Saimniekšova vadītāja Sipeniece atklāj, kāpēc laukos ir tik daudz foršu, vientuļu puišu

Baiba kā vienmēr ir labestīga un spuraina vienlaikus. Uz cieta pārliecības, gadiem rūpīgi izkoptu vērtību pamata nekas banāli maigs neaug. Tā drīzāk ir dzelzszāle ar savu īpatnu poētismu – pareizā šķautnē redzams tās izsmalcinātais kolorīts, bet neuzmanīgākais var sagriezties. Ne pašas iecerēts, bet vadīts bija tautā milzu popularitāti ieguvušais šovs “Saimnieks meklē sievu”. Baiba redzējusi krietni vairāk nekā grib un var izstāstīt. Lēti skandālu meklējumi sāp joprojām, tāpēc arī tik daudz ne pārāk labu emociju. Ir saprotams – aiz katra no tiem ir cilvēku likteņi, cerības, mulsums, paļaušanās un spīva apņemšanās būt laimīgam.

Padomus nedodu

– Šovs “Saimnieks meklē sievu” ir noslēdzies, tu apbraukāji sētas un tā simboliski pieliki punktu...

– Jā, bet cilvēku dzīves turpinās, tikai vairs ne kameru priekšā. Un, kas notiek tālāk, es tiešām nezinu. Kas bijis filmēšanas laikā, kā attīstījušās viņu šīsvasaras mīlas dēkas, protams, zinu, bet visu stāstīt nevaru. Ja kādam šķiet, ka es ar tiem cilvēkiem sazinos vēl gadiem, tā nav. Ar dažiem man ir izveidojušās cita veida attiecības – Egils, viens no Jēkabpils puses saimniekiem, reizēm piezvana, vai man nevajag jēru. Un man bieži vien vajag (smejas). Viņam ir bioloģiskā saimniecība, brauc uz Rīgu pie kundēm, un tad mēs satiekamies.

– Savs labums arī tev atlec.

– Nu, tā jau nav, ka man nebūtu, kur jēra gaļu dabūt. Stāsts ir par to, ka tie cilvēki nekur nepazūd. Nav tā, ka satiekoties izliekos viņus nepazīstam.

– Neba velti esi uzaicināta par vadītāju...

– Par velti ne!

–...iespējams, tavu rakstura īpašību dēļ. Šķiet, esi tā, kura ne tikai kameru priekšā, bet ikdienā varētu stāvēt cilvēku attiecībām tuvu.

– Nē, nē, tas galīgi nav mans aicinājums. Nekad neesmu bijusi tā, kura kompānijās nodarbojas ar savešanu. Varbūt grūti noticēt, bet es pat nezinu, kas notiek manas labākās draudzenes dzīvē. Ja viņa man stāsta, es labprāt uzklausu, bet nejautāju. Jo man šķiet – tas ir tik personīgi, un katram ir savas robežas, cik tālu viņš grib stāstīt. Goda vārds, nekad neesmu bijusi no tām meitenēm, kas interesējas, kā citiem iet ar citiem. Un tam ir zināmi iemesli. Ja sāc pārāk daudz interesēties par citu dzīvēm, tas nozīmē, ka tev pašam ar savu kaut kas nav kārtībā. Normālam cilvēkam vajadzētu būt tā, ka visām rūpēm un domām jābūt pilnām ar savu ģimeni, un, ticiet man, ja viņš ar pilnu slodzi to dara, godprātīgi rūpējas par tuviniekiem, domā, lai attiecības būtu labākas, viņam neatliek laika interesēties pa malām. Ja beigas labas, ar kāzām un bērniem, laimīga ģimene, esmu ļoti priecīga, ka esmu tur stāvējusi klāt. Bet, ja esi bijis klāt attiecībām, kas jau no sākuma lemtas neveiksmei, tad ir dīvainas izjūtas. No vienas puses, šausmīgs vilinājums dot padomu, no otras, kādas man tiesības to darīt, lai paši nonāk līdz secinājumiem. Domāju, katrs reiz bijis attiecībās, kuras kāds neatbalsta – tuvākā draudzene, mamma, ģimene, un es zinu, kāda ir reakcija, tas nostrādā pilnīgi pretēji. Ieslēdzas spīts, un tad var sastrādāt daudz trakākas lietas.

Nu, jāliekas mierā!

– Cilvēki pie tevis varētu pievilkties kā pie dzīvesgudra, labestīga cilvēka, kam savs šerpums...

– Tas šerpums... ja redzu, ka nekas nesanāks un par velti tiek tērēti spēki (smejas), tad visbiežāk tā arī pasaku – nu, jāliekas mierā! Bet bieži vien tādu padomu nemaz negribas dzirdēt, un tas būs par velti.

– Man kā vērotājai no malas bija diezgan skumjas sajūtas par to, kā šovā viss izvērtās. Viena atziņa – kameru priekšā vide nav tik dabīga, lai varētu notikt pareizie procesi...

– Cilvēki pie kamerām ļoti ātri pierod, man pat ir pārsteigums. Jā. Iesaistoties projektā, viņi tiek iepazīstināti ar niansēm, kā viss notiks, un viņiem jābūt skaidram, ka nofilmētais materiāls ir režisoru rokās. Ja mums katram pieliktu kameru un rādītu mūsu dzīvi, droši vien būtu kas līdzīgs. Ar vienu bet – ja mēs visu laiku nekontrolētu, ko runāt un darīt. Es varbūt tik ļoti neatbrīvotos, jo man ir pieredze. Bet tiem cilvēkiem nav, tāpēc viņi tik ļoti atvērti izturas. Esmu runājusi – neviens neko nenožēlo, tikai ir izbrīnīti par apkārtējo reakciju, arī žurnālistu. Cilvēki, kas strādā medijos, veģetē uz šiem šoviem. Viņiem ir sarežģītāk izsekot līdzi politiķu mahinācijām, tam nepietiek intelekta un izglītības, bet tajā, ko citi safilmējuši, ir skaidrs – Andris neprec Madaru, jo viņam patīk Anna. Labi, var rakstīt, kas notiek ar šiem cilvēkiem, bet nedrīkst viņus pazemot.

– Tādi precedenti bija arī šajā sezonā?

– Protams. Un tam ir savs iemesls – atriebības dēļ. Pāris meičas no kāda portāla mediju vārdā bez atļaujas ieradās pie saimniekiem un sāka okšķerēties pa visiem kaktiem. Jebkuram normālam cilvēkam tas nepatīk, un saimnieki ir tieši – ko jūs te darāt, lūdzu, atstājiet manu māju! Un sākās mistiska seksologa vērtējumi. Tas, ka viņi savā mājā atļaujas dzīvot savu dzīvi, ir viena no mūsu šova sadaļām, bet viņi nebija gatavi, ka nolies ar dubļiem. Aiz manis stāv šova veidotāju komanda, bet man jābūt diezgan drošai, ka viņi nenodarīs pāri dalībniekiem, un tikai ar tādiem noteikumiem esmu gatava strādāt. Dalībnieki nav profesionāļi, neprot atrast īstos vārdus, nav tik slīpēti, lai kādas lietas nedarītu kameru priekšā. Tas ir viens no slidenajiem tematiem, ko parasti mēģinām izrunāt, lai pēc filmēšanas nepaliktu rūgtuma sajūta.

Vientuļi, forši puiši laukos

– Bet visu cieņu, cilvēks vismaz ir nopircis loterijas biļeti un mēģina kaut ko savā dzīvē mainīt.

– Man īstenībā bija liels pārsteigums, ka šogad pieteicās tik daudz saimnieku.

– Bija konkurss uz saimniekiem?!

– Jā, un diezgan liela domāšana, kurus izvēlēties. Viņi ir dažādi – viens puisis kautrīgāks, otrs dullāks, jo vēl jauns un nepieredzējis... Man šos puišus un vīrus gribas pasargāt, bet saprotu, ka līdz galam to nevaru, jo man nepietiek fantāzijas, kas vēl tiks darīts.

– Latvijā ir daudz vientuļu cilvēku.

– Pieļauju, ka nevajadzīgi daudz. Bet arī tam ir savi iemesli. Pirmskara Latvijā laukos cilvēki dzīvoja tādās kā kopienās – saimnieki, viņu ģimenes, kalpi, kas nāca un gāja, un tur notika tā socializēšanās. Lielo māju īpašnieki mēģināja noslēgt laulības, lai ģimenēm būtu izdevīgi. Sestdienās bija balles ar pūtēju orķestri, svētdienās – baznīca, kur viens otru varēja uzlūkot. Padomju laikos piektdienu vai sestdienu vakaros bija balles, kur sabrauca no pagastiem, cits citu varēja redzēt, iepazīt un arī kāds Rīgas students iemaldīties. Tagad tā nav. Piemēram, puisim, kurš dzīvo Zeltiņu ciematā Latgalē, ir sava māja, govis, zeme, bet nav meitenes. Visas gudrās un smukās lielākoties aizgājušas uz Rīgu, izmācījušās, iekrampējušās biroju krēslos un nemaz nedomā atgriezties. Ar maziem izņēmumiem – pa kādai skolotājai, medmāsai, ģimenes dakterei... Nākamā kategorija – tās, kuras aizdevās uz Īriju un Angliju.

– Uzņēmīgās?

– Jā, var saukt arī tā. Viņas seko veiksmes stāstam un ir laimīgas, lasa šampinjonus vai ko tamlīdzīgu. Uz vietas visbiežāk nekas dižs nav palicis. Puisis ir foršs, izdarīgs, bet viņam nav kur atrast meiteni. Ir, protams, internets, bet pietiek divas trīs reizes vilties... Viņi stāsta: bildē izskatīga meitene, aizbrauc uz randiņu, bāc! – pavisam citāda, ielikusi desmit gadu vecu bildi vai ar fotošopu sevi pārtaisījusi līdz nepazīšanai. Internetā sarunas raisījās, viņa bija interesanta, kā atbrauc, nevar muti atvērt, pati nekas, bet no puiša gaida, lai viņš ir nezin kas. Šovs ir iespēja palielināt līgavu atlasi. Bet visi ir tikai cilvēki, ne roboti, un pa vidu gadās pa kādai kļūmīgai situācijai, ne visai smukai – greizsirdība kādā veidā izspraucas, izmisuma solis, bet tā ir dzīve, tie esam mēs.

Tik daudz meiteņu un viena kūka!

– Vai tu kā cilvēks ar pieredzi saproti, kas notiek – meitene ir gatava par puisi cīnīties ar visiem līdzekļiem, bet ceļojumā pat skatīties uz viņu vairs negrib.

– Protams, saprotu, jo ceļojums ir kā palielināmais stikls.

– No šīs sezonas labi ja viens pāris paliks kopā...

– Bet mums nav tāda uzdevuma – visus sakrustot kā trušus. Varbūt ar šova meitenēm puisim nesanāks, bet viņam raksta tūkstošiem vēstuļu, un, iespējams, starp tām...

–...būs īstā ķīmija?

– Tā noticis ar iepriekšējo sezonu dalībniekiem – atrada laimi nevis ar meitenēm, kas pieteicās šovā, bet ar tām, kas to skatījās. Un tas arī ir labi.

– Tas skatītājam paliek neskaidrs, viņš redz, ka, atgriežoties no ceļojuma, lidostā katrs aiziet uz savu pusi.

– To zinām no pieredzes. Ja tev ir svarīgs tavs laiks, tu taču rūpīgi padomā, ar ko dosies ceļā. Ceļojums ir lakmuss. Tāpēc ir tā – kamēr bijām mājās, kameru priekšā, vēl bijām mazliet saņēmušies, bet ceļojumā atslābstam.

– Kā tev šķiet – vai bēdīgās proporcijas dēļ mūsu vīriešos nav atslābis aplidošanas gēns?

– Kā kuram. Jā, statistika nav mums par labu. Esmu sastapusi latviešu meitenes, kas laimi meklē un atrod ārzemēs. Ja mums būtu iespēja savākt vienkop visas, kas izbrauc no Latvijas neprecētas, bet tagad ir precējušās vai grasās to darīt, būtu diezgan interesanta aina – liela daļa tiešām ir smukas, gudras un Latvijai būtu ļoti vajadzīgas. Cik saprotu, puišu piedzimst pat mazliet vairāk nekā meiteņu, bet daba atsijā – viņi ir avantūristiskāki, daļa iet bojā satiksmes negadījumos vai citās nelaimēs, kas saistītas ar alkoholu un pārgalvību. Tā proporcijas izlīdzinās. No pāri palikušajiem daļa aiziet gejos, bet arī tiem cilvēkiem ir vieta pasaulē, visbiežāk viņi ir forši, izskatīgi, un pilnīgi žēl, ka mums zuduši. Otra daļa degradējas, nodzeras vai kā citādi izvirst. Un trešā daļa tiek rauta uz pusēm – viņi ir krietni, labi, superīgi, bet bieži krīt kārdinājumā, jo tik daudz labu meiteņu metas uz to mazo kūkas daļu.

– Viņu raksturs mazliet deformējas?

– Visi esam cilvēki, ar savām labajām un ne tik labajām pusēm, ko negribam rādīt, bet reizēm tās iznāk kā āža kāja. Ir mums arī savas riebīgās rakstura īpašības. Taču, ja tiec kopā ar pareizo cilvēku, kurš nekairina tevī slikto, bet visu laiku pulē labo, tu ar laiku pierodi.

– Tā ir laimes spēle...

– Kā visa dzīve. Mēs nezinām, kas ar mums notiks, kad iziesim no šejienes, tāpēc jāpriecājas par katru dienu. Bet sēdēt un kritizēt, noriet tos, kas cenšas būt laimīgi, ir lielāks grēks nekā publiski mēģināt atrast sev sievu vienalga ar kādiem paņēmieniem. Labi, nesanāk visai pasaulei parādīt, cik kolosāls esi, jo kādā brīdī izgaismojušās īpašības, ko ne visai gribēji rādīt, nekas. Man vairāk žēl to, kas sēž un vienkārši rej.

– Sarunāties par attiecībām ir tikpat būtiski kā par politiku, vai ne?

– Liela nelaime, ka esam vāji izglītoti valsts uzbūves struktūrā vai jau tik saguruši no politikas, ka vairs pat negribam interesēties, kas tur notiek. To izmanto cilvēki, kas tur atrodas. Viņi zina, ka var pārkāpt jebkurus ētikas likumus, veikt noziedzīgas darbības, tiesu sistēma mūsu valstī ir diezgan pērkama. To pierādījušas skandalozākās lietas, kurās iesaistīti politiķi, pašvaldību vadītāji. Tās velkas gadiem, liecinieki nobeidzas kā mušas. Lielākā nelaime ir tā, ka pat elementārā līmenī nezinām, par ko atbild un ko vajadzētu darīt katram, ko esam ievēlējuši. Tad labāk interesēties, ar ko kurš guļ. Dzīvojam tādā kā pūznī, sūnu ciemā, un mums nav svarīgi, kāpēc istaba netīra. Laimes lāci vēl neviens nav atvedis. Ja mediji ar tādu fokusu ietu virsū kādas pilsētas mēra izdarībām, domāju, panākumi būtu fenomenāli. Bet nē, vieglāk ir kādu saimnieku noriet, apsaukāt par impotentu, jo zina, ka visdrīzāk viņus neiesūdzēs, nepietiks naudas vai drosmes. Tiem, kas pa augšu shēmo, tā ir kā medus maize. Mēs uz zvirbuļiem ar lielgabaliem šaujam.

Komplektā – mini un bieza āda

– Tāpat kā neesam izglītoti par politiku, arī par attiecībām...

– Sadarbojos ar organizāciju “Papardes zieds”, un skaitļi par agrīno grūtniecību ir šokējoši. Vecāki nav spējīgi ar bērniem runāt par elementārām lietām. Par spīti milzīgajai informācijas gūzmai no interneta, bērni, izrādās, ir pilnīgi vieni ar savām domām, ko darīt ar augošo ķermeni, kā to nosargāt... Ja kādam no vecākiem ir tik labas attiecības ar bērnu, ka var skatīties šovu un pēc tam izrunāt, kas bija labs, kas ne, kāpēc puisis tā rīkojās, paskaties, kā meitene darījās, protams, kaut ko tur var iemācīties. Man arī čupa draugu zvana – vai tiešām tās nav aktrises? Meitenes tā dara? Saku, viņas ir īstas. Visīstākās no īstākajām. Ir jāsaprot, ka viņas ir drosmīgas, gatavas tikt publiski atraidītas, tātad tur jābūt tādam komplektam, biezai ādai un dūšai! Lūk, tādas iznāca priekšplānā. Daži atrod savu dzīves laimi šovā, citi ne, bet viņi vismaz ir to akmeni no ceļa novēluši.

Mūsu šova vecākajam dalībniekam Alfridam bija tiešām daudz vēstuļu, viņš tās rūpīgi skatījās, ar ļoti lielu mīlestību. Viņš man rāda bildes – nu paskaties, viņa sūta fotogrāfiju un nav pat pacentusies sakopt sevi, lai mans skatiens aizķertos, kāpēc man tāda būtu jāizvēlas? Sēž, apkrāvusies ar mazbērniem... Skaidrs, ka viņai tādi ir, bet nevar sievietei, kurai ir piecdesmit, galvenais dzīvē būt bērni, viņai pašai jāmirdz, kaut kas jādara, lai vīriešiem gribētos ar viņu kopā būt. Nevis iedomāties – cik skaista mana iekšējā pasaule, atrodi to! Kā var nesaprast – vīrieši mīl ar acīm, vismaz sākumā. Pēc sarežģījumiem vienam dalībniekam prasu – kāpēc tieši to meiteni izvēlējies? Ne viņa tev der saimniecībā, ne... Viņš saka – klausies, ja viņa atnāk desmit centimetru garos svārkos un visa viņas būtība kliedz – es esmu gatava! –, mans vīrieša prāts uzreiz ieslēdzas primitīvismā. Vīrieši saka, viņiem cacas – tādas, kas lauku sētā ierodas augstpapēžu kurpēs, ārprātīgos mini, šausmīgi manikirētām rokām – nevajag, skaidrs, viņa nebūs ar mieru uzreiz mesties vagā. Ja vien pats gadījumā neesi Džordžs Klūnijs ar nenormālu kontu bankā un dārziņš nav vaļaspriekam. Bet kāpēc tad jūs visi uz tādām uzķeraties? Redz, tā ir uzbūvēts vīrieša prāts.

– Lai cik attiecību būtu aiz muguras, cilvēka iekšējā būtība ir tik trausla, viegli iespaidojama.

– Ja dzīve cilvēku nav izmācījusi, pats vainīgs. Ja esi ar pieredzi un tā nav pati labākā, kādām atziņām ir jānāk. Un viena no tām – neviens nav ideāls. Es neesmu satikusi cilvēku, kuram nevarētu piekasīties nekur. Ja dzīves pilnbriedā nolem ar kādu dzīvot kopā, tad saproti, ka viņš būs tikpat pilns blusām kā tu pats. Un nevajag gaidīt no vīrieša, lai viņš būtu kāds super turbo ideāls. Svarīgi, lai viņš atbilst tavām galvenajām prasībām un lai tās nebūtu pārāk augstas. Protams, lai tās arī tevi nepazemotu. Vīrieši visvairāk baidās no tā, ka no viņiem tiks pieprasīts kas tāds, ko viņi nekad nevarēs izpildīt, – lai ir supervīrišķīgs, pietiekami daudz naudas, seksā neatvairāms. Bet viņš taču ir tikpat bikls kā tā sieviete, nesaprot, vai visos punktos būs tik atbilstošs un labs. Tad kādā brīdī ir jāpanāk solītis pretī – šī būs zona, ko es varētu izkopt, celt viņa pašapziņu. Galvenais, lai nav kāršu, automātu spēlmanis, dzērājs, narkomāns, pilnīgs kretīns. Bet es taču neesmu attiecību speciāliste. Protams, no malas kļūdas labāk redzamas, bet mēs jau nezinām, kā paši rīkotos tādā situācijā, varbūt iedragātā pašapziņa tādus jokus izspēlētu, kādus sapņos neesam redzējuši.

Brīnums esi tu pats

– Esi iemācījusies Ziemassvētku laikā izvairīties no pārlieku lielas steigas?

– Mana dzīve decembrī nekad nav bijusi mierīga, un es par to neesmu pārdzīvojusi. Ir visādi profesionāli pasākumi, bet tāpēc negrasos nesvinēt savus svētkus. Man šajā mēnesī ir vārdadiena, un vienmēr vēlos, lai gada beigās sanākam kopā ne tikai ģimenes locekļi, bet arī draugi. Ģimeni neizvēlamies, bet draugus gan, un tā ir karaliska padarīšana! Es šo laiku nevaru saukt par apcerīgu. Domāju – ja vien neesi pārliecināts kristietis, kurš iet cauri visiem Jēzus Kristus ceļiem, tad ko liekuļot, kāpēc man decembrī pēkšņi jākļūst klusai, baltai un mierīgai?

– Tev tas ir šķindošs un krāšņs?

– Jā, trokšņains un skaļš. Es nesaku, ka visiem tā jābūt, bet uztiept tās salkanās dziesmas man vienmēr šķitis liekulīgi. Tos, kam ir tuva kristīgā pasaule, kas seko līdzi visām svinamām un skumstamām dienām, es ļoti labi saprotu, bet tos, kas kāju nesper baznīcā un sāk to šturmēt tajā vakarā, nu, piedodiet! Ja cilvēki, kuri nekādā veidā nav saistīti ar kristīgo pasauli, man novēl klusus Ziemassvētkus, tad kāpēc tieši man klusus?! Ja decembris man ir trokšņainākais mēnesis gadā, vai man tagad jājūtas neērti? Es vienmēr vēlu priecīgus, jo visbiežāk tie nav nedz balti, nedz klusi. Es gribētu, lai cilvēki šajos svētkos neko īpašu no citiem negaida, jo vislielākā depresija uznāk tieši tad. Ja tev nav ģimenes vai tā nav tāda, ar kuru gribētu pie viena galda sēdēt, tad saaicini labākos draugus, kaut vienu vai divus, rīkojies pats, bet negaidi brīnumus. Esi pats brīnums – saģērbies par Ziemassvētku veci, ej pa mājām... Brīnumi ir, bet tie notiek citādi. Neviens neienāks pa durvīm un nenoorganizēs tavus superīgos iedomātos Ziemassvētkus. Mēs paši tos uzburam.

Pagājušogad dāvanas gatavojām savām rokām, tas ir ļoti meditatīvs process. Vakaros ar bērniem sēdējām, katrs darīja, ko prot, – zīmēja, līmēja, ziepes vārīja. Sākām jau novembrī, lai nav stresa. Kādam kaut kas nesanāca, izlija, sagāzās, kopā to glābām. Viss tapa ar lielu mīlestību. Jā, dāvanas izskatījās ar rokām gatavotas, bet mums par to nebija kauns. Un tur es atradu mieru, tajos vakaros pirms Ziemassvētkiem. Man šķiet ka svētkos jāļauj dvēselei priecāties – kā nu katram fantāzija ļauj. Ja gribi klausīties saldās, komerciālās dziesmās, kuras zinu, kā top – kā lai pieklājīgāk pasaka... Man šķiet, ka trakākais, ko var darīt, ir pelnīt ar šo lipīgo, svētsvinīgo meldiņu tapināšanu. Lai gan, kad Ziemassvētku laikā braucu naktīs mājās no dažādām vietām, lai neaizmigtu, uzlieku radiostaciju, kura masveidā atskaņo šīs dziesmas. Kādu ceļa gabalu tad miegs nenāk (smejas). Cik salkani un briesmīgi – eņģelītis, liesmiņa, sirsniņa...

–...balti apsniguši zari un zvaigznes.

– Jā, virkne vārdu, no kuriem kļūst šķebīgi. Bet, ja nu kādam tas ir vienīgais veids, kā sevī iedabūt svētkus, tad – uz priekšu! Man gan šķiet – ja jožu pa veikaliem, ienīstot cilvēku, jo man viņam jāpērk dāvana, tur nu gan nekāda mīļuma nav! Domāju, kādreiz eksperimenta pēc sarunāt ar operatoru, lai viņš 24. decembra pēcpusdienā nofilmē cilvēkus, tā būtu viena brīnišķīga Ziemassvētku reportāža!

Man gribētos, lai cilvēki mazliet atslābtu un saliktu akcentus uz svarīgajām lietām. Mazāk interesētos, ar ko kāds cits dzīvo kopā, bet paskatītos, ar ko dzīvo pats un kāda ir šo attiecību kvalitāte. Bet šova dalībniekus es tiešām varu tikai apbrīnot. Man ir tik žēl, ka labas, gudras, smukas meitenes aizplūst no Latvijas. Man, kurai aug divas meitas, par to ir jādomā. Visu laiku mēģinu viņām iepotēt, ka tur, kur cilvēks ir piedzimis, viņam arī vajadzētu dzīvot. Mans uzdevums kā mammai ir tam bērnam visu laiku mācīt – es tevi audzinu Latvijai, lai tu būtu gudra, lai tu būtu smuka, lai tu būtu krietna, lai tu būtu noderīga un lai tev patiktu un būtu komfortabli te dzīvot.

Man nepatīk kampaņas – patriotu, baltās, klusās, piedošanas nedēļas... Ogrē plīvo milzīgākais Latvijas karogs – nu, un? Vai tur kaut ko dara, lai neaizbrauktu tie foršie puiši un meitas, kurus satiku svešumā? Patriotismu, tāpat kā savu balto, kluso sajūtu, nevar dabūt iekšā vienā nedēļā. Kāpēc jau novembra vidū eglei jāstāv pie lielveikala? Vai jau Ziemassvētkos sāksim ar Jāņiem darboties? Kaut kāda Aizspogulija. Esam saputrojušies. Bet, ja tu man jautā, vai cerības man ir, tad – jā. Ir. Pa īstam esmu lepna “Latvijas lepnuma” balvas ceremonijā, tur nav tautību, tur esam cēli, varonīgi, nesavtīgi – tāda ir mana ideālā Latvija. Priecīgus svētkus visiem!

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Oļegs Zernovs (no žurnāla OK! arhīva), Edijs Pālens/LETA