Kā pandēmijas laikā sadzīvot ar diagnozi - vēzis. Saruna ar onkologu Jāni Kāpostiņu

– Par to, cik trausls ir cilvēka organisms, liecina kaut vai tas, ka regulārs stress, smēķēšana, neveselīgs dzīvesveids izsit organismu no līdzsvara un var ietekmēt slimības attīstību. Jūs praksē esat pētījis, kāpēc pēkšņi var sākties snaudošu problēmu attīstība. Sanāk gandrīz kā lielā dzīves loterija – laimēsi vai paliksi zaudētājos.

– Nereti gadās, ka miermīlīgs veidojums parāda savu dabu, ja cilvēks gūst traumu; tā izprovocē snaudošo audzēju. Gadās arī, ka pacients pats atrod kādu veidojumu. Tad nu gan nevajadzētu gaidīt, bet vērsties pie speciālista. Nebaidīties un uzticēties.

– Futbolisti, kas ar galvu atsit bumbu, nemaz jau nerunājot par boksu un citiem cīņas sporta veidiem… Tur taču traumas ir nepārtraukti! Droši vien arī tā var pamodināt kādu snaudošu trejgalvainu pūķi kādā no iekšējiem orgāniem.

– Reizēm tā ir nejaušība. Bieži vien arī informācijas pārpilnība rada stresu. Kāds ir dzirdējis no kaimiņa vai drauga, ka tas arī kritis vai dabūjis līdzīgu traumu.

– Vai jūs varētu izstāstīt kādu stāstu no savas prakses par to, kā atklājies audzējs?

– Tādu stāstu man uzticēts daudz... Kāda paciente atnāca uz konsultāciju un vēlējās izmeklēties, jo viņai bija aizdomas par krūts audzēju. Viņa izstāstīja savas sūdzības, tika nosūtīta uz izmeklējumiem, un tika konstatēts ļaundabīgs krūts audzējs. Paciente šo veidojumu bija pamanījusi jau sen, bet laikus nebija vērsusies pie speciālista un šo faktu noklusējusi. Tā bija jauna sieviete, un diemžēl jaunā organismā šie procesi notiek ātrāk. Tika veikta padziļināta izmeklēšana, un konsīlijs izlēma par terapijas taktiku un ārstēšanas metodēm.

Ir arī tādas situācijas, kad slimība diagnosticēta laikus, bet pacients nespēj pieņemt šo slikto ziņu. Diemžēl daļa pacientu šādā situācijā nespēj uzticēties ārstam, domā, ka nav pareizi noteikta diagnoze. Otra galējība ir, ka cilvēks vienkārši nedzird, ko viņam saka, nespēj pieņemt un adekvāti izvērtēt piedāvātās iespējas ārstēties.

– Kā jūs parasti reaģējat uz pacienta emocijām, kad viņš uzzina par diagnozi? Tā kā dakteris atrodas pirmajā ugunslīnijā, no viņa reakcijas un pirmajiem vārdiem bieži atkarīgs, cik lielā mērā pacients turpmāk uzticēsies savam ārstam.

– Lai cik labs tu varētu un gribētu būt, vienmēr ir blakusefekti. Es cenšos ar visiem pacientiem aprunāties, paskaidrot situāciju. Man visi pacienti ir vienādi, nav nekādas gradācijas – ar šo es runāšu vairāk, ar to mazāk. Protams, ir jābūt kādam pašaizsardzības instinktam, tu nedrīksti sevi pilnībā iztukšot.

Kaut kādai mazai rezervītei jāpaliek, jo mēdz būt arī tā, ka pēc kāda laika, kad slimība ir progresējusi un izdarījusi savu ļauno darbu (un tā gadās), pacients vairs neuztver savu ārstu kā palīgu, bet tieši otrādi – viņa attieksme mainās, ārsts pēkšņi no labā dakterīša pārtop par slikto. Protams, var būt arī otrādi – kādā brīdī tu tiksi novērtēts pareizi, un, iespējams, visi subjektīvie un objektīvie apstākļi liks pacientam pārdomāt un saprast, ka ārstam taisnība.

– Droši vien visbiežāk ir tā, ka dakteris pēc diagnozes noskaidrošanas pastāsta pacientam, kādas ir viņa iespējas, un pacients pats var spriest, ko darīt un ko nedarīt.

– Situācijas var būt neparedzamas. Šķiet, viss ir labi un skaisti, pacients ir pieņēmis faktu, ka slimība ir viņu piemeklējusi, un pēkšņi pēc kāda laika viņš radikāli maina savu attieksmi – es iešu pie tantiņām, izmantošu netradicionālo medicīnu, jo manam draugam vai kaimiņam tas ir palīdzējis, viņš ir pilnībā izārstēts no vēža, bet varbūt tas nemaz nav bijis vēzis... Ir ļoti daudz modulējamu situāciju, un ir jābūt robežai, kuru nedrīkst pārkāpt.

– Vai jūs mēģināt atrunāt pacientus meklēt palīdzību pie dziedniekiem?

– To es nedrīkstu, jo tad būšu sliktais. Lobēju savu specialitāti, lietas, ko pārzinu, un galu galā sanāk, ka netieši noliedzu, neatbalstu netradicionālās metodes. Izglītots pacients piekritīs tradicionālajai, vispārpieņemtajai ārstēšanai un tās metodēm.

– Noteikti ir arī daudz pozitīvu stāstu no jūsu pieredzes. Vai kādu varētu izstāstīt?

– Pie manis atnāca kāda sabiedrībā pazīstama dāma. Viņa bija bijusi pie vairākiem speciālistiem, un diagnoze bija skaidra, vismaz viņa to intuitīvi nojauta. Viņa jau bija pieņēmusi šo faktu un bija gatava piekrist operācijai, bet tad pārdomāja, jo kāds bija atrunājis no iecerētās ārstēšanās.

– Vai viņai bija veikti izmeklējumi, kas oficiāli apstiprinātu diagnozi?

– Jā. Kad viņa atnāca pie manis uz konsultāciju, vaļsirdīgi atzinās, ka ir bijusi tur, tur un tur (arī pie tantiņām), un redzēju – viņa ir sapratusi, kas notiek. Sīki izskaidroju situāciju. Viņa man pateica: “Ja iepriekš kāds visu niansēs būtu izskaidrojis, droši vien es jau sen to būtu izdarījusi, bet man gribējās pārliecināties.”

Tas ir cilvēka vājums, ka viņš reizēm līdz galam nepieņem domu par operāciju. Viņš jūtas kā nonācis sprukās, un viņam vajag vairākus cilvēkus, lai apstiprinātu, pa kuru ceļu iet. Un ja pēdējais, pie kura viņš aiziet, pēkšņi pauž gluži pretēju viedokli, tad atkal visas šaubas un neizlēmība sākas no jauna. Tāpēc vajag visu sīki izstāstīt pacientam saprotamā valodā, lai cilvēks nemokās šaubās.

– Jā, tā laikam tas cilvēka prāts ir būvēts – vienmēr šķiet, ka ir vēl kāds ceļš. Bet, kamēr svārstās un meklē, paiet tik ļoti dārgais laiks... Kā beidzās šīs dāmas stāsts?

– Beidzās ar to, ka paciente saņēma visu iespējamo un plānoto terapiju un patlaban atrodas novērošanā.