Leģendāro aktrisi Džūdiju Denču starp svētulēm nemeklējiet: "Protams, es vēl aizvien izjūtu kaisli"

Apsteidzot notikumus – pavisam nesen Denča, kura decembrī atzīmēja 85. jubileju, burtiski šokēja savus pielūdzējus, piekrizdama tēlot vīrieša lomu, proti, iemiesoties kaķu patriarha Vecā Deiterononija tēlā Endrū Loida Vēbera slavenā mūzikla Kaķi ekranizācijā (Brodvejā mūzikls tika uzvests bez pārtraukuma no 1982. līdz 2000. gadam), kura pirmizrāde notika 2019. gada 20. decembrī. Līdz šim Veco Deiterononiju, kas ir viens no mūzikla galvenajiem personāžiem, vienmēr atveidojuši vīrieši.

“Kad es vēl biju jauna, man ļoti gribējās pamēģināt strādāt arī kino, bet kāds režisors paziņoja, ka man neesot paveicies ar seju. Es ar to samierinājos, turklāt teātris man tik un tā patika labāk. Kino ir ļoti grūti kontrolēt sava darba gala rezultātu, jo tu nekad nezini, kas no tevis paveiktā paliks mētājamies montāžas telpā uz grīdas,” vēlāk teiks aktrise.

“Neizdevusies seja” ir septiņas reizes nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai. No kurām vienu reizi balvu saņēmusi par lomu filmā Iemīlējies Šekspīrs (1998) kā labākā otrā plāna aktrise. Pārējām nominācijām Denča izvirzīta par lomām filmās Misis Brauna (1997), Šokolāde (2000), Airisa (2001), Hendersones kundze piedāvā (2005), Piezīmes par kādu skandālu (2006) un Filomena (2013), bet Denčas pārējo balvu uzskaitījums aizņemtu veselu lappusi.

Bērnība. Karš un teātris

Dāma Džūdita Olīvija “Džūdija” Denča (Dama Judith Olivia “Judi” Dench) nāca pasaulē 1934. gada 9. decembrī Anglijā, Hīvertas (Heworth) pilsētiņā Jorkas apgabalā. “Mana bērnība pagāja kara gados. Mēs bijām piecu cilvēku ģimene. Mani sūtīja pēc pārtikas paciņām. Tajā varēja būt arī tikai viena ola un šķipsniņa tējas. Kad mamma pārnesa konservus no Kanādas pārtikas palīdzības sūtījumiem, mājās bija svētki,” vēlāk stāstīs aktrise.

Džūdijas tēvs bija ārsts, kura pacientu lokā ietilpa arī pilsētas Karaliskā teātra aktieru trupa, tāpēc meitene un viņas brālis Džefrijs nereti dzīvojās aiz kulisēm, vērojot mēģinājumus un aktieru gatavošanos izrādēm. Džūdijai ārkārtīgi patika gan noraudzīties aktieru darbā, gan visos sīkumos pētīt kostīmus un grima smalkumus. Iespējams, tas ietekmēja Džūdijas profesijas izvēli. Tomēr sevi kā aktrisi viņa neredzēja.

Meitene apmeklēja dejošanas studiju un zīmēšanas nodarbības, un viņas bērnu dienu sapnis bija kļūt par balerīnu vai teātra mākslinieci noformētāju. Tikmēr viņas vecākajam brālim viss bija skaidrs uzreiz – viņš iestājās teātra pulciņā un ar savu kaismi aizrāva arī brāli Pīteru un māsu Džūdiju. Vidējais brālis gan vēlāk no kompānijas atšķēlās un izvēlējās medicīnu, taču māsa teātrim nodevās ar sirdi un dvēseli, pameta novārtā mākslas studijas un pēc koledžas beigšanas iestājās Londonas Centrālajā Runas un drāmas skolā. Pedagogi Džūdiju vērtēja visai augstu, viņa kļuva par visperspektīvāko studenti kursā, ieguva Lorensa Olivjē stipendiju un saņēma zelta medaļu.

1957. gadā Džūdija pirmo reizi kāpa uz Londonas teātra Old Vic Company skatuves kā Šekspīra Ofēlija. Meitenes dabiskums, spēja dziļi iejusties tēlā un slāni pa slānim atklāt personāža raksturu tā iespaidoja kritiķus un skatītājus, ka debitantei sāka uzticēt repertuāra vadošās lomas (repertuāru veidoja pārsvarā Šekspīrs un krievu klasika). 1960. gadā Denču izvēlējās Džuljetas lomai.

Vēlāk viņa teiks: “Vislabākais Džuljetas lomā ir tā nanosekunde, kurā lomu piedāvā tieši tev.” Uzveduma režisors bija Franko Dzefirelli. Pēc gada viņa saņēma uzaicinājumu pievienoties Karaliskā Šekspīra teātra kolektīvam, un jau pirmajā darba gadā meitene tika pie galvaspilsētas labākās aktrises titula. Džūdijai bija lomas visās izrādēs, un katru viņa spēlēja tā, it kā tā būtu galvenā loma viņas dzīvē. Šekspīra teātra trupa ar viesizrādēm apbraukāja puspasauli, un visur, kur vien viņa parādījās, Denčas talants pakļāva visprasīgāko un izsmalcinātāko publiku. Viņas Kleopatra un Lēdija Makbeta žilbināja ar iekšējo spēku un vareno enerģētiku, savukārt Ofēlija un Džuljeta bija īsts maiguma un trausluma etalons.

Nav šaubu, ka Šekspīrs gan Denčas aktrises karjerā, gan personības izaugsmē nospēlēja milzīgu lomu. Ne velti aktrise ir sarakstījusi grāmatu Šekspīrs: dzīve un darbi, kas kļuva par savdabīgu atzīšanos mīlestībā izcilajam angļu klasiķim.

Kad Džūdijai kādā no neskaitāmajām intervijām kārtējo reizi jautāja, kam viņa dod priekšroku – teātrim vai kino, aktrises atbilde skanēja tā: “Mana patiesā kaislība ir teātris. Iespējams, tā ir angļu tradīcija, taču man vienmēr šķitis interesantāk uzstāties uz skatuves nekā parādīties uz ekrāna. Man jāredz dzīvi cilvēki, jājūt viņu reakcija, jādzird smiekli. Lai gan, patiesību sakot, manas vispatiesākās jūtas ir redzējis tikai manas teātra grimētavas spogulis.”

No skatuves uz ekrāniem

Uz kino ekrāniem skatītāji Džūdiju Denču pirmo reizi ieraudzīja 1964. gadā filmā Trešais noslēpums. Uzreiz pēc filmas iznākšanas pār aktrisi sāka birt kino lomu piedāvājumi, un viņa no tiem neatteicās. 1966. gadā viņai piešķīra BAFTA (British Academy Film Awards – angļu val.)* prēmiju kā visperspektīvākajai jaunajai aktrisei – to lielā mērā veicināja viņas loma filmā Rīts četratā, bet sevišķi augstu kritiķi un skatītāji novērtēja Denčas darbu filmā Sapnis vasaras naktī (1968).

Neilgi pēc tam aktrise personīgās dzīves dēļ uz desmit gadiem no filmēšanās laukuma nozuda, gan turpinot strādāt teātrī un televīzijā. Filmēties Džūdija atsāka 1980. gadā un sevišķi izcēlās rakstnieces Eleonoras Levišas lomā filmā Istaba ar skatu (1985), kas tika pie piecām Oskara nominācijām; Denča saņēma BAFTA balvu kā labākā otrā plāna aktrise.

Ārpus valsts robežām Džūdiju Denču slavas virsotnēs, protams, uzšūpoja viņas dalība kulta filmās par Džeimsu Bondu. Pirmo reizi Bonda filmās Britu Slepenā drošības dienesta vadītājas un Bonda priekšnieces “M” lomā Denča parādījās filmā Zeltacs, pēc tam nāca filmas Rītdiena nemirst (1997), Ar pasauli nepietiek (1999), Mirsti citu dienu (2002), Kazino Royale (2006), Mierinājuma kvants (2008) un Operācija “Skyfall” (2012), kurā “M” iet bojā. Jāpiebilst, ka “M” prototips ir Stella Rimingtone, Slepenā drošības dienesta M15 ģenerāldirektore (pensionējusies 1996. gadā).

Denča ir nofilmējusies septiņās Bondiānas sērijās un kļuvusi par vienu no atpazīstamākajiem personāžiem. Pati aktrise atzīst, ka sākumā par “M” neko neesot zinājusi, viņai vienkārši atsūtīts scenārijs. Vīrs esot lūgtin lūdzies, lai viņa piekrīt lomai, viņš gribējis palielīties, ka dzīvo kopā ar “Bonda sievieti”. Un vēl – šī loma esot viņai devusi zināmu varu, kad nācis saukt pie kārtības mazdēlu. Intervijā žurnālam Elle Denča joko, ka piekritusi “M” lomai, jo viņu reibinot vara: “Es drīkstēju komandēt Džeimsu Bondu – pazemot visslavenāko mačo kino vēsturē!”

Savukārt Denčas meita Zeltacs filmēšanas laikā, ieraugot Pīrsu Brosnanu, izskatījusies kā strāvas ķerta. “Nekad dzīvē nebiju redzējusi, ka viņa tā reaģētu. Tiesa gan, viņa bija ļoti jauna,” atceras aktrise.

Uzvaras gājiens. Amanda, Airisa, karaliene Viktorija, Filomena...

Nu jau Denču pazina visā pasaulē, un, atskārtuši viņas varēšanu, režisori piedāvāja aktrisei ārkārtīgi dažādu tēlu paleti. Visas filmas ar viņas (vienmēr sekmīgo) piedalīšanos šeit neminēsim, apstāsimies tikai pie izcilākajām. Augstu novērts tika Denčas darbs filmā Sauja pīšļu. 1997. gadā aktrise sajūsmināja pasauli karalienes Viktorijas lomā filmā Misis Brauna.

Aktrises talants, stils un neatkārtojamais šarms ļāva viņai iedzīvoties visai sarežģītā rakstura tēlā un lika skatītājam tam noticēt. Par šo lomu Denča saņēma Zelta globusu un BAFTA prēmiju, kā arī kārtējo Oskara nomināciju. Togad balva diemžēl aizgāja secen, bet to beidzot atnesa nākamais aktrises darbs –filma Iemīlējies Šekspīrs. Neraugoties uz to, ka Denča kadrā parādās tikai uz dažām minūtēm, viņas tēlojums stingrajiem tiesnešiem šķita tik iespaidīgs, ka māksliniece saņēma Oskaru kā otrā plāna aktrise.

Par nākamo pamanāmo Denčas lomu kļuva Amanda filmā Šokolāde, aizkustinošā stāstā par mīlestību, kas iekaroja skatītāju simpātijas visā pasaulē. Denčas partneri šajā filmā bija Džonijs Deps un Žiljeta Binoša. Par nozīmīgu punktu aktrises karjerā kļuva arī filma Airisa, kurā viņa tēlo rakstnieci Airisu Mērdoku. Arī par šo lomu Denču nominēja Oskaram, bet togad to saņēma Halle Berija.

Vērojot viņas lomu kaleidoskopu, šķiet, ka Džūdijai Denčai pa spēkam ir viss – nejaukā vecene Amanda Šokolādē, visai īpatnējā dāma filmā Misis Hendersone piedāvā..., kura pēc vīra nāves, lai kliedētu vientulību, nolemj iegādāties ne vairāk, ne mazāk kā teātri (scenārijs balstīts patiesos faktos), pavecā lesbiete Barbara filmā Piezīmes par kādu skandālu, kura šantažē savu jaunāko kolēģi (Keita Blānšeta), ņiprā pensionāre Evelīna filmā Vislabākā eksotiskā viesnīca “Kliņģerīte”, karaliene Viktorija visā viņas majestātiskajā krāšņumā... Domājams, lielākā daļa lasītāju ir redzējuši 2005. gadā uzņemto mākslas filmu (nevis seriālu!) Lepnums un aizspriedumi, kurā Denča lieliski atveido neciešami augstprātīgo lēdiju Ketrīnu.

Nebaidoties skaļu vārdu, jāsaka, burtiski satriecoša ir Džūdijas Denčas atveidotā Filomena 2013. gadā uzņemtajā tāda paša nosaukuma filmā, kas stāsta par sievieti, kura meklē savu dēlu, kurš viņai atņemts uzreiz pēc dzimšanas. Patiesību par viņa likteni Filomena uzzina tikai pēc piecdesmit gadiem.

Uz žurnāla Elle jautājumu, vai gatavošanās lomai un tās atveidošana nav bijusi aktrisei emocionāli pārmēru smaga (filmas pirmizrādē daudzi skatītāji raudāja), Denča atbild: “Manām emocijām nav pilnīgi nekāda sakara ar tēlu. Es uz Filomenu neskatos no malas, bet it kā no iekšpuses. Mans uzdevums ir izprast stāstu un varoni, lai domātu un justu kā viņa, nevis kā es pati. Protams, lai radītu tēlu, es izmantoju arī savas emocijas. Taču, lai izprastu lēdiju Makbetu un prastu iedzīvināt viņas tēlu uz ekrāna, nav pašrocīgi kāds jānogalina.”

Godīgi sakot, uzskaitot visas Džūdijas Denčas balvas, ir risks garlaikot lasītāju – nu cik var...? 2016. gadā aktrise saņēma astoto Olivjē teātra balvu (izcilā angļu aktiera Lorensa Olivjē vārdā nosauktā balva ir viens no prestižākajiem teātra apbalvojumiem pasaulē, pielīdzināma Tonija balvai ASV un Moljēra balvai Francijā) savā karjerā, kas ir lielākais Olivjē balvu skaits, ko saņēmis viens aktieris.

Apbalvojumu Denčai piešķīra par otrā plāna lomu filmā Ziemas pasaka (tā bija neparasta filma – “dzīvajā” nofilmēts teātra uzvedums.) “Dāmas un kungi, esmu ļoti dusmīga, jo biju saderējusi ar savu mazdēlu. Es zaudēju, un viņš man nekad neļaus to aizmirst,” jokoja tolaik 81 gadu vecā aktrise. Olivjē balvu ceremonijas aizkulisēs žurnālisti Denčai jautāja, vai viņa negatavojas samazināt darba slodzi. “Nē, es gribu strādāt!” viņa atbildēja.

Personīgā dzīve jeb kā “M” nekļuva par mājsaimnieci

Neraugoties uz to, ka pielūdzēju Džūdijai nekad nav trūcis, viņa apprecējās tikai trīsdesmit sešu gadu vecumā. Par viņas vīru kļuva aktieris Maikls Viljamss, ar kuru viņa iepazinās vēl Karaliskajā Šekspīra teātrī. Ilgu laiku abi dzīvoja civillaulībā, bet tad Džūdija uzstāja, lai attiecības tiktu “legalizētas”. Starp citu, viņa esot nokavējusi pati savas kāzas, jo nācies izskaidroties ar kādu vecu pielūdzēju, kurš tieši tobrīd izlēmis viņu bildināt. “Es nevaru,” atbildējusi Džūdija. “Jau pirms četrām minūtēm man bija jākļūst par Maikla Viljamsa sievu.”

Viņi apprecējās 1971. gadā, pēc gada viņiem piedzima meita Fintija (pilnā vārdā Tara Kresida Frensisa; jāpiebilst, ka arī viņa kļuva par aktrisi). Sākumā Džūdija gribēja atteikties no karjeras, lai veltītu dzīvi ģimenei – vīram, meitai un vecākiem, kurus viņi bija paņēmuši pie sevis. Tomēr Maikls iebilda, jo apzinājās sievas unikālo talantu, kas gaidīja iespēju, lai izpaustos pilnībā. Viņš teica, ka Džūdija sajukšot prātā, ja kļūšot par mājsaimnieci. Tā nu Džūdija kļuva par zvaigzni, bet Maikls – par viņas uzticamo balstu. “Es nožēloju tikai to, ka man nav vairāk bērnu,” pēc daudziem gadiem atzina aktrise.

Džūdijai ar dzīvesbiedru saskanējis it visā. “Ja es nebūtu ar Maiklu apprecējusies, viņš būtu mans labākais draugs. Viņš bija labestīgs un iejūtīgs, neticami nosvērts, un viņam piemita izcila humora izjūta. Maikls teica, ka viņš esot kā vēzis, kurš cenšas atmuguriski ierāpties atpakaļ savā tumšajā alā, kamēr es zirga mugurā auļojot pretī gaismai. Mēs viens otru turējām līdzsvarā.”

Neraugoties uz gadiem un stāvokli sabiedrībā, reizēm abi varējuši ņemties kā nepilnīgi. “Ik reizi, kad bijām Losandželosā, mēs uzvedāmies kā mazi bērni. “Skaties, skaties – re, kur Džeks Nikolsons!” Viņš skaļi sauca. “Tas puisis ar cirvi no Mirdzuma!” Tu it kā visus pazīsti personīgi, taču nespēj atturēties no prieka iebakstīt ar pirkstu,” smejas aktrise.

2001. gadā sešdesmit piecu gadu vecumā Maikls zaudēja cīņu ar plaušu vēzi. Viņi bija nodzīvojuši kopā trīsdesmit gadus. Pēc vīra nāves Džūdija ļoti intensīvi filmējās, ko pati komentēja šādi: “Kopš Maikla nāves man netīk palikt vienatnē. Man visu laiku apkārt vajag cilvēkus, un filmēšanas laukums tam ir īstā vieta. Kad kļūsti vecāks, būt vienam ir aizvien grūtāk,” saka aktrise un piebilst: “Sērām nav noteikts sākums un beigas, sevišķi pēc tik ilgas un laimīgas laulības, kāda bija mums.”

Pēc deviņiem gadiem, 2010. gadā, Džūdija Denča sāka attiecības ar Deividu Milzu (viņš par Džūdiju ir astoņus gadus jaunāks). Viņa gan uzsver, ka ar nodomu partneri neesot meklējusi.

Viņus abus vieno mīlestība uz dabu. Deivids visu dzīvi ir veltījis dabas aizsardzībai, bet Džūdija jau daudzus gadus ir aizrāvusies ar dendroloģiju – viņi ar Maiklu netālu no mājas pat iestādīja nelielu mežu. Ar Deividu aktrise iepazinās, kad viņš uzaicināja Denču atklāt ekspozīciju Britu Savvaļas dzīvnieku centrā, kas atrodas netālu no aktrises mājām Sarejas grāfistē.

Denča atzinusi, ka Deivids ir ne tikai viņas draugs un domubiedrs, bet arī mīļotais vīrietis, ar kuru saulrietā ir patīkami izdzert glāzi šampanieša. Viņa gan arī atklāj, ka kaisle viņu attiecībās neesot galvenais: “Tajos gados, kamēr biju atraitne, sapratu, cik labi ir, ja kāds vienkārši ir tev līdzās.”

Brīvajā laikā aktrise labprāt uzturas mazdēla sabiedrībā, turklāt viņas mājā vienmēr ir mājdzīvnieki, kuru skaits laika gaitā, protams, mainās – reiz viņa intervijā atklāja, ka tobrīd viņas mājā dzīvojot septiņi kaķi, suns, zelta zivtiņas un divi kāmji. Jāpiebilst, ka arī Denčas mazdēls Sems ir izvēlējies aktiera profesiju un saka, ka viņa sapnis esot strādāt kopā ar savu “zvaigžņu vecmāmiņu”.

Joprojām – uz pilnu klapi

Nedz cienījamais vecums, nedz slimība (2012. gadā aktrise paziņoja, ka cieš no mākulas deģenerācijas, kas ietekmē acs tīkleni un, netraucējot perifēro redzi, neļauj saskatīt to, kas atrodas tieši priekšā) nespēj aktrisi ierobežot. Denča ir uzsvērusi, ka slimības dēļ negatavojas pārtraukt filmēšanos, jo tas viņai nozīmētu to pašu, ko dzīves apstāšanās.

“Redzes dēļ es vairs nespēju izlasīt scenārijus, kādam tie jālasa man priekšā (piemēram, strādājot pie lomas filmā Filomena, aktrise tādā veidā apguva visus dialogus. – Red.). Reizēm tā ir meita, reizēm – mans aģents vai kāds no draugiem. Jāatzīst, savā ziņā man tas pat patīk, jo es varu mierīgi sēdēt un visu iztēloties,” saka aktrise. Saules gaismā viņa joprojām spējot saskatīt krustvārdu mīklas jautājumus, taču: “Tad pēkšņi uznāk mākonis, un es vairs neko neredzu.

Es cenšos skatīties filmas, bet arī tas ir grūti. Nesen skatījos savu filmu un neko no tās nesapratu. Sēdēju un domāju – šķiet, tur tas gaišais pleķis esmu es... Tomēr pie tā pierod, es daru to, ko spēju izdarīt un kaut kā turpinu dzīvot,” atzīst Denča, piebilstot, ka no tās pašas slimības ciešot arī viņas dzīvesbiedrs. Visgrūtāk esot restorānos, jo aktrise vienkārši neredzot cilvēkus, ar kuriem viņa kopā pusdieno.

Aktrise nevar arī skatīties televizoru, taču tas viņu īpaši neuztrauc, jo viņa nekad nav bijusi liela televīzijas cienītāja. Viņai abās acīs regulāri veic injekcijas, un cer, ka slimība progresēs iespējami lēni, turklāt līdz pilnīgam redzes zudumam tā parasti nenoved.

Neraugoties uz veselības problēmām, tikai 2017. gadā vien iznāca trīs filmas ar Džūdijas Denčas piedalīšanos – Slepkavība austrumu ekspresī, Tulpju drudzis un Viktorija un Abduls. 2018. gadā viņa nofilmējās galvenajā lomā spiegu trillerī Sarkanais kods, šogad – piedzīvojumu filmā Artēmijs Faulzs. Par kņazienes Dragomirovas lomu filmā Slepkavība austrumu ekspresī aktrise joko, ka tā bijusi viena no viņas patīkamākajām lomām – viņai, apkarinātai ar dārglietām un ievīstītai kažokādās, vajadzējis tikai sēdēt, glaudīt sunīti un izskatīties svarīgai. “Nodomāju, ka tik daudz es spēšu paveikt, un piekritu!” Tā nu viņa varējusi netraucēti izbaudīt sava ekrāna partnera Džonija Depa neatkārtojamo spēli.

2017. gadā Denča vēlreiz spēlēja karalieni Viktoriju, šoreiz vēsturiskā drāmā Viktorija un Abduls, kurā atainoti mazzināmi fakti no karalienes dzīves. Proti, jau solīdā vecumā karalienei bijis kaislīgs romāns ar jaunu indieti. Pēc režisora Stīvena Frīra domām, to neviens nevarētu nospēlēt labāk par Džūdiju, kura savos astoņdesmit ar astīti dzīvo pilnasinīgu dzīvi un pat negrasās atteikties no romantiskām attiecībām.

Te nu jāpaskaidro, ka Džūdija Denča nekad no sabiedrības nav slēpusi savu rotaļīgo un mazliet ēverģēlīgo dabu. Aktrise pat pozējusi kaila ar omāru, lai vērstu uzmanību uz sugas iznīcināšanu (Denča piedalās dažādās akcijās, kas veltītas dabas aizsardzībai), bet kādā intervijā atklāj, kur Koventgārdenā Londonā atrodas viņas iecienītais “jaukais pikantās apakšveļas veikals”, kuru viņa regulāri apmeklējot. Par attiecībām ar pretējo dzimumu aktrise izteikusies: “Protams, ka es vēl aizvien izjūtu kaisli! Vai tas vispār jebkad pāriet? Gados vecākiem lasītājiem es ieteiktu neatmest tam ar roku!” Un iesaka visiem turpināt seksuālo dzīvi, nerēķinoties ar gadiem.

Stāstot par savu kinodarbu filmā Viktorija un Abduls un jūtu ķīmiju, kāda radusies ar trīsdesmit gadus jaunāko ekrāna partneri Ali Fazalu, Džūdija Denča atzinusi, ka viņai vispār “nav bijis vajadzības neko tēlot”, jo jauni vīrieši viņu pievelkot. Kad intervētājs aktrisei atgādina, ka pirms piecpadsmit gadiem viņa esot bijusi iemīlējusies Džonijā Depā, Džūdija attrauc: “Un joprojām esmu – viņš ir tik ugunīgs! Taču Ali ir brīnišķīgs – maigs, gudrs, skaists, ar lielisku humora izjūtu. Mūsu mīlestība bija burvīga!”

Denča apgalvo, ka Viktorijas aizraušanās ar Abdulu viņu esot gan pārsteigusi, gan iepriecinājusi. “Tās bija ļoti sarežģītas attiecības. Viktorijai palaimējās sastapt cilvēku, ar kuru viņai ir interesanti, ar kuru viņa var sarunāties. Viņa Abdulu mīlēja. Izturējās pret viņu kā pret dēlu, tomēr bija šokā, kad uzzināja, ka viņš ir precējies. Un es to lieliski saprotu!” Aktrise ir pārliecināta, ka šī kaislība ir pagarinājusi karalienes dzīvi. “Kad tevi kaut kas aizrauj, sajūsmina, nedod mieru – tas vairo enerģiju. Ja nav intereses, nav arī dzīves.”

Par savdabīgu un kodolīgu Džūdijas Denčas vērtību sistēmas kopsavilkumu varētu kalpot viņas teiktais žurnālam Elle: “Pirmajā vietā man vienmēr bijusi ģimene. Jaunībā es gribēju sešus bērnus, bet, kad man piedzima meita, mans vīrs, paziņojis, ka es, sēdēdama mājās pie autiņiem, aiz garlaicības nomiršot, aizdzina mani atpakaļ darbā. Tā nu man nav sešu bērnu. Ir viena vienīga meita. Toties, manuprāt, ļoti izdevusies. Turklāt man ir lielisks mazdēls, trīspadsmit krustbērnu un daudz mājdzīvnieku. Man nav iemesla žēloties!”

Dāmas Džūdijas Denčas pārdomas par aktiermākslu

Sarunās ar presi Denča ne reizi vien izteikusi savas domas par aktiermākslu un tajā valdošajiem stereotipiem. Lūk, dažas no tām.
* “Nedomāju, ka iespējams kādam pastāstīt, kā vajadzētu pareizi spēlēt. Droši vien var dot kādu padomu, tomēr profesijā katram jāatrod savs ceļš. Paskaidrot to nav iespējams.”
* “Daudzas aktrises nepagurušas uzsver, cik sarežģīti ir atrast “savu lomu.” Varbūt man ir paveicies sevi atrast daudzos ampluā? Kādreiz man noteikti gribētos nospēlēt virves dejotāju. Vai arī sacīkšu braucēju – es dievinu ātru traukšanos ar mašīnu!”
* “Mēs visi saprotam, ka pakausī elpo kāds, kurš spēj nospēlēt tavu lomu, un visdrīzāk – daudz labāk par tevi. Tas liek dzīvot pastāvīgās bailēs, kuras savukārt dod enerģiju.”
* “Raksturu neparāda tas, ko jūs sakāt, bet tas, kas paliek neizteikts. Tās ir domas. Kino man patīk tāpēc, ka kamera spēj uztvert domas.”
* “Uzskatu, ka man ir ļoti paveicies ar darbu, jo ļoti daudzi aktieri kļūst par bezdarbniekiem. Tāpēc reizēm es krītu galējā izmisumā – tāpat vien, katram gadījumam – ja nu pēkšņi man vairs nevienu lomu nedod.”
* “Es varu jokot un smieties līdz nemaņai, bet, kolīdz speru kāju uz teātra vai filmēšanas paviljona skatuves, kļūstu nopietna kā mironis. Tā ir izcilo Šekspīra aktieru skola.”
* “Tas notika ļoti sen. Teātrī bija gripas epidēmija. Mēs visi briesmīgi saslimām. Es toreiz Hamletā spēlēju Ofēliju un ainas vidū sāku raudāt – tik slikti man bija. Pēc izrādes mans partneris teica: “Ja tu neesi spējīga spēlēt – nespēlē! Skatītāji taču nav nākuši šurp, lai skatītos, kā tu raudi tur, kur tev nav jāraud.” To es nekad neaizmirsīšu.”