"Mūsu enerģija ir tur, kur virzās domas," dziednieks Vilnis par savu metodi - garīgo iztaisnošanos

“Daudzi cieš no evolūcijas gaitā iegūta ķermeņa greizuma, šķība kakla un gūžām, atšķirīga plecu augstuma, novirzītām lāpstiņām, līka un savērpta mugurkaula, atšķirīga garuma kājām. Dažiem tāpēc ir sāpes mugurā, citiem gūžās vai ceļgalos vai arī plecu un muguras muskuļos, sirds vājums vai ritma traucējumi, gremošanas problēmas, nieru slimības,” teikts Elkunoviča mājaslapā. Tas izklausās neticami, bet iztaisnot vai izlabot locekļus var dažās sekundēs, pat nepieskaroties ķermenim. Vismaz tā apgalvo Pjotrs Elkunovičs un viņa sekotāji. Garīgā iztaisnošanās nozīmē ne tikai ķermeņa iztaisnošanu, bet arī atdzimšanu – apziņas un visas turpmākās dzīves pārcelšanos jaunā dimensijā. Pārmaiņas Pjotrs skaidro ar brīnumainās, garīgās enerģijas spēju vienā acumirklī izplesties laikā un dažādās dimensijās, transformējot visu, kas noenkurojies apziņā, šūnās un atomos. Bonusā nāk atbrīvošana no pagātnes nastām, traumām, sāpēm un nonākšana tagadnē – bezgalīgā brīvībā, kur tiecas dvēsele. Metode atgādina šobrīd tik populārā fantāzijas žanra literatūru un kino stāstus. Lai gan – ko var zināt... Ja tā var teikt, metodes odziņa ir iztaisnošanas fakta konstatācija fotogrāfijā. Rezultāts ir acīm redzams un ar lineālu izmērāms.

Dievs, palīdzi palīdzēt!

Vilnis Lejnieks ir jauns dievišķās kārtības veidotājs, jo ar garīgo iztaisnošanu nodarbojas tikai otro gadu. Viņš atzīst, ka pagāja krietns laiks, līdz viņš noticēja savām spējām. Pirtsmīļiem Vilnis vairāk ir pazīstams kā aizrautīgs pirtnieks, latvisko rituālu pārzinātājs un Pirts skolas direktors. Vilnis uzskata, ka pie ukraiņu brīnumdara Pjotra pirms vairākiem gadiem nokļuvis, Dieva rokas vadīts. Pirms tam viņa dzīve metusi dažādus līkločus. Pēc profesijas Vilnis ir biškopis, beidzis Vecbebru profesionālo skolu.

Tad pienāca trakie deviņdesmitie: jukas, kooperatīvi, vīri treniņbiksēs, skūtām galvām, melnas automašīnas tonētiem stikliem, rekets, Polijas mežos šūti džinsi, repšiki, privatizācija. “Tas bija tirgošanās laiks. Mēs iegādājāmies saldējuma piekabi un tirgojāmies. Jo vairāk strādājām un mazāk gulējām, jo vairāk nopelnījām. Bizness strauji auga, no divu cilvēku komandas pārvēršoties vairumtirdzniecības uzņēmumā ar divsimt darbiniekiem. Kad kļuva pārāk smagi, gāju uz pirti. Sākās lielveikalu ēra, un mūsu bizness pajuka, jo pietrūka zināšanu, apgriezienu, stingras rokas un kontroles. Tāds bija laiks – ar uzticēšanos vien tālu tikt nevarēja. Neilgi pirms biznesa beigām manā dzīvē ienāca pirtniece un dziedniece Valda Vītola. Brīžos, kad kritām no kājām un vairs nejaudājām neko, devāmies Gulbenes virzienā. Valdiņa sadarīja savas lietas, sakārtoja miesu un garu, un mēs spēka pilni atgriezāmies ikdienā, lai turpinātu tādā pašā garā.”

Vilnis ietur pauzi, atmiņās atgriežoties ķertajā, juceklīgajā, tomēr jaunības maksimālisma un sevis meklējumu pilnajā laikā pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Robusts, pat brutāls, uz naudu orientēts dzīves un darba stils, kas garīgi un enerģētiski veda uz nekurieni. “Jā... tur jau tā nelaime, ka gāju uz priekšu tādā pašā garā, nemaz nedomājot, kāpēc to daru, ko tas dod, kā patiesībā jūtos.” Kādu dienu Valda iepazīstināja Vilni ar reiki meistari Edīti Vēju, un kopš tā brīža viņa dzīve pagriezās garīgās atmodas virzienā. “Ja es teiktu, ka viņa bija mana reiki skolotāja, es nepateiktu neko, jo Edīte man nozīmēja daudz vairāk,” saka Vilnis.

Par savu skolotāju Vilnis runā pagātnē, jo jau piecus gadus Edītes nav starp mums. “Pirmās tikšanās, nodarbības un sajūta, ka bez naudas, mantas, fiziskās esamības un virspusēja dalījuma – labs, slikts, patīk, nepatīk – ir kaut kas vairāk. Pamanīju, ka, kaut ko mainot dvēseles līmenī, uzreiz mainās arī viss pārējais. Piemēram, gaišas, priecīgas domas atstāj pēdas fiziskajā ķermenī – kļūst viegli, pāriet nogurums, sejā parādās smaids, bet negatīvas domas izraisa saspringumu, asaras. Viss atspoguļojas un mijiedarbojas, ikvienai kustībai seko iedarbība fizioloģiskā un psiholoģiskā līmenī.”

Neilgi pirms savas aiziešanas Edīte viesojās pie Viļņa Madonā, parādīja video un pastāstīja, ka bijusi Vācijā un tikusi īpašā veidā iztaisnota. “Skatījos un brīnījos: viena kāja ir par diviem centimetriem īsāka nekā otra, kliks, un vienā sekundē cilvēks iztaisnojas. Redzēto uztvēru ar interesi, bet nenoticēju. Man nebija iemesla neticēt manai skolotājai, es tomēr esmu praktisks cilvēks, man jāsaprot, kā tas iespējams. Edīte teica, ka gribot mācīties pie Pjotra. Es nodomāju, ka arī mani tas interesē, tomēr pagaidām nekur doties nevaru. Tomēr, kaļot nākotnes plānus, klusībā domāju par to, ka gribētos nonākt pie Pjotra.”

To, ka spēj palīdzēt cilvēkiem, Vilnis apjauta pamazām, galvenokārt darbojoties par pirtnieku. “Tas ir neglābjami! Visiem, kas cieši strādā ar cilvēkiem, šīs spējas agrāk vai vēlāk parādās. Sākumā man bija bail kaut ko teikt. Dzenāju prom domas, kas patvaļīgi iezagās prātā. Reiz sadūšojos un pateicu skaļi to, ko sajutu. Cilvēks izbrīnījies pacēla uz manis acis: “Kā tu zini?” Dažreiz es saku: “Tu vari neņemt mani par pilnu, bet man liekas, ka ir tā un tā.” Tad man zibenīgi iešaujas prātā, kā iespējams palīdzēt.” Vilnis savas atklāsmes skaidro ar to, ka pirtī aktivizējas individuālais energoinformatīvais lauks. Iespējams, informācija nāk arī no kopējā egregora. “Es pats neizprotu šos procesus un apzināti pieslēgties informācijas plūsmai neprotu, bet domāju, ka kāds man šo informāciju piespēlē,” atzīstas Vilnis. Pirms sākt strādāt ar cilvēku, viņš pie sevis vienmēr lūdz: “Dievs, palīdzi palīdzēt.” Tas arī viss, vairāk neko. “Es ticu, ka ar miesu un garu tajā brīdī notiek labākais, kas konkrētajam cilvēkam vajadzīgs.”

Kad skolnieks ir gatavs, parādās skolotājs

Gāja laiks, un Vilni sasniedza ziņa, ka tepat Lietuvā ir iespēja mācīties pie Pjotra Elkunoviča – tā paša, kura interneta mājaslapā teikts, ka brīnumainās enerģijas, kāda līdz šim vēl nav pastāvējusi, atklājējs ir tikai viņš, Pjotrs Elkunovičs. Šā iemesla dēļ nekur citur garīgo iztaisnošanu nevar iemācīties. “Tikai viņš ir spējīgs šo spēku, kas patiesībā ir viņš pats, pārnest arī uz citiem un dot atzītu licenci garīgai iztaisnošanai.” Vilnis atceras: “Mācības maksāja dārgi, un es sapratu, ka nevaru tās atļauties. Šādiem mērķiem naudu parasti neaizņemas, turklāt biju dzirdējis: ja tā patiesi ir tava lieta, nauda brīnumainā veidā atradīsies. Ja skolnieks ir gatavs, parādās skolotājs. Dienu pirms došanās uz Lietuvu gandrīz mistiskā veidā uzradās nauda. Kāds cilvēks negaidīti, bez lūgšanās un prasīšanas atdeva man vecu parādu. Līdz pēdējam mirklim bažījos, vai pareizi ieguldu, jo bija smagākais krīzes laiks, mājās palika sieva un bērni. Mācību pirmais posms maksāja 400 eiro. Toreiz man tā bija ļoti liela nauda. Kad braucu, man bija tikai viens uzdevums: gribēju saprast, kā tas notiek. Mani urdīja liela zinātkāre.” Kaimiņzemē Lietuvā garīgie iztaisnotāji ir aktīvāki nekā pie mums, tur šo neparasto pakalpojumu piedāvā desmit brīnumdari, Latvijā mācību apguvuši tikai trīs.

Vilnis nešaubīgi tic, ka Pjotra metode darbojas, jo tā iedarbojusies uz viņam tuvu cilvēku. Neilgi pēc vēlēta amata zaudēšanas Viļņa tēvam ārsti diagnosticēja Parkinsona slimību. Grūtības sāka sagādāt elementāras darbības – iešana, runāšana, rakstīšana. “Pēkšņs, negaidīts darba zaudējums vadošā amatā izraisīja šoku un spriedzi.” Vilnis tēvu nekavējoties aizveda pie sava skolotāja Pjotra. Lai pazustu slimības pazīmes, bija vajadzīgs tikai viens seanss. “Mēs palīdzam sakārtoties cilvēka ķermenim un atjaunoties garīgajam līdzsvaram, bet tālāk ir jāiet pašam, apzinoties, ko, kā un kāpēc tu dari,” viņš nosaka.

“Mēs Latvijā lietojam lakoniskāku nosaukumu – garīgā iztaisnošana,” saka Vilnis. Garais un sarežģītais metodes apraksts latviešu ausīs skan kā psihodēliska dzeja un drīzāk sabiedē, nevis pievilina. Uzreiz noprasu, vai tad ķermenī visam jābūt precīzam un taisnam, it kā mēs būtu mākslīgi konstruēti. Vilnis smejas: “Neviens nav tik ilgi nodzīvojis, lai pateiktu, kā tieši Dievs bija ieplānojis. Tomēr ir skaidrs, ka ķermenī nav jābūt sāpēm. Cilvēkam ir divi iespējamie attīstības ceļi – sāpju un zināšanu, uz priekšu nākas iet jebkurā gadījumā, vai nu to piespiež darīt sāpes, vai cilvēks pats meklē izaugsmi. Tas, ko mēs darām, ir dzīvesveids. Primārā ir vēlme palīdzēt,” paskaidro Vilnis. “Kad mācījāmies pie Pjotra, viņš teica: mācība ir jānopelna, to nevar nopirkt. Ir jāpierāda, ka esi patiess, izraugoties šo dzīvesveidu.”

Ko īsti var iztaisnot ar dievišķās kārtības atjaunošanas metodi? “Visu, kas ir dzīvs, kam ir gars. Lai izprastu, jāsāk no otra gala – kā diennaktī ir gaisma un tumsa, tā cilvēkā ir ne vien prieks, gandarījums, labestība, bet arī dusmas, aizvainojums, greizsirdība, skumjas. Itin viss ir vajadzīgs. Mēs norijam un cenšamies aizmirst nepatīkamu sarunu, aizvainojumu, bet emocijas nepazūd kosmosā, tās nosēžas noteiktās ķermeņa vietās. Kad emociju ir uzkrājies pārlieku daudz, rodas spriedze,” stāsta Vilnis. Gribu zināt konkrētāk, kur drūzmējas negācijas. “Mugurkaula apakšējā daļa – krusti ir visas dzīves pamats. Ja ar šo zonu kaut kas nav kārtībā, sāk šūpoties dzīves pamati. Tad mēdz teikt: jūtos iztukšots, trūkst enerģijas. Tas nozīmē, ka jāpalīdz piepildīt enerģijas krātuvi. Tas jādara pašam, dziednieks tikai palīdz. Nākotnes zona atrodas ap lāpstiņām. Aizvainojums sēž mugurkaula vidusdaļā.”

Strādājot pirtī, Vilnis gūst apstiprinājumu stāstītajam, jo fiziski sajūt enerģijas sablīvējumus. “Daudzi sūdzas, ka viņiem sāp spranda. Iespējamie iemesli ir divi – spriedze muguras augšdaļā rodas vai nu no mazkustīga dzīvesveida, vai no tā, ka daudz domā par cilvēkiem, kuru nav starp dzīvajiem. Spranda ir kā štepselis, vieta, no kuras enerģija aiziet uz mirušo pasauli. Līdztekus sāpēm sprandā šiem cilvēkiem raksturīgs nespēks, problēmas ar apetīti, pieņemšanās svarā. Mūsu enerģija ir tur, kur virzās domas, un, ja daudz domājam par to, kā nav šajā pasaulē, enerģētiski atrodamies nebūtībā, bet no turienes atpakaļ neko nevar saņemt. Pirms atbrīvoties no sāpēm sprandā, ir jāsaprot, kāpēc tās radušās, ar kuru no mirušo pasaules un kāpēc ir tāda sasaiste.”

Vilnis atceras, kā, mācoties pie Pjotra, mēģinājis izprast notiekošo, aiz kaut kā aizķerties, jau šķitis – ir! Tūlīt rokā būs! “Man pietrūka ticības, jo es nesapratu, kā tas notiek. Kad man jau bija izdevies iztaisnot cilvēkus un mācību process gāja uz beigām, piegāju pie Pjotra un teicu: “Jā, es redzu, ka viss notiek, bet es nejūtu brīdi, kad.” Pjotrs cieši skatījās uz mani un stingri sacīja: “Vilni, klausies, es tevi tūlīt izdzīšu. Padomā, kā tu vari noķert gaismu, par ko tu sevi uzskati? Pienāks brīdis, kad tu sajutīsi, bet tam ir vajadzīgs laiks. Pagaidām paļaujies uz Dievu un dari. Tev ir dota iespēja.” Viņš sapratis, ka garīgā dziedniecība iedod kājas tiem, kas vēlas iet, un spārnus tiem, kas vēlas lidot.

Tomēr arī es neatlaidīgi cenšos izdibināt, kā notiek garīgā iztaisnošana. Vilnis pacietīgi skaidro: “Emocijas kapsulu veidā nosēžas mugurkaulā un palielinoties rada sabiezējumus, deformāciju. Sabiezējumus var izmasēt, bet, ja emocionālajā un garīgajā plānā nekas nemainās, cilvēks aiziet tāds pats sapīcis, kāds atnāca. Masieris cīnās vienu, otru, trešo reizi. Sākumā priecājas, ka klients atkal atnācis, pēc tam jau sāk dusmoties, ka nāk un nekas nemainās. Arī man ir bijuši klienti, kas reizi mēnesī nāk dziedināties. Rezultāts ir labs, un viņiem iepatīkas process, naudas arī pietiek, un viņi tikai nāk. Labs dziednieks nedrīkst pieļaut, ka klients kļūst atkarīgs no dziedināšanas. Tad es sāku taujāt, kāpēc, un mēs kopīgi domājam, ko cilvēks pats varētu darīt. Vienreiz atnāci, un pietiek – dzīvo nost!”

Klikš, un lieta darīta

 Gana runāts, ķeramies pie lietas. Lai pārliecinātos par metodes efektivitāti, talkā aicinu Tautas Veselības Avīzes galveno redaktori Andu Leiškalni. Kamēr es nekustīgi stāvu, Vilnis ar lineālu mēra manas lāpstiņas. Anda piekrītoši pamāj – kreisā lāpstiņa atrodas nedaudz zemāk par labo. Apguļos uz kušetes un iztaisnoju kājas. Kā tad! Labā kāja ir par apmēram vienu centimetru garāka nekā kreisā. Vilnis atkal kaut ko mēra un atzīmē ar flomāsteru. Es aizveru acis, atbrīvojos. Vilnis paceļ pirkstu, klikš, un lieta darīta. Un tas viss? Jūtos mazliet piekrāpta. Tomēr mani jau ir piemeklējusi dievišķā iztaisnošana. “Kā jūties?” Saku, tāpat kā pirms seansa.

Lai uzskatāmi parādītu, ka esmu iztaisnota, Vilnis saliek kopā manus papēžus. Zili brīnumi! Tie patiesi ir izlīdzinājušies. Arī lāpstiņas kļuvušas simetriskas. Bez lietiskiem pierādījumiem dievišķos jautājumos nekādi neiztikt, tāpēc meistars visu notiekošo fotografē. Izrādās, arī Andas lāpstiņas iekārtojušās, kā pagadās. Anda apguļas, aizver acis un pēc brīža pastāsta, ka jutusi, it kā viņu kaut kas celtu augšup un bloki ķermenī pazustu. “Redzi, cik tu stalti nosēdies, pat stāja mainījusies,” saka Vilnis, un Anda piebalso, ka sajūta bijusi ļoti interesanta. No manis lielas jēgas nav, esmu noskaņota skeptiski, tāpēc Vilnis turpina strādāt ar Andu, turot roku viņai virs galvas. Kolēģe apliecina, ka jūt enerģijas plūsmu. Prasu, kāpēc fiziskā un garīgā iztaisnošanās ir cieši saistīta. “Kad tiek noņemta spriedze emocionālā līmenī, tas uzreiz atspoguļojas ķermenī. Ķermenis atbrīvojas un iztaisnojas,” paskaidro Vilnis. Dziedināšanas brīdis ir saistīts ar milzīgu enerģijas koncentrāciju. No tās radusies brīvā enerģijas plūsma iekustina dzīvības enerģiju cilvēkā. Nu tā var brīvi izpausties. Turklāt, kad garīgās iztaisnošanas brīdī tiek likvidēti enerģētiskie bloki, kas šūnu atmiņā glabājās jau pirms piedzimšanas, ķermenis dabiskā veidā iztaisnojas un izveido kārtību visā organismā.

Brīnuma praktizētāji uzskata, ka iztaisnošanās piedzīvojums ved pie apziņas paplašināšanās, kas savukārt ir pamats, lai cilvēkā dzimtu spēja dziedināt pašam sevi. Iztaisnojoties ķermenis iemācās pašizdziedināties. Savā ziņā tas esot ceļš pie Dieva. Varbūt tāpēc dievišķā iztaisnošana nav lēts prieks. Vilnis paskaidro, ka cenu ir noteicis Pjotrs. “Sākumā dievišķās kārtības atjaunošana bija lēta. Cilvēki nāca trešo un ceturto reizi, stāvēja rindā, jo rezultāts bija zibenīgs un labs. Tad Pjotrs sāka sijāt cilvēkus, lai saprastu, kuram palīdzība patiesi vajadzīga, kurš nāk meklēt piedzīvojumu. Tad cena tika pacelta, lai katrs ne vien galvā, bet arī kabatā sajustu, ka pašam jāmaina dzīve. Unikālās metodes vērtība ir jāsaglabā.”

Tiem, kas apgalvo, ka pēc dziedināšanas nekas nav mainījies, Vilnis saka: “Ir grūti mainīt ieradumus, sadzirdēt, ko skaļā balsī pieprasa zemapziņa, un vēl ir bailes no nezināmā. Vienkāršāk ir palikt ierastās trīsvienības – darbs, televizors, gulta – apskāvienos. Vieglāk ir atrast naktsskapīša atvilktnē ierasto tableti, nevis sākt domāt, kāpēc man sāp. Varbūt kaut ko nepareizi daru vai domāju?” Vilnis piebilst, ka katram ir tiesības būt tik slimam, cik vien viņš vēlas. Dziednieks var palīdzēt tikai tad, ja cilvēks ir gatavs pieņemt palīdzību. “Tēva māsa apgūlās gultā, atteicās celties un teica: “Vairs neko negribu, miršu.” Aizbraucu pie viņas un jautāju: “Ko tu esi nolēmusi darīt?” “Nomirt,” viņa atbildēja. Teicu: “Labi, mirsti, es pasēdēšu, pagaidīšu.” “Es tā nevaru, tu man traucē,” viņa kļuva sparīgāka. Pēc kāda laiciņa viņa pārdomāja un izlēma vēl padzīvot. Es pastrādāju ar enerģiju, un tante piecēlās no gultas. Kustas un šiverē vēl šobaltdien.” Vilnis atstāsta gadījumu, kas palicis atmiņā. “Kundzi, kurai jau bija pāri astoņdesmit, pie manis atveda ratiņkrēslā. Kad pajautāju, kā jūtaties, viņa atbildēja: “Paldies, labi, sāp visas malas. Ja no rīta pamostoties, nekas nesāp, apčamdu sevi, vai vispār esmu dzīva.” Prom kundze aizgāja savām kājām.” Vai Vilnis spēj palīdzēt pats sev? Jā, Pjotrs esot iemācījis strādāt ar astrālo ķermeni, uzzīmējot sevi uz papīra lapas un uzrakstot vārdu.

Kā čamdu, tā sajūtu

 Pētu savas iztaisnotās kājas un prasu, cik ilgi efekts saglabāsies. “Šķībums, kas bija, nekad neatgriezīsies, jo tas ir noņemts. Jaunas emocijas ķermenī gan var sadzīvot. Tas atkarīgs no dzīvesveida, pasaules uztveres un domām,” paskaidro Vilnis un sola, ka turpmākajās 20 dienās efekts pieaugs. Vizīte pie dziednieka ir tikai atspēriena punkts, atelpas brīdis pirms jauna ceļa sākuma.

“Kāds izskatās mans garīgais ķermenis?” jokojot prasa Anda. “Smuks,” bez ironijas atbild Vilnis. Garīgais veidols visiem cilvēkiem ir skaists, neglītas var būt tikai uzkrātās emocijas. “Es tās neredzu, bet jūtu disharmoniju plaukstās,” paskaidro Vilnis. “Dažreiz dziednieki baidās uzņemt sevī klientu negatīvās emocijas. Tā var gadīties, ja dziednieks kļūst pārāk lepns un uzsver savu varēšanu: “ES esmu dziedinātājs.” Ja dziednieks apzinās, ka ir tikai instruments Dieva rokās, visas negācijas iztek kā caur sietu, viņu neskarot.”

Jebkurš sāpīgs notikums ir jāuztver kā mācība, nevis sods, Vilnis atkārto bieži dzirdētu tēzi. “Ja cilvēks neko neiemācās un nemainās, viņš virzās pa dzīvi kā pa sāpju ceļu, vienos zilumos. Visu laiku ir jākustas, jāiet uz priekšu – tāds ir Dieva un dabas likums.” Vilnis izstāsta anekdoti: iet karavīrs, apstājas krustcelēs un domā: ja iešu taisni, dabūšu pa pieri, ja pa kreisi, tad sitiens trāpīs pa kreiso ausi, ja pa labi – pa labo. Pēkšņi no aizmugures atskan balss: “Ja atkāpsies, dabūsi pa pakausi.” Smejos, ka labāk pērienu dabūt ar pirtsslotu. Vilnis saka, ja, strādājot ar klientu, viņš jūt, ka plaukstās duras tādas kā adatas, tas nozīmē, ka enerģētiskā attīrīšanās rit pilnā sparā. Vilnis piebilst, ka arī pirtī viņš vispirms tā pamatīgi izpurina, izvēdina astrālo ķermeni un tikai tad ķeras pie raupjās miesas. Tātad tā trakā vicināšanās pa gaisu nenozīmē, ka pirtnieks kļuvis dulls, bet gan to, ka tiek attīrīts cilvēka enerģētiskais slānis. Savukārt, ja slotas viegli neslīd pār ķermeni, Vilnis saka: “Ko tu esi saēdies, ar ko aplipis? Šito draņķi laid prom!”

Pirts lietas man sirdij tuvākas par dievišķo taisnošanu, tāpēc turpinu iztaujāt Vilni par dažādu slotu iedarbību. “Apse ir labs enerģētiskais tīrītājs, slotas skaņa izvibrē emocionālā līmenī. Bērzs ir universāls – izpilda visus uzdevumus, ko tam uztic. Papele atbrīvo cilvēku no liekā, nevajadzīgā, ar prātu cilvēks vēl nav aptvēris. Papeli dēvē arī par paģiru koku. Pīlādzis kalpo aizsardzībai. Ar to per rituāla beigās, pasakot īpašus vārdus.” Vilnis atzīstas, ka viņš pirtī sajūtot piecus cilvēka enerģētiskos līmeņus. “Es pat nezinu, kā tos dēvē,” viņš atmet ar roku. “Kā čamdu ar roku, tā sajūtu. Citi dziednieki vēl vairāk jūtot.”

Bēdas vai dusmas nevar vienkārši izdzēst no emocionālās pasaules, atstājot vietā tukšumu, prāto dziednieks un pirtnieks. Cilvēkam apzināti ir jāpieņem lēmums justies citādi. Vilnis piebilst, lai viņu nepārprot: “Neļauties dusmām ir ļoti grūti. Dusmas ir normāla parādība, labāk reaģēt nekā apspiest.” Tomēr domas vadīt pozitīvā virzienā sākumā var mehāniski, pareizi motivējot sevi, pēc tam process aiziet dabiski. Vilnis izstāsta piemēru: “Mamma pārdzīvo, ka viņas dēls dzer. Viņa iztēlojas, kā dēls piedzēries steberē pa ielu, klūp, turas pie staba. Vai viņai no šīm domam kļūst labāk? Nē, tikai sliktāk. Vai nav labāk iedomāties, ka dēls iet pa ielu, glīti ģērbies, stalti izslējies, un sūtīt viņam mātes mīlestību. To nav viegli izdarīt. Tomēr, ja māte sāks domāt labas, gaišas domas un domās sūtīt dēlam smaidu un labus vārdus, viņai kļūs vieglāk, un ir liela iespējamība, ka arī dēla dzīve mainīsies uz labu. Tas tāpēc, ka pasaulē viss sastāv no enerģijas.”

“Es ticu, ka cilvēks pie manis neatnāk tāpat vien. Informācija viņu sasniedz tad, kad ir pienācis laiks,” saka Vilnis un uz atvadām mums ar Andu pasniedz dievišķo iztaisnošanu apliecinošu sertifikātu ar greizu un iztaisnotu kāju fotoattēliem un precīziem mērījumiem, uz kura rakstīts: “Šī dziedināšana notiek Tev, Tevī, un tā pārmaina pasauli.”

Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris