Durvis mājām te neslēdz – ja nu kādam jāglābjas no lāča. Evas Johansones stāsts par ceļojumu uz Arktiku

Pirms diviem gadiem vasarā, kad visi publicēja fotogrāfijas dzeltenu rapšu tīrumos, es stāvēju līdz ceļgaliem sniegā. Piedzīvojums sākās Oslo lidostā ar milzīgu ceļasomu un svaigi plūktiem ceriņiem, ko par spīti drošības kontrolei nesu iekšā lidmašīnā.

Mans galamērķis bija Svalbāras arhipelāgs, kas atrodas Arktikā. Koferi knapi spēju pavilkt, jo tas bija pilns ar pārtiku nākamajām divām nedēļām. Jau lidmašīnā pasažieri uzvilka ziemas zābakus un siltās jakas. Tuvojās pusnakts, un es ar savu ceriņu klēpi lidoju uz vienu no skaistākajām lidostām pasaulē – sniegbalto Longjērbīeni.

Polārā diena

Zināju, ka laiku, ko citi pavadīs saulgriežu pļavās, es kopā ar ekspedīcijas komandu strādāšu starp ledājiem. Ceriņus vedu latviešu puišiem, kas tur jau bija pavadījuši nedēļu un nokavējuši ziedoņa burvību. Nolaižoties pa logu vispirms pamanīju sniegotos kalnus, tad sniega tuksnešus un visbeidzot durvis uz pasaules sēklu bankas glabātavu, kas mirdzēja vienā no tuvējiem lidostas kalniem.

Atpazinu durvis, jo bieži tās biju redzējusi zinātniskos raidījumos. Lai arī pulkstenis rādīja krietni pēc pusnakts, spīdēja saule. Pirmo reizi nokļuvu polārajā dienā. Teikšu godīgi, tas pavisam nojauca iekšējo pulksteni. Sajuka diena ar nakti, rīts ar vakaru.

Turpmākajās dienās bieži gāju gulēt divos dienā vai piecos pēcpusdienā, modos četros no rīta vai astoņos vakarā. Saules un gaismas klātesamība stipri izpludina diennakts robežas, radot savādu jetlag sajūtu. Pat aiz aizvērtām žalūzijām organisms zina, ka tur – ārā – ir gaisma un saule! Miega ritms nojuka ne tikai man. Arī video operatoriem un māksliniekam ik pa laikam sanāca nosnausties visjocīgākajos laikos.

Ekspedīcijas mērķis bija, tiekoties ar vietējiem zinātniekiem un māksliniekiem, izzināt pēc iespējas vairāk par klimata draudiem un Svalbāru, radot jaunu mākslas darbu ar nosaukumu Prombūtne*. Meklējām dabasskatus, kurus dokumentējām darbam par Arktisko reģionu.

Polārlāču vairāk nekā cilvēku

Izrādījās, ka mana līdzi paņemtā pārtika nav nemaz tik gudrs lēmums, jo uz salas ir viens veikals, kurā var iegādāties visu nepieciešamo, lai pagatavotu maltīti. Pārtikas cenas, protams, salīdzinoši augstas, bet jāņem vērā, ka atrodies tikai 1300 kilometru no ziemeļpola. Uzgājām arī bārus un gardēžu restorānus, kur nobaudīt reģionam raksturīgu maltīti.

Longjērbīenes pilsētiņā dzīvo ap 2500 cilvēku, kas nodarbināti lielākoties tūrismā vai zinātnē, taču, lai dotos ārpus pilsētas, nepieciešams pavadonis ar ieroci, jo polārlāči un laikapstākļi spēj ļoti ātri radīt draudus veselībai un dzīvībai. Svalbārā dzīvo vairāk polārlāču nekā cilvēku, to ir ap 3500, un valdība rūpējas par to populācijas atjaunošanu. Agrāk tie zvērīgi izmedīti, tāpat kā citi Svalbāras dzīvnieki.

Starp apdzīvotajām vietām nav ceļu, un kā transporta līdzekļi tiek izmantoti sniega motocikli, lidmašīnas un kuģi. Svalbāras robežās pārvietoties var diezgan droši, jo lielākoties sanāk būt 50 metru attālumā no durvīm, kur var ieskriet un patverties no polārlāčiem.

Durvis mājām neslēdz – ja nu kādam jāglābjas no lāča. Kad tas ieklīst pilsētā meklēt barību, to aizraida prom. Nogalināt polārlāci ir stingri aizliegts, tiesas prāvas un sodi ir ļoti bargi. Svalbāra ir viņu mājas, cilvēks ir ienācējs, tāpēc jāciena lāču dabiskā vide, izšaut drīkst tikai ekstrēmos apstākļos. Vispirms gan jāizšauj signālraķete, un tikai tad, ja lācis pietuvojies tuvāk par 50 metriem, drīkst pašaizsargāties, izšaujot uz lāci. Vislabāk tomēr milzeni nesatikt, jo tas ir ļoti bīstams cilvēkiem, un ir bijuši arī bojā gājušie.

Dzīve Svalbārā

Vairums cilvēku uz Svalbāru brauc pelnīt naudu un paliek tur gadu vai divus. Izturēt polāro nakti nav viegli, tāpat arī aukstumu. Tie, kuri te dzīvo ilgāk, atzīst, ka garo nakti kompensē ziemeļblāzmas.

Svalbārā valda savi noteikumi un kārtība, piemēram, nav atļauts nomirt un dzemdēt. Grūtnieces devītajā mēnesī dodas uz Norvēģijas kontinentālo daļu, visbiežāk uz Tromso pilsētu. Iemesls vienkāršs – nav ārstniecības iestādes. Tāpēc arī mēs pirms došanās uz Arktiku salabojām zobus un pārliecinājāmies, ka esam veseli un nopakoti ar vitamīniem. Savukārt nomirt Svalbārā nav atļauts tāpēc, ka mūžīgā sasaluma dēļ ir neiespējami apglabāt cilvēkus.

Pēdējos gados pilsētā bijušas vairākas traģiskas lavīnas, un daļā tās teritorijas vairs nav atļauts dzīvot. Lavīnās bojā gājušo skaits ir lielāks nekā lāču uzbrukumos, jo par lāčiem visi zina, bet lavīnas šeit ir salīdzinoši jauna parādība. Diemžēl tā ir saistīta ar klimata pārmaiņām. Simts gadu laikā Svalbārā kļuvis par pieciem grādiem siltāks, kamēr citur pasaulē atšķirība ir tikai divi grādi. Longjērbīenē atrodas arī nelielā Svalbāras Universitāte, kurā studē nākamie polārpētnieki, biologi un arktiskie gidi.

Ekspedīcija

Pēc tam kad esam sagatavojušies ekspedīcijai, izīrējam mazu kuģīti, kuru vada pieredzējis kapteinis un viņa palīgs. Dodamies ūdeņos, un drīz vien pazūd telefona sakari, jo beidzas civilizācija. Laiku, ko pavadījām uz kuģīša, šad tad izkāpjot krastā, esmu aprakstījusi dienasgrāmatā.

2017. gada 1. jūnijs.

“Iepeldējām atpakaļ civilizācijas ūdeņos. Laimīgas trīs dienas bezzonā starp ledus gabaliem un ledājiem. To pārpasaulīgo skaistumu nemaz nevaru izstāstīt. Cita planēta. Kobaltbalta, tirkīzzila, mirguļojoša. Pasaku valstība, kur Ledus karaliene Kaju aizveda uz savu pili...

Audio formātā ar tektonisko mikrofonu ierakstījām, kā dun un krakšķ 5000 gadu veca ledāja iekšienē, tad ieskaņojām tūkstošiem putnu koloniju klaigas (traka kakofonija, kā harpijas riņķo un nebalsī kliedz, guldz, ķērc, un mazie pingvīnputniņi gluži kā cilvēki saka ū-ū). No kuģa nolaidām mikrofonu arī zem ūdens un sadzirdējām skaistu, lēnu dziesmu.

Sākumā nespēju noticēt tam, ko dzirdam! Arktiskā nāra? Vēlāk noskaidrojām, ka skaistais dziedātājs ir ūsainais ronis, kas, aicinot roņu meiteni, izpilda mīlas dziesmu. Ūdenī tā skan kā sievietes balss, kas izdzied gammu no augšas uz leju, ļoti skaists skanējums. Safilmējām ledāju pilis (ledus gabali sapakojas cits uz cita, veidojot pasaku pilis, kas saules gaismā vizuļo – ar smailiem torņiem, logiem, durvīm...) un pavasara tērcītes, un upītes sauszemē – kūst un burbuļo pavasaris, lai arī mīnus grādi.

Kuģis lēnām iestūrēja arī aisbergu jūrā, tie izskatās kā milzu kristāli ūdenī – zilum zili un skalojas. Kalnu grēdas slejas kā zemas piramīdas – nav augstas, trīsstūrveida ar spicu galu. Paveicās ar laikapstākļiem: nebija vēja, saule rotaļājās mākoņos, ūdens – rāms spogulis, nevienam pat nepiemetās jūras slimība, gaidījām, ka būs noteikti.

Bijām satraukušies, kā būs, vai izturēsim braucienu, jo te bieži ir vētras. Mums paveicās – ūdens visu laiku bija kā spogulis. Filmējām dienu un nakti, jo ir gaisma! Kāpām sauszemē, apskatījām arī Nīolesunnu (Ny-Ålesund) – pēdējo apmetni uz ziemeļiem, no turienes kādreiz sāka ekspedīcijas uz Ziemeļpolu. Tagad tur atrodas starptautiska deviņu zinātnieku bāze, kas mēra kosmisko radiāciju, pēta ledājus u. c. Tur nedrīkst būt nekādu ierīču, kas raida signālus, lai neietekmētu spēcīgos satelītus. Iemetām pastkastē kartītes uz mājām no tālākā Z punkta pasaulē.

Apmetni izstaigājām puspiecos no rīta. Viss sajūk, ik pa laikam gājām gulēt kajītēs. Šobrīd ir seši vakarā, bet mums sajūta, ka rīts, jo nupat pamodāmies un dzeram kafiju. Tuvojamies ostai, pēc stundas pusotras jau būsim savā Longjērbīenes mājiņā. Sapratu, ka Prombūtne (tā Voldemārs nodēvēja mākslas darbu, kas taps) ir nevis tagad, kad esam šeit, Arktiskās dabas varā, bet gan tur – Eiropā.

Ikdienā mēs esam prom no dabas, mūsu pēdas sen aizgājušas prom no dabas ritmiem, skaņām, saasinātajām maņām. Kad pa ledus lauku tuvojāmies ledājam, es biju atbildīga par to, lai pamanītu, vai tuvojas lācis. Bise pie pavadoņa, bet man binoklis. Mans skatiens nemitīgi slīdēja pa horizontu, līdz acis pārgura.

Jutu, kā visu šo laiku pār muguru tek auksti sviedri, jo ir bail. Tā pa īstam bail. Pēkšņi apjautu, ka es nepazīstu dabu, nezinu to asumu, ar kādu jāpamana lācis, pirms tas ir pienācis par tuvu. Ļoti daudz spēcīgu domu. Tik laimīga sajūta, atgriežoties uz kuģa. Salauž cilvēka lepnību. Prombūtne apstādina. Te viss apstājas par labu gigantiskajai dabai.”

* Mākslinieka Voldemāra Johansona skaņas instalācija Prombūtne, kurā apkopots Arktikas skanējums un ainavas dokumentācija, pirmizrādi piedzīvoja Barents Spektakel festivālā Norvēģijā un 2018. gadā festivālā Staro Rīga.

Uzziņai

Svalbāra (pazīstama arī kā Špicbergena) ir salu arhipelāgs tālu ziemeļos, 1300 kilometru no Ziemeļpola. Apmēram 60 procentus arhipelāga klāj ledāji, ir daudz kalnu un fjordu. Pirmoreiz Svalbāra pieminēta islandiešu sāgā 1194. gadā, taču to atklāja holandiešu jūrasbraucējs Vilems Barencs 1596. gadā.

Svalbāra ir teritorija ar īpašu statusu, kuru mūsdienās pārvalda Norvēģija. Salas administratīvais centrs, lielākā apdzīvotā vieta un vienīgā pilsēta ir Longjērbīene. Citas apdzīvotas vietas ir Barencburga, ko apdzīvo krievu un ukraiņu ogļrači, izpētes stacija Nīolesunna un kalnrūpniecības kopiena Sveagruva. Svalbārā tūrisma, vides un politiskos jautājumus pārrauga norvēģu gubernators.

Arhipelāgs ir ligzdošanas vieta daudziem jūras putniem, šeit mitinās arī leduslāči, ziemeļbrieži, polārlapsas un dažādi jūras zīdītāji. Lai aizsargātu gandrīz neskarto, trauslo Svalbāras vidi, divas trešdaļas no arhipelāga aizņem nacionālie parki un dabas rezervāti. To valstu pilsoņi, kuras 1920. gadā ir parakstījušas Svalbāras vienošanos, šeit var uzturēties, strādāt un medīt bez papildu ierobežojumiem, arī latvieši. Lai gan Svalbāra nav Šengenas zonā, ieceļošanai pietiek ar ID karti.

Kā nokļūt Svalbārā?

Uz Svalbāru lido SAS un Norwegian lidsabiedrības. No Rīgas jālido cauri Oslo vai Trumsi. Biļešu cenas, pērkot laikus, no 350 līdz 500 EUR.

Dzīvošana. Longjērbīenē ir vairākas viesnīcas, taču jārēķinās, ka dzīvošanas izmaksas ir diezgan dārgas. Pēdējos gados uzcelti vairāki hosteļi, cenas tajos no 30 līdz 50 EUR par nakti. Gan naktsmājas, gan ekskursijas jārezervē laikus, pēdējā brīža piedāvājums ir ļoti dārgs vai izpirkts.

Ceļojumu uz Arktiku ieteicams plānot ne tikai lai piedzīvotu polāro dienu.  Daudziem patīk izbraucieni ar sniega motocikliem polārajā naktī, piedzīvojot, ka saule 24 stundu laikā tā arī neparādās... Polārā nakts Arktikā ilgst no 26. oktobra līdz 15. februārim.