Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Oļegs Zernovs

Sandris Ādminis jau 10 gadus vegānu sektā: "Es nedomāju, ka visiem jāredz šausminoši kadri no lopkautuvēm" 25

Intervijas
18. februārī 06:44 2019. gada 18. februārī 06:44
Ieva Broka | Žurnāls "OK!"
Jā, Sandris Ādminis, visticamāk, jums šobrīd ir pilnīgi svešs cilvēks. Taču par viņu jau klīst, kā saka, urbānās leģendas.

Nu, piemēram: “Viņš spēj iedvesmot. Pat ne vārda nesakot. Pasākumā atnāk, klusu stūrītī pasēž, izēd šķīvi vegāniska rasola un aiziet. Un pēc tam daudzi, kas šajā pasākumā bija, kļūst par vegāniem. Informējot, ka tas viņa ietekmē. Kaut viņš nekādu lekciju nenolasīja un, šķiet, vispār nevienu skaņu neizdvesa.”

Taču – šis it nemaz nebūs stāsts par ēdienu. Bet aizraujošs gan tas būs!

Sandra labie darbi:
* The elephant in the room: a look at animal rights – TEDxRiga runa.
* Zootehnikums – Radio NABA raidījums un ziņu platforma.
* Riga Animal Save – dzīvnieku aizstāvības kolektīvs Rīgā.
* DzivniekuTiesibas.wordpress.com – blogs ar pārdomām un esejām.

Par ko tu cīnies un ar ko?

Īsā versija? Pie mums suņus un kaķus aizstāv, bet citiem dzīvniekiem taču arī pienākas uzmanība un aizstāvība. Tā pamatproblēma ir, ka dzīvnieki ir īpašuma statusā. Viņi nav personas un nav nedzīvas lietas, bet ir kaut kas pa vidu. Tomēr vienalga – cilvēka īpašums. Savukārt īpašumtiesības skaitās vienas no cilvēktiesībām.

Ja tev pieder dzīvnieks, tev pieder pārvaldīšanas tiesības pār viņu. Tu vari dzīvnieku pavairot, pārveidot, iznomāt, pārdot un arī iznīcināt. Faktiski arī jebkura suņa vai kaķa īpašniekam ir tiesības aiznest viņu pie veterinārārsta un pateikt: “Man tas dzīvnieks ir apnicis, iemidziniet viņu.” Vai arī: “Man vairs nav naudas suņu barībai.” Vai vispār: “Ziniet, viņš vairs nav tik mīlīgs.” Vai nepiestāv dīvānam, vai gribas pārcelties uz citu valsti...

Tas ir par suni vai kaķi. Bet ir daudz citu dzīvnieku. Visā, ko es daru, tas galvenais stāsts nav par ēdienu, bet par dzīvnieku aizstāvību, par ētiku. Dzīvnieku aizsardzības likumam ir preambula – tāds kā ievads, kas pauž likuma garu, noskaņojumu, kādā radīts likums.

Un tajā teikts: “Cilvēces ētiskais pienākums ir cienīt ikvienas sugas būtni, neradīt ciešanas vai citādi kaitēt un nenogalināt bez pamatota iemesla.” Bet kas ir tas pamatotais iemesls? Kurā vietā un kas novelk to robežu? Pašaizsardzība varētu būt pamatots iemesls.

Ja cilvēkam nav citas iespējas izdzīvot, tad arī varbūt ir pamatots iemesls nonāvēt un apēst dzīvnieku. Bet vai mūsdienās nogalināt dzīvniekus kažokādām ir pamatoti? Vai ir pamatots iemesls audzēt un nogalināt gaļai?

Mēs taču redzam, ka cilvēks var lieliski izdzīvot – un vēl arī aktīvi sportot – bez dzīvnieku valsts produktiem. Tātad šis likums ir novecojis un neatbilst mūsdienu dzīvei. Tas, kā cilvēki mūsdienās izturas pret dzīvniekiem, raksturojams kā morālā šizofrēnija.

Jo mūsu ētikā ir dubultstandarti: kā izturamies pret suņiem vai kaķiem un kā pret cūkām vai govīm. To, ko drīkst nodarīt cūkai, ir absolūti nepieņemami nodarīt sunim. To dzīvnieku aizstāvības ētikā sauc par sudzismu. Pēc analoģijas ar rasismu un seksismu.

Sudzisms ir diskriminācija pēc sugas atšķirības vien, pieņemot, ka sugas atšķirība ir pietiekams iemesls, lai šo, lūk, drīkstētu nogalināt, bet šo gan ne. Iespējams, par sudzismu nākotnē runās vairāk kā par vegānismu.

Foto: Oļegs Zernovs

 Pirmo reizi dzirdu par tādu...

Tā ir viena no straujāk augošajām kustībām pasaulē. Katrā lielākā universitātē jau ir kursi par dzīvnieku aizstāvību.

Kažokādas, dzīvnieku izmantošana cirkā, medības (jo īpaši putnu medības) – tam mūsdienās nav pietiekama pamatojuma, tas ir tradīcijās balstīts. Bet tradīcijai nevajadzētu būt par iemeslu nonāvēšanai.

No kažokādām atsakās visi lielie modes uzņēmumi. Pēdējā gada laikā gan Versace, gan Burberry, gan Gucci un tikko arī Jean Paul Gaultier paziņoja, ka savās kolekcijās kažokādas neizmantos. Londonas modes nedēļā kažokādas vairs neparādās. Bet Losandželosā, kur dzīvo četri miljoni cilvēku, kažokādu izstrādājumus vispār nedrīkst tirgot. Un tas viss ētisku apsvērumu dēļ. Jo tas ir nežēlīgi un nepamatoti.

Tu pats nāc no laukiem – vai tas ir ietekmējis šo tavu izvēli?

Es par to esmu domājis. Mana vecmamma bija veterinārārste. Strādāja klīnikā un vēlāk arī gaļas kombinātā. Viņas uzdevums tur bija pārliecināties, vai nokaušanai atvestie dzīvnieki ir pietiekami veseli, lai viņus lietotu uzturā. Varbūt tāpēc mums gaļas bija vairāk nekā citās mājās.

Man bija gadi pieci, ome bija atnākusi mani pieskatīt, gatavoja pusdienas, un es spēlējos virtuvē ar cūkas aci. Kā es to dabūju, neatceros, bet sapratu, kas tā par mīksto gumijas bumbiņu, ko spaidīju. Man par šo gadījumu nav sliktu atmiņu, tas bija pat interesanti tādā dabaszinātniskā nozīmē.

Ar mammu un māsu Sabīni bērnībā Talsos. (Foto: no privātā arhīva)

Otra ome bija kārtīga lauku sieviete, strādāja kolhozā un mājās audzēja vistas, govis un cūkas. Es atceros viņu “cūku bērēs” skalojam cūkas zarnas asinsdesām. Tas skats un arī salkanā asiņu smaka man iespiedās atmiņā.

Esmu redzējis pietiekami daudz savainotu un bojā gājušu dzīvnieku. Reiz, nākot no skolas, atradu ceļmalā nobrauktu mūsu kaķi. Negaidīju, kamēr mamma pārnāks no darba, paņēmu un apraku. Pēc mēneša aizgāju apraudzīt kapu, bet tur bedre. Sāku rakties, un, protams, viņš tur bija. Ķermenis, kas sācis sadalīties un sakrities.

Tā varbūt bija pirmā reize, kad domāju par nāvi un to, kas notiek pēc tam. Reiz es citu mūsu kaķi kāpu glābt graudu kaltē līdz pašai augšai. Tas bija bīstami, man bija bail, bet es kāpu. Tā savukārt bija pirmā reize, kad sapratu: neviena cita, kas to darītu, te nav, tāpēc tas ir jādara man.

Toreiz nedomāju par ētiskām kategorijām, taču šie gadījumi manī palika un caur tiem veidojās mana atbildība pret tiem, kurus es redzu kā no sevis atkarīgus. Bija vēl daudzi mazo šausmu stāsti; par kaķēniem, kas piedzimst nedzīvi man blakus uz dīvāna, kamēr skatos jauniešu mūzikas pārraidi, un atkal esmu viens, un man ar to situāciju jātiek galā.

Lauku dzīvē jau tāda veida skarbums kļūst par kaut ko regulāru. Kāds suns nokož vistas, kādu nošauj mednieki, puikas spridzina zivtiņas upē, kāds kaķis nez no kurienes pieklīst akls... Pēc pamatskolas pārcēlos uz Talsiem pie omes.

Un 11. klasē veidoju zinātniski pētniecisko darbu par veģetārismu, tā praktiskajā daļā nolēmu eksperimentēt ar sevi. 2003. gadā latviski bija maz informācijas par veģetārismu, bet bibliotēkā atradu iedvesmojošus Pitagora, Ļeva Tolstoja, Gandija un da Vinči citātus par tēmu.

Atzīmējot savus 10 gadus "vegānu sektā". (Foto: no privātā arhīva)

Tev ir šausminošs stāsts par tavu pēdējo apēsto gaļas gabalu.

Vienu vakaru piegāju pie ledusskapja paknakstīties. Ledusskapī bija šķiņķis, no kura nogriezu šķēli. Tā garša man joprojām labā atmiņā, es arī joprojām labprāt pērku čipsus ar bekona garšu.

Lūk, bet toreiz apēdu es to pirmo šķēli, gribu griezt nākamo, bet pamanu, ka gaļas gabalam vienā pusē ir krūtsgals pie ādas. Nebija jau tā, ka es nesaprastu, ka gaļa nāk no dzīvnieka, bet, kad tev rokās ir gaļasgabals ar krūtsgalu un tu tam pieskaries, un saproti, ka tas ir tāds pats kā tavējais... Un ka tā ādas krāsa arī stipri līdzīga.

Tas moments palīdzēja nolemt, ka es dzīvniekus ēst vairs negribu. Ka vismaz pamēģināšu. Pamēģināju un pie gaļas vairs neatgriezos. Sākumā vēl ballītēs, kad vairāk iedzerts, kāda desmaize apēdās. Bet pie skaidras apziņas – gandrīz nekad vairs neesmu ēdis dzīvnieku produktus, ja neskaita freegan variantus.

Piemēram, hosteļa, kurā kādreiz strādāju, ledusskapī kāds viesis atstājis apkaltušu siera klucīti – labāk apēst, nevis mest miskastē. Tātad vispirms pārdomas par gaļu. Nedaudz vēlāk spēru soli tālāk, un tagad, kā es smejos, jau desmit gadi vegānu sektā.

Par gaļu skaidrs. Bet piens un olas?

Par vegānu kļuvu pāris gadus vēlāk, studiju beigās. Es studēju filozofiju, un daudzos ētikas un filozofijas darbos ir ne tikai abstrakti pārspriedumi, bet arī ļoti konkrētas situācijas aprakstītas. Lasot filozofiskus darbus, vispār var daudz praktiska iemācīties. Arī to, kā audzē vistas, cūkas un govis. Un ka arī olu un piena industrijā tiek nogalināti dzīvnieki.

Piemēram, puse no cāļiem un teļiem ir puikas, kas nenoder ne olu dēšanai, ne piena slaukšanai. Cāļu puikas vienkārši dzīvus samaļ. Tas process saucas macerācija – tūlītēja mehāniska samalšana, ko lieto līdz pat trīs dienas veciem cāļiem. Jo ar viņiem nevar nopelnīt.

Es nedomāju, ka visiem cilvēkiem būtu jāredz šausminoši kadri no lopkautuvēm. Taču tas ir jāzina, par to jādomā un tad jāsaprot – ēdīšu turpmāk dzīvniekus vai ne.

Kampaņa "Par cilvēcīgu cirku" pie Saeimas. (Foto: no privātā arhīva)

Tāpēc es stāstu šos stāstus par lopkautuvēm un stāstu arī par to, kā arī piena ražošanai tiek nogalināti un dažādām mokām pakļauti dzīvnieki. Neviena govs fermā nenodzīvo līdz sirmam vecumam. Govs ražīgums ātri beidzas, jo to nemitīgi “darbina”.

Jaundzimušo teļu uzreiz nošķir no maujošās mātes un baro mākslīgi, bet govi atkal drīz apsēklo, un viss sākas no sākuma – teļa nošķiršana, deviņu mēnešu grūtniecība, intensīva slaukšana. Jo piens taču jāražo, cilvēkiem garšo.

Govs var nodzīvot līdz 20 gadiem, bet fermās tās nokauj 4–8 gadu vecumā pēc pāris grūtniecības cikliem. Viņas ātri “nolietojas”, un tad fermerim izdevīgāk nomainīt pret jaunu. Arī putni savvaļā nedēj katru dienu, bet mūsdienu vistas fermās dēj. Arī tas atspēlējas uz putna ķermeni un veselību.

Nezināju, ka pat ādai piena govis īsti nederot. Jo daudzo grūtniecību dēļ āda izstaipīta, nav vairs tik kvalitatīva.

Ir fotogrāfi, kas bildē dzīvniekus saudzētavās, kur dzīvniekiem ļauj nodzīvot kā pansionātā līdz mūža dabiskam galam.

Protams, tur nav ienākumu, un jāvāc ziedojumi, lai šādu pasākumu uzturētu. Bet tur tie dzīvnieki tiešām nodzīvo līdz vecumam, un fotogrāfijās ir pat šokējoši redzēt, kā arī govs vai cūka nosirmo; tas nav raksturīgs tikai cilvēkiem.

Un var jau stāstīt, kā ņem gaļu no vecmāmiņas laukos un olas arī no naturālas saimniecības, bet arī tur visus tos dzīvniekus vēlāk nogalina. Zemniekam nav jēgas rūpēties par pensionētu govi, kas viņam tik daudz devusi, līdz viņas mūža galam. Latvijā arī vajadzētu tādu saudzētavu, Lietuvā jau ir.

Bet par ādām un apaviem runājot. Ir daudz jaunu materiālu, un vēl vairāk ir izstrādes procesā. Piemēram, esot pat sēņu āda... Ir kaņepju, lina, kokosa šķiedras un augu līmes, Latvijā ražo ozola koksnes ekodziju. Es pats vilnu nelietoju. Apsvērumi vienkārši: arī “vilnas aitas” beigās aizved nokaut. Un, pērkot vilnas apģērbu, es atbalstu to, kas ar šiem dzīvniekiem notiek.

Te gan ir atkāpe ar vienu vilnas jaku no laika, kad fanoju par grupu Nirvana. Man bija līdzīga jaka kā Kurtam Kobeinam, turklāt to viens mans vectēvs bija uzdāvinājis otram vectēvam. Bet viņš to nevalkāja un iekāra skapī. Vidusskolas laikā tā kļuva par manu mīļāko apģērba gabalu. No tās man tiešām bija grūti atteikties sentimentālu apsvērumu dēļ.

Kāpēc tu iestājies filozofos?

Mani pēc vidusskolas beigšanas interesēja tik dažādas tēmas – kultūras vēsture, psiholoģija, politika –, ka bija grūti izvēlēties. Likās – jāpieņem lēmums, kas ietekmēs visu atlikušo mūžu... Es nespēju pieņemt tik izšķirošu lēmumu un domāju, ka, studējot filozofos, es varētu iegūt laiku.

Un tikmēr uz visām pusēm papētīt, kas tad interesē vairāk. Bet tā arī tur sajūsmināts iesprūdu. Grūti pat iedomāties, ko labāku mācīties. Protams, ja skatās no pragmatiskās un no manas vecmāmiņas puses, tad tas ir diezgan briesmīgi. Jo: “Un kur tu dzīvē ņemsi naudu?”

Foto: Oļegs Zernovs

Un kur tu dzīvē ņemsi naudu?

Es par to daudz neuztraucos. Kam vajag naudu? Lai var paēst un ir kur dzīvot. Pārējam atradīsies. Tikko arī izveidoju Patreon vietnē sev ziedojumu kontu, kur var atbalstīt manu darbu; ceru ar laiku tikt vaļā no algas darbiem, maksimāli veltīt laiku aktīvismam.

Es joprojām dzīvoju astoņu kvadrātmetru istabā dzīvoklī kopā ar vēl sešiem vegāniem. To var saukt par apzināti veidotu kopienu. Dzīvojam kopā nevis nejaušības pēc, bet tāpēc, ka mums ir kopīgas vērtības. Kaut vai tāda, ka negribam, lai ledusskapī ir dzīvnieku ķermeņu daļas.

Piecus gadus nostrādāju reklāmas aģentūrā, kas ir labs veids, kā nopelnīt. Tiesa, kad Nokia aizgāja pa burbuli, aizgājām pa burbuli arī mēs. Godīgi sakot, man tas bija liels atvieglojums, jo strādājot baidījos, ka tik uz aģentūru kā klients neatnāk kāds Rīgas Piensaimnieks vai Rīgas Miesnieks – būs jādzejo cīsiņiem reklāmas.

Es pat jau biju izdomājis, ko teikšu priekšniecei, ja tā notiks. Un jāsaka man būtu “atā”. Pēc reklāmas aģentūras bija daži īslaicīgi darbi, pāris gadus faktiski nestrādāju vispār un dzīvoju super pieticīgi. Bet tagad jau četrus gadus Radio NABA veidoju raidījumu Zootehnikums, nesaņemot par to naudu. Kas gan nav nekāds varoņdarbs, jo ir cilvēki, kas tur bez atalgojuma strādā jau 15 gadus.

Tu jau pa gabalu atšķir gaļēdājus no neēdājiem?

Diez vai. Man ir daudz draugu, kas joprojām ēd gaļu. Es gan nesaku “ēst gaļu”, bet “ēst dzīvniekus”. Tas varbūt ir pasīvi agresīvi, taču atbilst patiesībai. Es pavadu ar šiem draugiem laiku, man viņi patīk, taču tas nemazina manu morālo pārliecību.

Daži saka, ka var atšķirt pēc sviedriem un vēl dažām pazīmēm, bet es nevienu neošņāju. Kad eju uz ballīti, reizēm uztaisu cienastu, piemēram, vegānisko “siļķi kažokā”, ar marinētiem šampinjoniem zivs vietā. Un vienkārši nolieku to uz galda visiem.

Protams, man ir motivācija uztaisīt maksimāli garšīgi, lai to apēd pirmo un pēc tam jautā, kā pagatavot. Man patīk gatavot, patīk tajā laikā domāt vai klausīties kādu podkāstu, un patīk zināt, ko tieši es ēdu. Bet no dzīvnieku produktiem pat īsti neesmu gatavojis; kad sāku dzīvot patstāvīgi, jau biju veģetārietis.

Kādas vēl izvēles tev dzīvē ir bijis jāpieņem?

Jau minētais darbs reklāmas aģentūrā. Nav daudz cilvēku, kas tādā cilvēciskā līmenī ir sajūsmā par reklāmu. Tomēr pašam reklāmistam ir azarts – radīt kaut ko ģeniāli uzrunājošu vai asprātīgu, kas aiziet “tautā”.

Bet, ņemot vērā, ko komercreklāma nodara cilvēkiem, – liek nopirkt smuki iepakotu un nevajadzīgu mēslu... Pēc tam mani ir aicinājuši uz citām aģentūrām, bet nevēlos atgriezties šajā industrijā – joprojām reizēm drusku nelabi paliek, iedziļinoties pajēlās reklāmās un apjaušot tapšanas procesu.

Reiz manis sacerētie Nokia teksti skanēja pār slidotavu Stacijas laukumā, kad gāju uz vilcienu. Vajadzēja mirkli, lai saprastu, ka neviens, par laimi, nezina, ka tos sacerēju es. Vēl cita mana izvēle arī saistīta ar darbu. Es nevēlos strādāt naudai no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā, jo gribu atvēlēt laiku mani interesējošiem darbiem, hobijiem un personīgajai dzīvei tik, cik man to vajag.

Mana izvēle ir nestrādāt arī ar priekšnieku, ar kuru nevar runāt cilvēciskā valodā. Kur cilvēks ir skrūvīte lielā mehānismā un vai nu strādā pilnu slodzi līdz izsīkumam, vai atradīs citu. Man nav interesanti piedalīties darba konkurences cīņās. Naudai ir sekundāra nozīme. Es arī negribu maksāt lielu īri par dzīvokli. Svarīgāk, ka katru gadu ir vismaz pāris nedēļas, ko varu pavadīt ceļojot.

Ceļojuma laikā Gibraltārā. (Foto: no privātā arhīva)

Bet par vienu tēmu man pēdējā laikā ir lielas pārdomas. Par poliamoriju jeb daudzmīlestību – kā to piedāvā latviskot mana mīļa draudzene Annija Sprīvule, lai cilvēki nejauktu ar poligāmiju. Ir milzīgs skaits šķirtu laulību. Un cilvēkiem ir lielas problēmas ar ilgtermiņa attiecību uzturēšanu.

Izpratne par romantiskām attiecībām, kāda ir mūsdienās, ir samērā nesena kultūrvēsturiska parādība. Būtībā no tā otra cilvēka parasti gaidām, lai viņš būtu gan romantiskais varonis, gan uzticams partneris virtuvē, gultā un dārzā un bērnu audzināšanā, interesants sarunu biedrs, psiholoģisks atbalsts, garīgo tēmu kompanjons, iedvesmotājs, iedrošinātājs, mierinātājs un viss, viss pārējais.

Bet to gaidīt no viena cilvēka ir neprāts! Cilvēki tūkstošiem gadu ir dzīvojuši paplašinātās kopienās ar daudziem citiem. Tu parūpējies kādu brīdi par maniem bērniem, es pēc tam par tavējiem. Un nav tik svarīgi, kurš skaitās tēvs, kurš māte. Un vienā brīdī tu esi vairāk kopā ar vienu cilvēku, pēc tam – ar citu.

Bieži vien attiecību problēmas rodas tāpēc, ka cilvēki viens otru uztver kā privātīpašumu. Un nav vienojušies, ka pieļaujama arī romantika vai laika pavadīšana ar citiem. Tas nenozīmē, ka noteikti jābūt seksuālām attiecībām, vienkārši tu vēlies pavadīt laiku arī ar kādu citu.

Bet mūsdienās, ja tev ir draudzene vai sieva, tomēr tu pavadi laiku arī ar citu, parasti sākas drāma un traģēdija. Ja cilvēki spētu par to ar savu partneri runāt atklāti un godīgi un vienoties, ko abi pieļauj attiecībās, tad, iespējams, mēs dzīvotu daudz laimīgāk, un arī šķiršanos būtu mazāk.

Ļoti interesanti. Ja tu par to runā, tātad esi izjutis.

Es tikai nesen sāku par to domāt.

Un vairāk domāt vai arī darīt?

Šobrīd ir tāds posms, kad esmu bez attiecībām, tāpēc varbūt ir vieglāk par to gan domāt, gan runāt. Varētu teikt, ka mana sirds ir liela un tur vietas mīlestībai ir daudz. Un nekam tur nevajadzētu būt piešņorētam vai iesprostotam kā putnam būrītī. Tāpat kā mums pietiek mīlestības vairāk nekā vienam bērnam vai vienam draugam – kāpēc lai nebūtu iespējama romantika ar vairāk nekā vienu cilvēku?

Man vispār tas caurspīdīguma princips šķiet dzīvē ļoti būtisks. Cilvēku attiecībās. Dzīvnieku aizstāvībā. Politikā. Visur. Ja mēs redzētu vairāk, kas notiek, mēs uzvestos sakarīgāk. Problēmas un skandāli sākas tur, kur kaut kas tiek slēpts no citiem.

Kā tu zini, ka pats neesi privātīpašniecisks? Pietiek ļoti iemīlēties, un nez vai gribēsies šo sievieti vēl ar kādu dalīt. Pat ja tas būtu tikai viņas laiks, kas jādala.

Jā, tā var notikt. Poliamorijā tas ir būtisks izaicinājums. Bet ir arī risinājums – attīstīt sevī ko pretēju greizsirdībai. Priecāties, ka otram ir labi arī ar kādu citu, ne tikai ar tevi. Es nemaz nešaubos, ka man pašam būtu problēmas ar greizsirdību. Taču tas ir tas, ko es gribu saprast, mācīties – izjust un īstenot attiecības citādi, nekā pierasts.

Tevī pašā ir dusmas un agresija?

Noteikti. Man gan ir paveicies ar pacietību. Neesmu arī pieredzējis, ka agresija kādreiz ko atrisinātu. Ļauties agresijai ir tāpat, kā smagi piedzerties un pēc tam nožēlot. Es mēdzu izjust dusmas, kad jūtos bezspēcīgs kādā situācijā.

Bet arī tad vados pēc kādas Austrumu līdzības. Tu ej pa mežu, un tev uzkrīt uz galvas zars. Vai ir jēga spārdīt to zaru un lamāties? Vienkārši ej uzmanīgāk vai izvēlies citu ceļu. Vai samierinies. Bet agresija nekam nepalīdz, pat ja reizēm dusmām vajag ļauties. Šajā sakarā esmu ar domubiedriem sācis Riga Animal Save iniciatīvu, lai īstenotu to, ko citur pasaulē jau dara The Save Movement.

TEDxRiga konferencē. (Foto: no privātā arhīva)

Šī kustība sākās Kanādā, kad universitātes profesore Anita Krajnca staigājās ar savu suni Mr. Bīnu un pamanīja, ka netālu ir lopkautuve. Viņa sāka tur rīkot miermīlīgas akcijas, lai darītu zināmu garāmbraucējiem un gājējiem, ka šeit ir vieta, kur katru dienu nogalina dzīvniekus.

Reizēm viņi šiem izslāpušajiem dzīvniekiem, ko ved furgonos, deva padzerties ūdeni. Viņi vadījās pēc Ļeva Tolstoja aicinājuma: “Kad kādas būtnes ciešanas rada sāpes arī tevī, neļaujies sākotnējam impulsam novērsties, bet gan pietuvojies, cik vien vari, un centies palīdzēt.” Šķiet, tik pašsaprotami. Tomēr mēs esam pieraduši novērsties no citu ciešanām un sāpēm. Vieglāk ir nodurt galvu, iet tālāk un cerēt, ka kāds cits palīdzēs.

2015. gadā par izslāpušas cūkas padzirdīšanu šo sievieti iesūdzēja tiesā, draudot pat ar 10 gadiem cietumā un lielu naudassodu. Protams, beigās viņu attaisnoja. Taču šim notikumam bija liela mediju uzmanība, un tagad tādas akcijas pie lopkautuvēm pasaulē ir jau ap 550 vietās.

Mērķis ir pievērst uzmanību un pateikt: “Tas nav normāli. Paskatieties uz šiem dzīvniekiem – viņi ir tādas pašas sajūtošas būtnes kā jūsu suņi un kaķi. Lūdzu, nedarām vairs tā.” Mierīga, pieklājīga pieeja.

Neviens nelamā kāvējus un šoferus, kas ved dzīvniekus uz kautuvi; tas vienkārši ir viņu darbs, ko diez vai izvēlējās labprātīgi. Bet mēs tur esam, lai izrādītu šiem dzīvniekiem mīlestību un maigumu kaut vai īsi pirms nāves. Tas, iespējams, viņu mūžā ir un arī paliks vienīgais pozitīvais moments kontaktā ar cilvēku. Kad pēdējās dzīves stundās kāds iedod padzerties un noglāsta šņukuru.

Teici, ka 70-80% dzīvnieku aizstāvju ir sievietes, pārsvarā jaunas. Ir kāds izskaidrojums?

Tas lielā mērā ir audzināšanas jautājums. Puikas nav mācīti izjust empātiju. Un joprojām ir milzīgs mačo naratīvs. Sievietei skaitās okei aizstāvēt dzīvniekus un nelietot gaļu žēlsirdības dēļ, bet vīrieša gadījumā to mēdz uzskatīt par mīkstmiesību.

Vecā kaluma cilvēki stingri uzskata, ka vīrietis bez gaļas nevar – nebūs ne spēcīgs, ne spējīgs. Gaļa jau vēsturiski tiek saistīta ar vīrišķo – medībām, spēku, varu. Un, protams, sievietes vairāk interesējas par veselību. Caur to nonākot līdz ētikas jautājumiem. Jo, ja tu jau neēd dzīvniekus, ir vieglāk domāt par to, kas ar viņiem notiek. Es reizēm smejos: ja esi jauns vīrietis, tad tev jānāk uz dzīvnieku aizstāvības pasākumiem, jo tur ir pilns ar meitenēm.

Nu, un vēl tur esi tu.

Interesanti, bet neviena mana draudzene nav bijusi no dzīvnieku aizstāvības kustības. Neesmu izmantojis savas iespējas.

Tu piedalījies arī slavenajā “olšūnu gājienā”. Ar plakātu “Sievietēm ir arī galva”.

To plakātu nebija es veidojis. Bet patika tas teksts, jo sakrīt ar manām aizdomām. Es cenšos piedalīties dažādās iniciatīvās: cilvēktiesības, LGBT tiesības, par velobraucējiem draudzīgu pilsētu, par kokiem pilsētā...

Es gribu, lai mums apkārt ir mazāk haosa, mazāk korupcijas, mazāk netaisnības. Man tas viss ir svarīgi. Un es arī esmu pārliecināts, ka šī iesaistīšanās bagātina mani pašu. Pasaule mainās, un es gribu sevi just kā daļu no šīm pārmaiņām.

Tev ir 32 gadi. Bērnu nav?

Nav.

Dzīve diezgan ātri skrien. Tu saproti jautājumu?

Jā, protams, saprotu. Manuprāt, cilvēcei nav problēmu atražoties. Un es neuzskatu, ka mans pienākums būtu ar steigu tajā piedalīties. Ja būtu pārliecība, ka mani gēni nodos tālāk manu entuziasmu, tad varbūt es par to padomātu, bet citādi...

Manu draugu bērni savā ziņā ir arī mani bērni. Mana mamma, protams, negrib par to neko dzirdēt un grib mazbērnus. Un, skaidrs, ka tādās lietās neko nevar zināt, bet šobrīd es bērnus neplānoju. Man ir tik daudz ko darīt, tik daudz kur vajag palīdzēt, ka būtu savtīgi, ja es nolemtu atvēlēt laiku vienam vai diviem cilvēkiem. Tas būtu, kā nolemt darīt kaut ko kārdinošu, kamēr deg visa tava māja.

Tavā TEDx runā bija stāsts par to, kā cilvēks aizvien vairāk saprot, ka nav Visuma centrs.

Kopš mītiskās domāšanas laikiem cilvēks sevi redz kā izredzēto. Un, ka tas pērkons, kas augšā dūc, ir dievišķās būtnes ziņojums tieši viņam. Caur reliģijām ļoti spēcīgi tika radīts priekšstats, ka viss pārējais pasaulē radīts cilvēka lietošanai. Tā teikts Mozus grāmatā un arī Korānā, un Torā.

Aristotelis uzskatīja, ka visām būtnēm, kam nepiemīt spēja spriest, jābūt racionālo būtņu pārvaldībā. Bet nu Aristotelis arī uzskatīja, ka sievietes nav racionālas un spriestspējīgas un vergi arī ne. Spriestspējīgi tātad ir tikai brīvie un turīgie vīrieši. Ka tas nu ir tas pilnīgākais cilvēks, kurš var lietot pārējos. Protams, ar laiku esam atteikušies no verdzības un cilvēku sadalījuma pēc ādas krāsas.

Cilvēka vērtību vairs nenosaka arī viņa dzimums. Mainījusies izpratne par Zemes novietojumu. Es te varētu daudz un ilgi runāt, bet rezultāts ir tāds, ka zinātniskie atklājumi, kas ir ikvienam izmērāmi un pierādāmi, ir nemitīgi brucinājuši to cilvēka augstprātības templi. Un mēs esam spiesti atzīt, ka neesam pārāki. Ka esam tikai daļa no planētas ekosistēmas, viena no sugām, lai gan vareni uzkundzējusies.

Augstprātība, pazemība... Kādas ir tavas attiecības ar Dievu?

Man tuvākais ir Stīvena Fraja skatījums.

Un tas būtu?

Ka es nonākšu debesīs pie tā Kunga un jautāšu: “Kā tu to visu varēji pieļaut? Kā tu pieļāvi, ka mazi bērni mirst no audzējiem, ka pasaulē notiek tik daudz karu un netaisnības?” Es nedomāju, ka eksistē visu zinošs, visu varošs un labs Dievs. No manis sanāk sekulārais humānists vai zinātniski orientēts skeptiķis.

Piemēram, mani tiešām nomāc, ka tik daudzi cilvēki tic horoskopiem un gaišreģiem. Ka tik daudzi tic homeopātijai. Un ka vispār atkal parādās plakanās Zemes teorija! Visādi tādi vājprāti, kam nav iespējams ticēt, ja pārzina bioloģiju, fiziku un ķīmiju kaut pamatskolas līmenī!

Uz ko tu paļaujies?

Pats uz savām spējām. Uz to, ka nekas tāds ļoti slikts nemaz nevar notikt. Cenšos nesapīties cerībās. Un arī bailēs un bažās. Un vēl es, protams, paļaujos uz to, ka cilvēki ir labi. Ja viņiem ir iespēja būt labiem.

Kāds ir tavs goda un ētikas kodekss?

Ņemt tikai tik, cik man ir vajadzīgs. Neplēst un neko lieki neraut, esot pie dabas. Nepirkt to, ko man nevajag.

To sauc par taupību.

Es to sauktu par pieticību. Godīgums un cieņa pret visiem. Nekādu slēptu nolūku. Godīgums arī pret sevi, ik pa laikam pārskatot, vai tas, ko daru, ir tas, ko gribu. Vai neizniekoju laiku, kas man atvēlēts.

Un – mācīties, mācīties, mācīties. Arī to, kas varbūt pat nav īpaši “noderīgs”. Piemēram, apgūt kādu mūzikas instrumentu. Vispār mūzika, literatūra un filozofija palīdz labāk sadzirdēt citus. Man kopš tīņa gadiem patīk Vonnegūts un Kafka, un Hese, un Murakami. Un dzeja man patīk, no latviešiem Edvīns Raups.

Man patīk abstrakti, sirreāli un reizēm varbūt pat dadaistiski teksti. Austrumu mācības, kurās filozofiskais savijas ar literāro. Patīk Daniila Harmsa absurdie stāstiņi, kas vienlaikus ir smieklīgi un traģiski. Tādi mentālie vingrinājumi, kas palīdz smadzenes izvilkt ārpus ierāmētās kastītes. Jo uz lietām var paskatīties citādāk. Un vajag paskatīties citādāk, tas ir veselīgi.

Tu esi veicis eksperimentus ar sevi?

Protams! Es mēdzu reizi gadā aizbraukt uz Eiropas Rainbow Gathering saietiem. Tas ir tāds pasākums, kas katru gadu notiek citā zemē un kur sanāk kopā vairāki tūkstoši cilvēku, kas dzīvo dabā teltīs. Pāris dienas vai visu mēnesi. Tālu no pilsētām un veikaliem. Tur neviens neko nepērk un nepārdod.

Dzīvo pie dabas un ugunskuriem, kopā gatavo, viss ir vegānisks. Nav apsardzes, un nav arī alkohola. Nav nekādu patēriņa kultūras pazīmju, jo tas nav festivāls, lai gan no malas var tā izskatīties.

Katru dienu notiek vorkšopi, kur cilvēki dalās ar savām prasmēm, iemācot tās citiem. Kāds māca atpazīt savvaļas ēdamos augus, kāds masāžu, vingrojumus mugurai, emocionālo inteliģenci – ko nu kurš pārzina. Vakarā ēd un muzicē pie ugunskuriem, dažādās kompānijās un, mainoties ar instrumentiem, daudz dzied visās valodās.

Elektrības tur nav, un karstā laikā drēbju arī nav. Neviens bez atļaujas nefotografē, nelieto pulksteni. Ja apkārt ir cilvēki, kas nepatīk, pārcelies tālāk, kamēr atrodi patīkamus. Pilnīgi brīnumaina pasaule, kurā padzīvot pāris nedēļas katru gadu!

Man tas ir sociāls eksperiments: saprast, ko es no tā visa varētu atvest atpakaļ uz Babilonu. Te, kur viss ir tik grūti, kur visi steidzas un viss atkarīgs no naudas un pulksteņa... Es arī esmu pamēģinājis dažas apziņu paplašinošās vielas. Caur kurām tiešām esmu sasniedzis īpatnējus izpratnes dziļumus, ko paņemt tālāk līdzi.

Nekad neko tādu neesmu darījis izklaides pēc, bet tikai kā iespēju saskatīt dziļākas kopsakarības sevī un dabā. Negribu to tagad popularizēt, jo šādi eksperimenti ietver sevī risku. Un katram eksperimentam jābūt iepriekš pārdomātam un pēc tam izvērtētam. Bet nu – kopdzīve arī ir eksperiments.

Lai tu nebūtu tik labs un cēls – tev ir arī sliktās īpašības?

Es pārāk daudz runāju. Esmu tik aizrāvies, un man gribas, lai citi ir tikpat aizrāvušies. Satieku draugus un apberu viņus ar informāciju, kas man šķiet interesanta, pat nepajautājot, vai viņus tas interesē.

Saistītās ziņas

Anna Rozīte par veģetārismu: "Gaļas ēšana automātiski nenodrošina veselību. Diemžēl..."
Īstie iemesli, kāpēc Holivudas slavenākie vegāni neēd gaļu 2
Īpaši vegāniem: receptes, kā uzņemt veselīgas olbaltumvielas 3

Sandra ieteikumu TOP4:

1. PERSONĪBA AR ASTI. Pasaulē slavenākā cūka Estere – it kā pundurcūka, ko adoptēja ģimenē, kur jau bija pāris suņi un kaķi. “Minisivēns” izrādījās kārtīga bekona cūka un tagad ir viens no populārākajiem četrkājaiņiem internetā.

Esther the Wonder Pig – meklējiet Facebook un Instagram!

2. GRĀMATA PAR BRĪVĪBU. Drukātā un bezmaksas e-versijā pieejama grāmata par Rainbow Gathering saietiem – kā tur dzīvot, kam gatavoties un kā pēc tam atkopties, lai mīksti nolaistos atpakaļ “normālajā dzīvē”. Rokasgrāmata ceļam uz citādu dzīvi.

Tom Thumb – Somewhere Under the Rainbow: A Personal Journey Into the Rainbow Gatherings.

3. MŪZIKA PAR SAPŅIEM. Naksnīgu melodiju un vijīgu dziesmu albums, ko veidojis avangarda un ambienta pianists Herolds Bads kopā ar post-punk un ēteriskas popmūzikas izpildītājiem no grupas Cocteau Twins.

Harold Budd, Elizabeth Fraser, Robin Guthrie, Simon Raymonde – The Moon and the Melodies.

4. RUNA PAR TUVĪBU. Kāpēc pat laimīgi cilvēki “laiž pa kreisi”? Psihoterapeites Esteres Perelas TED runa par bibliski lielāko grēku – krāpšanu attiecībās. Par mūsdienu romantikas trauslo ideālu, erotisko inteliģenci un ilgtspējīgu kopdzīvi. Saimniecībā noderīgi.

Esther Perell “Rethinking infidelity ... a talk for anyone who has ever loved” TED Talk (ar subtitriem latviešu valodā).

Citi šobrīd lasa

Vērtīgi padomi tiem, kas cieš no skābes atviļņa. Var iztikt pat bez zālēm! 2
Mākslas cilvēki, prominences un talanta cienītāji atvadās no spožās Džemmas Skulmes
Šūmahera sieva beidzot atklāj, kāpēc neinformē sabiedrību par Mihaēla veselības stāvokli 5
Skatīt visus komentārus

6-летняя дочь Аллы Пугачевой забавно показала, как она «готова ехать во Францию»

Григорий Лепс: «Есть три места, где я хотел бы умереть, одно из них – Юрмала»