Stāsts par Ivaru, kurš jau 25 gadus šuj čības un Latvijā iesaukts par Čībiņveci

Sācis to darīt nejauši, vēl dzīvojot Daugavpilī un apgādājot ar noderīgajiem mājas apaviem ne tikai daugavpiliešus, bet arī Rīgas un Aizkraukles iedzīvotājus. Savs tūkstotis čību būs sašūts, lēš Ivars. Uzņēmīgais vīrs ar divriteni apbraukājis visus Priekulei tuvējos pagastus.

Pārsēžas uz motorolleru

Tagad, gadiem ritot, gan tas kļuvis par grūtu, bet tas nenozīmē, ka meistars metis mieru – viņš ir kļuvis motorizēts. Eidiņa kungs piedalījies Nodarbinātības valsts aģentūras projektā, kur sniedz atbalstu ilgstošiem bezdarbniekiem. Mazliet paradoksāli, jo dīkā bez darba viņš sēdējis nav. Tomēr te varēja gūt palīdzību “komercdarbībai vai pašnodarbinātības uzsākšanai”, un meistars saņēmis līdzekļus motorollera iegādei – tagad var nokļūt pat uz gadatirgiem. Ar divriteni, apkrautu ar čību saiņiem, kļuvis par smagu, sajūta tāda, it kā aizmugurē vestu vēl vienu cilvēku.

Skolas laikā šuva kļošenes

“Es esmu dzimis Jelgavā, bet vispār nāku no Virgas. Mana mamma bija izsūtīta uz Sibīriju un, atgriežoties Latvijā, uzsāka dzīvi Daugavpilī. Piedzimu es, bet manas vectēva mājas ir Virgas pagasta Cērpi. No Daugavpils mammīte gribēja atgriezties dzimtajā pusē, bet savas ģimenes mājas atpakaļ dabūt nevarēja. Nopirka Priekules pagasta Upmaļus, un šeit jau dzīvoju astoņpadsmit gadus,” par sevi stāsta Ivars. Daugavpilī padomju laikā viņš pusgada kursos izmācījās par skroderi, neatkarības laikā turpat iestājās Amatnieku biedrībā,
aizstāvēja savu kvalifikāciju Rīgas Amatnieku kamerā, ir ieguvis zeļļa statusu, pēc tā jau seko meistara pakāpe. Pirms drēbnieka amatu apguvis profesionāli, Ivars skolas gados šuvis puišiem kļošenes. Tas vēl bijis Aglonas profenē, kad bikses ar izteikti  platiem galiem bija modē, bet neviens mācīts šuvējs neuzņēmies tādu darbu. Bikšu starām galos vajadzēja būt pusmetra platumā. “Padomāju – sākšu šūt pats! Izārdīju vecas bikses, noņēmu šniti, pēc tam visi kursa puiši sāka lūgt un prasīt: “Uzšuj man, uzšuj man!” Tā sākās mana šūtprasme. Vēlāk jau nolēmu, ka jāmācās to darīt profesionāli, lai nebūtu no ārdītām vecām biksēm vien kaut kas jāmeistaro,” atceras Ivars.

Gan oficieriem, gan aktieriem

Daugavpilī Ivars strādājis par vīriešu apģērbu meistaru – tapuši uzvalki, bikses, krekli utt. Pratis šūt arī sieviešu drēbes. “Vēlāk aizgāju strādāt uz Vojentorgu (PSRS armijas tirdzniecības uzņēmums – Red.), kas apgādāja armiju, zaldātus, tur vairāk maksāja. Tad nu šuvu šineļus, formas tērpus,” turpina drēbnieks.
Cita starpā Ivars vienu sezonu strādājis Daugavpils teātrī un šuvis kostīmus Raiņa lugai "Jāzeps un viņa brāļi", izmantojot maisa un lina audumu.

“Bet ilgi Daugavpilī nepalikām, jo mammīte Agrija, kurai vienīgajai pasaulē tāds vārds, gribēja atpakaļ uz dzimtajām mājām. Es, kad biju jauns, no Daugavpils uz Liepāju atminos ar riteni. Telts līdzi, guļammaiss līdzi. Tad gan vēl čības nešuvu, pat precējies nebiju. Gribēju vienkārši apskatīt Latviju, apstājos tajās vietās, kur ir ko redzēt,” atceras Ivars.

Pelnīt ar čībām pamudināja sieva

Čību ēra sākusies 90. gadu sākumā, kad veikalos neko daudz nevarēja dabūt. “Man bija četri dēli, mammīte, es un sieva. Mājās čības noplīst visiem, un sieva saka: “Tu esi skroderis, mēģini sašūt!” Un sašuvu arī. Tajos laikos nopirkt vajadzīgo bija praktiski neiespējami un gāja ļoti grūti. Sieva iznesa pie veikala Daugavpilī pārdot sašūtās čības – pusstundas laikā pārdeva visu, ko biju sameistarojis. Tā nu amats bija rokā!” smej Ivars.
Viņš gan neslēpj, ka pirmie pāri bija šausmīgi, bet vēlāk sanāca aizvien labāk: “Čības šuju un pārdodu vēl šobaltdien, ar riteni visu Kurzemi esmu izmalis, kad jau dzīvoju Priekules pagastā, vairākas reizes arī Liepājā savu preci esmu piedāvājis.” Pateicoties čībām, Ivars uzaudzinājis savus četrus dēlus, jo citu ieņēmumu ģimenei nebija.

Lauku izklaide: atbraucis Čībiņvecis

Braukāt pašam pa pagastiem esot labāk nekā stāvēt tirgū. “Piebrauc pie mājas, un lauku cilvēkiem nav citas izpriecas bez tā, ka tu esi atbraucis. Visi saskrien apkārt un nopērk arī kaut ko. Tirgū var ilgi nostāvēt un neko nepārdot,” skaidro amatnieks.
Čības viņš šuj no dabīgiem materiāliem – izmantots lins, Ogrē ražotā trikotāža, kokvilna. Kas tagad pie mājas stāv izliktas, ir otrreizējas pārstrādes, no humpalu materiāliem, no vecām džinsa drēbēm darinātas. “Tāpēc iespējams turēt zemāku cenu, jo lauku tantītes nevar nopirkt preci par 30 eiro,” skaidro Ivars.
Viņa sortimentā ir čības arī par 30 eiro, bet cena sākas no pieciem. Dārgās grezno izšūti latviskie raksti, kas prasa lielu darbu.

“Bet, ja cilvēks tautiski noskaņots, viņš labprāt tādas iegādās.  Simtgadei par godu izmantoju rotājumam mazus, simboliskus karodziņus. Materiāli man ir iekrāti no padomju laikiem – gadus piecus vēl varu strādāt. Laiku pa laikam tikai kāda pazole jāpiepērk klāt. Kad notika privatizācija, es arī šo to privatizēju – izejmateriālus un šujmašīnu par kapeikām varēja dabūt, kad arteļus slēdza ciet. Kāpēc ne, ja mani tas darbs interesē!” teic uzņēmīgais vīrs.

Pircēju netrūkst

Ir īpaši pasūtījumi slimiem cilvēkiem – tad nomēra kāju un šuj konkrētam valkātājam. Top arī nestandarta lielas čības, pat 55.–58. izmērs, kurus veikalos grūti sameklēt. Liepājnieki, padzirdējuši, ka Priekulē tādas iegādājamas, speciāli pasūtot.
“Pirtij arī pasūta čības, tādas, kas nemirkst ūdenī – veselu komplektu uzreiz. Citreiz arī kādu īpašu uzrakstu vēlas uz apaviem. Liepājas Biznesa inkubatoram, piemēram, sarunāts darināt ar visu zīmolu,” atklāj Ivars. Lētās jeb vienkāršās čības var sašūt trīs pārus pa dienu, jo pie tām mazāk darba. Ja kārtīgas čības ar īpašām detaļām, pa dienu var pagūt vienu pāri. “Tāpēc jau cilvēki pērk – manas čības kalpo labi un var ilgi nēsāt,” lepojas meistars. Vienīgi bērnu čības viņš nešujot, jo bērni neprot īsti ar tām staigāt vai vienkārši nevēlas valkāt, un pircēji tās pieprasa diezgan reti.

Ar cerību nākotnē

Runājot par šodienu, Ivars jau trīs gadus ir trūcīgās personas statusā, sieva ir invalīde, viņai nepieciešama pastāvīga aprūpe, grūti izrauties no mājām, lai pārdotu sašūto. “Tomēr, ja nebūtu čību naudas, mēs laikam mirtu badā, jo man nav kopšanas naudas par sievu. Viņai 80 eiro pensija, man pabalsts 12 eiro. Mūsu valdība uzskata, ka par 100 eiro mums abiem jādzīvo. Darbā iekārtoties nav iespēju, jo nevaru pamest mājas. Tad nu labi, ka varu šūt čības,” par spīti visam, Ivars ir optimists un priecājas, ka tagad ar saviem darinājumiem varēs doties uz gadatirgiem pat Liepājā, jābūt tikai uzņēmībai un strādātgribai.
“Esmu pārliecināts, ka tagad izdzīvošu, jo valsts palīdzēja ar spēkrata iegādi,” teic meistars. Motorolleram ir ietilpīgs bagāžnieks, kur salikt čības, turklāt par šo braucamrīku nav jāmaksā ceļa nodoklis, arī degviela sanāk lētāka nekā autobusa biļete. “Ar riteni varēju izvadāt, bet ar rolleru daudzreiz labāk.  Gribu izbraukāt pa Kurzemi. Ja jau es izdzīvoju un četrus bērnus uzturēju, čības pārdodot, tad izdzīvošu arī tagad,” apņēmības Ivaram Eidiņam netrūkst.