Ātrākā meitene Latvijā Sindija Bukša: "Esmu piedevusi saviem skolas pāridarītājiem"

Lauku bērns

Varētu teikt, ka Sindijas pirmie fiziskās sagatavotības treniņi norisinājās laukos. Ķeipenē pie omes bija jāravē garas biešu vagas. “Vasarās visu laiku biju dārzā, arī pēc skolas rudenī bija jāpalīdz omītei lauku darbos, jo viņa bija viena. Mana mamma tolaik dzīvoja un strādāja Rīgā, bet es pirmos dzīves 11 gadus pavadīju laukos. Tolaik nedomāju, ka kļūšu par sportisti, jo mani vairāk saistīja māksla. Aktīvi pievērsos zīmēšanai.

Skolā mani ievēroja klases audzinātāja, kura vienlaikus bija arī sporta skolotāja. Biju ātrāka par citiem. Kad pārcēlos uz Ķekavu, 5. klasē mani sāka vairāk interesēt sports. Pamatskolas beigās sāku spēlēt basketbolu, taču ātri sapratu, ka komandu sports nav mans aicinājums. Brīžos, kad dabūju rokās bumbu, kā individuālajos sportos, vienatnē, bez saspēlēm, skrēju pie groza. (Smejas.) Tad draudzenes mamma ierosināja iet uz vieglatlētiku, jo bija ievērojusi vietējā avīzē sludinājumu par vieglatlētikas nodarbībām. Draudzenes mamma jau iepriekš bija teikusi, ka izskatos pēc vieglatlētes.

Sākumā gājām kopā ar draudzeni, taču vēlāk sanāca tā, ka viņa vairāk pievērsās mākslai un es sportam. Man izdevās ātrāk noskriet, aizlēkt tālāk. Bet pēc kāda laika radās domstarpības ar treneri un aizgāju prom no vieglatlētikas. Mācījos 9. klasē, atkal pastiprināti pievērsos mākslai un mācībām. Tolaik mani uzmeklēja mana tagadējā trenere Mārīte Lūse. Viņa bija pamanījusi mani sacensībās, zvanīja un prasīja, ko vēlos darīt ar savu dzīvi. Atbildēju, ka neko negribu un vieglatlētika mani vairs neinteresē.

Bija tīņu gadi, uzreiz uz jauniem treniņiem nepavilkos, nešķita saistoši. Atceros, cik fragmentāras bija manas zināšanas par profesionālo vieglatlētiku. Es pat nezināju, kas īsti ir starta bloki. Nezinu, vai to drīkst stāstīt, bet reiz Mārīte Lūse man atkal piezvanīja un teica: “Ja tu nāksi trenēties pie manis, apsolu, ka drīz vien noskriesi visas manas meitenes.” Šis teikums manī atstāja nospiedumu, atraisīja azartu, piekritu satikties,” atceras Sindija.

Pirmo grūtību pārvarēšana

“Sāku trenēties pie Lūses, un tā sākās ikdienas braukāšana no Ķekavas uz Rīgu. Katru dienu pēc skolas ap pulksten 16 devos uz treniņiem, tad pulksten 20 atpakaļ uz mājām, tad pildīju mājas darbus, ap pusnakti iemigu. Parasti pirmās trīs stundas skolā biju miegaina un neko neuztvēru – milzīga slodze, konstants miega bads,” par vidusskolas laiku stāsta vieglatlēte.

Kad sākās pirmās sacensības un starptautiskās nometnes, nebija viegli. Sindija atceras, ka pirmajā nometnē pēc treniņa sēdējusi un raudājusi: “Fiziski izturēt slodzi bija tik grūti! Nevarēju aizskriet pie mammas, pasūdzēties, paraudāt uz pleca, jo biju Portugālē. No vienas stundas treniņa biju pārgājusi uz trīs stundu treniņu, kā arī daudz, daudz smagāku fizisko slodzi. Tas bija lūzuma punkts, izpratne, ka viss kļūst nopietni. Tātad pievēršos profesionālajam sportam. Emocionālās un fiziskās grūtības, kas ir sākumā, ir svarīgi izturēt,” stāsta Sindija. 

Nebija skolas populārā meitene

“Lielā slodze man nenozaga tīņu gadu sociālo dzīvi, tusiņus un izklaides, jo nebiju skolas populārākā meitene. Biju atnākusi no lauku skolas, pārcēlusies no laukiem uz Rīgas piepilsētu. Man nebija daudz draugu. Jāsaka godīgi, skolā piedzīvoju mobingu. Šobrīd par to daudzi runā, bet tolaik īsti neapzinājos, ka manas sportiskās intereses, fiziskais spēks darīja mani citādāku, tātad apceļamu. Neiederējos. Tas bija grūts periods, pat īsti negribas par to runāt. Varbūt kādreiz izstāstīšu savu stāstu plašāk, lai iedrošinātu citus sevi neapcelt.

Tolaik noslēdzos sevī. Pirms pārcēlos uz Ķekavu, biju priecīga, atvērta, draudzīga meitene, bet, sākot skolas gaitas Ķekavas skolā, palēnām kļuvu introverta, vairījos sarunu. Ierāvos sevī un pilnībā nodevos sportam. Tieši treniņi ļāva tikt galā ar šīm grūtībām un mobingu trauslajā pusaudža vecumā. Bet kas bijis – bijis! Esmu piedevusi saviem pārdarītājiem. Vienu dienu saņēmu sociālajos tīklos ziņu no skolas laiku pāridarītāja: “Es nekad neiedomātos, ka likšu tavas reklāmas uz māju sienām.” Tā sanācis,” smaida Sindija.

Atslodze no sporta

Profesionālais sports ir izaicinošs, un jaunā sportiste atzīst, ka svarīgi, lai būtu atbalsta persona. “Sāku trenēties 13 gadu vecumā, kas ir salīdzinoši vēlīns vecums vieglatlētikai. Lielākais paldies jāsaka manai mammai, kura atdeva visu pēdējo, lai es spētu sasniegt to, ko esmu sasniegusi. Talants sportā noder līdz noteiktam brīdim, līdz padsmit gadu vecumam, bet pēc tam ir svarīgs darbs ar sevi. Jāattīsta tehnika, fiziskā sagatavotība, raksturs. Šobrīd varu teikt, ka panākumu pamatā tikai 10 procenti ir talants un 90 procenti – darbs.

Profesionālais sports ir 24 stundu darbs ar sevi, jo jādomā arī par labu uzturu, miegu, atjaunošanos pēc fiziskām slodzēm. Mana ikdiena sākas ar celšanos pulksten 9, ēdu veselīgas brokastis, dienas vidū ir treniņš, tad vakariņas. Pa vidu cenšos ieviest citas aktivitātes, kas sniedz atslodzi prātam no sporta, jo citādi visu laiku pārcilāju domās, kā varētu uzlabot savu sportisko sniegumu. Domās arī pēc treniņa turpinu skriet, analizēt, risināt.

Patiesībā sports arī ir ļoti radošs, nemitīgi jāstrādā ar risinājumiem, idejām, kā uzlabot savu sniegumu, dažādot treniņus. Tieši tāpēc svarīga atslodze, fokusa maiņa uz kaut ko citu. Studēju LU komunikācijas, tagad gan esmu paņēmusi akadēmisko gadu, bet man ļoti patīk radoši projekti, ideju īstenošana. Man ir tik daudz interešu – mūzika, māksla, kultūras pasākumi! Kopā ar draugiem daudz apmeklēju teātri, pārrunājam aktuālos notikumus, izrādes,” klāsta Sindija. 

Vēlas palikt Latvijā

“Vairākas ASV augstskolas man piedāvājušas studiju un sportošanas iespējas. Reizēm pat esmu piekritusi, sakravājusi ceļasomas, bet beigās sajūtu – gribu palikt Latvijā! Esmu daudz ceļojusi, redzējusi citas kultūras un sajutusi pasaules elpu, taču vislabāk šobrīd patīk būt dzimtenē. Vēlos sevi te attīstīt, celt vieglatlētikas līmeni, iedvesmot citus. Te redzu sevi arī citās jomās. Vārdos neaprakstāms bija saviļņojošais brīdis, kad stadionā pēc manas uzvaras Eiropas U-23 čempionātā paceļ Latvijas karogu un skan Latvijas himna. To sajūtu grūti pat izstāstīt. Tik liels patriotisms un lepnums par to, ka esmu latviete! Vienmēr sekoju līdzi arī citiem Latvijas sportistiem un priecājos par viņu panākumiem. Zinu to sacensību sajūtu, stresu, emocijas. Reizēm pat grūti skatīties, jo saprotu to, kas darās sportista apziņā,” atzīst sportiste.

Viss sākas ar sevi

“Režīms un rakstura stingrība ir svarīgākā sportista ikdienas sastāvdaļa. Neiedzert vēl vienu vīna glāzi, aiziet gulēt 22.00, saglabāt mērenību. Taču vajag arī blakus lietas, lai dzīve nekļūtu tikai par sportu, sportu, sportu. Jāsaglabā distance, citādāk es par skriešanu un koncentrēšanos domātu visu laiku. Pietiek jau ar izplānotu skrējienu, milzīgu koncentrēšanos sacensībās. Tur ir absolūts fokuss, jābūt šeit un tagad. Man bijušas daudzas ceturtās vietas, taču šie sāpīgie zaudējumi ir ļoti mācījuši.

Tieši kļūdas liek ar sevi strādāt, apzināties vājos punktus. Gan mamma, gan trenere ir liels atbalsts. Kad esmu gatava, tad tie tūkstoši arēnā netraucē, fokusējos tikai uz sprintu. Sasniegumiem nepieciešami gadi. Jāsagatavo sevi, ķermenis, jāpielāgojas. Ļoti jāiepazīst savs ķermenis: jāieklausās, jāizzina stiprās un vājās vietas, jāvēro sirdsdarbība, jāseko miegam, uzturam, asins analīzēm. Viss sākas ar sevi,” pieredzē dalās Sindija.