Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ķirurgu, operāciju bloka vadītāju, apdeguma traumu speciālistu Džeimsu Rozīti sarunājās vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītājas vietniece Audra Šauere. (Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv)

Bērnu ķirurgs: "Jums ir tiesības padzert kafiju. Bet bērnam ir tiesības neapplaucēties"

Bērni
2020. gada 21. aprīlī 05:39 2020. gada 21. aprīlī 05:39
  Audra Šauere | Mammamuntetiem.lv
Bērnu traumatisms Latvijā jau gadiem ir nemainīgi augsts. Viena no biežām traumām, ko piedzīvo pavisam mazi bērni, ir applaucējumi. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ķirurgs, operāciju bloka vadītājs, apdeguma traumu speciālists Džeimss Rozītis intervijā vecāku organizācijai Mammamuntetiem.lv atklāj, ka lielākā daļa no šķidrumu apdegumiem maziem bērniem notiek, atrodoties... klēpī kādam no vecākiem.

Ar dakteri tiekos burtiski piecas minūtes pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas Covid-19 dēļ. Tajā brīdī vēl nezinām, ka tūliņ, tūliņ mājās dzīvosies visi – gan vecāki un vecvecāki, gan arī lielāki un mazāki bērni, līdz ar to pieskatīšanas un drošības jautājumi kļūs vēl aktuālāki. 

Manā rīcībā ir dati, ka 2018. gadā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā reģistrēti 615 gadījumi, bet 2019. gadā 498 gadījumi, kad bērni cietuši no dažādiem applaucējumiem un apdegumiem. Par kāda veida traumām šeit runājam?

Vairāk kā 80% apdegumu bērniem ir no šķidrumiem. Man ļoti nepatīk, ka šobrīd applaucējumus dabū arvien mazāki bērni – tādi, kuri nestaigā. Ir viens vecums, kad bērns sāk staigāt, bet vēl nav gana stabils, viņš ir zinātkārs, un tad mazo gluži cilvēcīgi ir grūtāk novaktēt, jo arī dzīves ritms ir kļuvis ātrāks un straujāks.

Tas, protams, nav attaisnojums, bet ir izskaidrojums. Šajā vecumā bērns mēdz grābt un ķert visu, ko redz. Un arī applaucēties. Bet, ja applaucējumus dabū tāds mazs nestaigātājs, ir baigi traki. Tik maziem bērniem nav objektīvu iemeslu, kā dabūt apdegumus. Ja vien tā nav tiešām reāla lielāka mēroga nelaime.

Diemžēl, lielākā daļa no šķidrumu apdegumiem maziem bērniem notiek, atrodoties kādam no vecākiem klēpī. Un tas nav pieņemami, jo ir taču iespējams nolikt bērnu drošā vietā, pagatavot tēju vai kafiju, to atdzesēt (vai izdzert karstu, ja tāda patīk) un tad atkal mazo ņemt rokās. Kad es sāku strādāt, tad šādi kafijas, tējas apdegumi, kas gūti vecākiem rokās, bija ļoti, ļoti reti. Domāju – tāpēc, ka nebija mobilo telefonu. Kad šie telefoni parādījās, tajos nebija tik brīvi pieejams internets. Bet pamazām ir iegājies, ka bērns ir uz vienas rokas, telefons iespiests pie pleca, otrā rokā kafijas krūze. 

Man ir bijušas mammas, kuras vaicā – vai tad man nav tiesības padzert kafiju? Jums ir tiesības, bet bērnam ir tiesības neapplaucēties. Nolieciet bērnu un padzeriet. Bet viņš bļauj, man saka. Un kas no tā, ka viņš paraud? 

Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Mēs, ārsti, protams, neesam policisti, un mūsu uzdevums nav līdz galam noskaidrot notikušā apstākļus, es uzticos vecāku teiktajam, kā trauma ir notikusi. Ja vien pēc bojājuma rakstura stāstītais nav pilnīgi neticams. Galu galā, tas, kā apdegumi ir radušies, ir  vienkārši izskaidrojams, ņemot talkā fiziku – kā trauks lido, kā izlīst un uz kurām ķermeņa daļām šķidrums nokļūst. 

Vai tas nozīmē, ka vecāki mēdz stāstīt citādāk, nekā tas patiesībā noticis?

Nav bieži, bet gadās. 

Piemēram?

Vecāks stāsta, ka bērns ir uzkāpis uz plītiņas un apdedzinājis abas pēdas. Bērna augums 80 centimetri, staigāt vēl neprot. Ja pieņemam, ka mazā elektriskā plītiņa atradusies uz grīdas, bērnam, kurš neprot staigāt, nevar apdegt tikai pēdu apakšas. Viņš drīzāk būtu uzrāpojis. Būtu bojājumi arī ceļgalos un plaukstās. Teorētiski pastāv varianti – vai nu viņš lēcis no galda, bet tas ir mazāk ticams, vai arī viņš kaut kādā veidā uz plītiņas uzlikts. Un tas, diemžēl, ir vairāk ticams. Tomēr mēs, ārsti, to neskaidrojam. Tam ir domāti sociālie dienesti, kam tas ir tiešais uzdevums un kas ar to tiek galā daudz labāk.   

Kad ģimenē notikusi kāda traka situācija, vecāki taču, visticamāk, vēlas skaidrot notikušo un sevi attaisnot. Pat samelojoties.

Tā laikam ir psiholoģiska aizsargreakcija, mēģināt vainu novirzīt uz kaut ko trešo – citu cilvēku, apstākļiem. Bet ir arī cilvēki ar pārāku lielu vainas apziņu, kas arī nav produktīvi. 

Mani kā speciālistu vairāk interesē fakti - ir tāds un tāds bojājums, ir nepieciešams darīt to un to, lai sasniegtu noteiktu rezultātu. Jāmēģina darīt maksimāli labāko, lai sasniegtu maksimāli veiksmīgāko rezultātu. Mazināt iespējamās komplikācijas un izdarīt to pēc iespējas īsākā laikā. Šādās situācijās vecāku izmisums un sevis šaustīšana nepalīdz. Man nav pamata kādu kaunināt vai nosodīt, tas neietilpst ārstēšanas procesā. 

Ārstēšanas laikā nav iespējams paātrināt fizioloģiskos procesus – dzīšana notiek tik ātri, cik notiek. Un tas atkarīgs no dažādiem faktoriem – bojājuma plašuma, dziļuma, bojājuma atrašanās vietas. Ņemot vērā, ka ir tik daudz ietekmējošo faktoru, ne vienmēr ārstēšana ir viegla. Tad vecāku vēlme sadarboties un iesaistīties ļoti palīdz. Ir vesela rinda ar lietām, ko var izdarīt tikai vecāki.

Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Neba nu ārsts ir tas, kurš pavada visvairāk laika kopā ar pacientu, neba nu ārsts stāv ikvienam pacientam pie gultas. Jā tā tas būtu, pusei iedzīvotāju vajadzētu būt medicīnas darbiniekiem, lai otru pusi apkalpotu. Tas nav iespējams. Tie ir vecāki, kuri var būt kopā ar savu bērnu un viņam palīdzēt. 

Kaunināšana un rāšana neietilpst ārsta pienākumos, bet, zinot, ka bērnu traumatisms vispār ir ļoti augsts, vai nav tā, ka dažreiz tomēr gribas vecākiem pateikt kādu skarbāku vārdu?

Gribas! Tā tiešām dažreiz ir. Ir bijušas situācijas, kad esmu ieskatījies acīs un pateicis precīzi visu, ko par to domāju. Vecāki uz to ir reaģējuši dažādi. Ir vecāki, kuri saprot, bet ir tādi, kuri uzraksta sūdzību.

Bet tās ir viņu tiesības. Patiesībā pie ārsta profesionalitātes rādītājiem skaitās arī tas, kā tu spēj pārkāpt pāri savam “es” un izdarīt tikai to, kas tev ir jāizdara. Pēdējos gados es tomēr cenšos nevienam neko neteikt. Tikai to, kas attiecas uz apdeguma traumu kā tādu, tikai to, kas attiecas uz ārstēšanos un atveseļošanās procesu. 

Es ticu, ka Jums kā ārstam tomēr gribas nodot vecākiem vēsti par atbildību un līdzatbildību. 

Tāpēc jebkuru aizdomu gadījumā mēs iesaistām sociālos darbiniekus, kas mums slimnīcā patiešām ir lieliski. Viņiem ir arī laba sadarbība ar reģioniem. Viens no spilgtākajiem notikumiem bija pirms aptuveni 10 gadiem. Bērnam apdegums varbūt nebija tik smags. Ģimene bija no patāla reģiona, mamma – jauna sieviete, un viņai bija grūtības ar bērna uzraudzību arī šeit – slimnīcā. Mamma nebija slikts cilvēks, vienkārši nedaudz nenopietna attieksme pret notiekošo. Parasti jau mēs bez vajadzības nevienu bērnu slimnīcā neturam, tie laiki ir pagājuši, kad svinīgi noņēma pēdējo pārsēju un tad laida mājās. Tagad tomēr ir iespējas ārstēšanos veikt arī mājās, vienkārši regulāri atrādoties ārstam. Tādā ziņā tiešām esam ļoti pretimnākoši, jo, kā mēdz sacīt, mājās pat sienas ārstē. 

Atgriežoties pie gadījuma – mamma gribēja bērnu vest mājās, bet, zinot, kādos apstākļos viņi mitinās un ka tuvumā pat nav slimnīcas, kurā būtu ķirurgs, kas varētu veikt uzraudzību un sniegt palīdzību, nevarējām izrakstīt. Uzskatījām, ka beigās bērnam būtu tādas problēmas, kuru dēļ viņš atgrieztos pie mums.

Mamma prasīja, prasīja bērnu izrakstīt, bet mēs nepiekritām un nepiekritām. Vienu pēcpusdienu skatāmies – bērns pazudis ar visu mammu, gulta atstāta smuki saklāta. Bērns nebija tik slims, lai tas būtu dzīvības apdraudējums, bet, ņemot vērā visus apstākļus, ārstēšanas kvalitātes un nenoliedzami attieksmes pret bērnu jautājums gan. Sociālā darbiniece izdarīja savu darbu, un mamma ar visu bērnu naktī jau bija atpakaļ.

Pastāsts tāds, ka sociālā darbiniece  sazinājās ar vietējiem sociālajiem dienestiem un, kad mamma savā galapunktā piebrauca ar autobusu, pieturā stāvēja ātrā palīdzība, policija ar mirgojošām ugunīm un vēl tāds bariņš vietējo, kas sanākuši noskatīties, kas te notiek. Es domāju, tas mammai bija tik liels šoks, lai līdz bērna ārstēšanās beigām viņa ievērotu ikvienu personāla norādījumu. Citiem vārdiem sakot, nevajag novērtēt par zemu sociālo darbinieku darbu.

Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Ja mūsu bērnu traumatisma rādītājus salīdzina ar citām valstīm, ko mēs neizdarām tādu, ko izdara citi?

Man liekas, ka mēs par maz prasām atbildību no vecākiem par to, kas notiek. Un ne jau policejiskā veidā, tas parasti nemotivē. Tas drīzāk rada zināmu pretestību. Ir jāaudzina katra vecāka iekšējā apziņa par to, kā ir pareizi. Mums salīdzinoši izteikta domāšana – ja tas ir mans, es par to interesējos, ja tas ir kāda cita, tad man vienalga. Ir zemāka kolektīvā atbildība. 

Tas ir līdzīgi kā pie Dzemdību nama – netālu no galvenās ieejas ir plakāts ar skaidrojumu, ka smēķēšana gaidāmajam mazulim ir kaitīga. Blakus stāv smēķējoša grūtniece. Bet garāmgājēji, to redzot, vienkārši novēršas. 

Precīzs piemērs. Tas man atgādināja kādu notikumu pirms vairākiem gadiem Dānijā, kur biju aizbraucis pieredzes apmaiņā. Pirmajā nedēļā mūs iepazīstināja ar iekšējās kārtības noteikumiem – kā jāģērbjas, kā jārīkojas. Ja iet uz ķirurģiju, nedrīkst būt lakoti nagi, pulksteņi, gredzeni, pilnīgi nekas. Rokām jābūt plikām vismaz līdz elkoņiem. Vienā reizē es, skaisti saģērbies, devos pa slimnīcas gaiteni.

Pats pie sevis domāju – tā kā pie pacientiem neiešu, pulksteni atstāšu. Pa ceļam satiku kundzīti, kura pie ēdnīcas mazgāja grīdas. Viņa uzreiz apskatījās uz manu kaklā pakārto identifikācijas karti, kurā redzams, no kuras nodaļas nāku un kas esmu, un teica – daktera kungs, jūs no ķirurģijas nākat, lūdzu noņemiet pulksteni.

Es, protams, zibenīgi to noņēmu un iebāzu kabatā. Pie mums, Latvijā, arī ir atbildīgi cilvēki, bet diez vai apkopēja uzdrošināsies dakterim kaut ko aizrādīt. Bet tajā situācijā viņai bija pilnīga taisnība. Manai rīcībai nebija ne mazāko argumentu. Tā bija arī pēdējā reize, kad es uzliku pulksteni slimnīcā. Mums līdz šādai domāšanai vēl tomēr ir jāaug.

Kā savulaik nonācāt līdz lēmumam strādāt medicīnā? 

Gluži vienkārši – medicīnu es izvēlējos, jo negribēju dienēt Padomju armijā. Varbūt biju bailīgs, nezinu. Bet es negribēju. Tas bija laiks, kad vēl notika Afganistānas kampaņa. Tolaik nodarbojos ar sportu nopietnā līmenī, līdz ar to tādiem kā es bija lielas iespējas Afganistānā nokļūt. Un kaut kā baigi negribējās. Medicīna bija viena no tām nozarēm, kas no 100 % obligātā militārā dienesta bija pasargātas. Nebija jau arī tā, ka par medicīnu neko nezinātu, jo mans tēvs bija ārsts. Īsāk sakot, gluži vienkārši racionāla izvēle. 

Medicīnā esmu jau no deviņdesmito gadu sākuma. Kad pabeidzu augstskolu, mani sākotnēji gatavoja par bērnu urologu, taču pēc tā brīža aprēķiniem bija skaidrs, ka šāds speciālists nebūs vajadzīgs. Tad sagadījās, ka no darba aizgāja viens no ķirurgiem, kurš strādāja ar apdegumiem. Tā kā es nodaļā biju jaunākais, tad man toreizējā vadība paziņoja, ka nodaļā nepieciešams otrs  ķirurgs, kurš nodarbosies ar apdegumiem. Turklāt ar pirmdienu jau sarunāta apmācība. Un es devos.

Nemaz neapspriedu – gribu vai negribu. Un es nevienu brīdi to nenožēloju. Pastrādāju arī apdegumu centrā ārkārtīgi foršā kolektīvā pie ļoti labas vadītājas – dakteres Savickas, kura nu jau aizsaulē. Viņa ar sirdi un dvēseli bija pieķērusies darbam. Viņas laikā centrā notika tādas lietas, kas tagad vispār nav iedomājamas. (smejas)

Es pats ar vienu īpašu gadījumu saskāros 1992. gada sākumā. Toreiz centrā nekā daudz no tehnoloģijām vienkārši nebija. Bija noticis nelaimes gadījums kādā rūpniecības uzņēmumā, kur viens darbinieks bija smagi apdedzis. Un apdegumiem pie vaļējām brūcēm vajag sildīšanu. Ir tādas speciālas lampas. Tagad tādas slimnīcās ir, bet toreiz nebija.

Daktere Savicka zvanīja uzņēmuma direktoram un izstāstīja, kas nepieciešams. Viņš atsūtīja inženieri, kas sīki smalki visu izprasīja, samērīja. Veči rūpnīcā drīz vien bija uzmeistarojuši nepieciešamo. Un viss notika! Vēlāk tas aparāts noderēja arī citiem pacientiem. 

Iepriekš sacījāt, ka apdegumu ārstēšana ne vienmēr ir viegla. Kāpēc? 

Pie apdegumiem operēšana pieaugušiem notiek biežāk, bērniem retāk. Kopumā operēšana bērniem nav nepieciešama lielā daļā apdegumu gadījumu. Realitātē ārstēšana visbiežāk ir atsāpināšana, šķidruma daudzuma nodrošināšana, iekšējās vides uzturēšana, arī brūces uzraudzība, pārsiešana, kopšana, lai brūce dzītu tā, kā tai jādzīst. Ja nepieciešams, tad jālemj par operācijas nepieciešamību.

Šķidrumu apdegumi (no tējas vai kafijas) parasti beidzas bez operācijas. Ķirurģiska iejaukšanās nepieciešama, ja ir dziļāki apdegumi, un brūce pati nespēj slēgties. Operācija var notikt vienā vai vairākos etapos. Ir reizes, kad beigtie audi ir jāizgriež, jāpārstāda āda. Katrā ziņā ķirurģija nav pašmērķis, ķirurģija būtībā paredzēta tikai tad, ja citādi nevar. Ja apdegums ir plašs, cilvēks var zaudēt daudz svara, un tās ir tikai vizuālas izmaiņas, kas būtībā ir arī mazākā problēma. Būsim godīgi, neviens plāksteris nedziedē, dziedē organisms, kas tērē milzu resursus.

Dziļie apdegumi vairāk raksturīgi vecākiem bērniem, pusaudžiem? 

Jā, pusaudžiem raksturīgāki liesmas apdegumi. Starp citu, šodien, salīdzinot ar deviņdesmito gadu sākumu, praktiski vairs nav augstsprieguma elektrisko apdegumu. Tolaik bija nepieciešamas ļoti daudz amputācijas. Pa kādam gadījumam ir arī tagad, bet tā vismaz vairs nav sistēma. 

Runājot par pusaudžiem, atceros kādu gadījumu pirms vairākiem gadiem. Slimnīcā nonāca jauns puisis ar ļoti smagiem apdegumiem, jo viņš mēģināja padarīt sev galu. Tik smagu gadījumu mums tiešām nav tik daudz. Brūces bija ļoti dziļas, to dēļ viņu operējām neskaitāmas reizes. Bija jāņem nost bojātā āda, tā jāpārstāda. Nemaz nebija daudz, no kurienes ņemt.

Ķirurģiski ļoti, ļoti smags pasākums. Mēs pastāvīgi bijām iesaistīti trīs ķirurgi, neiroķirurgs, arī fizioterapeiti, ergoterapeiti, jo pacientam bija skartas locītavas, līdz ar to ar potenciāliem savilkumiem. Visiem kopā izdevās viņu piecelt kājās, lai gan ne vienmēr tas izdodas. Vienā dienā, kad ārstēšana gāja jau uz labo pusi, viņš kolēģei sacīja – jūs te varat darīt, ko vien gribat, es tik un tā savu izdarīšu. Tajā brīdī patiešām bija baigi smagi. Pēc visa lielā komandas darba, tālāk viņam bija jāstrādā pašam.

Viss, kas nedēļas laikā panākts, pa nedēļas nogali atkal tika zaudēts, jo puiša motivācija kaut ko darīt burtiski bija nulle. Un mēs sākām visu no gala. Pieaugušais šādā situācijā droši vien jau būtu nomiris. Jaunam cilvēkam tas nav tik vienkārši, jo organisma resurss ir liels. Bērnam arī daudz vieglāk tikt pie rehabilitācijas, tās pat iespējams izkārtot garākas, bet pašam arī ir jāgrib...

Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Kā tiekat galā ar tik grūtām situācijām?

Visvieglāk var tikt galā, neņemot galvā. Mēs jau katrs kaut ko ikdienā norijam. Katrā ziņā sunītim nesperu (smaida). Bet ar suni eju staigāt. Katrā nozarē ir sava specifika, bet medicīnā tu nevari visu caur sevi izdzīvot. Ir jābūt robežai, ka tas ir tavs darbs. Ne velti ķirurgs, kurš varbūt pat ir pats labākais savā nozarē, savus bērnus neoperē. 

Runājot par apdegumiem visplašākajā spektrā un visa vecuma bērnu kontekstā, applaucējumi ir visbiežāk?

Jā, vairāk kā 80% apdegumu ir vecumā līdz trīs gadiem. Un tas ir pamata kontingents, kas pie mums ārstējas. Es nodarbojos ar pacientiem, kuri nonāk stacionārā, līdz ar to tie ir smagākie gadījumi. Tie, kuri ir ārstēti ambulatori un kuru apdegumi ir nelielāka apjoma, pēc apskates dodas uz mājām. Un cik vēl bērnu, kas līdz mediķu acīm nemaz nenonāk.  

Vai vecākiem ir pietiekami zināšanu, kā pareizi rīkoties?

Man nav precīzu statistikas datu, es varu spriest tikai pēc tā, ko esmu runājis ar vecākiem, kas nonāk pie manis. Un vairumā gadījumu vecāki ir rīkojušies pareizi. Tas  nozīmē, ka liela daļa tomēr ir dzirdējuši kaut ko par pirmo palīdzību, vai nu no televīzijas, radio, interneta vai kādā citā veidā. Pirms kādiem pieciem sešiem gadiem šķita, ka neviens neko nelasa un neviens ne par ko neinteresējas, bet nu situācija vismaz šajā jautājumā šķiet salīdzinoši uzlabojusies. 

Jums ir 4 bērni. Vai pašam ir izdevies bērnus nosargāt no traumām? 

Nē, no traumām pilnībā nav izdevies pasargāt. Kad bērni auga, es, protams, šim jautājumam pievērsu uzmanību. Es domāju, ka mēs noteikti bijām stingrāki vecāki nekā pašlaik vecāki mēdz būt. Mēz bijām stingrāki attieksmē – nevar visu ne tikai gribēt, bet arī dabūt. Bija lietas, kas vienkārši nebija atļautas. Mana vecuma cilvēki paši ir vēl stingrāk audzināti. Bet ne tik stingri kā savulaik vecvecāki. 

No četriem trīs bērni ir arī piestrādājuši šeit Bērnu slimnīcā tā brīža vecumam un spējām atbilstošus darbus. Neviens gan medicīnu nav izvēlējies. Viena no meitām man nesen teica – kāpēc tu mani nespiedi izvēlēties medicīnu, es patiesībā ļoti būtu gribējusi. Bet viss beidzās ar to, ka viņa apprecējās ar ārstu. Vismaz kaut kā tika pie tā, ko gribēja. (smejas)

Vienai no meitām, kura strādājusi nodaļā pie apdegumiem, pēc bērna piedzimšanas mājās bija tāda kārtība kā “kazarmās”. Viņa bija redzējusi visu, kas var notikt. Tāpēc viņai pilnībā bija skaidrs, kā organizēt mājas dzīvi, lai nekas bērnu neapdraudētu. Tomēr jāatceras, ka simtprocentīgi bērnu nosargāt vienkārši nav iespējams. Un vienlaikus bērna attīstība ir iespējama drošā vidē. 

Saistītās ziņas

Reiz reanimācijas nodaļā bija 9 mēnešus vecs puisītis... Pēteris Kļava atklāti par vecākiem, bērniem un viņu viedumu 146
Zviedru bērnu psihiatrs: "Tā mēs izaudzinām bezkaunīgus neliešus" 117
Bērnu ārsts: "Vardarbība pret bērnu kļūst par normu. To var atturēt tikai bailes no barga soda"

Citi šobrīd lasa

Aktieris Juris Hiršs: "Es neesmu nekāds eņģelītis, arī man ir bijušas paģiras"
No Ērika Kleptona novērsušies draugi, jo viņš ir citos uzskatos par vakcināciju 12
Alūksniešu izmestie atkritumi turpat mājā vien atpakaļ nonāk 4
Pievienot komentāru

Певицу МакSим ввели в искусственную кому: "Возникли проблемы с самостоятельным дыханием"

Страстный поцелуй Пугачевой, танцы Баскова и Ивлеева без Элджея: как Галкин отметил 45-летие