Izglītota, gudra sieviete, bet nespēj aiziet no fiziski vardarbīgām attiecībām – kāpēc?

Dzirdot baisus stāstus, kā vīrieši gadiem ilgi pazemo un fiziski iespaido savas dzīvesbiedres, gadās, pie sevis nodomājam: “Ar mani gan nekas tāds nevarētu notikt”; “Nesaprotu, kāpēc viņa neiet no šā vīrieša prom.” Taču, izrādās, iekrist varmākas psiholoģiskajos slazdos nav nemaz tik grūti, un, ja ir atbilstoši apstākļi, tas var gadīties gandrīz ar ikvienu no mums. Kā, kļūstot par upuri, spēt pēc iespējas ātrāk apzināties, kas patiesībā notiek, un izlauzties brīvībā?

Vakar, 25. novembrī, tika atzīmēta Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Starptautiskā diena vardarbības izskaušanai pret sievieti. Latvija ir viena no Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, kur vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē, kas ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums, ir jo īpaši izplatīta. Pārņem šermuļi, aizdomājoties, ka no partnera vardarbības, spriežot pēc ES Pamattiesību aģentūras 2014. gadā veiktā pētījuma datiem, vismaz reizi dzīvē ir cietusi gandrīz trešā daļa sieviešu..

Daudz kas paliek aiz slēgtām durvīm

To, ka vardarbībai ir nopietnas un smagas sekas, apstiprina arī Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Viktorija Boļšakova: “Atsaucoties uz Iekšlietu ministrijas informācijas centra datiem par ierosinātajām krimināllietām, 2018. gadā Latvijā tuvinieki nogalinājuši vismaz 13 sievietes (partneri – 3), bet cietušas (ar miesas bojājumiem) vismaz 79 sievietes (no partnera – 47). Taču jāsaprot, ka policijas un citu iestāžu dati sniedz tikai virspusēju ieskatu, cik nopietna un izplatīta problēma ir vardarbība pret sievietēm mūsu valstī. Ļoti daudzi gadījumi paliek ārpus atbildīgo instanču un speciālistu redzesloka.

Diemžēl būtiska  problēma ir arī pilngadīgu bērnu vardarbība pret vecākiem, īpaši vecāka gadagājuma sievietēm, kuras nevēlas vērsties pret saviem ģimenes locekļiem (piemēram, dēliem, mazdēliem) pat tad, ja piedzīvo emocionālu, ekonomisku un pat fizisku vardarbību. Kundzes ir daudz mazāk informētas arī par nošķiršanas iespējām.”

Neziņot par vardarbību sievietes izvēlas dažādu iemeslu dēļ – lēmuma pieņemšanu kavē jūtas pret varmāku, ekonomiskā neaizsargātība, līdzatkarība, bailes, ka tiks atņemti bērni, bailes no apkārtējo nosodījuma, zems pašvērtējums un, pats galvenais, bailes par savu dzīvību. Sievietes jūtas neaizsargātas. Viktorija turpina: “Ārvalstu pētījumi rāda, ka pret sievieti, kura izlemj no varmākas aiziet, vardarbība nereti pieaug, un palielinās arī letālā iznākuma risks. Tas tāpēc, ka vardarbības veicējs sievieti mēdz uzskatīt par savu īpašumu, un, ja viņam neizdodas upuri noturēt pie sevis, var rasties vēlme no sievietes atbrīvoties galēji vardarbīgā veidā, ar domu – ja nav man, lai nav arī nevienam citam.”

Konkrētas robežas rada drošības izjūtu

“No savas prakses varu teikt – viena no kļūdām, kur iekrīt gandrīz katrs pāris, ir cerība, ka pietiek tikai ar stiprajām romantiskajām vai seksuālās pievilcības jūtām, kas ir attiecību sākuma fāzē. Attiecības uzsākot, tomēr ir svarīgi izrunāt savas vajadzības, noskaidrot un vienoties par personīgajām robežām, saprast, vai abi partneri tajās var justies labi, vai komforta zona nebūs pārāk saspringta. Robežas, to esamība un ievērošana rada skaidrību, kārtību un drošības izjūtu,” skaidro sertificēta psihoterapijas speciāliste Dr. Maija Ozoliņa-Molokailima. Abiem partneriem jāaizdomājas – kā es likšu manīt, ka otrs pārkāpj manas robežas? Ko darīšu, ja tas turpināsies un manas robežas netiks cienītas?

Attiecībās katrs ienāk ar savām bioloģiskajām, rakstura un temperamenta atšķirībām, nereti ar kontrastējošu gaumes izjūtu, interešu un viedokļu citādību. Agrāk vai vēlāk šīs atšķirības sāk uzplaiksnīt, veidojas spriedze. Ko dara partneri veselīgās attiecībās? “Runājas, vienojas, meklē kompromisus. Kad spriedze tiek atrisināta, iestājas harmonija – līdz nākamajai spriedzes situācijai, kas tiek risināta. Savukārt, ja runājam par varmācīgām, neveselīgām attiecībām, varmākam ir neiespējami iedomāties, ka otrs var gribēt ko citu, ka kāds var redzēt lietas un notiekošo citādi. Diskusijas netiek pieļautas, viss tiek darīts caur uzspiešanu,” stāsta sertificēta psihoterapijas speciāliste Aiga Abožina.

Protams, uz vardarbības fenomenu var paskatīties arī no psihoanalītiskā aspekta, ieskicējot domu, ka katrs uzbrucējs meklē savu upuri, bet katrs upuris meklē savu uzbrucēju. Taču rezultāts vienalga paliek tāds pats – ja tiek pacelta roka pret otru cilvēku, tā ir nepareiza un noziedzīga rīcība. Aiga Abožina turpina: “Reizēm tematiskajos semināros policisti man ir vaicājuši – varbūt vīrieti uz vardarbību izprovocēja? Tad es piedāvāju veikt mazu eksperimentu, sakot, lai kāds no policistiem izdomā, kā es viņu varētu auditorijas priekšā izprovocēt, lai viņš man iesistu. Vai šāda provokācija ir iespējama? Atbilde bija – nē, es vienkārši pagrieztos un aizietu. Tieši tā! Ja mūs kaut kas neapmierina, ikvienam ir brīva izvēle piecelties un aiziet; mūsu valstī var ļoti vienkārši izšķirties. Kāpēc ir jāpaliek un jāturpina fiziski ietekmēt otru cilvēku?”.

Suģestējošā medusmēneša fāze

Nereti šķērslis aiziešanai no vardarbīga partnera ir vardarbības cikls. Psihoterapijas speciāliste Maija Ozoliņa-Molokailima ieskicē šā cikla fāzes: “Pirmā – spriedzes attīstība, stress pieaug, tiek pārtraukta komunikācija vai vērojami dusmu izvirdumi. Otrā – vardarbības incidents. Trešā – salabšanas fāze; iespējama atvainošanās, visbiežāk gan attaisnošanās par savu rīcību un cietušā vainošana. Seko ceturtā fāze – relatīvs miera periods (medusmēnesis). Pēc tam apburtais aplis sākas no jauna – ar spriedzes pieauguma fāzi un vardarbības izpausmi.” Aiga Abožina piebilst: “Jo ilgāk (gadiem) vardarbība velkas un cietušais to pieņem un neaiziet, jo medusmēneša fāze arvien vairāk sarūk, līdz pazūd pavisam. Tad paliek pāri tikai spriedze–vardarbība, spriedze–vardarbība.”

Daktere Maija atzīst, ka savā praksē ir sastapusi izglītotas, gudras sievietes, kas ieņem respektablus amatus, un viņu lēmums palikt kopā ar fiziski vardarbīgu un kontrolējošu vīru patiešām nav ar prātu izskaidrojams. “Reizēm ir sajūta, ka viņas ļaujas varmākas suģestijai, medusmēneša fāzei, kad tiek lūgta piedošana, dāvinātas dāvanas, kad uzbrucējs atzīstas mīlestībā, dievojoties, ka nekad vairs nerīkosies slikti. Vērojama tik intensīva ilgošanās pēc tuvības ar pāridarītāju (līdzīgi kā Stokholmas sindroma gadījumā), ka pat lauzti kauli un galvas smadzeņu satricinājumi nepalīdz attapties no ilūzijas jeb sapņa par labākiem laikiem. Šo sieviešu ticība sakņojas pārliecībā, ka viņas nav pietiekami labas un ka pašas izprovocējušas uzbrucēju, un rezultātā sirds dziļumos viņas jūtas vainīgas par šādu attieksmi pret sevi. Viņas zaudē adekvātu priekšstatu par savām spējām kaut ko mainīt, kļūstot pilnībā atkarīgas no šā vīrieša.” Psihoterapijas speciāliste Aiga Abožina precizē, ka tas ir psiholoģisks fenomens, kam var tikt pakļauts ikviens, ja tikai ir atbilstoši apstākļi. Katrs no mums pazīst gan upura, gan uzbrucēja lomu, un šajā kontekstā šīs lomas spēj ļoti labi uzziedēt. Dzīvojot upura lomā, sieviete sāk uzskatīt, ka vardarbīgās izpausmes, agresija no varmākas puses ir arī viņas problēma. Viņa turpina censties, bet varmākam tāpat nav labi.

Jāatceras, ka jebkāda veida vardarbība no vīrieša puses nav sievietes vaina. Vardarbīgās personas ir prasmīgi manipulāciju eksperti. Sabiedrībā šie cilvēki (it sevišķi narcistiskas personības, psihopāti un sociopāti) atstāj šarmantas personas iespaidu, citu klātbūtnē pret sievieti izturas labi. Privātajās attiecībās – aiz slēgtām durvīm –vērojama pavisam cita aina.

Kas notika bērnībā?

“Izglītojot bērnus, jāuzsver, ka puikām daba ir devusi vairāk fiziska spēka nekā meitenēm un par to ir jāuzņemas atbildība. Šis spēks nav domāts, lai biedētu vai pakļautu otru cilvēku. Tas domāts, lai rūpētos un aizsargātu sev tuvos. Toties meitenēm jāmāca, ka viņas jebkurā brīdī drīkst teikt nē. Priekšstati par robežām rodas jau bērnībā, audzināšanas procesā,” skaidro Aiga Abožina. Vīriešu vai sieviešu dzimtes bērns identificējas ar sava dzimuma vecāku, vēro viņa uzvedību, noskaņojumu, reakcijas, neapzināti to visu iekopējot sevī.

 “Vardarbīgās ģimenēs auguši bērni parasti neiemācās sevi konstruktīvi aizsargāt, savukārt, kad kļūst pieauguši, izvairās no savu vajadzību izteikšanas skaļi (darot visu mīļā miera labad), vai arī, tieši otrādi, pārņem savu vecāku attiecību modeli un paši vardarbīgi izturas pret vienaudžiem, vēlāk partneriem,” papildina Maija Ozoliņa-Molokailima. Sievietes reizēm domā – ja tikai es pacentīšos būt mīļāka, gatavošu gardākas maltītes un būšu seksuālāka gultā… Pārņem naiva ticība, ka tad viss atrisināsies. Gudras un talantīgas sievietes, taču baidās tikt nosodītas un atraidītas. Nemīl sevi un nav iemācījušās cīnīties par savām vajadzībām un tiesībām. Daktere Maija piebilst, ka nereti šāda pārliecība veidojusies kā atliekas no patriarhālās sabiedrības – varas un spēka nevienlīdzīgas sadales starp sievieti un vīrieti.

Vardarbīgas personas profils – izpauž varu un pārākumu, kontrolējot un ietekmējot otru, tā panākot sev vēlamo rezultātu. Kādā dzīves posmā, ļoti iespējams, piedzīvojis smagu psihotraumu. Raksturīgākā iezīme – kontrolējoša, dominējoša uzvedība, līdz pat aizliegumam otram atstāt dzīvesvietu. Greizsirdīgs, ar narcistiskām īpašībām. Vēlas piespiest partneri neuzturēt kontaktus ar ģimeni un draugiem, lai sieviete justos viena un bezpalīdzīga, pilnībā atkarīga no viņa. Viņaprāt, sievietes loma ir vīrieša vajadzību apmierināšana (īpaši tas raksturīgs attiecībās, kur sieviete rūpējas par bērnu audzināšanu un mājas soli). “Varmācīga rīcība ir veids, kā vīrietis izpauž savu emocionālās inteliģences impotenci, nevarību būt atklātam un godīgi izpaust savas emocijas, bieži tās pat neatpazīstot. Daži ieiet racionalizēšanā un kļūst intelektuāli attīstīti, bet citi – fiziski vardarbīgi,” secina Maija Ozoliņa-Molokailima.

Atgūt varu pār savu dzīvi

Informāciju par vardarbību cietusī sieviete visbiežāk atrod internetā (ir arī testi, kas palīdz identificēt sevi kā cietušo) un pamazām sāk šaubīties par to, vai viņas ģimenes modelis ir normāls, stāsta psihoterapijas speciāliste Aiga. Tā sākas ceļš uz atbrīvošanos. Nāk apjausma, ka ikvienam ir tiesības dzīvot drošībā un bez bailēm. Lielākā daļa sieviešu, kuras dzīvo vardarbīgās attiecībās, ir ekonomiski atkarīgas, individuālo finansiālo resursu ir diezgan maz, tāpēc tie ir jāatgūst vai jārada jauni. Tādā brīdī jāmeklē atbalsts arī no ārpuses: sociālajiem dienestiem, bāriņtiesas, vietējās pašvaldības, kas piešķir tiesības uz mājokli utt. “Jā, nauda ir vara. Tāpat kā informācija. Diemžēl varmāka savu upuri nereti tur izolācijā, kontrolējot, kur viņa iet, ar ko runā, ko lasa, kāda veida informācija līdz viņai nonāk. Šā iemesla dēļ sievietes bieži vien neprasa varmākas nošķiršanu, jo vienkārši nav informētas par savām tiesībām.

Kopš 2014. gada Latvijā darbojas likuma norma par nošķiršanu, kad policijas darbinieks var uzlikt par pienākumu varmākam nekavējoties pamest mājokli (arī tad, ja tas pieder viņam), netuvoties cietušajai un nesazināties ar viņu. Sieviete, vardarbības brīdī izsaucot policiju, var lūgt nošķirt varmāku līdz pat astoņām dienām. Šo astoņu dienu laikā cietusī var apdomāties un caur tiesu šo liegumu lūgt pagarināt. Ja sieviete tiek arī vajāta, izsekota, visādos veidos ietekmēta, ir iespēja prasīt pagaidu aizsardzību tiesā, nevēršoties policijā.”

Ārzemju pētījumi liecina, ka sieviete no varmākas mēģina aiziet vidēji septiņas reizes, pirms tas patiešām izdodas. Tas saistīts gan ar vardarbības cikliskumu, gan informācijas deficītu, ekonomiskajiem šķēršļiem, bailēm un tamlīdzīgi. Tikpat svarīgs ir vecāku, tuvinieku un draugu atbalsts. Aiga Abožina atsaucas uz piemēriem no dzīves: “Bieži vien sieviete izraujas no varmākas un dodas pie mammas. Bet, uzklausot mammas viedokli: “Meitiņ, tev taču ar viņu ir bērni, viņiem vajag tēvu, varbūt viņš nemaz nav tik slikts, varbūt viņam tikai tā gadījās,” – viņa saprot, ka pie mammas atbalstu nesaņems, un nākamreiz, kad viņai ir zila acs vai lauzti kauli, viņa vienkārši pārstāj ar mammu kontaktēties. Ar draudzenēm ir mazliet citādi. Parasti viņas no sākuma ir ļoti atbalstošas, gatavas palīdzēt, taču, pieredzot, cik daudzas reizes cietusī sieviete tomēr atgriežas varmākas skavās, draudzenes pacietība mēdz izsīkt. Rezultātā cietusī paliek viena – bez atbalsta komandas.”

Un tas ir svarīgi! Nevajadzētu sievieti kritizēt, nosodīt vai vainot par nespēju aiziet no varmākas. Ir jāpalīdz viņai pašai pieņemt atbildīgo lēmumu, kad viņa būs tam gatava. Līdz tam kā palīdzība noderēs izglītošana par vardarbību, par viņas tiesībām un profesionālās palīdzības iespējām.

Tas skar mūs visus

Vardarbība pret sievieti un vardarbība ģimenē skar mūs visus, tā nav tikai konkrētās ģimenes privātā darīšana, akcentē Aiga Abožina. “Ja šīs vardarbības rezultātā sievietei rodas miesas bojājumi vai – galējā situācijā – viņa aiziet bojā, mūsu valsts ekonomika zaudē cilvēku, bērns zaudē māti. Ja iestājas invaliditāte un tiek zaudētas darbaspējas, šī sieviete vairs nespēj dot pienesumu valstij. Arī medicīniskie pakalpojumi, kas upurim var būt nepieciešami, ir uz nodokļu maksātāju pleciem. Tātad notiekošais attiecas uz mums visiem. Mums nevajadzētu palikt vienaldzīgiem.”

Daudz tiek runāts par to, ka sociālie tīkli arvien vairāk kultivē sacensību – kuram no mums ir perfektāka dzīve? Rezultātā viens par otru tā īsti neko nezinām, jo uz āru rādām tikai spīdīgo, nereti mākslīgo virskārtiņu. Tik ļoti negribas atklāt, kas īsti notiek aiz perfektās ģimenes plīvura, sevišķi, ja ir augsts statuss sabiedrībā. Kurš gan to visu vēlas sabojāt? Pārņemtu milzīgs kauns. Ir jābūt neaprakstāmi lielai drosmei, lai to paveiktu. Tomēr Aiga Abožina vēlas vērst uzmanību arī uz ieguvumiem no sociālo tīklu ēras: “Sociālie tīkli dod iespēju arī palūgt palīdzību. Facebook ir redzamas publikācijas par nelaimēm, slimībām, cilvēki dalās ar viedokļiem un cenšas atbalstīt viens otru. Pirms daudziem gadiem, kad bija tikai fiksētie telefoni (un arī ne visiem), bija daudz grūtāk akūtos brīžos kādam pastāstīt, kas īsti notiek.”

Ceļā uz pārmaiņām

Pirmais solis, lai atstātu ļaundari, ir palīdzības meklēšana krīzes centros (piemēram, krīžu centrs Skalbes, MARTA u. c.), pašvaldību sociālajos dienestos un pie speciālistiem. No vardarbības ģimenē cietušām personām ir pieejamas bezmaksas psihologa, jurista un sociālā darbinieka konsultācijas, kā arī nepieciešamības gadījumā izmitināšana krīzes centrā. Speciālisti arī palīdzēs izstrādāt aiziešanas plānu, jo parasti jau vienā dienā situāciju atrisināt nevar. Vairumā gadījumā noturīgu efektu dod ilgstoša psihoterapija. Miesas bojājumu gadījumā svarīgi vērsties arī pie ģimenes ārsta, kurš tos piefiksēs. Tas var noderēt kriminālprocesā vai kā pierādījums pagaidu aizsardzības nepieciešamībai.

“No savas puses vēlos brīdināt gan sievietes, gan vīriešus nedzīvot ilūzijās par to, ka persona ar vardarbīgām tieksmēm mainīs savu attieksmi un uzvedību, ja tikai pietiekami centīsimies izdabāt. Izdabājot indivīds dzīvos deficītā (emocionālā, garīgā, fiziskā), kas pēc kāda laika var novest pie nopietniem veselības, miega un apetītes traucējumiem, depresīva stāvokļa, suicīda domām un tamlīdzīgi. Jo ilgāk šīs attiecības turpinās, jo grūtāk kļūst vardarbīgo personu atstāt. Dzīvojot nemitīgā trauksmes stāvoklī, ar laiku mainās arī emocionālais fons, uztveres un spriešanas spējas. Nereti cilvēks dzīvo kā savas pagātnes pieredzes ķīlnieks, neapzinoties, ka pastāv iespēja mainīt attieksmi un izvēlēties cita veida uzvedību, pastāvot par savām robežām un, ja nepieciešams, atbrīvoties no līdzatkarīgām attiecībām. Tāpēc, ja vēlies kaut ko mainīt, tev ir kaut kas jādara! Nav nekādas nozīmes, kā vaina tā ir. Attiecībās katrs ir atbildīgs par savu uzvedību un attieksmes izvēlēm – gan vardarbīgais, gan upuris (līdzatkarīgais),” uz pārmaiņām aicina psihoterapijas speciāliste Maija Ozoliņa- Molokailima.

“Jebkura sieviete, pārtraucot attiecības, kur pret viņu tiek pielietota vardarbība, rāda piemēru apkārtējiem, arī saviem bērniem, ka vardarbība nav akceptējama, lai kādi būtu apstākļi. Tas palīdz strādāt ar cēloņiem, lai nākamajās paaudzēs šis vīruss tiktu iznīdēts un bērni nekļūtu par nākamajiem varmākām vai upuriem. Lai cik nepārvarami šķistu dažādi iemesli, sava un bērnu emocionālā, psihiskā un fiziskā labklājība būtu jāliek priekšplānā. Bērns visu redz un jūt. Ir gandrīz neiespējami noslēpt un absorbēt to toksiskumu, kas ir klātesošs vardarbīgās attiecībās,” – tāds ir Aigas Abožinas secinājums.