Pirkt dārgus auto, ko nevar atļauties, taisīt tiešraides no vannas - kas cilvēkiem liek darīt muļķības? Tas ir mazvērtības komplekss

“Mazvērtības izjūta izpaužas, kad novērtējam sevi kā mazspējīgāku, nekā esam patiesībā. Turklāt tas attiecas uz vairākām sfērām, starp kurām viena ir estētiskā. Cilvēks uzskata, ka nav pietiekami glīts un izskatīgs, piemēram, pārdzīvo, ka viņam ir pārāk lielas ausis, mazs deguns vai kāds cits defekts.

Mazvērtības izjūta izpaužas arī morālā sfērā, kad cilvēks ir pārliecināts, ka viņš ir slikts sociāli,  ar savu uzvedību vai rakstura īpašībām.  Mazvērtība var izpausties veselības jomā. Tā ir sfēra, kas saistīta ar bailēm no nāves un spēju izdzīvot. Cilvēks uzskata, ka viņš ir pārāk neveselīgs, vārgs un neizturīgs.”

Psihoterapeits gan uzsver, ka ne visi piezemētie vērtējumi uzskatāmi par mazvērtības kompleksa pazīmēm. “Piemēram, cilvēks sevi adekvāti novērtē un secina, ka viņam nav pietiekami daudz spēju un zināšanu, lai būtu valsts prezidents vai premjers. Tāpat adekvāts varētu būt pieņēmums, ka policija viņu, visticamāk, noķers, ja viņš veiks kādu likumpārkāpumu.”

Labā, sliktā mazvērtība

– Tātad mēs varam runāt gan par adekvātu mazvērtības kompleksu, gan par neadekvātu?  

– Jā. Adekvāts mazvērtības komplekss palīdz cilvēkam izdzīvot un gūt panākumus sociālajā jomā, respektīvi, cilvēks neizvirza sev mērķus, kurus nevar sasniegt, un neuzņemas atbildību par darbiem, kurus nespēj paveikt. Pretējā gadījumā viņš nelietderīgi iztērētu lielu daļu savas dzīves un resursu, dzenoties pēc mērķiem, kas nav realizējami.

Savukārt neadekvāts mazvērtības komplekss ir gadījumā, ja cilvēks neuzņemas īstenot savas ieceres, kuras realizēt viņam ir pa spēkam, bet viņš uzskata, ka tur nekas nesanāks.  

– Dārgs rokaspulkstenis, zelta ķēde ap kaklu, milzīgs džips – vai tās nav lietas, ar kurām sevi cenšas apliecināt cilvēks, kuru māc mazvērtības komplekss?

– Tas ir diskutējams jautājums, lai gan jāatzīst, ka psihoterapeitu un psihologu aprindās ir tendence to vērtēt kā mazvērtības kompleksu. Ir uzskats – ja cilvēks ir snobisks, augstprātīgs, tiecas pēc apbrīnas un savu svarīgumu demonstrē ar visādiem papildu simboliem jeb vienkārši lielās, tas norāda uz iekšienē esošu mazvērtības kompleksu.

Un šo mazvērtības kompleksu viņš vēlas kompensēt ar ārējiem atribūtiem. Es domāju, ka daudzos gadījumos tā tiešām arī ir, bet ne vienmēr. Nedrīkst aizmirst, ka demonstrēt savu sociālo statusu – tas ir viens no cilvēka instinktiem.

Piemēram, cilvēka statuss ir ļoti augsts, un viņš to arī uzskatāmi demonstrē. Ja vien viņam zemapziņā nav jomas, kurās viņš jūtas mazvērtīgs, šajā gadījumā diez vai varam runāt par mazvērtības kompleksu. Drīzāk vajadzētu lietot terminu lielummānija vai visvarenības komplekss.

Taču, ja cilvēkam ir reāli maz sasniegumu dzīvē, viņš dzīvo pāri saviem līdzekļiem, izmanto visādus simbolus – lielu džipu, dārgu pulksteni un vēl citas lietas –, lai feikotu ar savu sociālo statusu un sūtītu citiem viltus signālus, ka ir bagātāks un varenāks nekā patiesībā, tad tiešām varam runāt, ka viņš jūtas mazvērtīgs. Visticamāk, viņš cieš no skaudības pret bagātajiem.

Nav jau tā, ka cilvēks jūtas totāli mazvērtīgs visās jomās. Izņēmums ir tikai gadījumos, kad ir depresija. Parasti cilvēks jūtas mazvērtīgs tikai kādā konkrētā jomā, citās – pilnīgi normāli, bet dažās, iespējams, viņam ir pat nepamatoti augsts pašnovērtējums.

Piemēram, cilvēks var justies mazvērtīgs, iepazīstoties ar pretējo dzimumu, jo uzskata, ka nav pietiekami glīts. Tajā pašā laikā viņš uzskata sevi par labu profesionāli izvēlētajā darbā un nepamatoti augsti vērtē savu kompetenci politikā. Un tas viss – gan mazvērtība, gan lielummānija – sadzīvo vienā cilvēkā.

– Ir dzirdēts par tā saucamo Napoleona kompleksu, kad cilvēks savu mazo augumu uztver kā nepilnību un cenšas to kompensēt, kļūstot par lielu priekšnieku.

– Es nedomāju, ka būtu pareizi tagad visiem maza auguma cilvēkiem, kas ir vadošos amatos, piedēvēt Napoleona kompleksu. Šo terminu bieži lieto attiecībā uz maza auguma cilvēkiem, ja viņi kā priekšnieki ir diktatoriski. Taču, ja diktatorisks ir gara auguma cilvēks, tas netiek īpaši uzsvērts.  

Tas cilvēkam ir instinktīvi – vērtēt citus pēc izskata. Pētījumi liecina, ka vadošajos amatos vairāk tiek nevis maza auguma cilvēki, bet tieši otrādi – tie, kas ir garāki, skaistāki un simetriskāki. Arī politiķi, kas ir pietiekami gara auguma, atstāj uz sabiedrību labāku iespaidu nekā maza auguma politiķi.

Lai gan nav pētījumu, kas apliecinātu, ka gara auguma cilvēki būtu gudrāki vai altruistiskāki par maza auguma cilvēkiem. Tāpēc var teikt – nemaz nav slikti, ka vadošajos amatos tiek arī maza auguma ļaudis. Kas attiecas uz vadošajiem amatiem, tur mazāk jāskatās uz augumu, vairāk uz profesionalitāti, intelektu, altruismu un emocionālo inteliģenci.  

Ar augstiem ideāliem

– Vai mēs visi nešūpojamies savā pašvērtējumā? Piemēram, vienā situācijā jūtamies mazvērtīgi, bet citā nozīmīgi.  

– Mazvērtības komplekss rodas, kad cilvēkam ir izteikta paškritika. Kad aktīvi darbojas iekšējais kritizētājs un cilvēks skatās uz sevi noniecinoši. Daļēji pie tā varētu būt vainojama iedzimtība, taču lielākoties šāda paškritika veidojas apkārtējās vides ietekmē.

Jo vairāk vecāki, skolotāji vai vienaudži ir noniecinājuši, kritizējuši, apsaukājuši un atstūmuši, jo vairāk cilvēks internalizē šo attieksmi un arī pats sevi sāk uzlūkot tā, kā to dara citi. Vēl ir otrs aspekts, ko Zigmunds Freids nosauca par kritizējošo superego, kas stāv virs mūsu ego.

Katrā cilvēka ir morāle, kas visu izvērtē labi vai slikti kategorijās. Superego sastāvdaļa ir ideālais ego – ideāls, kādi mēs gribētu būt. Un šis ideāls var būt gan sasniedzams, gan arī nesasniedzams. Ja cilvēkam ideāls ir ļoti augsts, viņš kļūst par perfekcionistu. Jo lielāka ir atšķirība starp ideālo un reālo Es, jo lielāka būs paškritika. Jo lielāka paškritika, jo izteiktāks mazvērtības komplekss.

Cilvēkam, kuram ir mazvērtības komplekss, ir pārāk augsts ideālais Es. Tāds cilvēks, lai arī ko viņš darītu vai nedarītu, nekad nebūs tik labs un izcils, kāds viņš gribētu būt, un tāpēc viņš nemitīgi sevi kritizē.  

– Bet vai augsti ideāli nav stimuls tiekties uz augšu?

– Jā, tas ir stimuls. Tikai stimulam ir jēga tad, ja šie ideāli ir sasniedzami. Un tad, kad es tos sasniedzu, esmu apmierināts ar sevi. Savukārt, ja es visu laiku tiecos un tiecos, bet ideālus nesasniedzu, es visu laiku esmu neapmierināts ar sevi.

Kādā psiholoģijas grāmatā galvenā atziņa ir apmēram tāda, ka labās meitenes tiek tālu, bet sliktās meitenes tiek vēl tālāk. To pašu var teikt par puišiem. Šajā gadījumā sliktās meitenes ir tās, kuras visu laiku tiek kritizētas un kurām izveidojas ļoti augsts ideāls.

Viņām viss ir vērsts uz lieliem sasniegumiem, viņas ļoti cenšas, kaut vai asinis tek pa degunu. Un tiešām – viņas bieži vien sasniedz vairāk nekā meitenes, kuras tik ļoti necenšas. Taču šeit pastāv risks, ka šāds cilvēks pārstāj baudīt dzīvi, viņam ļoti bieži ir slikts garastāvoklis. Un tad viņš nāk uz psihoterapiju, lai mazinātu savu perfekcionismu.

– Vai mazvērtība un lielummānija nav cieši saistīta ar enerģiju? Kad mūsos ir daudz enerģijas, esam varoši un pārliecināti par sevi, kad enerģijas nav, jūtamies nevarīgi. Visspilgtāk tas izpaužas cilvēkiem, kuriem ir maniakālā depresija jeb bipolārie traucējumi. Kad trūkst enerģijas, viņiem ir depresija, savukārt, kad enerģija uzrodas, viņi ir pārspīlēti aktīvi un ambiciozi.

– Šiem cilvēkiem ir arī trešais periods, kad ir nosacīti normāls garastāvoklis. Raksturojot šo situāciju, psihoanalītiķi teiktu – depresijas periodā cilvēks jūt, ka viņa reālais Es atrodas ļoti tālu no ideālā Es. Tad cilvēks jūtas kā pilnīgs neveiksminieks. Viņš jūtas nevarīgs un nevēlas nevienu redzēt. Savukārt mānijas periodā cilvēka reālais Es it kā saplūst ar ideālo Es, un tad jūra ir līdz ceļiem.

Kaut kas līdzīgs vērojams arī alkohola ietekmē. Mānijas periodā cilvēkam palielinās dopamīna līmenis asinīs. Dopamīns rada enerģiju, stimulē tieksmi meklēt piedzīvojumus, paspilgtina interesi un veido mērķtiecīgu uzvedību. Dopamīns izdalās arī tad, kad esam iemīlējušies, kad veicam noteiktas reliģiskas aktivitātes un apceļojam pasauli. Tādās situācijās mēs jūtamies labi.

Un vēl.  Ja mēs kaut ko sasniedzam, turklāt citi to atzīst un augstu novērtē, mūsu organismā izdalās serotonīns, kas izraisa laimes un apmierinātības izjūtu. Savukārt pie mānijas galvenokārt izdalās dopamīns, bet serotonīna līmenis ir zems.

Mānijas periodā cilvēkam ir haotiski multipli plāni un iekšējs nemiers. Viņš var kļūt arī dusmīgs un agresīvs, ja apkārtējie neatbalsta viņa plānus. Viņš var mainīt gan partnerus, gan darbavietas, ieguldīt lielu naudu apšaubāmos darījumos. Mānijā cilvēki parasti cieš neveiksmi, jo viņiem nav atbilstošu iemaņu. Tas savukārt aktivē bezcerību un depresiju.

Kad mazvērtības komplekss ir adekvāts? Piemēram, es neesmu apmierināts ar savu atalgojumu, tāpēc apgūstu nepieciešamās zināšanas un iemaņas, lai nomainītu darbu un saņemtu lielāku algu. Šajā gadījumā mana mazvērtības sajūta ir adekvāta.

Savukārt pie mānijas nav iemaņu, ir tikai haotiski plāni un mērķi. Parasti mānijas periodā cilvēks cieš zaudējumus. Turklāt viņam rodas konflikti ar apkārtējiem.

– Vai šādas bipolāras svārstības – mazākā mērā – nav mums visiem? Piemēram, cilvēks jūtas sīks un mazvērtīgs, bet atliek viņam tikai iedzert, un sajūtas liels un varens.  

– Tas ir tāpēc, ka alkohols iedarbojas uz pieres daivu, kur ir prefrontālā garoza. Tur dzīvo pašanalīzes spējas, ilgtermiņa plānošana, morāle un pašvērtējums. Arī cilvēka paškritikas fails atrodas pieres daivā. Alkohols nomāc pieres daivu, tāpēc paškritika pazūd, līdz ar to atbrīvojas apspiestie instinkti.

Cilvēks kļūst enerģiskāks un pozitīvāks. Viņš kļūst atvērts un komunikabls, var smieties un dejot. Taču var atbrīvoties arī negatīvie afekti, kad cilvēks kļūst agresīvs, greizsirdīgs un viegli aizvainojams. Viņam nav bremžu, viņš var sastrīdēties un sakauties.

Kas mēs patiesībā esam?

– Ir cilvēki, kas atsevišķi jūtas mazvērtīgi, taču tajā pašā laikā jūtas ļoti nozīmīgi un vareni par piederību kādai organizācijai vai valstij.   

– Tā tiešām notiek, jo cilvēka morāle ir saistīta ar grupas apziņu. Ja cilvēks identificējas ar kādu Latvijas sporta komandu, kas uzvar, tad arī viņš jūtas kā uzvarētājs. Tad ir prieks un sajūsma: “Mēs, latvieši, varam!” Ja zaudē, tad tieši otrādi – viņu pārņem mazvērtības izjūta. Tā ir iracionāla lieta – cilvēks lepojas ar savas grupas locekļa sasniegumiem.

Kā piemēru var minēt dzirdētu atziņu, ka daudzi krievi jūtas mazvērtīgi, tāpēc identificējas ar vareno Krieviju, lai justos svarīgāki un nozīmīgāki. Tas nekas, ka viņi dzīvo slikti, galvenais – lai Krievija būtu varena. Un, ja viņš pieder Krievijai, tad arī viņš var justies varens.  

– Jūsuprāt, kā Latvijā cilvēkiem izpaužas mazvērtības komplekss?   

– Šeit ļaudis pārāk daudz pērk dārgas automašīnas, kuras nav īsti pa kabatai un neatbilst statusam. Turklāt pēc tā nav praktiskas vajadzības.

– Ir dzirdēta ironiska atziņa, ka liela un dārga mašīna – tas vīrietim ir kā dzimumlocekļa pagarinājums.

– Daudzi vīrieši tā arī uzskata. Sacenšanās ar dārgām automašīnām ir kā mērīšanās ar krāniņiem. Dārga automašīna ir sociālā statusa demonstrēšana. Ja cilvēkam tik ļoti vajag demonstrēties, tātad viņš ir nemierā ar sevi, ļoti sāpīgi pārdzīvo zaudējumus. Ja viņš piedzīvo finansiālu neveiksmi vai bankrotu, var krist depresijā. Piemēram, vakar viņš bija miljonārs, bet šodien – bankrotējis neveiksminieks. Viņam ir kauns parādīties sabiedrībā.

– Vai nav tā, ka mēs īsti nezinām, kādi mēs patiesībā esam? Piemēram, ja mūs nokritizē, varam sajusties mazvērtīgi, ja uzslavē – nozīmīgi. Tāpat pašvērtējums mainās, kad piedzīvojam veiksmi vai neveiksmi. Bet mūsu patiesā vērtība taču nemainās! Cik esam gudri vai stulbi, spējīgi vai nespējīgi esam, tādi arī paliekam. Tāpēc nav īpaša iemesla pēkšņi sajusties mazvērtīgam vai arī otrādi – svarīgam un nozīmīgam.

– Tas ir racionāls spriedums, bet cilvēki nav racionālas būtnes. Mēs nemitīgi sevi vērtējam, mūsu smadzenes liek plusu un mīnusu par jebkuru mūsu darbību. Mums atliek paskatīties spogulī, lai tūlīt saņemtu novērtējumu. Bieži vien šie plusi un mīnusi ir nemanāmi, tomēr tie ir.

Jo vairāk sakrājas mīnusu, jo sliktāks kļūst garastāvoklis. Bieži vien garastāvoklis pasliktinās dienas beigās, un tas nozīmē, ka mūsu smadzenes vai zemapziņa ir salikusi vairāk mīnusu nekā plusu. 

– Ko jūs ieteiktu, lai mums vakaros nebūtu slikta garastāvokļa?

– Es ieteiktu attīstīt analītisko domāšanu, nevis nemitīgi sevi vērtēt, cik esmu labs vai slikts, čakls vai slinks. Tie, kas vairāk tendēti sevi vērtēt, vairāk iedzen sevi mazvērtības kompleksā.

Protams, mēs nevaram dzīvot bez morāles. Ir nepieciešams konkrētās situācijās izjust kaunu, lai apgūtu iemaņas, kā uzvesties sabiedrībā. Bet, ja paškritika ir pārāk liela, tā sāk bremzēt cilvēka attīstību.

Visas šīs programmas, kuras ir mūsu smadzenēs, ir vienkārši programmas, algoritmi. Un šīs programmas var kļūt neadekvātas un sākt traucēt dzīvot. Piemēram, vainas apziņa normālās devās ir nepieciešama, lai cilvēki viens otram nedarītu pāri.

Ja cilvēks nejūt vainas apziņu, viņu pieskaita pie antisociāliem psihopātiem. Tādi cilvēki var spīdzināt un nogalināt citus, bet nekādu vainas apziņu nejūt. Skaidrs, ka vainas apziņa ir nepieciešama, bet, ja tā ir pārāk liela, tā sāk mūs mocīt. Turklāt cilvēks var sevi vainot par lietām, pār kurām viņam nemaz nav kontroles. Var būt pat psihotiska vainas apziņa, kad cilvēks vaino sevi, piemēram, par karu Irākā vai Sīrijā.

Mūsu morāle – to nav ielicis Dievs vai Visuma saprāts. Tā ir vienkārši programma, ko ietekmē gēni, vecāki, skolotāji, vienaudži un izlasītās grāmatas. Katram morāle ir atšķirīga, nav divu cilvēku ar vienādām morāles normām. Piemēram, kāds var izvirzīt lielas prasības tikai pret citiem, bet pret sevi izturas saudzīgi, savukārt cits ar ļoti augstām prasībām sevi pilnībā nomāc.

Ja cilvēkam gan morāle, gan analītiski kritiskā domāšana ir vāja, viņš savas darbības īpaši neanalizē un neievēro ētikas normas. Viņam ir lielummānija, viņš ir snobisks, augstprātīgs un arogants, viņš dara citiem pāri. Ja morāle ir pārāk kritizējoša, cilvēkam būs mazvērtības komplekss. Viņš centīsies citiem iztapt, apkārtējie ar viņu būs apmierināti: “Cik labs cilvēks!” Bet šāds cilvēks dzīvē neko lielu nesasniegs un nebūs laimīgs.

Mūsu intelekts veidojas no daudzām programmām, kuras darbojas savstarpējā saskaņā. Piemēram, altruisms ir līdzsvarā ar egoismu, uzticība ar neuzticību, atklātība ar noslēgtību un tā tālāk. Ja kāda no šīm programmām ņem pārsvaru, cilvēkam rodas problēmas. Psihoterapeiti parasti to apzīmē kā ilgstošu iekšējo konfliktu.  

– Tātad ir normāli, ja mēs reizēm sajūtamies mazvērtīgi?

– Jā, tas ir normāli. Piemēram, tā ir jājūtas cilvēkam, kas nonācis cietumā. Daļai ieslodzīto, kad viņi atradās brīvībā, vienkārši pietrūka adekvātas mazvērtības sajūtas. Viņi bija pārliecināti, ka ir nenotverami. Ja viņiem tā būtu bijusi, iespējams, cietumā nemaz nebūtu nonākuši. Tas pats attiecas uz spēļu automātiem.

Ja cilvēkam ir adekvāta mazvērtības sajūta, viņš saprot, ka datoru nevar apspēlēt. Viņš apzinās savus ierobežojumus. Tomēr uzrodas ļaudis, kas ir pārliecināti, ka viņi beidzot ir atšifrējuši spēļu automātu sistēmu un tūlīt paliks stāvus bagāti. Viņi kļūst atkarīgi un, pat iedzīvojoties parādos, neapstājas, bet spēlē tālāk.

Tas ir labi, ka mēs apzināmies savus ierobežojumus. Sokrāts reiz teica, ka viņš zina tikai to, ka nezina neko. Vai Sokrāts cieta no šausmīga mazvērtības kompleksa? Nē. Viņš labi saprata, ka cilvēka zināšanas ir ierobežotas. Kad Sokrāts uzzināja, ka Delfu orākuls viņu nosaucis par gudrāko cilvēku Grieķijā, viņš par to nobrīnījās, jo labi saprata, ka neko nezina. Kad Sokrāts gāja runāties ar cilvēkiem, arī ar politiķiem, viņš ieraudzīja, ka viņiem ir lielummānija. Politiķi uzskatīja, ka visu zina, lai gan patiesībā neko nezināja un sataisīja lielas ziepes. Tad Sokrāts nosprieda, ka tiešām ir gudrākais Grieķijā, jo vismaz zina, ka neko nezina. Savukārt citi nezina pat to.    

  – Pieminējāt paškritikas trūkumu. Vai kaut kas tamlīdzīgs nav attiecināms uz pēdējā laika fenomenu Andri Kiviču, kurš visādi izrādās un pat veido tiešraides no savas vannas istabas? Vienai sabiedrības daļai viņš krīt uz nerviem, bet citi sajūsminās kā par vietējo misteru Bīnu. Vai psihoterapeitam par to ir kāds komentārs?

– Psihoterapijā mēs varam runāt, vai konkrētā cilvēka uzvedība nav pašsakāvnieciska. Cilvēki, kas dara tamlīdzīgas lietas, vēlas iegūt uzmanību. Tas ir viņu mērķis. Protams, viņi vēlas, lai uzmanība būtu pozitīva, nevis kritizējoša un negatīva. Ja viņi iegūst pozitīvu uzmanību, mērķis ir sasniegts, un vienalga, kā viņi to panākuši – izdodot grāmatu vai publiski mazgājoties vannā.

Taču, ja sabiedrības pārstāvji, to visu redzot, sāk rādīt ar pirkstu pie deniņiem, sauc par frīku un nevēlas ar tādu draudzēties, sanāk, ka viņš savu mērķi nav sasniedzis. Tad var teikt, ka šāda uzvedība ir pašsakāvnieciska. Tiek sasniegts pavisam pretējs efekts.

Protams, mēs varam pieļaut, ka kādam ir vienaldzīga sabiedrības reakcija, viņš vēlas saņemt pozitīvu uzmanību tikai no frīkiem. Arī tā var būt. Piemēram, ir transformeri, kas saliek sev sejā vai galvā visādus dzelžus un notetovējas līdz nepazīšanai.

Cilvēks, kas tā dara, iegūst pozitīvu uzmanību transformeru sabiedrībā. Taču, ja viņš vēlas gūt pozitīvus rezultātus kādā sociālajā nišā, kur viņa aktivitātes neatzīst, mērķis nav sasniegts. Tad tik tiešām var rasties mazvērtības sajūta – es te visādi cenšos un izrādos, bet neviens pat labu vārdu nepasaka.

Cilvēki, kuriem ir atkarība no apkārtējo apbrīnas, parasti ir ļoti jūtīgi pret kritiku. Saņemot negatīvus komentārus un nosodījumu, tāds cilvēks var krist depresijā vai arī ļoti apvainoties un draudēt ar atmaksu. Tad vien atliek atzīt, ka viņš nav gatavs uzklausīt dažādus viedokļus.