"Čučumuižas" jeb Dinas un Atvara atgriešanās: savulaik visā Latvijā zināmo rūķu mīla iztur pārbaudījumus

Akurāti sasēdināti solā zem ziedošiem augļu kokiem, savu kārtu gozēties kameru priekšā gaida delveris Kiki, Cucuriņš, Bučiņa, Sāļuks, Bonbonciņš, Ķērpītis un citi rūķi, kurus Latvijā pazīst jau vismaz divās paaudzēs. Ar cepures garo smaili ķeroties zemajos zaros, starp kokiem parādās arī Krustmāmiņa un Taustiņš. Pazīstamas balsis dārza otrā pusē ļauj nopriecāties, ka rūķi arvien runā iemīļoto aktieru Daces Skadiņas, Pētera Šogolova un Jāņa Kirmuškas balsīs.

Atvara un Kristīnes privātmājā Mārupē sākusies raidījuma jaunās sezonas filmēšana. Bet pārtraukumā sarunā ar "Kas Jauns" allaž apbrīnotais pāris dalās par ikdienu aiz kamerām, kurā pēdējos desmit gados bijis gan daudz prieka un mīlestības, gan izmisuma un asaru.

Jau trešais rūķu sastāvs

Kā allaž šajā tandēmā bijis tā – Kristīne sacer dzejoļus, pasakas, raksta scenāriju, bet Atvars to ietērpj muzikālā noskaņā un visam piedod savu harmonijas un omulības šarmu. Iztēlē Kristīnes pasaku valstībā notiek vairāk, nekā viņa jaudā iznest uz papīra un ekrānā. „Katrā ziņā ideju ir daudz – kā Napoleonam –, spēj tik tās realizēt!” pasmaida māksliniece. Pat ejot pie naktsmiera, viņai pēkšņi šķiet, ka gulta ir ekrāns un jāpabīdās malā, lai pie titriem pieliktu bildes.

Cilājot lelles, aktrise secina, ka noveco ne tikai viņa ar Taustiņu, bet arī rūķi. Gandrīz neiespējami ir tos izmazgāt, ar laiku sāk birt porolons. Tad nu jāmeistaro jauni. Šo 26 gadu laikā, kopš zinām "Čučumuižu", tapis jau trešais Kiki un trešā Bučiņa, tātad – jau trešais leļļu sastāvs! „Tad viņš nolieto zābakus, tad kājas netīras... Nesaprotu, vai viņi pa nakti bez manis darbojas…” nosmej Kristīne, atklājot, ka visas lellītes, kuras jebkad iepazinuši skatītāji, arvien glabājas viņu mājā. „Pirmais Kiki tagad salīdzinoši ir par mazu, bet pēc sejiņas viņš ir visatbilstošākais tam raksturam, kāds domāts. Grūti rūķos, kas jāatjauno, dabūt līdzības. Tā ar otro Cucuriņu – šķiet, arī viņam šis tas vaibstos ir citādāk.”

Kad sociālajos tīklos tika ielikta ziņa, ka raidījums atgriežas, Sirmos patīkami pārsteigusi cilvēku interese un atsaucība – vēstījumam bijis ap 150 tūkstošiem skatījumu. „Pēc atsauksmēm spriežot, jaunākajam skatītājam ir tikai trīs mēneši, vecākajam – pāri 90 gadu. Tās jaukās atsauksmes, kas tur rakstītas, gribas saglabāt albumos. Tāda mīlestība no cilvēkiem! Kāds puisis lūdz, lai Atvars atsūta Kiki smieklus, ko kā zvanu telefonā uzlikt. Jā, ļoti pozitīva reakcija... Tas ārkārtīgi priecē un spārno. Ka esi vajadzīgs un tavs darbs ir vajadzīgs,” rosīdamās stāsta Kristīne.

Satikšanās un mīlestība

Taustiņš un rūķu Krustmāmiņa, kopīgas dziesmas dziedādami, rotaļas iedami un rūķu saimi auklēdami, televīzijas skatītājiem ir zināmi vismaz 20 gadu. Kristīne un Atvars ir pāris, kuru mēdz apbrīnot par saderību un nebeidzamu mīlestību. Pirms satikās, abiem jau vienas attiecības bija aiz muguras: Atvaram – laulība, kurā dienesta laikā padomju armijā bija piedzimis dēls Krists, bet Kristīnei –  salauzta sirds, kad līgavainis – kolēģis Operetes teātrī un tolaik pazīstams baletdejotājs – neilgi pirms kāzām aizgājis pie citas. Kristīne toreiz bijusi pārliecināta, ka nekad nevienu mīlēt vairs nespēs. Mīlas sāpēm plosot dvēseli, kā Kristīne teic Ainas Liepiņas pirms diviem gadiem iznākušajā grāmatā "Mīlestība", tapa labākais, ko šī pieredze bija devusi, – muzikāli poētiska programma "Rožu tēja".

„Jūtot līdzi maniem pārdzīvojumiem, draugi iepazīstināja ar komponistu Atvaru Sirmo, kas meklējot savām dziesmām tekstu autoru,” atklāj Kristīne. Un tā nu sanācis, ka, rakstot par bijušo mīlestību, Kristīne satikusi nākamo. Tiesa, no sākuma saistījusi tikai „profesionāla sazobe”. „Viņš rakstīja mūziku, es – vārdus. Nebija romantisku randiņu. Nebija pat mēģinājuma noskūpstīt. Toties bija ļoti siltas un stipras rokas un apbrīnojama spēja klausīties manas toreiz neizmērojamās sirdssāpes. Šīm cilvēciskajām kvalitātēm pieplusojot biezos un viļņainos matus, lielās, skumjās acis un dvēseles noskaņai atbilstošu mūziku, kuru viņš bieži spēlēja, pavisam viegli sāka kņudināties pakrūtē. Veidojot koncertprogrammu, saveidojām dzīvi,” grāmatā par attiecību sākumu smej Kristīne.

Ar baltu liliju pušķi rokās jāvārdu Atvaram viņa teica 1983. gada vasarā, un pēc gada jau pasaulē nāca abu dēls Anrijs. Atceroties, kas uzrunājis Kristīnē, komponists atklāj, ka pirmās bijušās zilās, par pasauli nemitīgi pārsteigtās acis. Ieskatījies un nogrimis. Uz mūžu. „Viņa man ir kā tīrs gaiss, kad pavasarī uz pirmajiem pumpuriem nolijis lietus, kad pasaule ir pilna spirgtuma smaržu un dabas atvēršanās gaidu. Viņa man ir kā interesanta, skaista grāmata, kuru lasu visu mūžu,” grāmatā paudis mākslinieks.

Raidījumam nopērk māju

Par savu novadu Sirmo ģimene jau 13 gadu sauc Mārupi, kur iegādājušies māju un visi turas kopā. Pēdējos divus gadus – gan bez Atvara mammītes, kas te bijusi lieliska saimniece un mīlestībā gādājusi par ikdienas soli un sviestmaizēm līdzi uz koncertiem. Tas, ka māja savā ziņā atgādina pili, nav nejaušība. Ēku „treknajos gados” noskatījuši tādu, lai tajā varētu filmēt "Čučumuižu", būtu pietiekami vietas mēģinājumiem – te Jāņu uzvedumam sadancojies pat deju kolektīvs –, studijai un dekorāciju noliktavām, un uz šādu soli iedrošinājuši tieši raidījuma tālejošie plāni.

„"Čučumuižas" pirmais posms bija no 1992. līdz 1998. gadam. 2006. gadā raidījums ar valsts finansiālu atbalstu bija atgriezies Latvijas Televīzijā, viss izskatījās cerīgi,” iesāk Kristīne. Ņemot vērā valsts pasūtījuma apjomu, rēķinājušies, ka "Čučumuiža" ēterā būs daudzus gadus, taču pēc gada izrādījušies pie „sasistas siles”. „Televīzijā strādāja cilvēki, kas bija rakstījuši arī savus projektus un kam bija liela teikšana pie tā brīža vadības. Jutās ļoti aizskarti, ka viņu projektiem nav iedalīta nauda. Tāpēc "Čučumuižai" naudu noņēma, ieguldot to kopējā budžetā. Nelīdzēja ne padomes (Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome – KJ), ne vairāku politiķu iebildumi…” par aiziešanu no sabiedriskās televīzijas nopūšas Kristīne. Jā, redzot, ka visa dzīve pakārtota "Čučumuižai", daudzi jautājuši: „Vai jūs traki – ko tad, ja nebūs tādas "Čučumuižas"?” Bet ko nu vairs – kredīts mājai paņemts, atlicis domāt, kā ar to tikt galā.

Neraugoties uz pamācībām sākt kādu citu biznesu, Kristīne un Atvars palika uzticīgi saviem rūķiem, lai arī brīžiem klājies ļoti grūti. „Vienu brīdi domājām, ka jābrauc meklēt darbu uz ārzemēm, jo nezinājām, kā lai galus savelk kopā. Atvars bija gatavs braukt uz Ameriku – uz kuģiem spēlēt. Klimata dēļ es labprāt brauktu, bet man vienmēr pietrūktu mājas, Latvijas un savas vietiņas. Es kaut kā ļoti sajūtu šīs saknes, tāpēc visur būtu svešiniece,” turpina Kristīne.

Runājot par mājām, rūķu Krustmāmiņa atplaukst saulainā smaidā, atceroties, ka tikai te iespējams saņemt sirsnību no saviem skatītājiem – kādreizējiem bērniem, kas nu jau pieauguši. „Veikalā uzsmaida kasiere – jūs taču esat tie "Čučumuižas" rūķi, es jūs bērnībā skatījos! –; liela auguma vīrietis tetovētām rokām garām nes kasti, paskatās uz Atvaru un rupjā balsī nosaka – paldies par skaisto bērnību… Tik forši! "Čučumuižu" zina gan bankā, gan vidā, gan policijā. Visur! Kur tu vēl saņemsi tādu mīlestību!” priecājas Kristīne. Arī par to, ka Latvija nav bijusi jāatstāj.

Kā norāvušies no ķēdes

Izrādās, mākslinieki, lai arī desmit gadu nav bijuši redzami televīzijā, uzturējuši „dzīvu” savu "Čučumuižas" saimniecību. „Viss, ko darījām, bija saistīts ar "Čučumuižas" programmām, ar kurām braucām pie skatītājiem ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Darba netrūkst – rakstām mūziku, veidojam dzejas programmas, daudz mūsu programmā ir patriotiskās sadaļas, ar kuru pa valsts svētkiem un atceres dienām braukājam,” stāsta Kristīne. Cita starpā savā grāmatā Sirmie atklājuši, ka vienā koncertprogrammā uzstājušies kopā ar Jāni Reini, un tieši viņu projektā aktieris pēdējo reizi kāpis uz skatuves.

2000. gadu vidū divas reizes viesojušies Amerikā, pēc tam – Luksemburgā, Francijā, Vācijā, Anglijā, Norvēģijā, Austrijā. „Austrijā – vēstniecībā Vīnē – pirmo reizi parādījām Ziemassvētku programmu. Viņi tik ļoti iemīļoja rūķus, ka esam jau sarunāti arī uz šā gada nogali – vairs nevarot iedomāties Ziemassvētkus bez "Čučumuižas",” atklāj rūķu Krustmāmiņa. Nav brīnums, ka Vīnē Sirmie jūtas īpaši, jo no šejienes 19. gadsimtā uz Latviju kā speciālists darbā devies Atvara vecvectēvs ar brāli – Vīnes baroneses Erhartes dēli, no kuriem viens mācējis ražot desas, otrs –  mašīnas. Atvara vecmāmiņa runājusi vāciski, bet padomju laiki valodu likuši „noslēpt”.

Ārzemēs Sirmos gaida sava „diaspora”. „Tiem, kas izauga ar "Čučumuižu", nu pašiem ir mazi bērni. Un, dzīvojot siltās atmiņās par raidījumiem, viņi arī saviem bērniem grib dot to sirsnību un mīļumu. Jo "Čučumuižā" iekodētās pamatvērtības jau nezūd.” Kristīne neslēpj, ka dažkārt uzklausījuši padomus, ka „vajag laikmetīgāk un ašāk”, lietot slengu. Bet tas jau neesot laikmetīgums – piesārņot mūsu valodu. Rūķu muižas radītāji caur mākslas prizmu bijuši liecinieki sabiedrības vērtību maiņai patēriņa preču tirgū. „Kad deviņdesmito gadu beigās mainījās attieksme pret mākslu un mākslinieku, cilvēki bija kā norāvušies no ķēdes – katrā filmā gribēja redzēt kādu plikumu, animācijas filmās ienāca ļoti daudz vardarbības. Varonis vairs nebija tas, kurš ar labu sirdi, gudru prātu un čaklām rokām, bet gan tas ar spēcīgāko ieroci…” Turpinot par pamatvērtībām, ko visos laikos līdzi nesuši un nesīs viņu "Čučumuižas" rūķi, Kristīne min mīlestību, atbildību, laipnību, prasmi draudzēties, sirsnību, toleranci pret citādo un cieņu pret vecākiem un skolotājiem.

Ar 16 kaķiem

Patiesībā Mārupes māju vairākas reizes glābis ne tikai Sirmo patriotisms – vēlme dzīvot Latvijā –, bet arī… kaķi, smejot atklāj Kristīne. Pat ja Sirmie nebūtu daudziem zināmi mākslinieki, par viņiem runātu, jo viņu mājā pašlaik dzīvo 16 murrātāji! „Nav jau tā, ka esam gluži traki kaķu vācēji, kā dažs labs varbūt domā. Daudzus gadus no 1990. gada mums Mīcīte (nodzīvoja līdz 22 gadu vecumam) bija vienīgais kaķis, un tikai 2004. gadā mūsu ģimenē ienāca Rozīte. Rozīte bija izmesta kādā Rīgas centra kāpņu telpā pavisam mazītiņa. Latvijā ir daudz Kaķu Feju, katrā pilsētā un ciematā. Rozīti atnesa viena no viņām, jo pašas iespējas jau bija izsmeltas. Vai nevarot paturēt dažas dienas, kamēr atradīs mājas? Tētis paņēma Rozīti uz plaukstas, viņa ieskatījās ar savām zilajām kaķēna acīm tēta acīs uz mūžu. Rozīte tā arī palika tēta kaķis,” atceras saimniece.

Stāstam par mīlīgo Rozīti beigas pienākušas pērn, un, runājot par tām, Atvara balss joprojām ir skumju pilna. „Mans kaķītis nomira. Onkoloģija. Un smagākais ir tas, ka mums bija jāpieņem lēmums par iemidzināšanu, jo Rozīte ļoti mocījās, nevarēja ieēst. Atlikām to no dienas uz dienu, paši mocījāmies, redzot kaķa ciešanas…” vienmēr gatavs parunāties par minčiem, garām iedams, sarunā iesaistās Atvars. Lai arī tobrīd mājās bijis jau 15 kaķu, kas visi glābti no cilvēku pārestībām, Rozītes aiziešana sirdī atstājusi īpašu tukšumu, ko vajadzējis aizpildīt. Un tā četrkāju pulkam pievienojušies divi meinkūni. „Ieraudzīju feisbukā, ka uz mani skatās Rozītes acis. Mazliet nelaimīgs skatiens, nolaisti plakstiņi kā BMW mašīnai... Un tā nonācām līdz tam, ka mums to kaķīti vajag,” turpina Kristīne. Atvars smejot papildina, ka rezultātā dabūjuši gan kaķīti, gan „māsiņu”. „Aizbraucam pakaļ, bet tur mums dod otru kaķīti. Saku – nē, man ar tām actiņām! Un tad žēl palika – nu kā es teikšu tam otram, ka viņu neņemsim… Un tā ir abi. Māsiņas. Vienu nosaucām par Mākonīti, jo sudrabaina ar zelta maliņu, otru – par Lotīti,” – tā Kristīne.

Minkas nosargā māju

Kaķiem ir ne tikai vārdi, katram ir arī savi īpašie mīļvārdiņi, kas radušies gan izdarību, gan rakstura iezīmju dēļ. „Maksītim ir tikai trīs ķepiņas. Pēc saimnieces nāves kādu laiku bijis spiests dzīvot uz ielas, cietis daudz pārestību un ļoti ilgojies pēc mīlestības. Tāpēc tagad neatkāpjas no cilvēka ne soli un, paņemot klēpī, sastingst no laimes kā malkas pagale – grozi kā gribi, tik un tā laimīgs, bet stīvs. Tāpēc dabūja iesauku Pagaliņš. Saukts arī par Tripodu. Bitīti izglābām no drošas nāves, bija aiznesta nogalināt. Savu iespaidīgo bakenu dēļ iesaukta par Baronlielskungu. Arī – Bitiņš-Šmitiņš.” Bitīte ir zvaigzne – vairākus gadus bija viena no varonēm "Čučumuižā", arī fotomodele. Bitītei ir tāds skatiens, ka šķiet – tūlīt, tūlīt izstāstīs anekdoti vai pateiks ko smieklīgu,” iespaidīgo kaķu saimi raksturo Kristīne.

Īsts piedzīvojums bijusi Mazbānīša nokļūšana Sirmo mājā. Visa ģimene, izsaucot ugunsdzēsējus, krietni nopūlējusies, lai mazo kaķēnu dabūtu lejā no koka galotnes pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas. Kā nācis zemē, tā dēlam Anrijam tieši rokās, šo izbīlī saplosot tik ļoti, ka nācies braukt uz „traumām”. Mazulis izrādījies īsts mežonītis, skrējis svilpdams un šņākdams pa māju, tāpēc ticis pie vārda Mazbānītis, kaut arī ir kaķenīte. Bet mīlestība uz meinkūniem radusies, mājās nonākot pirmajam šīs šķirnes pārstāvim, kurš paņemts ziemā no ielas, kur klīdis, garajās kažokspalvās iesalušām lāstekām.

Kristīne sakās bieži redzam pārsteigumu un smīkņāšanu ļaužu sejās, uzzinot par kaķu skaitu viņu mājās. Taču satikti arī daudzi līdzīgi domājoši. „Jā, esam tādi pasaules lāpītāji. Mēdzu teikt, ka pasauli nevar uzcelt no jauna, var tikai salāpīt jau mums uzticēto veco pasaulīti, atveseļot sabiedrību, motivējot līdzcietībai, cilvēcībai. Katrs labais darbiņš varbūt ir tikai piliens jūrā, taču caur to tiek uzķerts kāds irstošs valdziņš, lai neirtu tālāk.” Rūķu Krustmāmiņa teic, ka daudzreiz kaķi izglābuši viņus no padošanās. „Saku Atvaram – ko mokāmies, grūti nomaksāt māju. Nekustamā īpašuma nodoklis Mārupē vien ceturksnī mums ir 1000 eiro. Kā ko tādu var izdomāt?! Visvairāk baida šī nesakārtotā sistēma, kurā attieksmē pret cilvēku kaut kas ir ļoti nepareizi. Jāmet visam miers un jābrauc prom… Bet tad uzreiz padomāju – kas būs ar kaķiem? Nenesīsim taču viņus iemidzināt vai nepaņemsim līdzi uz Angliju! Mēs taču to nevaram izdarīt, tāpēc jāpaliek un jānoturas te, jo mums ir kaķi. Tā viņi izglābuši šo māju. Ja esi uzņēmies atbildību, tad līdz mūža galam…” spriež Kristīne.

Veselībā un… slimībā

Kamēr rūķi ekrānā dzied, mācās un bezbēdīgi delverējas, cilvēku pasaulē Sirmo ģimenei jātiek galā ar smagu triecienu. Viņi par to nerunāja pirms diviem gadiem, kad tapa grāmata, un klusētu arī šoreiz. Ja vien ne to novērojumu un jautājumu no malas…

Par spīti optimistiskam Atvara sveicienam, možam smaidam ekrānā un tam, ka gatavs tūlīt pēc filmēšanās grima sārtiem vaigiem un rūtainām rūķa biksēm skriet uz autoservisu mainīt mašīnai riepas, viņu ikdiena nebūt nav tik rožaina, kā izskatās. „Kaut ko palaida garām. Ārsti...” nopūšoties vairs neslēpj Kristīne. Jau pirms septiņiem gadiem Atvars nojautis, ka ir kādas veselības problēmas. Taču pārbaudes uzrādījušas, ka viss labdabīgi… „Tieši pirms diviem gadiem pavasarī Atvaram bija ļoti smaga operācija, kas ilga piecas stundas. Bet koncerti ieplānoti. Atcelt neko nevari, jo tas ir vienīgais mūsu ienākums. Kā Atvars iznāca no slimnīcas, tā ar visām caurulēm pie sāniem braucām uz pasākumu. Nopirkām speciālu krēslu, jo nostāvēt viņš nevarēja,” pēc ilgākas klusuma pauzes par piedzīvoto, ko nojauta retais, ierunājas Kristīne.

Viņa kļuvusi par vīra atbalstu ne tikai pārnestā, bet arī tiešā nozīmē, vismaz tik ilgi, cik Atvaram būs ārstu aizliegums nest priekšmetus, kas smagāki par diviem kilogramiem. Līdz šim komponistam piemērota hormonterapija, kā dēļ palielinājies ķermeņa svars. „Grūti ir fotografēties, iet kadrā, jo šīs vizuālās izmaiņas psiholoģiski ļoti nomāc. Jāpāršuj arī tērpi, jo tie neder…” Pēc operācijas Kristīne panākusi, ka Atvaram tiek veikta pārbaude, lai noteiktu, kuras tieši organisma daļas slimība skārusi. Lai izietu pārbaudi uz aparāta, kāds Igaunijā ir valsts apmaksāts, ģimenei no tuva drauga nācies aizņemties divus tūkstošus eiro, jo Latvijā tas veicams tikai par saviem līdzekļiem. Rezultāti nav iepriecinoši, tāpēc Kristīne neizslēdz, ka tuvākajā nākotnē viņas ģimene varētu būt tā, kas lūdz sabiedrības palīdzību.

Strādā par velti

Lai arī „šobrīd "Čučumuiža" strādā bez atalgojuma, jo ir sevis pierādīšanas un sponsoru meklēšanas režīmā”, Kristīne un Atvars ir laimīgi par iespēju atgriezties ekrānā, jo skatītāju mīlestība ir tā, kas viņiem dod tik ļoti nepieciešamo emocionālo atbalstu.

Bet kā tas nākas, ka jāstrādā bez atalgojuma?! „Kad "Re:TV" pateica, ka esam gaidīti pie viņiem, tā bija tik laba sajūta! Turklāt mums iedots dārgais vakara raidlaiks, kas bērnu raidījumiem nav redzēts kopš 90. gadiem. Vakarus atvēl tikai politikai, hokejam un pieaugušo seriāliem, kuriem klāt var likt dārgas reklāmas. Bet bērnu raidījumiem – nevar. Jāskatās, lai produkts atbilstu tam, ko bērns drīkst patērēt. Līdz ar to ir tikpat kā neiespējami atrast sponsorus,” šovbiznesa aizkulises skaidro Kristīne. Vienkāršāk sakot – "Čučumuižai" uz mēnesi iedots raidlaiks, lai sevi pierādītu, bet radošais personāls tikām strādā bez maksas. „Esmu pārsteigta, ka valsts joprojām nav aizdomājusies tik tālu… Bērnu oriģinālraidījumi bija jāatbrīvo no pievienotās vērtības nodokļa. Tāpēc jau tādu nav, ka neviens nevar atļauties. Nožēlojami – esam bagāti ar savu, bet nevaram to parādīt. Dzirdējām skaistus vārdus – ka "Čučumuiža" ir kultūras mantojums, kas cilvēku apziņā atstājis savas pēdas. Jā, tas ir ļoti patīkami. Taču – ko tālāk?!” retoriska ir Kristīne.

"Čučumuiža" šobrīd strādā pilnā sastāvā. Mārupes mājas pagalmā rosās Leļļu teātra „zieds”: Pēteris Šogolovs, Dace Skadiņa, Jānis un Laila Kirmuškas, Biminita Baltakmene un Anrijs Sirmais. Jā, arī abu dēls Anrijs gājis aktiera ceļu un strādā Leļļu teātrī, kā arī ierunā animācijas filmas. Māksliniece atklāj, ka komanda sanākusi kopā uz noteikumiem, ka vienu mēnesi naudas nebūs. „Nu jau iet otrais mēnesis, kad naudas nav. Tāpēc saku – mani brīnišķīgie kolēģi ir specvienība! Brīžam pensionārs Šogolovs nevar ne atbraukt, ne sazvanīt mūs, jo viņam atslēgti izejošie zvani. Zinu, ka braukšu ar koncertiem. Un, ja tuvākajā laikā naudu nedabūsim, maksāsim no koncerta naudas, jo nevaru prasīt, lai jau otro mēnesi aktieri strādā bez maksas,” neslēpj rūķu Krustmāmiņa.

Īstā prove zelta gredzenā

Kristīne pamanījusi, ka pēdējā laikā realizējas daudz labu ieceru. „Iespējams, Dievs ar to mums saka, ka jāsteidzas vēl daudz ko padarīt. Kaut vai "Čučumuiža". Nedrīkst nevienu brīdi laiks aiziet tukšgaitā. Jo laiks ir dārgākais, kas mums pieder, ko nevar nopirkt un pagriezt atpakaļ… Tā ir svarīgākā dāvana otram,” teic Kristīne. Vaicāta, kas dod spēku, viņa tēlaini aizdomājas par cilvēkiem, kas dzīvo vulkāna pakājē. „Bieži esmu domājusi, kāpēc viņi tur dzīvo. Bet dzīve rit savu gaitu – dzimst bērni, ir svētki, viss notiek. Tāpat ir ar šo diagnozi…”

„Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez Atvara…” iziedama no Krustmāmiņas tēla, kā atgriezusies no tālām pārdomām, nosaka Kristīne. „Jo tad sabruks arī mana pasaule. Mēs esam ļoti cieši saistīti savā starpā gan radoši, gan sadzīviski un emocionāli.” Kristīne atminas epizodi no turku seriāla "Lieliskais gadsimts" – par sultānu Suleimanu. „Viņš teica tādus vārdus: kad tevis nebūs, būs mūžīga ziema, pavasaris vairs neatnāks. Nākamajā kadrā viņš stāvēja, pie balkona malas pieķēries, un viņam uz rokām krita sniegs. Tās apsniga. Cik gan režisors precīzi bija radījis šo izjūtu – viss tevī sasalst. Esmu domājusi, kā cilvēki to pārdzīvo…

Tu vairāk domā, kā to mazo dzīves nogrieznīti piepildīt ar kvalitāti. Tas ir brīdis, kad gredzentiņš iegūst to zelta provi. Kad uzvelkam pirkstā apprecoties, tas vēl nav ar zelta provi. Ir tikai metāliņam, ne laulībai. Tā prove rodas pēc gadiem, kad saproti, ka vari to ielikt ar pilnām tiesībām un atbildību,” aizdomājas Kristīne.

Slimība koriģējusi dzīvi tieši izpratnē par būtisko. „Atvars nekad nav skopojies ar mīļiem vārdiem, bet tagad, šķiet, viņš vēl vairāk novērtē tos brīžus, kad esam kopā,” saka komponista sieva. „Tā ir laba robeža, aiz kuras daudz kas jāpārdomā. Pilnīgi visas vērtības mainās – kas kādreiz bija nozīmīgs, tagad šķiet mazsvarīgs. Paldies Dievam, ka ir filmēšana, tas ir glābiņš,” nosaka Atvars un ar sev tipisko humoru piebilst: „Nav tik traki… citiem ir smagāk. Galvenais, ka man ir Kristīne, Anrijs, kaķi un darbs. Viņi ir vairāk noguruši par mani. Es jau tik divus kilogramus drīkstu nest. Ir labi!”