Četras sievietes atklāj, kas ar viņām darīts nacistu koncentrācijas nometnē

SS kontrolētajās koncentrācijas nometnēs it kā medicīniskos nolūkos veiktās spīdzināšanas bija īpaši slepenas operācijas. Informācija, ka par to objektiem tiek izmantoti cilvēki, nekādā ziņā nedrīkstēja nonākt ārpus to laboratoriju sienām.

Tomēr baiso eksperimentu detaļas nonāca atklātībā. Par nometnēs valdošajām šausmām pasaule uzzināja no šifrētām vēstulēm, kuras šīs mocības pārdzīvojušās sievietes sūtīja saviem tuviniekiem. Vēstules tika rakstītas ar neredzamu tinti. To sievietes izgatavoja no sava urīna. Pēc vairāk nekā 70 gadiem šo sieviešu stāsts ir pārstāstīts vairākās intervijās, kas iekļautas topošajā Deivida Džila grāmatā "The Art of Hiding" (Slēpšanās māksla).

Viena no sievietēm, kas pelnījusi Otrā pasaules kara varones titulu, ir poliete Kristīna Čiza. Viņas dzimtajā Ļubļinā vācu armija iegāja 1939. gada septembrī, kad Kristīnai bija vien 15 gadu. 1941. gadā, vadoties pēc baisajām gestapo kvotām, meitene tika nogādāta Rāvensbrikas koncentrācijas nometnē Ziemeļvācijā. Pēc gada Trešā reiha reihsfīrera, SS vadītāja Heinriha Himlera personiskā ārsta Karla Gebharda vadītie mediķi sāka dzīt nometnes ieslodzītos uz savām laboratorijām, lai veiktu eksperimentus, kas veselajam saprātam nav aptverami. 

Starp 74 "eksperimentu trusīšiem" bija arī Kristīna un vēl trīs sievietes - Vanda Vijtasika, Janīna Ivaska un viņas māsa Kristīna Ivaska. Visām četrām sievietēm nācās pārdzīvot prātam neaptveramas sāpes. Nometnes ārsti graizīja viņas ar netīrām trauku lauskām, šādā veidā cenšoties mākslīgi radīt infekciju. Par spīti baisajām ciešanām, sievietes tomēr atrada veidu, kā nodot informāciju par šiem necilvēcīgajiem eksperimentiem.

Viņām tika atļauts tuviniekiem nosūtīt mēnesī vienu vēstuli, un tās saturs tika rūpīgi cenzēts. Koncentrācijas nometni pamest drīkstēja vien vēstījumi par to, cik laba šeit ir dzīve. Tomēr sievietes radīja ģeniālu plānu, kā vēstulēs iekļaut slepenus ziņojumus, kurus nespētu pamanīt nometnes apsardze. Viņas secināja, ka var rakstīt ar urīnā iemērcētu skaliņu.

Uzrakstītais gan drīz vien pazustu, jo urīns izžūstot zaudē krāsu. Taču sakarsēts tas atkal krāsu atgūst, tāpēc ir iespējams izburtot uzrakstītos vārdus. 1943.-1944. gadā sievietes, riskējot ar savu dzīvību, spēja nosūtīt 27 šādā veidā uzrakstītas vēstules. To viņas darīja ar cerību, ka pasaule uzzinās, kādas šausmas notiek aiz koncentrācijas nometņu vārtiem.

Ģeniālais plāns varētu nostrādāt vien tādā gadījumā, ja tuvinieki saprastu, kāda ir nežēlīgā patiesība, kas slēpjas aiz skaidri uzrakstītajām bezjēdzīgajām frāzēm. Vienā no brālim adresētajām vēstulēm Kristīna izdomāja iešifrēt mājienu, kuru, kā viņa cerēja, brālis sapratīs. 

Tātad - viņa pieminēja kādu konkrētu bērnībā lasītu grāmatu, kurā stāstīts par puiku, kurš rakstīja slepenus ziņojumus. Sākumā brāli izbrīnīja grāmatas pieminēšana, taču drīz vien viņš aptvēra, ka arī māsa, gluži kā tas puika, visticamāk, sūta šifrētus vēstījumus. Tad brālis sāka meklēt vēl citus mājienus. Un pēkšņi viņš saprata, ka no rindiņu pirmajiem burtiem veidojas vārds, kas iztulkojot nozīmē "vēstule šifrēta".

Sakarsējot papīru, starp rindiņām kļuva izburtojami vārdi, kas raisīja nemieru: "Mēs nolēmām izstāstīt visu patiesību." Tālāk bija sīki un smalki aprakstīti eksperimenti. 1943. gada maijā līdzīgu vēstuli saņēma arī Janīnas tēvs. To atšifrējis, viņš sāka domāt, kā palīdzēt sievietēm aizbēgt. Kā apgalvo Lundas universitātes vēsturnieki, vēstulē bija teikts: "Jau ir izbēgušas piecas poļu tautības politiskās ieslodzītās. Gatavojamies bēgt arī mēs."

"Atsūti, lūdzu, paciņu: kompasu, precīzu Vācijas karti, dažus viltotus dokumentus ar neskaidrām fotogrāfijām. Tas tev ir jādara īpaši gudrā veidā, lai neviens neuzķertu. [...] ievārījuma burkas dibenā, zobu pastas tūbiņā."

1944. gada maijā, vairāk nekā gadu pēc pirmās šifrētās vēstules nosūtīšanas, pasaulei kļuva zināms šo sieviešu ziņojumu saturs. Angļu radio vēstīja: "Rāvensbrikas sieviešu koncentrācijas nometnē vācieši turpina veikt noziegumus."

"Šajā nometnē ieslodzītās sievietes kļūst par vivisekcijas [dzīvnieka operēšana eksperimentiem, viņam dzīvam esot] eksperimentu upuriem; viņas tika "operētas" kā truši," teikts ziņojumā.

Sadistiskos "medicīniskos" eksperimentus pārdzīvojušās sievietes tomēr sagaidīja kara beigas. Pēc tam Kristīna kļuva par akadēmiķi, Vanda - par psihiatri, Janīna par žurnālisti, bet viņas jaunākā māsa Kristīna - par ārsti.

1948. gadā Karls Gebhards tika pakārts. Nāves sprieduma pamatojums - Nirnbergas tiesā atzīts par vainīgu kara noziegumos.