Divas laulības, mistiskā pazušana un darbu tapšana. Kāda bija visvairāk lasītā rakstniece Agata Kristi

Sākums

Agata Mērija Klarisa, lēdija Malovana, dzimusi Millere, publicējusies ar pirmā vīra uzvārdu Kristi, piedzima 1890. gada 15. septembrī Torkijā, Devonas grāfistē Anglijā. Viņas vecāki bija turīgi ieceļotāji no ASV. Agata ģimenē bija jaunākā, viņai bija vecāka māsa Margarēta un brālis Lūiss Montans, saukts Montijs.

Atšķirībā no hiperaktīvās māsas un brāļa (kuri par Agatu attiecīgi bija vienpadsmit un desmit gadu vecāki) viņa bijusi kluss un mierīgs bērns, kurš sevi izklaidējis pats. Autobiogrāfijā rakstniece bērnību apraksta kā ļoti laimīgu un atceras lielo mīlestību, kas valdījusi ģimenē. Viņa ar lielu siltumu runā ne tikai par vecākiem, bet arī par savu aukli.

Agatai nebija rotaļu biedru, un meitene stundām ilgi “sarunājās” ar iedomu draugiem un mājdzīvniekiem. Nebija arī skolasbiedru, jo kautrīguma dēļ Agatu izglītoja mājās. To darīja pārsvarā tēvs. Māte uzskatīja, ka līdz astoņu gadu vecumam meitenēm lasīt nav jāprot, taču Agatai bija garlaicīgi, un piecu gadu vecumā meitene iemācījās lasīt patstāvīgi.

Viņas bērnu dienu mīļākā grāmata bija Alise Brīnumzemē, bet, pēc rakstnieces pašas teiktā, doma par detektīvu rakstīšanu dzimusi, klausoties, kā vecākā māsa pārstāsta Artura Konana Doila darbus.

“Nekādu īpaši ievērojamu rakstura īpatnību viņam nebija,” par savu tēvu rakstījusi Agata Kristi. Viņš ik rītu esot devies uz klubu, dienas vidū atgriezies mājās, lai paēstu, tad atgriezies klubā, kur visu pēcpusdienu spēlējis vistu, un pārradies tikai uz vakariņām.

Savukārt māte Klāra, kuru Agata ļoti mīlēja un apbrīnoja, bija visai impozanta persona – rakstīja dzeju, interesējās par unitārismu, teozofiju, zoroastrismu un vēl daudz ko citu. Taisnības labad jāsaka, ka interese parasti pazuda tikpat spēji, kā sākusies.

Tolaik priekšstats par izglītību atšķīrās no mūsdienu kanoniem – jaunās dāmas tika gatavotas veiksmīgai laulībai. Meitenei bija jāprot vairākas valodas, jāspēlē kāds mūzikas instruments, jāprot dziedāt un dejot. Jaunībā arī Agatai domas par profesionālu karjeru nebija ne prātā, viņa gribēja vienīgi apprecēties.

Apsteidzot notikumus, jāpiebilst, ka vēlāk gan Agata pievērsās klavierstundām un dziedāšanai. Pētnieki pieļauj, ka Kristi būtu varējusi veidot spožu mūziķes karjeru, taču operas solistes mērogam (kas, rakstniece vēlāk atzinusi, esot bijis viņas sapnis) viņas balss tika atzīta par vāju, savukārt par profesionālu pianisti Agata nevarēja kļūt kautrīguma dēļ, jo paniski baidījās no publikas. Un ne tikai no tās – autobiogrāfijā Agata Kristi raksta, ka, pat būdama pieaugusi, nereti nav varējusi saņemties, lai ieietu veikalā.

Pirmā laulība. Medmāsa un farmaceite

Kad Agatai bija vienpadsmit gadu, pēc vairākkārtējām sirdslēkmēm, kuras izraisīja finansiālas problēmas, nomira viņas tēvs. Klārai tas bija briesmīgs trieciens, un Agata kļuva par mātes tuvāko cilvēku un lielāko balstu. Iztikšana abām bija visai knapa, pusdienās nereti bija tikai rīsu pudiņš.

Klāra vīra nāvi pārdzīvoja tik smagi, ka ārsts ieteica ģimenei padzīvot kādā Anglijas kolonijā, kur dzīve arī finansiāli taptu vieglāka. Milleri devās uz Kairu, kur Agata, jauna un izglītota angļu lēdija, par piekrišanu nevarēja sūdzēties. Reiz kādā sarīkojumā starp tuvējā garnizona kareivjiem izcēlās kāds stalts virsnieks. Tas bija Arčibalds Kristi. Uzliesmoja abpusējas simpātijas. Agata un Arčibalds apprecējās 1914. gada Ziemassvētku priekšvakarā, taču uzreiz pēc kāzām Arčibaldam bija jāatgriežas dienestā Francijā. Dzīvesbiedri visus kara gadus faktiski nesatikās.

Agata Pirmā pasaules kara laikā kā brīvprātīgā strādāja par medmāsu Sarkanā Krusta hospitālī dzimtajā Torkijā. Viņa par šo darbu izteicās kā par vienu no visnoderīgākajām profesijām, kādu cilvēks var izvēlēties, pilnībā nodevās medmāsas pienākumiem un pēc kara nolēma kļūt par farmaceiti. Ieguvusi nepieciešamo izglītību, Agata sāka strādāt aptiekā, kas vēlāk atspoguļojās viņas darbos – astoņdesmit trīs slepkavībās tiek lietota inde.

Turklāt viņas priekšnieks bija ārkārtīgi kolorīts aptiekārs, kura dīvainās īpašības vēlāk iemantoja ne viens vien rakstnieces varonis. Nezināmu iemeslu dēļ aptiekāram vienmēr bija klāt flakoniņš ar kurāri (dažādu Dienvidamerikas augu maisījums, ko senākos laikos izmantoja indīgām bultām – Red.), bet receptes viņš izrakstīja pa roku galam – reizēm pacientus no nāves paglāba tikai Agatas vērība.

Rakstnieces darbu pētnieki secinājuši, ka Agata Kristi tiešām bijusi profesionāle, kas aprakstījusi arī praktiski noderīgus piemērus mediķu kļūdu noteikšanā un saindēšanās diagnosticēšanas pilnveidošanā.

Pilnvērtīgu ģimenes dzīvi Agata un Arčibalds sāka tikai 1918. gadā, kad Ārčiju nosūtīja uz Londonu, kur viņi noīrēja dzīvokli. 1919. gadā piedzima Agatas Kristi vienīgais bērns – meita Rozalinda. 1920. gadā tika publicēts Agatas Kristi pirmais romāns Slepkavība Stailzā. Stāsta, ka viņas pievēršanos detektīvžanram veicinājušas derības ar vecāko māsu (kura jau bija pieteikusi sevi kā literāti), ka arī viņa, Agata, spēs radīt kaut ko publicēšanas cienīgu. Romānu atraidīja sešas izdevniecības, līdz beidzot septītā riskēja nodrukāt 2000 eksemplāru, izmaksājot jaunajai autorei honorāru – 25 mārciņas.

No malas Agata un Arčibalds šķita ideāls pāris. Tā arī gandrīz bija – līdz brīdim, kad Arčibaldam piedāvāja padomnieka vietu kolonijās. Agata atstāja divgadīgo meitu mātei, lai dotos līdzi vīram. Arčibalds neslēpa, ka sievas rakstīšanu uzskata par tukšu laika kavēkli, salīdzinot ar paša aizraušanos – golfa spēli. Agata ar rūgtumu dēvēja sevi par golfa atraitni. Pamazām viņa sāka nojaust, ka ar vīru tomēr kaut kas nav kārtībā; viņš bez kautrēšanās vienmēr domāja tikai par sevi. “Ciest nevaru, ja cilvēki ir slimi vai nelaimīgi – tas man sabojā visu prieku,” Agata citē vīru.

Mistiskā pazušana. Šķiršanās

1926. gads rakstniecei bija grūts – nomira viņas māte Klāra, un vīrs iemīlējās golfa partnerē Nensijā Nīlā un lūdza šķiršanos. 3. decembrī pēc ķīviņa ar vīru Agata, uzrakstījusi savam sekretāram Karlo vēstuli, kurā apgalvoja, ka dodas uz Jorkšīru, atstāja meitu (jāpiebilst, ka attiecības ar meitu bērnībā bija ļoti sarežģītas, bet vēlāk izlīdzinājās) un māju kalpotāju ziņā.

Nākamajā dienā pēc pazušanas Sarejas grāfistē tika atrasts Kristi automobilis, kura salonā bija viņas kažoks. Vienpadsmit dienas nevienam nebija ne jausmas, kur palikusi rakstniece. Meklēšanā iesaistījās 500 policistu un, kā runā, arī 15 000 brīvprātīgo ar dzinējsuņiem.

Vairums lielāko laikrakstu ik dienu publicēja kādu Agatas Kristi pazušanai veltītu rakstu, par informācijas sniegšanu tika piesolīta simts mārciņu atlīdzība. Pirmo reizi kāda pazudušā meklēšanā izmantoja arī lidaparātus, taču bez rezultātiem. Okultisma piekritējs sers Arturs Konans Doils pat devās pēc padoma pie ekstrasensa.

Kā izrādījās vēlāk, Agata Kristi ar Terēzas Nīlas vārdu apmetusies kādā viesnīcā Jorkšīras kūrortpilsētā Herogeitā, kur nodevusies ūdens procedūrām, pastaigām un lasīšanai. Viņai paticis arī viesnīcas zālē klausīties orķestra priekšnesumus, un gadījies, ka bundzinieks un saksofonists rakstnieci atpazinuši un devušies uz policiju. Policija piezvanīja Ārčijam. Kad Agata Kristi nāca lejā pa kāpnēm, viņš sievu oficiāli identificēja.

Pati Agata savas rīcības iemeslus nepaskaidroja, dodot iemeslu dažādiem minējumiem, bet divi ārsti diagnosticēja viņai amnēziju. Vēlāk angļu psihologs Endrjū Normans rakstnieces pazušanas cēloņus analizēja savā grāmatā Pabeigtais portrets (The Finished Portrait), kurā apgalvo, ka amnēzijas teorija neiztur kritiku, jo Agatas Kristi uzvedība liecinājusi par pretējo – viesnīcā viņa reģistrējusies ar vīra jaunās mīļotās uzvārdu un īsinājusi laiku ar spa procedūrām un citām izklaidēm.

Tomēr, izpētījis visas liecības, Normans secināja, ka rakstniece, iespējams, cietusi no disasociatīvās amnēzijas, kuru var izsaukt smags psihisks satricinājums. Tās upuri mēdz negaidīti aizceļot un nereti arī piesavināties jaunu identitāti. Pie pēdējā izskaidrojuma palika arī pati rakstniece un viņas ģimene. Agata Kristi apgalvoja, ka neko no notikušā neatceroties, un autobiogrāfijā šis notikums nav pat pieminēts.

Ja tas bija mēģinājums no jauna iekarot Ārčiju, tad izgāzās. Ārčijs drīz vien apprecēja Nensiju Nīlu, ar kuru esot nodzīvojis laimīgā laulībā līdz mūža galam. Savukārt, ja patiesā vēlme bija pievērst sabiedrības uzmanību, pazušana izrādījās iedarbīga. Kristi pēdējais romāns Rodžera Ekroida nāve bija ārkārtīgi populārs, tāpēc rakstnieces pazušana guva tik lielu ievērību. Un otrādi – Kristi pazušana, tikpat aizraujoša kā detektīvromāns, padarīja viņu par īstu slavenību. Rakstnieces pirmie romāni tika izdoti atkārtoti un izpirkti.

Agata un Arčibalds Kristi izšķīrās 1928. gadā. Uzreiz pēc šķiršanās rakstniece no Anglijas aizbēga, kopā ar meitu pārceļoties uz Kanāriju salām, kur ar lielām mokām pabeidza romānu Zilā vilciena noslēpums (kuru pati, starp citu, uzskatīja par savu vissliktāko grāmatu). 1934. gadā ar Mērijas Vestmakotas vārdu izdotajā romānā Nepabeigtais portrets rakstniece attēlo notikumus, kas ļoti līdzinās viņas pazušanai.

Otrā laulība. Austrumi un arheoloģija

1930. gadā, ceļojot pa Irāku, arheoloģiskajos izrakumos Ūrā rakstniece iepazinās ar savu otro vīru arheologu Maksu Malovanu. Makss Agatā iemīlējās uzreiz, savukārt 39 gadus vecā dāma sākumā viņā redzēja tikai draugu, kurš viņai atklājis jaunu pasauli.

Kad meitas slimības dēļ Agatai nācās atgriezties Anglijā, Makss brauca līdzi. Pēc daudzām tikšanās reizēm un kopējām vakariņām rakstniece iepazīstināja Maksu ar savu meitu. Kad Makss atzinās mīlestībā un lūdza viņas roku, pārsteigtā Agata viņam atteica, to skaidrojot ar vecuma starpību (Malovans bija četrpadsmit gadus jaunāks), bailēm, kā Makss sapratīsies ar viņas meitu, un nevēlēšanos atkārtoti kļūt par māti.

Eļļu ugunī pielēja Agatas radinieki, vienā balsī deklarējot, ka nekas labs no tādas laulības nevar iznākt. Maksam bija cits viedoklis, un beigu beigās viņam izdevās rakstnieci pārliecināt. Vēlāk rakstniece jokoja: jo vecāka sieva, jo vērtīgāka tā šķiet arheologam.

Viņi laulībā bija laimīgi un lieliski sadzīvoja, pateicoties abu saprātīgumam. Pirmie kopdzīves gadi pierādīja, ka Makss ir ārkārtīgi pieķēries savam darbam – viņš varēja atstāt sievu uz līdzenas vietas, lai mestos jaunu izrakumu meklējumos. Agata vīra centienus atbalstīja, iemācījās fotografēt un devās Maksam līdzi ekspedīcijās, katru gadu vairākus mēnešus pavadot Sīrijā un Irākā (pateicoties tam, vairākos romānos darbība norisinās austrumos). Izrakumos viņai bija atsevišķa telts rakstīšanai, taču viņa arī palīdzēja tīrīt un fotografēt atrastās senlietas.

Nostabilizējās arī pāra finansiālais stāvoklis, diemžēl visu mainīja Otrais pasaules karš. Maksu iesauca karadienestā Kairā, un Agata Kristi šo laiku pavadīja Anglijā, rakstot romānus, strādājot par brīvprātīgo Universitātes koledžas hospitāļa dispanserā, kā arī palīdzot meitai auklēt dēliņu Metjū, kurš piedzima 1943. gadā Rozalindas laulībā ar Hūbertu Pričardu.

Agata ārkārtīgi uztraucās par vīru. Par laimi, Maksam izdevās no kara pārnākt dzīvam. Abi turpināja doties ikgadējos klejojumos līdz pat 1960. gadam. Vēlāk Maksam piedāvāja vadīt katedru Londonas Universitātē.

Tajā laikā Agata Kristi jau bija pasaulslavena rakstniece (1956. gadā Agata Kristi tika apbalvota ar Britu impērijas ordeni), taču nekad neizvirzīja sevi priekšplānā, vienmēr uzsverot vīra panākumus un patiesi ar viņu lepojoties. Atšķirībā no Arčibalda Makss sievas talantu cienīja. Apmeklējot Karalisko vēstures biedrību, Agata bija slavenā zinātnieka Maksa Malovana sieva. Rakstnieku klubā Makss bija detektīvu karalienes necilais dzīvesbiedrs.

Šajā laulībā Agata Kristi laimīgi nodzīvoja līdz mūža beigām, un tas kļuva par viņas mūža labāko romānu. Agata, protams, novecoja agrāk par vīru. Autobiogrāfijā rakstniece par sevi raksta: “Astoņdesmit pieci kilogrami miesas un seja, ko var nosaukt vienīgi par “lādzīgu”.”

Darbu tapšanas īpatnības

Kā jau minēts, tolaik sievietes galvenā sūtība bija laulība, tāpēc rakstniece koncentrēja uzmanību uz ģimeni, pie spalvas ķeroties tikai vientulības brīžos. Viņai faktiski nekad nav bijis sava kabineta – savus darbus viņa rakstīja uz aptiekas plaukta, tualetes galdiņa vai citas virsmas, kas nu gadījās pa rokai. Bail iedomāties, cik pūļu romāna tapšanā bija jāiegulda laikā, kad ne tikai nebija datoru, bet pat rakstāmmašīnas nebija tik lēti pieejamas.

Agata Kristi pati sevi nekad nav uzskatījusi par izcilu rakstnieci. Protams, viņai tīri labi patika, ka šī nodarbe nes zināmu peļņu, taču padarīt rakstīšanu par galveno dzīves uzdevumu Kristi netiecās.

Rakstniece stāstīja, ka romānu sižetus apdomājusi ar adīkli rokās mājinieku vai draugu lokā un brīdī, kad sēdusies pie galda, lai rakstītu, sižets jau esot bijis pilnīgi gatavs. Savukārt idejas ienākušas prātā visdažādākajās vietās un apstākļos – graužot ābolus, guļot vannā vai mazgājot traukus, kas esot “tik glupa nodarbe, ka gribot negribot uzmācas domas par slepkavību”.

Idejas viņa pierakstījusi speciālā piezīmju grāmatiņā, kurā krājušies arī avīžu izgriezumi par noziegumiem un tiesas kļūdām, kuras viņa arī nav baidījusies aprakstīt. Rakstniece vispār nav bijusi sevišķi augstās domās par tā laika Anglijas tiesu sistēmu.

Agata Kristi saviem darbiem ne reizi nav izvēlējusies seksuālās vardarbības tēmu, viņas romānos (atšķirībā no mūsdienām) faktiski nav vardarbīgu ainu aprakstu. Viņasprāt, detektīvstāstam jābūt ar morāli, bet šādi apraksti notrulina lasītāju, neļaujot koncentrēties uz galveno sižeta līniju.

Agatas darbu pētnieki, mēģinot izprast viņas metodes, secinājuši: “Uz lapas bija uzrakstīti tikai seši vārdi – kas, kāpēc, kad, kā, kur, kāds? Tā bija viņas metode, kā radīt stāstu, atrisinot noslēpumus un radot intrigu.”

Viens no viņas trumpjiem bija tas, ka viņa lieliski izprata cilvēka dabu un prata saredzēt apslēptās rakstura iezīmes – gluži tāpat kā viņas radītā mis Mārpla. Agatas Kristi slavu vairoja arī divi stila paņēmieni, kas bija pretrunā ar klasiskā detektīvromāna kanoniem. Pirmais – slepkava var izrādīties pats stāstītājs (Rodžera Ekroida nāve). Otrais – slepkavas var būt visi notikumā iesaistītie (Austrumu ekspresis).

Starp citu, Agatas Kristi grāmatās regulāri parādās rasisms, antisemītisms un ksenofobija. Viņas izdevēji saņēma neskaitāmas sašutuma pilnas vēstules, tostarp no starptautiskajām ebreju organizācijām. Rakstniecei viņi tās nepārsūtīja, bet atļāva amerikāņu izdevējiem svītrot no teksta potenciāli aizskarošas atsauces uz ebrejiem vai katoļiem. Pati Kristi, šķiet, labojumus pat nepamanīja.

Rakstniece ir sarakstījusi sešdesmit detektīvromānus, sešus psiholoģiskus romānus (ar pseidonīmu Mērija Vestmakota, kas bija noslēpums divdesmit gadu), izdevusi deviņpadsmit stāstu krājumu. Londonas teātros ir uzvestas sešpadsmit Kristi lugas.

Priekškars

Laikā no 1971. līdz 1974. gadam Agatas Kristi veselība pasliktinājās, tomēr viņa turpināja rakstīt, gan bez agrākās degsmes. Viņa labprātāk esot strādājusi dārzā, gatavojusi ēst, palīdzējusi Maksam vai devusies pastaigās.

Arī darbu kvalitāte vairs nebija agrākā – tēlu raksturi kļuva blāvāki, romānu gaita – gausāka, bet atsevišķi sižeti bija vienkārši absurdi. Piemēram, vienā no pēdējām grāmatām kādai mājai uzlikts čigānu lāsts. Toronto Universitātes speciālisti, izpētījuši viņas rakstīšanas manieri, pieļauj, ka rakstniece šajā laika periodā sirgusi ar Alcheimera slimību.

Pēdējais detektīvu karalienes darbs Priekškars (1975) ir simbolisks. Rakstniece ilgi nevarēja saņemties, lai to publicētu, kā juzdama, ka tas kļūs par rekviēmu ne tikai Erkilam Puaro, bet arī viņai pašai. Detektīvs, izmeklējot kārtējo noziegumu, iet bojā, un šķiet, ka tas ir arī autores atvadu sveiciens: “Mēs nekad vairs kopīgi nenostāsimies uz taciņas, ko atstājušas noziegumu pēdas. Tomēr tā bija brīnišķīga dzīve! Ai, cik brīnišķīga!”

Detektīvu karaliene nomira gadu pēc savas pēdējās grāmatas triumfa – 1976. gada 12. janvārī astoņdesmit piecu gadu vecumā (līdz astoņdesmit piecu gadu vecumam nodzīvoja arī rakstnieces meita Rozalinda, kura nomira 2004. gadā).
Agatas Kristi autobiogrāfija, kuru viņa rakstīja piecpadsmit gadus, beidzas ar vārdiem: “Paldies tev, Dievs, par manu labo dzīvi un visu to mīlestību, kas man tika dāvāta.”

Erkils Puaro. Grāmatās un uz ekrāna

Pasaulslavenais detektīvs Erkils Puaro parādās jau pirmajā Agatas Kristi romānā Slepkavība Stailzā. Turpmāk mazais beļģis figurēs trīsdesmit trīs romānos, piecdesmit četros stāstos un vienā lugā. Puaro rakstniecei jau bija apnicis, taču viņa turpināja par viņu rakstīt izdevēju spiediena dēļ. Kristi allaž sūdzējās, ka viņai “jācep kārtējais Puaro”, kā intervijās stāstījis viņas mazdēls Metjū Pričards.

“Viņai nekad netrūka ideju grāmatām, taču dažas no tām nebija piemērotas Puaro, tāpēc viņai gribējās atbrīvoties no tā, rakstot citus stāstus ar jauniem varoņiem.”
Pēc Puaro nāves pēdējā Kristi romānā laikraksts The New York Times publicēja Puaro nekrologu – viņš ir pirmais literārais tēls, kura nekrologs publicēts laikraksta pirmajā lapā.

Aktieris Deivids Sušē, visu laiku labākais Puaro, par savu varoni saka: “Viņš ir kaitinošs, bet arī brīnišķīgs!” Lai iedzīvotos tēlā, aktieris izlasīja visus darbus, kuros darbojas beļģu detektīvs, kā arī noskatījās visus ekranizējumus. Neviens no priekšgājējiem viņu nepārliecināja. Sušē nolēma attēlot Puaro tā, lai viss atbilstu detektīva dabai. “Nekad neesmu centies padarīt Puaro patīkamāku.”

Paštaisns, bez humora izjūtas un allaž norūpējies, Puaro esot kaitinājis pat savu radītāju: “Ir bijuši brīži, kad es domāju – kādēļ, nu kādēļ es vispār izgudroju šo neciešamo, uzpūtīgo, nogurdinošo vīriņu?” Deivids Sušē saka, ka pēc ilgajiem gadiem, pavadītiem Puaro lomā, viņš rakstnieci labi saprotot. “Puaro mani kaitina tikpat stipri, cik es viņu mīlu! Viņš ir visneparastākais un viskaitinošākais tēls.” Lai kļūtu par Erkilu Puaro, aktierim nācās pārtapt arī fiziski. Smagākais (vārda tiešā nozīmē) bija “tauku mētelītis”, ko Sušē nācās valkāt uzņemšanas laukumā.

“Puaro sver vismaz 110 kilogramu, nevarēja būt runas par to, ka es pats tik ļoti pieņemtos svarā!” Visgrūtāk esot gājis sērijas Slepkavība Mezopotāmijā filmēšanā Tunisijā, kad temperatūra pārsniegusi 50 grādu. “Mans kostīms sastāvēja no trīsdaļīga vilnas uzvalka, ādas cimdiem, cepures, apkaklītes, tauriņa un ķermeņa polsterējuma. Es dzēru četrus litrus ūdens dienā, bet tik un tā bieži biju tuvu ģībonim.” Sušē pilnībā iemiesojas tēlā, pielīmējot leģendārās ūsas.

“Pat pēc divdesmit gadiem es vēl nesaprotu, kā tas notiek, bet ūsas man ļāva kļūt par viņu. Tiklīdz ūsas ir nost, atkal esmu es pats.” Uz jautājumu, vai aktierim piemīt kāda no Puaro īpašībām, atbilde skan: “Visām lietām manās mājās jābūt savā vietā, turklāt tām jāveido pabeigta kompozīcija. Ja uz galda ir divas grāmatas, tām jābūt novietotām simetriski. Tomēr es neesmu tik izlepis kā Puaro un nepieprasu, lai brokastu olas būtu pilnīgi vienāda lieluma,” smejas Deivids Sušē.

Interesanti, ka Deivida Sušē senči nāk no Baltijas valstīm. Viņa vectēvs dzimis Lietuvas teritorijā, vēlāk pārcēlies uz Dienvidāfriku, kur ebreju uzvārdu Šušedovics saīsinājis uz Sušē. Savukārt aktiera mātes vectēvs, fotogrāfs Arnolds Jarše, dzimis Dinaburgā jeb Daugavpilī. Arī viņš bijis ebrejs un, bēgot no vajāšanas cariskajā Krievijā, nonācis Londonā, kur nodibinājis savu fotostudiju, ko mantojis Sušē vectēvs, kurš ar fotografēšanu “saslimdinājis” mazdēlu Deividu.

Mis Džeina Mārpla

Intelektuālo Puaro un lādzīgo, bet ne visai apķērīgo kapteini Heistingsu Kristi savā ziņā nokopējusi no Šerloka Holmsa un doktora Vatsona tēliem, bet vecmeita mis Mārpla ir divu citu rakstnieču – Annas Grīnas un Mērijas Elizabetes Bredonas – iecienīto varoņu sintēze. Mis Mārplas prototips ir rakstnieces vecmāmiņa, kura, pēc Kristi vārdiem, “bija ļoti labestīgs cilvēks, taču allaž no visiem gaidīja visļaunāko un viņas prognozes piepildījās ar biedējošu regularitāti”.

Pēc mazdēla teiktā, no pašas radītajiem tēliem Džeina Mārpla rakstniecei bija vistuvākā – veca, gudra, tradicionāli audzināta angļu lēdija. 1946. gadā Agata Kristi, noskatījusies izrādi Nāve uz Nīlas ar Džoanu Hiksonu galvenajā lomā, pēc izrādes piegāja pie aktrises un teica: “Kādu dienu tu būsi mis Mārpla.”

Lieki piebilst, ka mis Mārpla ir pilnīgs Puaro pretstats. Viņa dzīvo miegainā Anglijas ciematā un rada “apburoši apjukušas vecas dāmas” iespaidu, kura neraisa nevienā ne mazākās aizdomas – un gluži veltīgi! Patiesībā viņai piemīt ārkārtīgi ass prāts, un, kad mis Mārpla ķeras pie nozieguma izmeklēšanas, viņa no cilvēkiem gaida visļaunāko. Pašas mis Mārplas vārdiem runājot, viņas prāts esot īsta kloāka, un viņa ar dziļu nožēlu esot spiesta secināt, ka pieredze pierādījusi, cik pareiza ir šāda attieksme.

Mis Mārpla nav detektīve, tāpēc nedrīkst nevienu pratināt, taču, pateicoties mazliet dīvainas vecas kundzītes tēlam, viņa netiek uztverta nopietni, un cilvēki viņai izpļāpā vairāk, nekā vēlētos. Mis Mārpla uzskata, ka noziegumi bijuši vienmēr un drošību negarantē arī nelielas, stabilas kopienas: “Dzīvojot ciemā, iznāk redzēt tik daudz ļaunuma.” Mis Mārpla mīl uzskaitīt visas indēšanas, nosišanas, izvarošanas un laupīšanas, kas notikušas mazajā Sentmerimīdā.

Džeinas Mārplas tiešo, reālistisko un skeptisko attieksmi lieliski raksturo viņas frāze romānā Līķis bibliotēkā. Slepkavības upuris ir Rūbija, viesnīcas dejotāja, kas nožņaugta ar pašas jostu. “Iespējams, viņai piemita arī kādas vērā ņemamas īpašības,” saka policijas komisārs. “Visticamāk, ka ne,” atbild mis Mārpla.

Interesanti fakti

* Par savu labāko darbu Agata Kristi uzskata romānu Desmit mazi nēģerēni, kuram mūsdienās politkorektuma dēļ mainīts nosaukums uz Un tur nesēž vairs neviens.

* Stambulas viesnīcas Pera Palace Hotel 411. numurā ir iekārtots Agatas Kristi memoriālais muzejs, jo tieši tur viņa sarakstīja slaveno Austrumu ekspresi.

* Godinot izcilās rakstnieces piemiņu, 1985. gadā Kristi vārdā nosaukts krāteris uz Veneras.

* Bērnībā Agatai Kristi nepadevās pareizrakstība, vēl vairāk – gramatiskas kļūdas viņa pieļāvusi visa mūža garumā.

* Rakstniece nelietoja alkoholu un nesmēķēja.

* Agatai Kristi ļoti patika mūzika, īpaši Vāgnera operas.

* Kad Agata Kristi nomira, The New York Times avīze ziedoja vienu numuru, aprakstot Agatu Kristi un viņas tēlus – Erkilu Puaro un mis Mārplu.

* Agata Kristi ir rakstījusi scenārijus leļļu teātru izrādēm.

---------------------------------------------------------------
Izmantotā literatūra: Agata Kristi Mana dzīve, agathachristie.com, Rīgas Laiks, 2011.01.