Diāna Zande: "Mazāk krīzē cietīs emocionāli nobriedušas sievietes, grūtāk būs "mazajām meitenēm""
Emocionāli jūtīgajā bērniņa gaidīšanas laikā topošās mammas satraucas gan par to, ka, iespējams, būs jādzemdē vienai, gan arī par biedējošo pēcdzemdību depresiju, kas varētu piemeklēt, jo mamma ar bērniņu nonāks sociālajā izolācijā.
Psiholoģe, psihoterapeite Diana Zande, lūdzot komentēt šādas bailes un bažas, mudina palūkoties uz situāciju no cita skatu punkta. Iespējams, ka situācija nav tik drūma, kā šķiet. Pat vairāk - šis ir emocionālā brieduma pārbaudes laika, kas mums pašām var atklāt, cik pieaugušas patiesībā esam. "Mazāk cietīs nobriedušas sievietes, kas nekritīs panikā un neveidos problēmas. Tās, kurām nav milzīgu gaidu par to, cik visam ir jābūt brīnišķīgi. Riska grupā būs tās sievietes, kas emocionāli funkcionē kā mazas meitenes, kas bērnu uztver ka vēl vienu daļu no iedomātās un izfantazētās dzīves."
Sievietēm, kurām tagad jādzemdē vienām pašam un kas ir gatavojušās ģimenes dzemdībām, nebūt nav īpaši citādākā situācijā kā visi pārējie cilvēki šobrīd, kuriem tāpat krasi mainās dzīves apstākļi, brūk plāni un jāievēro dažādi ierobežojumi.
"Bieži vien, kad notiek kaut kas nepatīkams, mēs jautājam – kāpēc tas notika tieši mani? Šobrīd izmaiņas skar ir pilnīgi visus. Tu neesi savādāka. Nokāp no plaukta, ka esi īpaša.
Ja paskatās uz šādi - ka es vairs neesmu īpašā grūtniece, bet situācija ir tāda, kāda tā ir, tad domāšanas vektors pavēršas uz svarīgākiem jautājumiem. Proti, kā pēc iespējas sakarīgāk un skaistāk laist pasaulē savu bērniņu. Domājam nevis "kāds man ir nodarījis pāri", bet koncentrējamies, ko tieši es varu sev palīdzēt, lai dzemdības noritētu pēc iespējas sekmīgāk bez partnera sniegtā atbalsta. Sievietei jābūt gatavai pašai elpot, pašai dzemdēt bērnu un uzņemties pilnu atbildību par notiekošo uz sevi. Tas ir normāli, tā tam ir jābūt!
"Diemžēl daudzas sievietes šobrīd dodas uz dzemdībām kā mazas meitenes, kuras cer uz vecmāti, vīru un pārējiem, kas palīdzēs, bet ne sevi pašu. Sievietes gadu simtiem ir dzemdējušas kara apstākļos, badā, cietumā un tikušas galā. Jāsaprot, ka neatkarīgi no tā, vīrs ir blakus vai nē, jādzemdē vien būs pašai. Nevajadzētu iet uz dzemdībām ar domu, ka kaut kas ir atņemts," novērojusi psihoterapeite.
Vēl viens bažas, kas izskan topošo māmiņu sarunās, ir uztraukums par to, ka pēc dzemdībām esot ilgākā pašizolācijā, var sākties pēcdzemdību depresija.
"Kāpēc sievietēm jāizdomā, ka viņai būs pēcdzemdību depresija, ja viņa nevarēs aiziet uz lielveikalu trīs dienas pēc dzemdībām? Dabā ir paredzēts, ka sieviete mēnesi pēc dzemdībām dzīvo alā un veido kontaktu ar mazuli. Šī situācija noliek sievieti dabiskā fizioloģiskā funkcionēšanā, kur viņai ir jāveido kontakts ar bērnu, jāpieslēdzas neapgūtajai mammas lomai, nevis jārādās Instagram un tusiņos".
Turklāt jaunā māmiņa nemaz nenonāk pilnīgā sociālā izolācijā. Viņai ir partneris, ciemos var atnākt mamma, ar draugiem var sazvanīties. Sociālo atbalstu ļoti labi var saņemt arī interneta vidē, izmantot krīzes tālruņus, psihologi konsultē Skype vidē, joprojām ir pieejams atbalsts no vecmātēm un dūlām.
Tas nozīmē, ka vajag orientēt savas domas nevis uz to, ka man būs depresija, bet gan apjaust, kāda ir dzīves realitāte. Tā ne vienmēr ir skaista, mēs ne vienmēr saņemam visu, ko gribam. Šī dzīves situācija ir jāpieņem, un jādzīvo ar to, kas ir.
Var iet pastaigās, var beidzot pievērsties vairāk domām, palasīt grāmatu. Beidzot mēs, civilizēti cilvēki, esam saņēmuši to, ka tik ļoti gribējām – laiku sev.
