Rēzija Kalniņa par savu "Alvas sievieti": "Bija skaidrs, ka arī skatītāji raudās"

Par Rēzijas Kalniņas Dailes teātrī jauniestudēto izrādi "Alvas sieviete" publika ir sajūsmā un aplaudē, kājās stāvot. Tas tāpēc, ka šā darba tapšanā režisore ir ielikusi sevi visu – un te pavisam nevietā šķiet teikt banālo frāzi „no matu galiņiem līdz papēžiem”.

Pareizāk būtu teikt, ka Alvas sievietē Rēzija ar smalku precizitāti iekausējusi savas dziļākās atklāsmes, sāpīgākos pārdzīvojumus, smeldzi, kas nelaiž vaļā visu līdzšinējo mūžu, un neizmērojamu mīlestību, kas burtiski viļņiem gāžas no skatuves, līdz, aizveroties priekškaram, skatītāji šņukst un slauka asaras.

Izrādes Alvas sieviete noslēgumā ir maģisks mirklis – zālē vēl ir tumšs, priekškars aizveras un skatītājiem ir iespēja savas asaras noslaucīt pirms gaismas ieslēgšanās, citiem neredzot. Vai šī ir sakritība vai tomēr apzināts solis – uzdāvināt emociju piepildītajai publikai šo intīmo brīdi?

To es sapratu, kad mēģinājumos visi raudāja, suflierīte raudāja, un es apraudājos... Bija skaidrs, ka arī skatītāji raudās, un viņiem ir jādod iespēja to darīt. Tā delikāti. Individuāli, nevis kolektīvi.

Jūtams, ka šī izrāde ir ļoti liels personisks ieguldījums.

Jā, turklāt nopietni iedziļinājāmies arī medicīniskajos jautājumos, par ko nevienam no mums nebija ne jausmas. Es līdz šim, piemēram, nezināju, ka internetā eksistē tāda lapa, ka ir portāls, kurā varu parakstīties un pavēstīt – ja gadījumā ar mani notiek kāds negadījums, es piekrītu ziedot savus orgānus. Kā teica profesors Pēteris Stradiņš – atbilstības gadījumā viens cilvēks var glābt dzīvību septiņiem cilvēkiem. Domāju, ka es agrāk vai vēlāk arī parakstīšos... Tā arī ir ziedošanās.

Mēs braucām uz Stradiņiem pie mana klasesbiedra no Rīgas 1. ģimnāzijas laikiem – pie Stradiņa slimnīcas kardioloģijas nodaļas vadītāja Pētera Stradiņa – un arī pie Ulda Strazdiņa, kurš ir transplantācijas nodaļas vadītājs. Viņi bija uzaicinājuši Andreju Līci, kas 2011. gadā ir piedzīvojis sirds transplantāciju.

Kad mums bija tikšanās, aktrisēm Ērikai Eglijai un Leldei Dreimanei bija iespēja klātienē vērot sirds operāciju. Tā gan nebija transplantēšanas operācija, taču viņām tā bija iespēja redzēt šo sirds muskuli – realitāti. Jā, tev nav jābūt slepkavam, lai spēlētu slepkavu, bet tev ir jāinteresējas, jāizprot, kas ar šādu cilvēku notiek, jāizzina tā cilvēka psiholoģija, domāšana.

Man kā režisorei ir svarīgi maksimāli atainot autentiskumu. Šajā lugā sirds transplantācija ir, starp citu, iemesls satikties. Bet man bija svarīgi uzzināt, kā fiziski un emocionāli jūtas cilvēks, kas patiešām ir gājis kam tādam cauri.

Kāpēc bija aktuāla šī tēma, luga?

Domāju, ka Alvas sieviete ir manis iestudētās izrādes Liec Dievam pasmieties Nr. 2 – šis ir tā paša autora darbs. Un man šī tēma ir... Es aizvien rotēju apkārt ģimenei. Savai bērnībai, saviem zaudējumiem, saviem ievainojumiem, savai saprašanai, nesaprašanai, nesapratnei un tā tālāk.

Okei, man tuvojas 50 gadu, nu jau vajadzētu kļūt pieaugušai un vismaz kaut kādā veidā pārkāpt to slieksni, kur pati varu sākt dot „padomus” citas paaudzes cilvēkiem, bet nē... Jo būtībā joprojām tāpat atrodos tajā savā sākumpunktā ar saviem jautājumiem, uz kuriem man nevarēs atbildēt ne tēvs, ne mamma, ne viņu vecāki, ne brāļi, māsas...

Mēs katrs esam tajā savā sākumpunktā, atbildes meklējoši un gaidoši. Kā Alvas sievietē Lilitas Ozoliņas varone beigās saka: „Tas nav taisnīgi, tas nav taisnīgi, un es esmu dusmīga!” Viņa kā kristiete pasaka to, ka viņa ir dusmīga, un nobīstas no tā – jo mīlestība taču ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, mīlestība pacieš visu...

Bet man šķiet, ka intuitīvi, iekšēji kaut kā mēģinot sevi pieķert, saprotu, ka es vēl neesmu ļāvusi sev izdusmoties. Tāpēc manas izrādes ir par šo tēmu – par ģimeni.

Mani uzrunā lugas, kuras kaut kādā veidā spēj salauzt kaut kādu sienu skatītājam, kurš, atnākot uz teātri, pārsvarā zina, uz ko nāk. Tomēr pastāv iespēja tikt ievainotam. Nevis sāpīgā ziņā, bet tādā, ka kaut kādā veidā tā siena salūst, ieplaisā... Un nāk tas ūdens ārā. Ūdens, asinis, asaras, jebkas... Ka ir apstākļi, kas tam iekšējam mūrim liek sabrukt.

Ja tu būtu Ērikas atveidotās varones vietā, vai meklētu cilvēku, viņa tuviniekus, kura sirds tev būtu pārstādīta?

Drīzāk nemeklētu, lai gan man būtu interesanti uzzināt motivāciju. Bet es neietu meklēt. Viņi droši vien sameklētu mani...

Ērikas varoni šis jautājums tirdīja, viņa cerēja gūt atbildes, mieru un beigu beigās arī to saņēma.

Bet kas tur bija apakšā?! Kad māsiņa viņai uzdeva jautājumu, vai viņai uz slimnīcu būs pakaļ kāds no ģimenes, viņa atbildēja... nē. Viņa ir bezģimenes cilvēks. Kaut kādā milzīgā Ņujorkā, kaut kāda dizainere, bet bez piederības kādiem, kas ir savējie, apjukusi, viena.

Ir ļoti spēcīgi tā vientulība jaušama. Lielākais izmisums bija tieši par to?

Jā. Ikviens no mūsu komandas kādreiz ir kaut ko garīgi vai fiziski zaudējis, un te nav runas par tā zaudēšanu, ko esi iepriekš ieguvis. Varbūt pat par to, ko neesi ieguvis. Arī tas ir zaudējums.

Pēc šīs izrādes palaišanas biji uz vairākām dienām off. Aizrāvies un sevi saplosīji?

No vienas puses, man bija ārkārtīgi piepildīts un brīnišķīgs izrādes gatavošanas periods, no otras – arī pilns cīņu, liela darba ar aktieriem. Apbrīnoju režisorus, kuri spēj vienā sezonā citu aiz citas uztaisīt četras izrādes. Es tā nevaru. Jo īpaši pēc šīs izrādes pabeigšanas bija sajūta, ka manis vairs nav.

Režisors jau rada pilnīgi visu – strādā ar gaismotājiem, ar aktieriem, darbojas kā scenogrāfs, mēģina īstenot to, kas ir galvā. Uz pilnu jaudu! Tas gandarījums... Gints Andžāns, Ērika, Leldīte, Ilze Vazdika, Lidija Pupure, protams, Pēteris un Lilita. Viņi ar tādām sirds asinīm un sirds sviedriem atdevās katrs savam tēlam.

Es būtībā izdzīvoju to pašu, un pat kaut kādā vēl izteiktākā veidā, ka viņi kļuva par vienu ģimeni. Visi! Ne tikai šajā izrādē, bet arī teātrī. To pašu jau reiz pieredzēju pēc izrādes Liec Dievam pasmieties – bija pārējie, un bija viņi. Viņi katrs vēl arī citās izrādēs spēlē, bet satiekoties viņi ir viņi – tik ļoti satuvinājušies, cieši kopā saliedējušies... Tas mūsu kolektīvā ir netipiski.

Manuprāt, tā ir tēma, kas saliedē, nevis es. Tā ir mīlestība, ko vienā mēģinājumā izteiktāk, citā paradoksālāk, bet cits pret citu izjuta.

Tev bija žēl atstāt šo radīšanas procesā dzimušo mīlestību?

Radot ir jārēķinās, ka būs kaut kādi fīdbeki – kas atnāk atpakaļ, kaut negaidi. Bet, kad radi ko brīnišķīgu un tas sāk dzīvot bez tevis, kļūst patstāvīgs, ir ļoti sāpīgi. Palaižot prom, tu zaudē. Man bija nepieciešamas septiņas dienas... Mājās aizbraucot, visu laiku atskaņoju grupu Heaven, kuras dziesmas skan šajā izrādē. Nu nevarēju palaist vaļā. Salīdzinot ar citām izrādēm, ko esmu veidojusi, pēc šīs es sēroju... Tikai nedēļu pēc pirmizrādes sajutu, ka tomēr nu esmu palaidusi vaļā. Atviegloti nopūtos.

Šajā izrādē, domāju, es pati identificējos ar Ērikas tēlu – Džoiju, kas tulkojumā no angļu valodas joy nozīmē ‘prieks’, kas pats skumst... Man liekas, ka es sēroju vai skumu tāpēc, ka gribēju palikt ar to ģimeni kopā – tāpat kā Džoija.

Arī pašas attiecībās ar tuviniekiem šis līdz mielēm izdzīvotais stāsts ir ko mainījis?

Domāju, ka jā. Tā ir pieņemšana. Jo mēs nekad neko nezinām, kas notiks, kas var notikt nākamajā sekundē. Kā Henks, Pētera Liepiņa atveidotais tēvs, saka: „Ej ellē!” Tie bija pēdējie vārdi, ko viņš savam dēlam pateica, pēdējoreiz tiekoties. Un tad dēls gāja bojā autoavārijā...

Mēs nepiedomājam, ko katrā mirklī pasakām... Tā ir mūsu „šeit un tagad” atbildība. Nevis izjūta, apzinātība, bet ATBILDĪBA! Tāpat sastopamies un sastapsimies ar kaut kādām grūtībām, bet nožēla ir tā, kas sagrauj cilvēku. Mēs visi esam cilvēki, un mums visiem gadās kaut kas. Nevaram visu laiku dzīvot kā roboti.

Jā, tā ir atbildība, kas manī ir dziļi iesēdusies. Caur šo pašatbildību atnāk tas, ka tu sāc pieņemt. Tāpēc, ka vari zaudēt jebkurā mirklī.

Kad biji tikai aktrise, ne režisore, visi jūsmoja un vienlaikus šausminājās, cik ļoti tu sevi lomās plosi uz skatuves. Tagad tu to ar sevi ļaujies darīt, arī iestudējot izrādes? Ja jau ķeries klāt pie tēmām, kas nav vieglas, kas liek ieskatīties savas būtības sāpīgākajos kambaros.

No vienas puses – varu piekrist. Bet tā nav īsti tāda plosīšana. Jūtu, ka es mainos...

Piemēram, jūtu, ka arvien vairāk novērtēju tādu substanci kā LAIKS! Jautāju sev, vai es vēlos pavadīt savu laiku, piemēram, šovakar no tikiem un tikiem šeit un cik vērtīgs no tā ir mans pienesums – man kā cilvēkam, kā aktrisei –, un kāds ir ieguvums cilvēkiem, kas ir skatītāji šajā spēlē. Un, vai pasaulē kas mainās – plusā vai mīnusā, tas pat nav svarīgi. Pēc tādiem kritērijiem esmu vadījusies, ieklausīdamās savā iekšējā izjūtā, veidojot savas līdzšinējās izrādes kā režisore.

Jā, man šobrīd ir kļuvis aktuāls jautājums – vai man ir tiesības tērēt citu cilvēku un savu laiku? Un, ja es to daru, tad ir jautājums – ko es ar to gribu panākt? Kādā sakarā es varu būt tik augstprātīga un nedomāt, kā piepildīt katra cilvēka unikālās divas vai trīs stundas?

Nesaprotu, kā var kāds jebkurā profesijā pateikt – man tagad vienkārši tā gribas un tagad es uztaisīšu, atvainojiet, „sūdu”, lai gan pašam man šķiet, ka tas ir labi. Un nedomāt par to, ka viņš patērē 100, 200, 600 vai 1000 citu cilvēku dzīves laika? Nevienam nav tiesību patērēt citu cilvēku dvēseļu vienīgo, unikālo laiku!

Šīs sezonas viena no krāšņākajām izrādēm Dailes teātra lielajā zālē ir Lauva ziemā. Tev tajā ir skaista, taču smaga loma, ar smagiem vārdiem, lielās devās mīlestība un naids, tava varone Eleonora sauc lāstus... Kas ar tevi notiek šīs izrādes sakarā? Esi jau „ieripojusi”?

Šajā lomā ikdienā tā īsti „ieripot” nav iespējams. Tur nāk ārā viss... Iespējams, ne tikai no šīs dzīves, bet arī no iepriekšējām pieredzēm. Caur Eleonoru kā sievieti uz Henriju kā vīrieti nāk ārā viss no manām pieredzēm attiecībās ar pretējo dzimumu.

Darbs pie šīs izrādes man nebija viegls, tagad priekšā meniska operācija... Kā zinām, fiziskajā ķermenī jau parādās visi ievainojumi, nepiekrišanas, nepieņemšanas, viss, kas notiek realitātē.

Šādu pieredzi jau guvu izrādē Kaķis uz nokaitēta skārda jumta. Toreiz man radās diska trūce mugurā. Un tagad – Lauvas ziemā tapšanas laikā – plīsa menisks. Te nav runa par traumu, bet gan par to, ka brīdī, kad saskaramies ar savu iekšējo bailīgo bērnu, ko atkal sodīs par kaut ko, ar bailīgo, nedrošo sevis daļu un ejam pret sevi, vadzis lūst, un tas atsaucas uz fizisko ķermeni. Rezumējums – šo darbu tapšanas laikā saskāros ar izteikti lielu psihoemocionālo slodzi.

Tu neradi par sevi nedroša cilvēka iespaidu, pat gluži pretēji.

Tie stāvokļi ir periodiski, pašlaik dūša pie manis ir atgriezusies. Pavisam nesen bija saruna ar Dailes teātra māksliniecisko vadītāju Dž. Dž. Džilindžeru, un es teicu viņam, ka... Lai es turpinātu būt aktrise, man ir daži ārkārtīgi būtiski kritēriji. Pirmkārt, režisora personība, viņa cilvēciskums, viņa individuālā nepieciešamība izvēlēties tieši to lugu savu personīgo apsvērumu dēļ. Nevis vārda vai potenciālu kases ieņēmumu dēļ.

Otrs – lai man nav žēl divu mēnešu un tā laika, kas nāks pēc tam, kuru pavadīšu, spēlējot cita režisora izrādē, ko viņš pats jau sen būs nodevis un ķēries jau klāt nākamajam darbam, varbūt pat aizbraucis uz citu valsti. Bet es taču būšu tā, kurai būs arvien jāatgriežas pie tā, ko viņš vai viņa ir radījuši.

Biji pārdomu priekšā, vai vispār turpināt darboties kā aktrisei?

Nē, man nav sajūtas, ka vairs nevēlos būt aktrise. Atceros, kad Lāsma Kugrēna kādreiz spēlēja savas absolūti brīnišķīgās lomas, kuras plosīja viņu, un tad, kad, manuprāt, teātra direktors bija Māris Jaunozols, viņa teātra vadībai bija pateikusi: „Un tagad ļaujiet man izvēlēties, ko spēlēt!” Mana iekšējā izjūta pašlaik ir tieši šāda.

Vai šajā sarunā ar Džilindžeru ietilpa arī atteikšanās no kādas konkrētas lomas?

Nē. Šī saruna bija saistībā ar manām iekšējām sajūtām un jūtām. Ne emocijām, bet jūtām, saistībā ar manu dzīvi, kā vēlos dzīvot, kā jūtos piepildīta un kā nevēlos dzīvot.

Tāda kā nākotnes iezīmēšana...

Mēs ar Džili esam jau sen pazīstami. Katram ir savs ceļš, katram ir sava mākslinieciskā vīzija, ambīcijas un galu galā – arī dzimums. Bet mēs ar Džili no paša pirmsākuma, kopš viņš ienāca teātrī, cenšamies maksimāli būt godīgi viens pret otru.

Kāpēc tevī sakāpa tā sajūta, ka nu ir pienācis īstais mirklis izrunāties?

Tajā brīdī, kad tev pazūd bailes vai atkarība – no naudas, no algas, sāpināt kādu vai pašam tikt sāpinātam, bailes no sodīšanas. Kad iegūsti to iekšējo brīvību, vairs nav jautājumu.

Šī sajūta tikai tagad atnāca? Ir grūti tam noticēt.

Jā. Domāju, ka tas ir tāpēc, ka esmu tas trešais bērns ģimenē. Man vienmēr ir bijis kā vistiņai – lai visiem ir labi: mammītei labi, tētītim labi, brālītim labi, māsiņai labi, visiem, visiem, visiem...

Tas nav trūkums.

Tā ir mana dāvana, un uzskatu, ka tas ir brīnišķīgi. Vienīgi būtu arī brīnišķīgi – un to saku ar tādu smaidu –, ka tajā lokā, par ko rūpējos, ietilptu arī es pati.

Tagad jūti, ka esi pievērsusies sev?

Jā, tomēr apzinos, ka tas nav tāds ilgtermiņa „pasākums”. Tas ir tāds impulss, lai spētu būt maksimāli godīga. Kaut uz brīdi. Nezinu, varbūt pēc kāda laika es nožēlošu, ko esmu pateikusi. Bet šobrīd atļaujos ļauties šim impulsam, nevis domāt, ko otrs par to teiks.

Apzinies, ka nekur tālu no sevis jau neaiziesi?

Vienā brīdī tu saproti, ka ir jālec. Nu un, ka ir ziema un tas ir āliņģis, kurā jālec.

Starp citu, vai kādreiz esi lēkusi āliņģī?

Nē! Man vajag palmas, siltumu, baseiniņu, absolūto komfortu no A līdz Z. Lai gan esmu arī ekstrēmiste, bet tas no manas nervu sistēmas pārāk daudz prasa.

Šajā sezonā tomēr esi pārsteidzoši daudz uzņēmusies teātrī. Aināram (Rēzijas vīrs diriģents Ainārs Rubiķis – KJ) aizbraucot strādāt uz Vāciju, zinot, cik jums abiem ir svarīgas jūsu attiecības, bija iespaids, ka tu uzņemsies mazāk būt teātrī, bet tā nenotika.

Tas ir saistīts ar to, ka šajā sezonā man bija ārkārtīgi interesanti un mani interesējoši piedāvājumi. Attiecībās viss ir kārtībā, mēs tāpat ik mēnesi divreiz satiekamies, tāpat regulāri viens pie otra braucam un kopā esam. Bet... Ne viņš var bez mūzikas, ne es varu bez teātra kā mākslas izpausmes. Tā ir mana atbildība pret manu aicinājumu.

Vai nu jau pie šādas realitātes esi pieradusi? Sākumā bija grūtāk?

Mums aizvien ir grūti. Ir vientuļi... Reizēm neesam kopā pat tad, kad attāluma ziņā esam tuvu. Ainārs atbrauc, bet es gatavojos izrādei Lauva ziemā. Līdz ar to no rīta līdz vakaram esmu teātrī.

Tāpat viņš tagad Lielajā teātrī iestudē Nāriņu, un, ja es tagad būtu pie viņa Maskavā, viņš no rīta līdz vakaram būtu prom. Viss ir nosacīti. Ir svarīgi, lai tu kā cilvēks, kā mākslinieks, spēj piepildīt savu esību un ka tevi piepilda tā profesija, kurā esi. Un tikai tad tu spēj dot arī tālāk.

Bet, tā nedzīvojot, neviens nav ieguvējs. Mēs šajā situācijā tomēr esam ieguvēji. Abi tā jūtamies. Ir runa par pašizpausmi. Tā ir ārkārtīgi svarīga, lai sevi neapzagtu un līdz ar to neapzagtu arī attiecības. Lai neuzkārtos otram kaklā, sakot: „Tagad, lūdzu, rūpējies par mani, visos veidos!” Tā atkal ir atbildība – pašatbildība.