Rihards un Oskars Leperi: "Esam apzinājušies brāļu spēku"
Bērnībā viņi viens otru kaitina, pa kluso aizņemas drēbes un kopējo istabu pārdala ar sekciju, bet pieaugot saprot, ka tuvāka cilvēka par otru viņu dzīvē nav. Brāļi aktieris Rihards Lepers un TV un radio raidījumu vadītājs Oskars Lepers stāsta par savām attiecības laika gaitā, cauri dzīves līkločiem – ar smiekliem, asarām, darbiem un nedarbiem.
“Atceros, kad man bija trīs gadi, piedzima brālis. Braucām ar tēvu viņam pakaļ no Talsiem uz Varakļāniem. Tēvs bija aizņēmies ātrās palīdzības mašīnu. Pats pie stūres, es – aizmugurē. Labi atceros, kā Oskaru, ietītu baltā segā, nesa ārā no slimnīcas. Tās ir manas pirmās spilgtās atmiņas,” stāsta Rihards. Abi brāļi, tāpat kā daži viņu brālēni un māsīcas, piedzima Varakļānu slimnīcā, jo tur strādāja viņu vecmammas māsa. Turpat netālajā baznīcā viņus nokristīja un veda atpakaļ uz Talsiem, kur brāļi uzauga un gāja skolā.
Rihards un Oskars uzauga kuplā brālēnu un māsīcu pulkā, jo viņu tēvam bija piecas un mammai – divas māsas. Vasaras abi pavadīja vai nu pie vecmammas Varakļānos, vai pie radiniekiem Kandavā un Rojā. “Tas ir lielas ģimenes spēks,” piebilst Oskars. “No bērnības man saglabājušās tikai pozitīvas atmiņas.”
Bērnībā abi dzīvoja vienā istabā, kuru sadalīja ar sekciju.
“Sasniedzot tīņa vecumu, gribēju norobežoties no bērniem, jo kaitināja jautājumi, uz kuriem nevarēju atbildēt,” atceras Rihards.
Rihards: “Es ticu dažādām būtībām, zodiaka zīmēm, augstākām vērtībām. Oskaram tas šķiet smieklīgi. Varbūt esmu nenormāls, bet māksliniekam tādam ir jābūt.”
Viena no brāļu mīļākajām spēlēm esot bijusi reslings, kam iedvesma tika gūta pirmajās satelīta televīzijas pārraidēs. “Uzlikām uz grīdas matraci un lēcām. Pārsvarā gan, būsim godīgi, es tādā veidā spīdzināju mazo brāli,” smejas Rihards. “Bet man bija sarkans kimono, es biju gatavs cīņai!” aizstāvas Oskars.
Skolas laiks abiem pagāja ļoti darbīgi. Paralēli sportiskām aktivitātēm – futbolam, basketbolam un volejbolam, slēpošanai – brāļi kopš 1. klases apmeklēja mūzikas skolu un daudz pulciņu. “Tolaik mamma strādāja Talsu novada Bērnu un jauniešu centrā, kuru vada joprojām. Tur apguvām keramiku, vizuālo mākslu un citas prasmes. Beigās visas prasmes savijās kopā, atstājot nospiedumu uz visu dzīvi. Teātra pulciņš bija viens no nopietnākajiem, tas arī noteica Riharda ceļu,” tā Oskars.
Brāļiem vienmēr bijušas līdzīgas intereses, tāpēc kopā pavadītais laiks bijis saturīgs. Lai gan, kā saka Rihards, pusaudžu vecumā trīs gadu starpība šķiet milzīga, abi tusējās vienā kompānijā. “Loģiski, uz skolas diskotēkām ņemt līdzi sīko brāli negribējās, bet viņu arī tas sevišķi neinteresēja. Mums ir divi brāleni, viens ir mans vienaudzis, otrs – Oskara, ar kuriem kopā pavadījām daudz laika. Vienmēr arī vajadzēja kādu, kuru ielikt vārtos futbola laukumā...”
“Dūšīgākos vienmēr lika vārtos, man bija vajadzīgie parametri,” iestarpina Oskars. “Nē, tu vienkārši biji labs vārtsargs!” smejas Rihards.
“ Mūsu bērnību visprecīzāk raksturo vārds dauzīšanās. Man vispār bērnība bija diezgan traumatiska, esmu daudz cietis,” smejas Oskars.
“Viņam vienā laidā gadījās kaut ko sasist, un visi vienmēr domāja, ka vainīgs esmu es, lai gan tā nebija,” atklāj Rihards. “Reiz Oskars pārsita galvu un viņu aizveda uz slimnīcu. Atkal visiem bija skaidrs, kurš ir vainīgais, lai gan es tur nebiju pat tuvumā. Patiesībā viņš, braucot ar trīsriteni, ieskrēja stāvošā invalīdu vāģītī.”
Rihards arī atceras, ka ģimenei bija tradīcija ik gadu 1. septembri pavadīt pie Abavas rumbas. Pēc trešā gada vecāki saprata, ka jāņem līdzi maiņas drēbes Oskaram, jo viņš katru reizi ar visām drēbēm iekrita ūdenī. “Bija arī viens ekstrēms gadījums, kad pierunāju Oskaru pavizināties ar ķerru. Viņš sedēja iekšā, es skrienot to stūmu, bet nebiju pacēlis kājiņu. Beigās avarējām – es pārlidoju ķerrai pāri, bet Oskars palika apakšā...”
Pēc vidusskolas beigšanas Oskars ievācās Riharda dzīvoklī Rīgā, un abi brāļi atkal dzīvoja kopā. “Iespējams, tieši tāpēc kāds mūsu balsīs un intonācijās saklausa līdzību. Tas ir normāli, ka cilvēki viens no otra ietekmējas,” savu līdzību ar brāli skaidro Rihards.
Oskars: “Visvairāk tuvību ar brāli izjutu, deviņpadsmit gadu vecumā izliekoties par viņu, lai kopā ar draugiem iekļūtu klubā Piens. Tas toreiz bija liels sasniegums!”
“Esam apzinājušies brāļu spēku. Pasaulē nevar notikt nekas tāds, kas spētu pārraut mūsu attiecības,” secina Oskars. “Mūsu ģimenē pieņemts regulāri komunicēt un citam citu apciemot svētkos.” Brāļi uzsver, ka uzticas viens otram ne tikai privātos, bet arī profesionālos jautājumos, jo zina, ka dzirdēs godīgu viedokli un reālu kritiku.
“Profesionālajā vidē neviens neizsaka īstu kritiku, pirms darbs nav nodots,” stāsta Rihards. “Tāpēc labāk uzaicinu Oskaru uz ģenerālmēģinājumiem, nevis pirmizrādēm. Arī Oskars dalās ar savām idejām. Savējie, zinot otra spēju maksimālo robežu, vienmēr pateiks taisnību. Grūtāk būtu, ja viens būtu pasaulē labākais automehāniķis, kurš neinteresējas par mākslu, bet otrs – operdziedātājs, kas neinteresējas par mašīnām. Tad droši vien mēs sazvanītos tikai tad, ja būtu jālabo auto.”
Rihards raksturo Oskaru kā pašpārliecinātu un erudītu cilvēku. “Varbūt dažreiz viņš ir pārāk stūrgalvīgs, bet tas palīdz sasniegt mērķus. Oskaru labi raksturo tas, ka viņš ir pabeidzis filozofus. Humora izjūta viņam ir no manis (smejas).”
“Rihards ir viens no talantīgākajiem cilvēkiem, kuru pazīstu,” par brāli saka Oskars. “Viņš darīja visu, lai būtu uz skatuves. Man ir milzīgs prieks par viņu. Nevaru iedomāties Rihardu birojā, skatuve ir viņa īstā vieta, tur viņam deg acis!”
Lai gan brāļi ir līdzīgi pēc izskata un balss, viņu raksturi un dzīves uztvere stipri atšķiras. Rihards ir mākslinieks, kurš bieži lidinās pa gaisu ar miljonu ideju galvā, kamēr Oskars ir nosvērtāks un stabilāks.
“Es ticu dažādām būtībām, zodiaka zīmēm, augstākām vērtībām. Oskaram tas šķiet smieklīgi. Varbūt esmu nenormāls, bet māksliniekam tādam ir jābūt. Viņš nevar domāt, ka viss ir tāds, kā izskatās,” spriež Rihards.
“Ticēt vajag zinātnei un sev,” pie sava paliek Oskars. “Mums vienmēr ir interesanti padiskutēt, jo Rihards savus uzskatus aizstāv līdz galam.”
Situācijās, kad brāļi tiek sajaukti, viņi nedusmojas, bet piespēlē. “Ja mani sajauc ar Rihardu, uztveru to kā sava veida komplimentu,” saka Osakars. Rihards brāļa teiktajam piekrīt. “Vienmēr esmu lepojies ar viņa panākumiem. Ja man izsaka atzinību par Oskara rīta raidījuma programmu, saku – paldies, paldies, turpiniet klausīties, nākamais sižets vispār būs superīgs!”
Arī Oskars ir saņēmis labus vārdus par lomām teātrī, kuras spēlējis brālis. “Kad biju vienkāršs students Rīgā, cilvēki uz ielas mani sveicināja. Tad sapratu, ka mani jauc ar Rihardu. Būtu nepieklājīgi sveicienu neatņemt.”
Rihards atsauc atmiņā situāciju no bērnības, kas lieliski atspoguļo viņu attiecības. Esot bijusi tāda spēle – viens dalībnieks stāv vārtos, un pārējie sit tajos bumbu. Ielaižot noteiktu bumbu skaitu, vārtsargam bija jāpagriežas ar muguru un jānoliecas, kamēr pārējie dalībnieki ieskrējās un no visa spēka spēra pa bumbu, cenšoties viņam trāpīt. “Tas bija ļoti sāpīgs moments. Redzu, ka vārtos stāv mazais, bet spēlē visi lielie, un tie jau nu sitīs sāpīgi. Kad redzēju, ka Oskaram tuvojas liktenīgie vārti, speciāli aizsitu bumbu garām, jo tādā gadījumā man bija jānomaina vārtsargs.”
“Ja naktī saplīst mašīna, zini, ka vienmēr var zvanīt brālim. Turklāt tas ir pirmais filtrs, kam izlaist cauri idejas,” papildina Oskars. “Visvairāk tuvību ar brāli izjutu, deviņpadsmit gadu vecumā izliekoties par viņu, lai kopā ar draugiem iekļūtu klubā Piens. Tas toreiz bija liels sasniegums!”
