicas dzīves un radošā gājuma pieturas punktus. Lai tos ieskicētu, apkopojām dzejnieces dažādu gadu intervijās teikto (viss, kas lasāms pirmajā personā, ir sacīts intervētājiem ar pašas dzejnieces muti), laikabiedru un pētnieku atziņas, kā arī izrakstus no dienasgrāmatām, kuras Vizma Belševica rakstījusi no 1947. līdz 2005. gadam (apgāds Mansards nule izdevis Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas. Nr. 3, kurās iekļauts periods līdz 1960. gada septembrim).

"Es aiziet nevaru" (Mūzika: Raimonds Pauls, vārdi: Vizma Belševica)

Arhīva burtnīcu sastādītājs rakstnieces dēls tulkotājs Jānis Elsbergs izteicis cerību, ka arhīva burtnīcu izdošana nebūs pretrunā ar viņas profesionālo perfekcionismu un bieži uzsvērto nevēlēšanos, lai kāds rakņājas un pēta viņas biogrāfiju: “Ja mēs simtprocentīgi respektētu šos divus uzstādījumus, tad visus viņas arhīvus jau sen būtu vajadzējis sadedzināt.”

Kā sastādītājs minējis priekšvārdā, par agro jaunību, arī par pirmo laulību (pēc arodskolas beigšanas Belševica 1950. gadā apprecējās ar Leonīdu Tarnajevu, 1953. gadā laulību šķīra) viņa runājusi labprāt, taču tabu tēma bijusi viņas privātā dzīve no piecdesmito gadu beigām līdz pat 1967. gadam, kad tajā ienāca Jāņa tēvs Zigurds Elsbergs. Visstingrākais tabu bija saistīts ar Klāva Elsberga (līdz 1969. gadam Belševics) tēvu, ukraiņu rakstnieku Mikolu Tarnovski. Liecības par Klāva tēvu no dienasgrāmatām ir izravētas. Jānim Elsbergam māte viņa vārdu pateikusi 2005. gadā, piekodinot nejaukt ar citu ukraiņu literātu ar tādu pašu vārdu un uzvārdu.

Sākums. Bērnība

Esmu gan dzimusi un skolā gājusi Rīgā, bet visu citu laiku augu pie tēvamāsas Annas Ugāles mežos. Pilsētā nekad neesmu jutusies labi. Pirmo dzejoli rakstīju drukātiem burtiem Brīvības ielā pie Gaisa tilta, uz palodzes sēdēdama. Es rakstīju pilnīgi valsts propagandas garā, bet disidentiski pret savu ģimeni – par to, ka mani vecāki negrib pārcelties uz dzīvi laukos.

Dr. Ulafam Jāņsonam (vēsturnieka un rakstnieka Ulda Ģērmaņa pseidonīms) ir iecienīts vārds “iepaukot”. Man uz visu mūžu iepaukoja, ka nav pasaulē neglītāka, lempīgāka, stulbāka bērna (tas nolasāms dzejnieces daļēji autobiogrāfiskajā grāmatā Bille). Vecāku vārdus parasti sāk apšaubīt tikai pusaugā, tad jau ir par vēlu. Es sevi vienkārši neciešu. Manai vecaimātei bija teiciens: ne man kas bijis, ne būs. Šī apziņa ir manī palikusi.

Augu ulmaņlaikos, trīsdesmito gadu strādnieku nomalē un lauku nabadzīgākajos ļaudīs, bet tur nebija nekādas šķiru cīņas un šķiras lepnuma. Cilvēki kūlās pa dzīvi, kā varēja. Politiku uzskatīja par bagātnieku blēņošanos. Es līdz 1940. gadam ne pušplēsta vārda nebiju dzirdējusi par kaut kādu PSRS. Ne labā, ne sliktā nozīmē.

Kad draudzenes sapņoja kļūt par aktrisēm, es sapņoju apprecēties ar jaunu liela auguma saimnieku laukos, kam būtu gaiši mati un zilas acis, neliela balta mājiņa un mums būtu daudz, daudz bērnu, visi ar baltām galviņām. Un baltas vistiņas būtu. Padomju iekārta tādu iespēju atņēma. Nebija vairs to jauno saimnieku.

Ulmaņlaiki, protams, bija nesalīdzināmi labāki par padomju laikiem. Bet ļoti bīstami ir būvēt nākotni uz pagātnes mīta. Mana krustmāte rentēja gabaliņu zemes te no viena, te otra saimnieka Kurzemē. Saimniekus redzējām dažādus. Starp citu, tieši viņi aizsāka latviešu tautas iznīdēšanu. Viņi neņēma kalpus ar bērniem, pat ne precētus kalpus, kuriem bērni varētu būt. Viņi ņēma neprecētus puišus un meitas no Polijas, lēto darbaspēku. Un latvietim bija jāizvēlas – vai nu viņam būs bērni, vai darbs. Tā kā bez darba bērnus uzturēt nevarēja, izvēle atkrita.

Mana draudzene Astrīde Ivaska bija ģenerāļa meita, vasarā dzīvoja lauku pilī, ziemā Pulkveža Brieža bulvārī un mācījās franču licejā. Es staigāju pastalās. Mūsu bērnības atmiņas būs pretējas, bet abām būs taisnība.

Pat savu nacionālo gara dzīvi mēs nevaram veidot pēc ulmaņlaika parauga. Viss bija līdzīgs socreālismam, pat pārspēja to. Virzas (Edvarda) monogrāfija par Ulmani liktu nobālēt jebkuram Staļina aplišķētājam. Krievijas valdnieku portreti nebija gleznoti pēc Staļina, bet Liberta Senlatvijas virsaišu portreti – bez izņēmuma Ulmaņa ģīmī. Mākslas vērtība nenozīmēja neko, slavas bungu rībināšana – visu. Nolieksim galvas Aleksandra Grīna moku ceļa un nāves priekšā. Bet par ko viņš bija pirmā rakstnieka godā? Viņš neiztur salīdzinājumu pat ar lubenieku Vili Lāci. Neērti lasīt. Un kur vēl dvēsmīgie dāmu romāni.

Studiju gadi Maskavā. Kopā iešana

Līdz studiju laikam Gorkija Literatūras institūtā Maskavā (1955–1961) Belševica mācījās 2. Rīgas poligrāfiskajā arodskolā, strādāja par laikraksta Pionieris literāro līdzstrādnieci (1948–1949, 1951–1953), neklātienē mācījās Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā (1949–1955). Augstskolā viņa ar dziļajām zināšanām un talantu iekaroja autoritāti ne tikai studentu, bet arī pasniedzēju vidū (jāpiebilst, ka viņas studiju biedri bija Knuts Skujenieks, Maija Augstkalna, Bella Ahmaduļina, Čingizs Aitmatovs un citi izcili rakstnieki).

Piemēram, viņas atbilde aizrobežu literatūras eksāmenā vēl ilgi bija visiem uz mēles – proti, pasniedzējs Artomonovs, klausīdamies, kā Belševica analizē Didro stāstus, sāka viņas teikto pierakstīt, bet pēc eksāmena pateicās un paziņoja, ka studente atklājusi Didro rakursus, kurus viņš vēl nav pamanījis, ka tā ir spožākā atbilde, kādu viņš pēdējos gados dzirdējis. Biedri aiz durvīm gremzās, ka viņa iezāģējusi visam kursam, jo pēc tādas atbildes pārējiem vispār nav vērts iet iekšā.

"Kamolā tinēja" (Mūzika: Raimonds Pauls, vārdi: Vizma Belševica)

Pēc atgriešanās no Maskavas Belševica kļūst par Rīgas internacionālās “bruņinieku brālības” iedvesmotāju. Pēc Gunāra Priedes teiktā, Vizma jaunajos literātos iesēja principialitātes, patstāvības un varonības sēklu. Viņa mācīja rīdziniekus orientēties jaunākajā krievu literatūrā, sapazīstināja ar daudzu tautību studiju biedriem un ievilka Maskavā nodibinātajos kontaktos. Tas sešdesmitajos pavēra citus apvāršņus, kas daudziem nepatika.

Kā rezumēja Valdis Lukss: “Tā ir Literatūras institūta vaina! Cik jauka meitene bija Belševica! Un kādi viņi atbrauc, saindēti ar tām idejām, ko tur dzird.” Tolaik pie Vizmas pulcējās Anatols Imermanis, Boriss Bērziņš, Biruta Baumane, Imants Auziņš, Knuts Skujenieks, Gunārs Piesis, Jānis Pauļuks, Maija Augstkalna, Māris Čaklais, Olga Lisovska...

Tas bija uzticēšanās, uzlādēšanās, talantu briešanas laiks, kas atstās šedevrus visās mākslās. Dzejniece tos sauc par kopā iešanas gadiem. “Protams, reizēm bijām kunga prātā, bet bijām kaut ko atklājuši, ieraudzījuši, noskaidrojuši. Mēs gājām viens pie otra, ne tikai dzejnieki vien, bet arī mākslinieki, aktieri, mūziķi. Bohēmas stundas mūs izsita no pelēcības, palīdzēja rakstīt. Bohēma ir vajadzīga literatūrai un dzīvei.” Knuts Skujenieks uzsvēris, ka Vizma Belševica ļoti šķirojusi, kuru pielaist sev klāt un kuru – ne. Tas izskaidro atšķirīgos priekšstatus par rakstnieces cilvēcisko dabu.

Gadu gredzeni

1963. gadā Belševica saņēma pārmetumus no Komunistiskās partijas par dzejoļu ciklu Siržu seifi, savukārt 1965. gadā Rakstnieku savienības kongresā viņa no tribīnes izstāstīja savu pieredzi Pioniera redakcijā piecdesmitajos gados, kas lieliski ilustrēja padomju režīma absurdo farsu: “Saņemam no Maskavas avīzi Visi uz slēpēm, pionieri!, un tā avīze bija smuki izzīmēta un ar sniegotām fotogrāfijām – bērni ar kamaniņām. Bet Latvijā nav sniega.” Ja Maskavā ir, vajag arī Rīgā. Izrādās – Cēsīs drusku uzsnidzis, redakcija sūta fotogrāfu, bet sniegs tikmēr nokusis. Fotogrāfs nesamulst un bildē bērnus ar kamaniņām uz superfosfāta kaudzes pie stacijas. “Ja šie bērni izaugs nihilisti, tad es nebrīnos, jo viņi bija klāt, kad to darīja...”

Jaunībā gan dzejniecei par padomju varu bija ilūzijas. “Es pieredzēju Vizmas lūzumu,” teicis Knuts Skujenieks. “Viņas pirmais krājums Visu ziemu šogad pavasaris (1955) bija īsti padomisks. Es pirmais dzirdēju slavenās rindas: “Piedod, mana dzimtene, ja vari,/Tavā vārdā ciests un melots daudz.” Viņa man to lasīja institūta koridorā svaigi uzrakstītu.” Par vēlāku gadu saskarsmi Knuts Skujenieks sacījis: “Mēs arī strīdējāmies. [..] Vairāk par to, kas attiecas uz kolēģu vērtējumu, mazāk uz Vizmu pašu, jo tas bija līmenis, kuram gribēdams nepiesiesies.”

1969. gada aprīlī nogrand sprādziens – iznāk Vizmas Belševicas ceturtais dzejas krājums Gadu gredzeni. Tajā iekļautais dzejolis Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga, kurā tieši un mākslinieciski spēcīgi pateikts: Iekarotājs vienmēr krīt, un poēma Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām saceļ skandālu literārajā un politiskajā vidē un padara dzejnieci par intelektuālās nepadevības simbolu. Kritiķe Anda Kubuliņa atminas: “Cilvēki uz ielas gāja un citēja dzejoli Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga un, protams, Indriķa hroniku. [..] Tieši ar šo brīdi Vizma Belševica ieguva tautas mīlestību.” To, kā padomju totalitārisma apstākļos šie darbi varēja izsprukt cauri cenzūrai, Belševica skaidroja ar krājuma redaktora Jāņa Sirmbārža labo slavu – “acīmredzot uz viņa caurskatītiem krājumiem skatījās bez aizdomām.”

Partijas funkcionāri ņēmās poēmu gānīt, dažādās varas iestādēs tika sasauktas vienpadsmit (!) sēdes, tika publicēta virkne negatīvu recenziju; piecus mēnešus turpinājās diskusijas laikrakstā Literatūra un Māksla, kurās Belševica tika kaunināta. Imants Lasmanis sarakstīja pasūtījuma dzejoli Nolādējums zaimotājam, apsūdzot dzejnieci zaimošanā un kangarismā, tā apkaunojot sevi uz visu atlikušo mūžu. Ojārs Vācietis uz šo nožēlojamo soli atbildēja ar satīrisko dzejoli Latviešu tautas častuškas uz žurnāla “Karogs” malām, ar nesaudzīgu sarkasmu ierādīdams Lasmanim viņa vietu. Vācietis dabūja paviesoties čekā, bet panti vēl ilgi tika slepus skandēti.

Persona non grata

1971. gada jūnijā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja aizliedza drukāt, publiskot un popularizēt “sevi kompromitējošās” dzejnieces Vizmas Belševicas vārdu. Dzejniece kļuva par pilnīgu nepersonu, kuras vārdu nedrīkstēja pat publiski pieminēt.

Taču vajāšana tikai veicināja viņas dzejas popularitāti. Gadu gredzenus zibenīgi izpirka, bet Imants Kalniņš ar dziesmā pārvērsto Dūdieviņu radīja laikmeta neformālo himnu. “Dziesma uzrakstījās vienā elpas vilcienā. Gan teksts, gan arī mūzika, es ceru, liecina par to emocionālo pārdzīvojumu, kādā tolaik dzīvoja latviešu mākslinieki.” Kulta statusu Belševica saglabāja arī vēlāk, piemēram, grāmata Kamola tinēja (1981) “melnajā tirgū” maksāja 30 rubļu (“Tā ir trešā daļa mana vīra mēnešalgas,” teikusi dzejniece.).

Poēmas Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām piekritēju pulks ar gadiem nav mazinājies, īpaši iecienīts tas ir studentu vidū. Ronalds Briedis: “Kad radio Naba gatavojām Vizmas Belševicas jubilejas raidījumu, nolēmām nolasīt šo poēmu pilnībā. Darbs ārkārtīgi spēcīgi sit pa mūsdienu situāciju, mūsdienu nervu. Pilnīgi vienalga, vai tie būtu vācu krustneši ar savu mītu par kristietības nešanu pagānu tautām, komunisti ar savu mītu par brīvību, brālību un vienlīdzību vai amerikāņi ar savu mītu par to, ka viņi ir demokrātiska valsts.”

1989. gadā Belševica par Gadu gredzenu posmu beidzot varēja izteikties arī publiski: “Mēs gatavojām tautas apziņu tā, lai tā nonāktu pie tādiem slēdzieniem un tādas rīcības, kāda ir šodien. Mēs pie tā strādājām visu savu mūžu. Un mēs esam par to cietuši. Arī valdīšana taču saprata, pie kā mēs strādājam, ja jau viņi mūs tik nežēlīgi vajāja.”

“Vairs nav tā, ka sirds stājas katru reizi, kad lifts apstājas mūsu stāvā,” jau pēc neatkarības atgūšanas saka dzejniece. “Bet es joprojām jūtu elpu pakausī. Arī sistemātiskā manas lauku mājas demolēšana un laupīšana, lai gan tur neko nevar iegūt, vairāk izskatās pēc nepārtrauktas presēšanas, lai cilvēks nevar pacelt galvu un paliek ar degunu zemē.”

Jau pēc Vizmas Belševicas nāves Uldis Bērziņš rakstījis: “Latvijā varbūt tieši Vizma Belševica ir spilgtākais piemērs, kā no oficiālās hierarhijas izslēgta “nepersona” tiek galu galā paaugstināta kādās citās, neoficiālās hierarhijās un ne tikai pašu sabiedrības acīs, bet arī starptautiski. [..] Pateicoties (arī? lielā mērā? tieši?) Vizmas Belševicas esībai, bija nodrošināta alternatīva literatūra un sabiedriska hierarhija.”

Vismelnākā lappuse

Vēl nebija norimušas kaislības ap Gadu gredzeniem, kad 1972. gadā Vizmas Belševicas dzīvoklī tika sarīkota sešpadsmit stundu ilga kratīšana. Meklēja ukraiņu disidenta Ivana Dzjubas grāmatas Internacionālisms vai rusifikācija? manuskriptu. “Mani publicēt solīja pēc Dzjubas procesa, bet tiesā (Kijevā) es neliecināju tā, kā cilvēkam jāliecina, lai viņš taptu atkal publicēts.

Protams, ja gribēju turpmāk labi dzīvot, man vajadzēja izgāzt sašutumu pār Dzjubu un viņa grāmatu. Bet es sacīju ko citu – ja rakstniekam ir redzams, ka viņa tauta, viņa valoda ir apdraudēta, tad viņam par to ir jāraksta. Tas ir viņa pienākums.” Par tādu atbildi publicēšanās aizliegums tika pagarināts līdz 1974. gadam, turklāt dzejniecei paziņoja, ka viņai vairs neļaus pat tulkot, kas bija viņas vienīgais maizes darbs. “Es piedraudēju – ja man neļaus tulkot, iešu strādāt par saldējuma pārdevēju. Ar saviem saldējuma ratiņiem stāvēšu vai nu pie centrālkomitejas, vai pie viesnīcas Rīga, kur visi ārzemnieki atrodas. Tas bija līdzējis. Man piedāvāja kārtējo tulkojumu.”

Latviešu lasītājs var būt laimīgs, jo Belševica tulkojusi Alana Milna Vinnijs Pūks un viņa draugi, Džeroma K. Džeroma Trīs vīri laivā, Aksela Muntes Stāsts par Sanmikelu; Hemingveju, Cvetajevu, Šekspīru, Tvenu, Kiplingu un vēl, un vēl. “Tulkošana ir donora darbs un nopumpē asiņu vairāk, nekā organisms var nekaitīgi zaudēt. Nebūtu ģimenes, sēdētu pie maizes un ūdens un netulkotu nevienu rindu, vis to ģeniālāko arī ne,” atzinusi Belševica.

“Man parasti piedāvā tos grūtākos darbus, kas nav izdevīgi. Tā arī dabūju savu pašu pirmo tulkojumu – krievu rakstnieka Konstantīna Paustovska Zelta rozi – ļoti grūti tulkojamu darbu (profesionālie tulkotāji no tā bija atteikušies – Red.). Gribēju pierādīt, ka latviešu valodā ir tādi vārdi. Vajag tikai labi pameklēt. Izurbos cauri visam Mīlenbaham [..]. Tulkojums iznāca labs, un, sākot ar to brīdi, es skaitījos laba tulkotāja un kā tādai man parasti deva tulkot grūti tulkojamus autorus.”

Dzejnieces dēls Jānis Elsbergs teicis: “Viņa lasīja man priekšā pašas tulkotās bērnu grāmatas – Vinniju Pūku, Doktoru Dūlitlu, Pīteru Penu, Mēriju Popinsu, Blēņu stāstus maziem bērniem. Tās laikam ir skaistākās atmiņas, kas man ar viņu saistās.”

Pašas Belševicas darbi ir tulkoti apmēram četrdesmit valodās. “Ja mēs ņemam tā godīgi, es uzskatu, ka dzeja vispār nav atdzejojama. Atdzejojumā tā zaudē ārkārtīgi daudz. Dzeja tik organiski eksistē tikai un vienīgi savā valodā, ka atdzejojumā tā var dot tikai aptuvenu priekšstatu par dzejnieku – kā siluetu, ka miglas bildi [..].”

Vismelnākā lappuse dzejnieces dzīvē tika pāršķirta 1987. gadā, kad mīklainā nāvē gāja bojā Vizmas Belševicas vecākais dēls, talantīgais dzejnieks un atdzejotājs Klāvs Elsbergs. Pēc augstu stāvošu funkcionāru (visticamāk – VDK) norādījumiem viņa nāves apstākļu objektīvu izmeklēšanu sabotēja, liecinieku liecības – falsificēja un acīmredzami varmācīgo dzejnieka nāvi traktēja kā nelaimes gadījumu vai pašnāvību.

Pēc dēla bojāejas, būdama pārliecināta, ka tā ir politiska slepkavība, Belševica no sabiedrības norobežojās. Dzejniecei ir rindas: “Puisīt, vai tad tu nezināji, ka, vārdus sējot, pļauj nāvi?", par kurām viņai jautāts, vai tās tapušas, priekšnojautas diktētas. “Toreiz to neattiecināju uz Klāvu, kaut gan visu laiku man ir bijusi tāda sajūta, jau no viņa bērnības, ka viņam ir lemta drausmīga nāve. Es esmu vienmēr par viņu drausmīgi baidījusies. Arī Klāva dzejoļi ir nāves nojautas pilni.”

Atsevišķi gabaliņi personības kaleidoskopā

Vizma Belševica sargāja ne tikai savu privātumu, viņai principā bija dziļi pretīga rakāšanās citu personīgajā dzīvē. “Ir viena lieta, ko es nedaru un nekad nedarīšu. Tagad tiek celti galdā visi naktspodi, kādus vien no pagultēm varējuši izvilkt. Man tas dziļi derdzas, un es neko tādu nestāstīšu un nerunāšu, tas ir mans tabu. Es uzskatu, ka pie cilvēktiesībām vajadzētu pievienot vēl cilvēka tiesības uz privāto dzīvi. Es nekad nerakstīšu memuārus par tiem laikiem, kad biju pieaugusi un uzturējos rakstnieku aprindās. Es nevēlos stāstīt par cilvēkiem gluži visu, ko es par viņiem zinu.”

Sava cena bijusi arī dzejnieces principialitātei un mugurkaulam. 1969. gada novembrī jau pēc skandāla ap Gadu gredzeniem Belševica raksta Jānim Klīdzējam: “Jūs paslavējāt mani par sīkstumu – un novēlota bija šī uzslava, ko saņēma jau sāpoša, šņukstoša, sabrukusi nelaimes čupiņa. Dakteri konstatēja nervu sabrukumu un pavēlēja man atstāt savus karsti mīļotos bērniņus un ģimenes pavardu un aizbraukt uz kādu klusu vietu.”

Un 1970. gadā: “Viena psihiska slimība man tomēr ir – nepiemērotība dzīvei. Nezinu, kā to sauc gudrākā vārdā. Bet jādzīvo tā, it kā es būtu piemērota. Pienākums. Vai mīlestība. Pārāk mīlu savu bērnus un vīru. Viss, ko daru, ir viņu dēļ. [..] Marsels Prusts vairāk nekā desmit sava mūža pēdējos gadus esot nogulējis četrās sienās (rakstījis guļus, kā arī es), ne degunu laukā nebāzdams, līdz tā arī nomiris... Debesu laime!”

Tuvāk mūža nogalei, jau Billes tapšanas laikā, uz jautājumu par dzejas rakstīšanu vecumdienās dzejniece atbildējusi: “Man liekas – dzejai ir gadu robeža, kā baletam vai lielajam sportam. Ārkārtīgi reti ir tie dzejnieki, kas labi raksta vecumā. Gandrīz visiem būtu vajadzējis laikā pielikt punktu. Parasti to nedara, raksta vien tālāk, un publika, pieradusi, ka šī dzejnieka panti ir labi, turpina tos uz­tvert kā labus. Tā ir uztveres inerce. Man negribas dzīvot no inerces.”

Visbeidzot – iemesls, kura dēļ Belševica nolēmusi iegādāties lauku māju, ilustrē ne tikai dzejnieces neikdienišķo domu gājienu, bet atklāj arī viņas būtībai vistuvāko eksistences formu: “Tas nebija modes vai prestiža dēļ. Es daudz braukāju pa Padomju Savienību. Man patika pats process – būt ceļā. Braucot skatoties, runājot ar cilvēkiem, es redzēju neizbēgamo Padomju Savienības bojāeju un sapratu, ka tā nāks ar ārprātīgu katastrofu.

Man šķita, ka būs absolūts bads, tāpēc ir vajadzīgs kakts laukos, kur var iestādīt kādu kartupeli, kur akā ir ūdens, kur var dabūt kaut ko kurināmu – un, ja pienāk drausmīgais brīdis, var aizvest savus bērnus un paglābties. Ka pilsētā būs īsta bojāeja, tas man likās skaidrs. Man ir pat bijis kluss sapnis, gandrīz vai skaudība pret bezpajumtniekiem, kuri Parīzē dzīvo zem tiltiem. Starp citu, kā atzīmē Simenons, tas kādreiz notiek ar augsti situētiem cilvēkiem. Viņi noliek visu, aiziet no sabiedrības un kļūst par klaidoņiem, jo nav spējīgi dzīvot pēc šīs sabiedrības prasībām, grib mieru.”

---------------------------------------------------------------
Foto: AKKA/LAA un no Jāņa Elsberga personīgā arhīva

Izmantotā literatūra:
Rīgas Laiks. Ne man kas bijis, ne būs. Ar dzejnieci Vizmu Belševicu sarunājas Inese Zandere; Anda Kubuliņa. Vizma Belševica. Monogrāfija. Preses Nams, 1997; Daina Tabūna. Ielauztie griesti. Vizmas Belševicas “Gadu gredzenu” izraisītais sprādziens; intervija Dzintrai Krašauskai 1987. gadā; intervija Osvaldam Kravalim 1982. gadā; intervija Rolfam Ekmanim 1989. gadā; Guntis Berelis. Vizma Belševica: “Māsa dzeja un māsa proza” Karogs 7/8 19; Ivara Šteinberga saruna ar Jāni Elsbergu (Delfi); Undīne Adamaite, Kdi, 4. jūlijs, 2016; Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas Nr. 3 (apgāds Mansards).