Puisis Liepājā no šķiltavu gāzes ostīšanas piedzīvo klīnisko nāvi; klasesbiedri runā atklāti par izjūtām un problēmām ģimenē
Mācību gada sākumā kādam Liepājas pusaudzim, ostot šķiltavu gāzi, iestājās klīniskā nāve. Viņu izdevās atdzīvināt, bet pašlaik viņš ir „bērna prātā” un puisim priekšā ilgstoša atlabšana. Jaunieša klasesbiedru atklāsmes Liepājas laikrakstam „Kurzemes Vārds” ir šokējošas. Tīņi stāstīja, ka viņi jūtas atstumti gan no vecāku, gan citu pieaugušo puses un tāpēc meklē dažādus aizmiršanās un apreibināšanās veidus.
Augusta beigās Liepājā kāds 14 gadus vecs jaunietis draugu kompānijā apreibinājies, ostot šķiltavu gāzi, kā rezultātā viņam iestājās klīniskā nāve. Neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķis Aleksandrs Osipovs, kurš bija brigādē, kas atsaucās uz izsaukumu, vēlāk „Kurzemes Vārdam” pastāstīja: "Glābšanas apstākļi bija apgrūtināti. Puikas to gāzi bija elpojuši zem vecā dzelzceļa tilta. Piekļūt notikuma vietai bija sarežģīti, puisi nācās reanimēt esošajos apstākļos. Pēc klīniskās nāves iestāšanās svarīga ir katra sekunde - jo ātrāk mēs nonākam pie pacienta, jo lielākas iespējas, ka smadzeņu darbība atjaunosies”.
Vispirms mediķi jauno puisi nogādāja Liepājas Reģionālajā slimnīcā, bet pēc tam Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Jaunieti izdevās atdzīvināt, bet viņš palika „zīdaiņa līmenī”. Šobrīd puisis atrodas kādā no Latvijas medicīnas iestādēm, kur pēc saindēšanās attīstās no zīdaiņa prāta, kādā viņš bija sākotnēji, un mācās no jauna dzīvot – staigāt, runāt, nokārtoties, ēst. Stāvoklis esot stabils, ārstējošais personāls skatās ar cerībām uz viņa nākotni, bet par konkrētām prognozēm ir pāragri runāt, raksta „Kurzemes Vārds”.
"Tas kaitina un pazemo!"
Nule „Kurzemes Vārds” paviesojās no klīniskās nāves izglābtā puiša skolā un aprunājās ar viņa klasesbiedriem, skaidrojot, kāpēc viņi vēlas „aizmirsties” un lietot apreibinošās vielas. Atbildes bija šokējošas:
"Mēs gribam, lai vecāki mums vairāk pievērš uzmanību. Lai ieklausās mūsos un nesaka: "Kad mēs augām, tad gan tā nebija!" Tas kaitina un pazemo! Tādos momentos nemaz negribas uzticēties un izkratīt sirdi. Es vēlētos, lai vecāki vismaz caur avīzi uzzinātu, kā mēs jūtamies," ar asarām teica kāda pusaudze.
Tas, ko pusaudži pajautātu savam draugam šodien: vai tu to būtu darījis, ja zinātu, kādas būs ostīšanas sekas? Bet kā skolasbiedri atbildētu uz šo jautājumu paši?
Klasē iestājas klusums un apmulsums. Uz jautājumu, vai arī paši ir izmēģinājuši kādu no aizliegtajām vielām, lielākā daļa jauniešu atbildēja apstiprinoši. Par lietošanas iemesliem bērni min jautrību, svešu sajūtu izzināšanu, uzmanības pievēršanu. Lielākā daļa esot izmēģinājuši gan cigaretes un alkoholu, gan veipošanu un elektroniskās cigaretes. Jaunieši apgalvo, ka ikdienā neko no tā visa nelietojot, taču interese ir bijusi.
Izrādījās, ka tikai daži no jauniešiem ar vecākiem pārrunā aktuālos jautājumus par sevis izzināšanu, sajūtām un jauniešu dzīves notikumiem. Kā izrādījās, visi klātesošie bērni ir jutušies savās dzīvēs atstumti. Puse pacēla rokas, ka jūtas atgrūsti no draugiem, otra puse – no vecākiem.
"Es raudu spilevenā!"
Sekas uzmanības trūkumam var būt dažādas – kāds noslēdzas sevī, cits sāk uzvesties ārišķīgi, citam savukārt izpaužas agresija, bet vēl kāds atrod sevi atkarībās. Jaunieši atklāja, kā viņi tiek galā ar emocijām, kad jūtas nevienam nevajadzīgi.
"Es raudu spilvenā…" stāsta kāda meitene.
"Man gribas izkliegties un kaut ko sadauzīt. Bieži aizcērtu durvis," tā cita meitene.
"Es noslēdzos sevī. Negribu runāt," atbild kāds puisis.
Sarunas noslēgumā jaunieši padalījās ar lūgumu vecākiem: "Es gribētu, lai biežāk mamma painteresējas par to, kā man patiešām iet"; "Es gribētu, lai man uzreiz nebļauj virsū, ja esmu ko sadarījusi. Tāpēc jau mēs nestāstām visu, jo ir bailes. Domāju, ka vecākiem vajadzētu mēģināt saprast, kāpēc mēs esam kaut ko izdarījuši, nevis uzreiz sakliegt"; "Mani tracina, ka vecāki noliek priekšā likumus un baksta: redz, šitā nedrīkst, bet kā tad drīkst?"; "Saprotiet, svarīga ir tā sajūta, kad mamma vai tētis ir kaut kur blakus. Kad vajadzības gadījumā es varu vismaz piezvanīt. Zinu, ka viņi daudz strādā, bet, ja gribas, var atrast laiku vienmēr. Ir sāpīgi, kad, piemēram, tētis atmet ar roku un pasaka – vēlāk".
Kas ir normāli?
Sarunas noslēgumā sociālā pedagoģe Viola Grīnbarte „Kurzemes Vārdam” teica: „Bērnu atkarībai dziļas saknes ir meklējamas ģimenē. Ja nav kam izkratīt sirdi, pārrunāt dienas notikumus, tad pusaudžiem liekas, ka vienīgie, kas viņus saprot, ir uz ielas satiktie vienaudži. Kas viņiem ir pieejams un kas tajā brīdī liekas interesants, to viņi arī lieto un dara. Vielu lietošana neprasa nekādu piepūli. Gaužām skaudri, ka mums nākas saskarties ar šādiem gadījumiem arvien vairāk. Vienīgais, ko mēs kā speciālisti varam darīt, ir runāt atkal un atkal. Atkārtot vienu un to pašu, kamēr jaunieši sadzird un prot pieņemt pareizo izvēli".
Speciāliste secinājusi, ka liela problēma ir virspusēja attieksme pret jaunieša nodarbēm: "Piemēram, es redzu, ka jaunietim ir sarkanas un miegainas acis. Jautāju viņam, cik ilgi ir gulējis. Viņš man atbild: no sešiem līdz astoņiem rītā. Tas nav normāli. Ja bērns ir mājās, savā istabā, arī jākontrolē, ko viņš tur dara. Nevar pieļaut, ka augošs pusaudzis nosēž internetā līdz rītam, bet neviens no mājiniekiem to pat nezina".
